Ceļojums uz dvēseles pasauli

meditācija

Reiz eņģeļi tev pajautāja: „Ko tu sev gribi?”

Un tu atbildēji: „Daudz ko gribu, bet, pats galvenais, ka vairāk redzētu gaismu un mīlestību savā dzīvē, un vēl… pats galvenais, gribu iemācīties mīlēt tā, kā mīl Dievs Kungs.”

„Nu ko, tad sēdies meditācijā, un mēs ar tevi veiksim ceļojumu uz tavas dvēseles pasauli” – atbildēja eņģeļi.

Un, lūk, tu ērti un mierīgi esi iekārtojusies klusā skaistā vietā, un tevi ielenc eņģeļi. Viņi ir šeit, blakus tev. Sajūti viņus, jūti tikko dzirdamo viņu pieskārienu taviem pleciem, rokām, sejai, viņu maigumu un caurspīdīgumu. Viņi ļoti grib, lai tu spētu viņus sajust. Izstiep rokas un ļauj viņiem tikko dzirdami paspiest tās…

Eņģeļi tevi paceļ gluži kā liftā uz tavas dvēseles pasauli, uz tavu Dvēseles Templi, un tagad tu stāvi pie pasaulē pašiem skaistākajiem vārtiem. Tie atbilst taviem priekšstatiem par skaistumu, samēru un harmoniju…

Aizturot elpu, tu ieej pa šiem burvju vārtiem, un, lūk, tu esi Tempļa iekšienē. Tu izrādies plašā apaļā istabā ar zelta spoguļiem. Istaba ir labi apgaismota. No visām pusēm šeit ir tikai spoguļi. Tu istabā esi viena, un tu spēj redzēt tikai sevi. Katrā spogulī ir tavs īpašs skaists portrets. Paejies gar sienām, paskaties uz sevi, palūkojies, cik tu esi skaista…

Grezni apģērbi sniedzas no taviem pleciem, tava piere izstaro zeltainu mirdzumu, un tu sevi redzi jaunu, smaidošu un laimīgu. Tavi spēki ir neizsmeļami, un veselība lieliska.

Iepazīsti sevi, iemīlies sevī, tā esi tu īstā, patiesā… Tādu tu vienmēr sevi redzi iekšienē… (Pauze)

Tu saki: „Jā, tagad es saprotu, kā var mīlēt sevi. Es esmu brīnišķīga, tādu mani radīja Dievs, un viņš ļoti mīl visus savus bērnus… Viņš radīja mani pēc Sava tēla un līdzības. Kā man gribētos just viņa mīlestību!”

Parādās Eņģelis un pieved tevi tuvāk spogulim. Viņš lūdz tev paskatīties uz sevi vērīgāk. Tu garāmejot paskatījies uz acīm, ierasti skaties uz stāju, sejas ovālu, frizūru, sakārto matus un uzsmaidi sev, skaistajai ķēniņienei… „Nē, nē! Tu ne tur skaties!” – saka Eņģelis. – „Skaties dziļāk savās acīs!” Viņš piebīda tevi vēl tuvāk spogulim, tā, ka tu spēj redzēt tikai savas acis… „Skaties dziļi acīs, iekļūsti ar skatienu iekšienē!” – viņš saka. (Pauze)

Un tu pirmoreiz savā dzīvē vērs savu skatienu savā iekšienē un pēkšņi savu acu iekšienē redzi savu dvēseli, tas tevi nebiedē, jo tava dvēsele taču ir brīnišķīga, viņa ir eņģelis…

Un pēkšņi tik daudz mīlestības sāka plūst no tavām acīm!

Brīnišķīgā plūsma tevi nedaudz paceļ, tu esi šīs neizsīkstošās dievišķās mīlestības lavīnas aptverta, un tavas asaras izlaužas cauri visiem taviem tava cilvēciskā es posteņiem un šķēršļiem un aizskalo neuzticēšanos, antipātiju, vientulību, zemes dzīves aukstumu…

(Pauze)

Tu saki: „Cik daudz mīlestības… Vai tiešām tā ir mana mīlestība? Un tik daudz gadu to meklēju! Jā, esmu sapratusi mīlestību, manu Augstāko Es… Tā ir mana mīlestība, manas sirds mīlestība… Pateicos tev!..

