Fragmenti no meditācijas

...Ir atnācis Ercenģelis Sandalfons. Viņš aktivizēs mūsu emociju ķermeņa jutīgo paleti, Viņa mums rāda pašu smalkāko jūtu variācijas. Sirdī ienāk šo enerģiju ievirze. Tā ir ļoti smalka, maiga enerģija, viņa ir līdzīga maigi zeltainai enerģijai, mīkstai un skaistai. No sirds viņa izaug zelta rozes veidā. Šīm jūtām nav nosaukuma, mēs tās varam aprakstīt tikai vārdos. Tās ir ļoti mierīgas, harmoniskas jūtas, bet tajā pašā laikā te ir prieka moments.

Tās ir gaisīgas. Šīs jūtas nav vērstas uz kādu, tās ir dzemdinātas sirds iekšienē, tās ir vērstas uz iekšieni. Tās ir jūsmošanas, iekšējas apmierinātības jūtas. Es teiktu, ka tā ir iekšējā skaistuma rezonanse uz ārēja skaistuma iedarbību. Ja cilvēkam nav iekšējā skaistuma, tad viņš arī nevarēs tā rezonēt uz ārēju iedarbību, sajūsmināties, tā, lai viņš priecātos, gūtu estētisku baudu. Estētiskā bauda arī mēdz būt dažāda, piemēram, sajūsma. Šīs jūtas ir ļoti mierīgas.

 

Un pašlaik man saka, ka tās ir jūtas, kuras mēs nevaram nosaukt, ir savas patiesības sajūta. Pacentīsimies noteikt, kas tad tas ir – savas patiesības sajūta? Kāpēc mēs jūtam tādu maigumu, trauslumu, mīkstumu, kad mēs jūtam savu patiesību? Pasaules skaistums ir iekšējā skaistuma atspulgs. Un, kad mēs redzam skaistumu ārpusē, mēs rezonējam uz to iekšienē. Ārējā harmonija izraisa mūsos iekšējās harmonijas rezonansi, bet iekšējā harmonija – daļu mūsu patiesības.

Nevar teikt, ka smagas rupjas, cietas emocijas ir mūsu patiesības daļa. Šīs jūtas mēs iepazinām, lai attīstītos, lai paplašinātu savu redzesloku. Bet tomēr mēs atnācām šurp, lūk, tādi mirdzoši. Tā ir Lemūrijas apziņa. Lūk, lemūrietis pilnā mērā. Jūs varat ieraudzīt viņa emociju nelielo loku. Te nav zemā diapazona.

Šī ir kvantu apziņa, viņa ir pilnīgi brīva. Viņa maigi izstaro no sevis mīlestību, apmierinātību, tīrību... Saspringums ir nogājis kaut kur lejā, trešajā dimensijā, bet šeit ir pilnīga brīvība radošai realizācijai. Šeit mēs nejūtam ietvarus un robežas ne laikā, ne telpā, ne pienākumā, ne vēl kaut kur. Faktiski mēs šajā apziņā esam brīvi.

Vai šai apziņai ir mērķis? Mans mērķis – tā vienkārši ir dzīve, dzīves dzīvošanas sajūta ir mans mērķis. Es sevi organizēju tā, lai šī dzīve būtu brīnišķīga. Lai justu šīs dzīves enerģijas, emocijas, domas.

Vai pašlaik ir kāds grūdiens uz radīšanu? Es jūtu pilnīgi vienmērīgu dzīvi, kura neprasa izmaiņas, jūtu baudu, ka es esmu un eksistēju. Pasaule ir brīnišķīga, un es arī esmu brīnišķīgs. Es esmu kā zieds brīnišķīgā dārzā... Es nejūtu nekādu tieksmju, nekāda mērķa mūsu parastajā izpratnē iet uz kaut kurieni, tiekties uz kaut ko, sasniegt kaut ko. Iespaids, ka mērķis ir sasniegts, un tu baudi šo brīnišķīgo stāvokli, vienkārši pārtekot, baudot svētlaimi, mainoties – mainot nokrāsas, formu... Taču pastāvīguma, labklājības, harmonijas, miera iekšējā sajūta paliek.

