Zināšanu gaisma atvērs acis

Свет знаний раскроет

Глаза тем народам,

Что спали столетья

В том страшном дурмане.

 

И спящий проснётся –

Разбудит другого!

И каждый очнётся

От бреда такого.

 

Рассеется тьма,

И свет воссияет.

Отступит чума,

И радость настанет.

 

Но это случится,

Коль дружно все станем

Бороться с той тьмой

И душой все восстанем.

 

Когда всё поймём –

С колен сами встанем!

И силы найдём –

Страх рабский оставим!

Zināšanu gaisma atvērs

Acis tām tautām,

Kas gadsimtiem gulējušas

Tajā šausmīgajā reibumā.

 

Un guļošais modīsies –

Pamodinās citu!

Un katrs atjēgsies

No murga tāda.

 

Izklīdīs tumsa,

Un gaisma iemirdzēsies.

Atkāpsies mēris,

Un prieks iestāsies.

 

Bet tas notiks,

Ja visi draudzīgi

Cīnīsimies ar to tumsu

Un dvēselē visi sacelsimies.

 

Kad visi sapratīsim –

No ceļiem visi piecelsimies!

Un spēkus atradīsim –

Bailes verdziskās pametīsim!

Nikolajs Levašovs

Šajās dienās man atnāca vēstule no Andreja Serebrova, kura manī izraisīja izbrīnu.

„Pēc grāmatas „Lucifers-Kristus”[1] izlasīšanas 39. lpp. ieraudzīju dažas neatbilstības, kuras izpaužas pārāk viennozīmīgā secinājumā, kurš tiek uzspiests konkrēto rindu lasītājam.

„Neviens nespiež viņam darīt to, ko viņš negrib. Nekad.

– Bet, ja cilvēku ar varu padara par vergu, viņš taču to neizvēlas? Protams, izvēlas! (Pasludina Lucifers). Droši vien šis cilvēks nolēma pabūt verga vietā, viņš ko tādu vēl nav mēģinājis, biežāk atrodoties vergtura vietā…”

Redzams, šeit kāda „augsta” būtība grib, lai lasošais uzreiz piekristu šai koncepcijai. Un būtība nav tur, ka inkarnācijas laikā kāds bija vergs vai vergturis, bet tur, ka tiek pasniegti tikai divi varianti… un nav alternatīvā trešā. Kā tad tā, godātais brāli Lucifer? Tu gan pārāk steidzies, lai mēs piekristu šim tavam viedoklim kļūt par „likumīgiem vergiem”.

Personīgi es, ieskatoties savā Dvēselē, neatrodu viņā vēlēšanos būt vergam, un es domāju, ka arī visi, kuri lasa šīs rindas, ieskatoties sevis dziļumā, neatradīs tur vēlēšanos būt ne vergam, ne vergturim.

Bet, ja cilvēks piekritīs šai duālajai sistēmai vergs-vergturis, tad viņš mentālajā plānā sāks ģenerēt atbilstošas mentālas frekvences, ka, „jā, mēs paši nolēmām kļūt vergi…” tas taču ir izkropļojums! Var iedomāties, kādas bīstamas programmas var tikt ieliktas pagaidu evolucionāros intervālos lasītājiem… Un, ja es tam noticēšu? Ka, jā, variantu nav… vai nu vergs, vai vergturis. Un kur te ir Gaisma? Un Patiesība?

Tā kā grāmatā šī tēma tiek pasludināta par „patiesību”, tātad kaut kādi spēki ir ieinteresēti, lai cilvēki domātu tieši tā, tas ir, „piemērotu” sev verdzības programmu. Tas nekādi nesaskan ar Brīvības principu. Kāda vergam vai izmēģinājumu žurkai ir „brīvība”?”

 

Protams, domājošam cilvēkam šeit nav alternatīvas. Eksistē ļoti daudz starpizvēļu, bet šajā rakstā tiek pieminēta tikai verdzība, tāpēc ka es par to uzdevu konkrētu jautājumu. Konkrēta atbilde – nav likums vai noteikums visiem pārējiem gadījumiem. Nedrīkst atsevišķu gadījumu pasludināt par dogmu.

Tajā pašā laikā verdzība interesē tos, kas bija „otrā pusē”, vergturus, nevis visus pēc kārtas. Es, piemēram, nepiederu ne vienai, ne otrai pusei. Vienkārši runa šeit aizgāja par verdzību. Neiespējami un pat nevajag domājošam cilvēkam stāstīt par miljoniem citu variantu. Tas būs smieklīgi un aizņems daudz vietas. Runa vispār gāja par citu. Nu tad izlasīsim visu frāzi, par kuru ir runa.

