Apziņas līmeņi

10.08.17

Nav pasaulē tumšo un gaišo, ir apziņas līmeņi.

Visblīvākā apziņa, kura atrodas zemā līmenī, tas, ko mēs saucam par tumsu, ietver spēka un individuālisma uzstādījumus. Viņa ir piepildīta ar nicinājumu pret vājiem cilvēkiem, kuri izrādījušies blīvuma lamatās un nolaidušies verdzībā pie šīs pasaules stiprajiem. Tumšā pasaule ar prieku barojas ar šo zemo apziņu un notur viņu zemā līmenī, visādi pretojoties tam, ka cilvēks uzzinātu vēl kaut ko. Spēka ceļš turpinās arī augstākos līmeņos, blīvajās pasaulēs.

Turklāt cilvēks neuzticas, šaubās, meklē, cieš, viņa saprāts grūž viņu no vienas puses uz otru, no mācības uz mācību, tāpēc ka viņš krāj zināšanas. Zināšanas – tā ir informācija. Informācija – tā ir gaisma. Tumšais meklē gaismu, lai kļūtu gaišāks. Tas ir attīstības un transformācijas ceļš. Taču ceļā uz gaismu viņam traucē duālais saprāts, kurš kliedz: tās ir lamatas, tas ir apmāns, tās ir viltus mācības un viltus skolotāji, neej uz turieni. Tas, ko viņi saka, ir izdomājums, pasakas, tev karina uz ausīm visu šos Tēvus-Radītājus.

Šeit, tumsā, ir tik labi. Ko tev vēl vajag? Tur tevi ievilinās un...

Bailes – tas ir tas, ko apzināti mums izraisa tumšie Valdnieki. Viņi rada spēles poligonu, kur mēs spēlējam uz aklo. Rada spēles noteikumus – bargus un stingrus, balstītus uz spēka attiecībām – kurš kuru. Viņi kaldina no mums bandiniekus, stiprus un cietus kareivjus. Stiprus un tādus, kuri pakļaujas vēl lielākam spēkam. Viņi rīko mums pārbaudījumus. Atcerieties filmas “Lucifera noslēpums[1]” tulkojumu, kur par Sātanu bija teikts, ka Radītājs uzdeva viņam veikt Pārbaudījumus cilvēkiem par uzticību Dievam.

“Bet kā citādi tu sevi pārbaudīsi, ja ne caur pārbaudījumiem? Es uzspiedu tev ilūziju, taču es devu atšķiršanu, kur ir Patiesība, un kur – Meli.

Dievs vienmēr pārbaudīs tavu Ticību un Uzticību. Un, ja tu baidies no šiem pārbaudījumiem, tu Man neesi vajadzīga. Man nav vajadzīgi Vājie un Mazie. Es neesmu aukle. Šiem mērķiem ir citi Valdnieki. Un mazie spēlē pavisam citas spēles – drošas, un šeit nebāžas.”

(no G. Uzunovas čenelinga)

Mazie spēlē gaismu un mīlestību.

Ercenģeļu apziņa, gaismas pasaules māca klanīties Avota priekšā, pazeminot sevi līdz mazam cilvēkam, kuram nekad nesasniegt Radītāju savas maziņās, kaut arī ļoti gaišās apziņas dēļ. Tu esi Radītāja maza dzirkstelīte, nesadedzināma un nemirstīga. Audz un mīli.

Ceļš uz apskaidrību nav augšupcelšanās iezīmēts, tas ir bezgalīgs ceļš uz gaismu un mīlestību. Tā vienalga ir dualitāte – viņi un mēs, gaisma un tumsa. Ercenģeļi ir brīnišķīgas milzīgas apziņas, taču tomēr dienesta Būtības. Tie ir Tēva un Cilvēka palīgi. Tas ir augsts Gaismas un Mīlestības līmenis, tas ir augsts apziņas līmenis. Ercenģeļi lepojas ar savām gaismas pasaulēm, novestām līdz pilnībai, un nepielaiž tajās neattīstītas apziņas, rūpējoties un palīdzot viņām augt. Ercenģeļu apziņa – tie ir mīlestības, zināšanu un prieka pīlāri, tas ir ceļš uz apskaidrību.

Un, lūk, kad apziņa ir pabijusi tumsas pasaulēs, gaismas pasaulēs un ir ieguvusi pietiekamu gan viena, gan otra pieredzi, viņa atnāk uz duālu pasauli, ļoti zemu, vēloties iegūt visu apziņas līmeņu pilnu spektru. Jo zemāk tu kritīsi, jo augstāk pēc tam pacelsies.