Bet, lūk, lemūrietis, kurš atrodas mūsu vidū un emanē no sevis šīs īpašības, lai mēs tās labi izjustu, ved mūs pa vibrācijām augstāk. Viņš ceļas pats un ceļ mūs uz citu apziņas līmeni...

Es redzu senu jūru, tās viļņi veļas pavisam citādi, un tiem ir citāda forma, tie ir tādi biezi un viskozi. Droši vien tā ir ļoti sena jūra. Man ir liels, liels augums, un es eju šajos biezajos un viskozajos viļņos mierīgi, pārvietojot savas kājas tajos. Man viļņi ir gluži kā māls.

Un augstākā apziņa man ir apzināma. Es jūtu šo augstāko it kā dzīvu vēju, un šajā vējā eksistē kāds, kam ir augstāks apziņas aspekts... vēja viļņi veļas uz mani, un es varu just viņu ķermeni. Viņš vada mani un palīdz man.

Bet kāds ir šīs būtnes iekšējais stāvoklis? Ar ko tas atšķiras no tā stāvokļa, kurā mēs tikko bijām? Tas ir augstāks apziņas aspekts.

Viņam ir vairāk atbildības. Tas ir radītājs. Viņam ir spēki, kurus viņš pārvalda, un viņam ar tiem ir jārīkojas. Tas ir, tā nav parasta dzīve, dzīvojama priekā un baudā, bet šeit ir jūtamas rūpes...

Lielāks saplūdums ar apziņas augstākajiem aspektiem... Notiek sekošana savām domām, reakcijām, ķermeņa funkcijām, emocijām... Ķermeņa, kuru viņš ir radījis un kurā iegājis, visu funkcija kontrole un pētīšana. Bet vai viņam ir mērķis?

Viņam ir mērķis radīt dzīvi uz Zemes, tur, lejā, blīvajā dimensijā. Radīt formas, ieiet viņu apziņā, lai iemitinātu planētā dzīvību. Planēta pagaidām ir tukša, ir tikai minerālā pasaule, nav ne augu, ne dzīvnieku, ne cilvēka vēl nav... Minerālā pasaule ir gatava... Brīnums, absolūti citādi viļņi...

Tas bija mentālais plāns.

Mēs pārejam Augstākā Es apziņā, ejam turp, kur es esmu Radītājs, tas, kurš rada šajā plānā. Tas ir Budhiālais ķermenis. Mēs taisām izvērsumu uz augšu un atstājam mentālo plānu lejā, un sākam pētīt šo ķermeni un apziņu. Ir aizgājis pirmā aspekta esības saldums. Ir aizgājusi otrā aspekta koncentrētība un saspringums. Šeit ir citādas sajūtas. Šeit ir kosmiska apziņa, Visa, Kas Ir apziņa. Zvaigznes un galaktikas – tas viss esmu es. Vai te ir emocijas? Emocionālais plāns it kā ir aizgājis pilnībā. Mēs nejūtam emocijas... Vai te ir domas? Mentālais plāns ir saglabājies.

Mentālais plāns ir Radītāja galvenā būvniecības forma. Viņš rada ar domu un pasaules rada ar domu. Tikko kā viņš ir padomājis, viņa doma tūlīt iemiesojas realitātē. Tāpēc radīšanas ir ļoti ātras, milzīgos ātrumos, un visas formas mainās un transformējas vienlaicīgi...

Bet vai šeit ir kaut kas stabils? Tu pats. Tu pats – tava forma ir vairāk mazāk stabila, kaut gan arī tā var mainīties atkarībā no vēlēšanās. Ja mēs gribam stabilu stāvokli, tad tas ir stabils. Mēs momentāni varam sevi pārveidot jebkurā formā: sagribējās – kļuvām par drakonu, sagribējās – kļuvām par sauli... un paša priekšstats dod mums formu.

Izsekosim, kā mēs varam radīt formas un piepildīt tās ar apziņu? Pirmkārt ir jāparādās VĒLMEI – radīt formu. Un vēlme dzemdina domas, kāda forma tā varētu būt. Ar ko ir piepildītas domas, ar kādiem centieniem?

Ar MĪLESTĪBU. Man domas ir piepildītas tikai ar mīlestību. Mēs radām no mīlestības un ar mīlestību. Mīlestība šeit – tās nav jūtas, bet mēs tie arī esam. Kaut kādā veidā mēs mīlestību iemiesojam formā, paši būdami mīlestība un forma vienlaicīgi.