Taču man gribētos vēl vairāk gaismas manā dzīvē! Tik daudz vēl nepaveiktā un tumšā ir apkārtnē!”

Tad eņģeļi atpleš tavas krūtis un atver tev tavu sirdi. Un milzīga apdedzinoša gaisma gāzās no tavas sirds un apžilbināja tevi ar neizturamu mirdzumu un uguni. Tu redzi, ka milzīga saule tavās krūtīs apgaismo un silda visu apkārtējo telpu. (Pauze)

Tu nevari izturēt šo gaismu un lūdz viņu atkal aizvērt. (Pauze)

Tagad tu saproti, ka tava pašas sirds tad arī izrādās visas tavas dzīves gaismas avots.

Eņģelis pienāk pie tevis un saka: „Skaties, tu esi visas savas dzīves mīlestības, gaismas un laimes avots. Tagad tu saproti, ka lūdz mums to, kas tev ir vienmēr, sākotnēji, vienkārši kā tavas tiesības kopš dzimšanas?”

„Jā,” – tu saki. „Es saprotu… Viss ir manī – gan skaistums, gan mīlestība, gan gaisma…

Bet kā gan mīlēt tā, kā mīl Dievs Kungs?”

Eņģelis paceļ tevi vēl augstāk, tu izej galaktikā… Daudzās zvaigznes un zvaigznāji – tā tu arī esi. Un tu Lielais mīli sevi un mirdzi sev gluži tāpat kā agrāk. Eņģelis no augšas rāda tev uz sīciņu gaišzilu planētu – Zemi. Tu redzi viņu, brīnišķīgu, maigu, un tavā sirdī iemājo prieks. „Paskaties uz sevi mazo uz planētas Zeme” – tev lūdz eņģelis. Tu redzi, kā tu, cilvēks, dzīvo uz cietās un patumšās planētas, staigā pa viņu, audzini bērnu, mīli savu iemīļoto, iepazīsti šo pasauli no iekšienes, lai labāk saprastu dzīves apstākļus blīvajā ķermenī un īstenotu savus uzdevumus, kurus tev uzdeva Dievs Kungs. No šejienes, no augšas, tu pret sevi mazo jūti pašu maigāko mīlestību un žēlsirdību, tu bezgalīgi novērtē un mīli visu, kas ar tevi saistīts. No šejienes tu saproti, ka tu Lielais gribētu atvieglot uzdevumus un eksistēšanu tam mazajam cilvēkam ar tavu vārdu! Bet tu no augšas vari cerēt tikai uz to, ka tur, fiziskajā blīvajā pasaulē, tev – mazajam, ir savs saprāts, kurš ir labāk piemērots dzīvei blīvumā, un tu esi pietiekami vieds un gaišs, lai nenoklīstu no sava ceļa un atnāktu pie tevis Lielā, kad pienāks tava ceļojuma uz Zemes beigu laiks. No šejienes tu vari tikai pilnīgi un bez nosacījumiem mīlēt to mazuli uz gaišzilās planētas, virzīt viņa domas un vēlēt viņam viedumu, apzinātību un harmoniju.

Tu atceries, ka vari tikai mīlēt un pilnīgi pieņemt visus, visus cilvēkus, kuri ar savu pieredzi tev lielajam iegūst jaunu attīstību un pilnveidošanos, tādus, kādi viņi ir…

„Es visu sapratu,” – tu saki… Paldies tev, eņģeli… Pateicos par tavām mācībām…

 

Pievienots 26.10.2010

http://www.sanatkumara.ru/stati/puteshestvie-v-mir-dushi

Tulkoja Jānis Oppe