„Urantijas Grāmatā” ir rakstīts, ka mūsu visuma Valdnieks Mihaēls Kristus, kurus mēs saucam par Ercenģeli, nāca šurp uz Zemi kā Jēzus septītajam iesvētījumam. Septītajam, nevis pirmajam! Pēc šī iesvētījuma viņš saņēma Nebadona Tēva, neaprobežota valdnieka un galvenā hierarha augsto stāvokli. Viņam trūka šīs „krišanas”, lai apstiprinātos Augstā Dieva tronī.

Un ir vēl viens attīstības ceļš, Mīlestības ceļš – ceļš pie Tēva, uz Mājām. Neitrāla apziņa – tā ir apziņa, apvienojoša Visu un Visus. Tā ir Visa, Kas Ir apziņa. Un šis Viss, Kas Ir apvieno visas pasaules, gan gaišās, gan tumšās, gan neitrālās. Viņš mums saka: es un Tēvs esam Viens. To ir grūti saprast ar prātu. To var tikai sajust… Bet līdz tam laikam mums tas liksies izdomājums un pasaka.

Dzemdējot bērnu, vai tad mēs cenšamies radīt nepilnvērtīgu apziņu, zemāku nekā savu? Nē, izaugot mūsu bērns pat reizēm kļūst labāks par mums, augstāks pēc apziņas. Mēs Radītāja Apziņas līmeņus izejam pakāpeniski, lai iemantotu visu, ko Viņš radīja. Mūsu bērni arī visu mācās pakāpeniski, mazie apgūst fizisko pasauli, pēc tam, izaugot, jutīgo, emocionālo, astrālo. Kļūstot vecākiem, mēs mācāmies domāt un attīstām savu mentālo plānu, pēc tam garīgo. Un pilnīgai apzināšanai ir jāatnāk pie katra, apgūstot Augstāko Apziņu. Un Viņa tuvina mūs Tēvam, savienojot ar savu monādisko plānu.

Kāpēc gan mēs domājam, ka Radītājs radīja mūs nepilnvērtīgus, mazus, aprobežotus un ekspluatē mūs, novēro mūs un dažreiz pat mīl?

Un daudzi uzskata – lai pamanītu, mīlētu, visu laiku viņam ir jāatgādina par sevi ar lūgšanām un gavēņiem. Mēs sakām Viņam – atnāc, dod, ļauj, izdari, mīli, sargā, izārstē, izdziedini.

Bet Viņš ir katrā no mums. Gan tumšajos, gan gaišajos, gan neitrālajos. „Kad tu raugies spogulī, tu tur redzi Mani,” – VIŅŠ saka.

Viņš ir vienots ar katru no mums, bet mēs ar duālo prātu to nevaram saprast. Mēs to sapratīsim tikai ar atvērtu sirdi. Viņš Sevi ietilpina tādā sirdī, kura ir gatava Viņu ieņemt un ir sagatavojusi gultu – savu apziņu.

Mūsu Tēvs savus bērnus radīja pēc savas līdzības, tādus pašus kā Viņš Pats. Tāpat kā mēs dzemdinām savu bērnu tādu pašu, kā mēs paši. Un Cilvēkam katrā realitātes un apziņas plānā ir savs aspekts, tajā skaitā ar savā augstākajā slānī – Tēva Aspekts. Šajā Apziņas slānī viņš sevi pilnīgi identificē ar Radītāju. Viņš jūtas Viņš. Viņš domā kā Radītājs, mīl kā Radītājs un darbojas šajā līmenī kā Visa Esošā Tēvs.

Visa Esošā Tēvs atnāca uz mūsu dualitātes pasauli caur mūsu apziņu un mūsu ķermeni. Viņš krāj savu pieredzi, darbojoties mūsu blīvajos ķermeņos un mūsu apziņā. Mūsu ķermeņi ir radīti, lai nestu apziņu blīvo spektru un darbotos fiziskajā pasaulē. Šeit ir īpaša, fiziska pieredze, nepieejama Ercenģeļiem un eņģeļiem viņu smalkajos ķermeņos. Ercenģeļi ved, dod virzienu, apmāca Cilvēku nekļūt par dzīvnieku, kurš ieracies blīvumā un sarāvis saiknes ar Tēvu. Tumšā pasaule sūta pārbaudījumus. Lai dzīve neliktos „avene”.

Tie no mums, kas jau ir nobrieduši, iet uz Mājām. Mūsu Tēvs gaida savus pazudušos dēlus, lai pieņemtu Sevī. Kad Krajons teica, ka avatārs – tā ir būtības pilnas enerģijas ietipināšana sevī, viņš ar to domāja, lūk, to pašu – Cilvēka un Radītāja sirds un apziņas savienojumu.

Pievienots 07.09.2010

http://sanatkumara.ru/stati/urovni-soznaniya

Tulkoja Jānis Oppe