Kādam nolūkam tad mēs radām? Atnāca doma: pēc Tēva pavēlējuma. Es it kā ZINU, es nedzirdu no Viņa, bet man iekšienē ir tāda pavēlējuma sajūta – palieliniet dzīvības daudzumu uz Zemes tādās formās, kādas jums pašiem būtu patīkamas un kādas jums patiktu. Tas ir radīšanas stimuls, kurš atnāk uz visiem esības plāniem, no šī augšējā plāna un uz visiem pārējiem, līdz pat trešajai dimensijas – radiet, veidojiet dzīvību, vairojiet dzīvību, palieliniet sevi pašu...

Un mēs paceļamies vēl augstāk, tas notiek spontāni, uz nākamo apziņas slāni, uz atmisko, uz savu ugunīgo ķermeni... Jūtat sevi kā ugunīgu būtību? Ir grūti noteikt šīs būtības formu, kā mums ir grūti noteikt liesmas formu. Bet tā nav lode. Es redzu, ka viss, kas bija manā iekšienē, ir sadedzis – gan domas, gan emocijas, gan formas. Ir palikusi tikai tīra liesma, un viņā nav ne emociju, ne domas, ne mērķa, ne centiena, ir palikusi tikai Dzīvība... Un pat mīlestība... vēl ir jāsaprot, kā viņa šajā plānā eksistē...

Es teiktu, ka šī liesma ir diezgan cieta. Nāk paplašināšanās pa horizontāli... totāla liesma. Bet vienalga ir personības sajūta, ka es esmu šī liesma... grūti izteikt vārdiem šo stāvokli...

Norit mūsu iniciēšana šajā apziņā, lai viņu pievienotos mūsu plānam un lai viņa kļūtu par mūsu daļu, lai viņa izdedzinātu visu, kas mūsos ir nevajadzīgs, lai viņa dotu tīrību un svētuma liesmu. Bet ievērojiet, ka šeit nav tiekšanās pie Tēva... šeit nav tādas spēcīgas pievilkšanas, kādu es jutu lejā... Šeit ir sajūta, ka es tad arī esmu Tēvs. Es – viņa daļa, bet es esmu arī Viņš...

Mēs paceļamies vēl augstāk, mūsu vibrācijas palielinās, mēs izejam Pasaules-ēkā un kļūstam Vienotais Koks, Viss, Kas Ir... Gan gaisma, gan tumsa ir mūsos... Un visa apziņa ir mūsos, bet mēs – Vienotā Māte-Tēvs visai Pasaules-ēkai, un viss ir mūsu iekšienē. Viss atkal ir piepildīts ar gaismu, mīlestību un prieku. Un ir atgriezušās visas jūtas, tikai augstākajā izpratnē, un ir atgriezušās domas, tāpēc kā mēs pievienojām visus, visus laukus un ķermeņus, kādi ir, no paša sākuma līdz pašām beigām, pilna varavīksne, pilnīga Visa, Kas Ir vienotības sajūta. Mēs redzam mūsu trešo dimensiju lejā, dziļi, viņa ir kā saknes. Mūs caurauž visas dimensijas, visi blīvumi, visi ķermeņi, un mums atkal viss ir – gan plazma, gan budhiālais plāns, gan mentālais, gan astrālais, gan fiziskais... Un vēl ir pievienots pats augstākais plāns, Tēva plāns... Un es vienkārši uzpūšos, paplašinos, kļūstu Liela, un mans fiziskais ķermenis plešas vaļā no tā, ka kļūstu Pilna.

Tātad, izejot visas attīstības stadijas, cilvēks atnāk pie Tēva un kļūst Viss, Kas Ir...

Mēs pašlaik izpētījām visus slāņus sevī, iespējams, mums ir vēl kaut kādai slāņi, mēs tiem pagājām garām, taču savu pamatu paskatījāmies. Un mēs ieraudzījām, ka tumša mums nekā nav. Kas tālāk, kurp mēs ejam – tikai gaisma, tikai prieks, tikai ugunīgums, un galu galā – Visa, Kas Ir pieņemšana sevī...

 

Pievienots 10.10.2010

http://sanatkumara.ru/stati/otrivki-iz-meditatsii

Tulkoja Jānis Oppe