„Protams, izvēlas! Jūs izvēlaties visu, kas ar jums notiek. Ir jāsaprot, kādēļ. Droši vien šis cilvēks nolēma pabūt verga vietā, viņš ko tādu vēl „nav mēģinājis”, biežāk atrodoties vergtura vietā. Piespiestu verdzisku darbu, pazemojumus un sitienus – lūk, ko vēlējās izjust šis cilvēks. Jūs visi to „mācījāties”, katrs no jums. To izejot, cilvēks kļūst līdzcietīgāks, viņš ar sirdi saprot tos, kas ir sava stāvokļa pazemoti un iznīcināti.

Jūs paši to izvēlējāties. Tas ir jūsu ceļš. Tā ir realitātes sistēma, kurā jūs nonācāt. Jūs nolēmāt iziet līdz pašam galam, izjust to, ko nekur un nekad nebijāt izjutuši. Arī tas ir eksperiments! Cilvēks bagātinās ar visu, ko ir izjutis. Tagad tu taču saproti? Robeža ir sasniegta. Tālāk nav kur krist. Lūk, tagad jūs, bagātinājušies ar cilvēka psiholoģijas dziļu sapratni, attīstījušies dualitātes apstākļos, varat pasauli pieņemt no viņas tumšās un gaišās puses, pieņemt, saprotot, kādēļ tas bija vajadzīgs – gan cilvēka tumšās, gan gaišās puses attīstība. Viss, absolūti viss dod cilvēkam attīstību, apzināšanās izaugsmi un veicina viņa iekšējo bagātību. Izejot uguni, ūdeni un vara taures, cilvēks ir izjutis visu, ko varējis, un, iesūcis to sevī, kļuvis citāds.”

 

Verdzība ir vienu spēka un otru vājuma nosacījums. Lietu civilizācija tiek būvēta uz Galotņu Spēku. Piramīda ir zemes valdnieku hierarhijas spēks. Kurš ir augšā – tas valda, kurš apakšā – būvē. Tas pats princips ir arī saules sistēmā. Jo mūsu saules sistēma ir fiziskās realitātes jeb tumsas, kā mēs viņu saucam, koncentrēšanās vieta. Ja mēs paskatīsimies uz mūsu kontūra apziņas piramīdu, par kuru mums stāstīja Lucifers, tad piramīdas apakšējā daļā atrodas mūsu tumšā daļa, bet augšējā – gaišā. Taču tagad Zeme ir pieņēmusi lēmumu tumsas daudzumu samazināt šajā gaismas un tumsas attiecībā.

Tieši tāpēc mēs arī atnācām no visām zvaigznēm, lai šeit iesētu gaismu un saprātīgumu, attīstītus citās sistēmās. Mēs atnācām palielināt piramīdas gaišo daļu. Palielināt saprātīgumu. Ezotēriķi daudz runā par gaismu un mīlestību, taču reti, ļoti reti tiek lietots termins „saprātīgums”.

Saprātīgums ir saistīts ar mentālā ķermeņa attīstību. Izglītība, māksla, zinātnes, finanses un pārvalde ir tās sfēras, kuras attīsta mentālo ķermeni. Manass[2] vada. „Tieši manass cilvēku padara par saprātīgu un tikumisku būtni. Tā ir cilvēka pirmā raksturīgā iezīme, kad viņu pretnostata dzīvniekiem un zināmas pakāpes nesaprātīgām garīgām būtnēm.” (Vikipēdija).

Vairums nebrīves cilvēku ir apstājušies astrālā jūtu ķermeņa attīstībā. Viņi slikti vada domu. Viņi reti domā. Viņi neprot analizēt, sintezēt un izdarīt secinājumus, ko gan teikt par koncepcijām. Viņus neinteresē viņu domas. Viņi domāšanas procesā neatrod jēgu vai interesi. Viņi neattīsta savu saprātu.

Tādiem cilvēkiem mentālās attīstības vietā pabāž emocionālu gremokli: ziepju operas, šausmenes, detektīvus, grāvējus. Ko vakarā dara tāds cilvēks, atnākot no darba, kur viņš ir atdevis savus fiziskos spēkus? Sēž vai guļ ar televizoru. Vai viņam var attīstīties Saprāts? Televīzija ir līdzeklis, kurš aizstāj domāšanu un attīsta bailes, zemfrekvences emocijas – neapmierinātību ar savu stāvokli, kritiku, nedrošību par rītdienu – visas domas, kuras viņu ved pie emocionālas nestabilitātes un, kā sekas, pie slimībām. Ar „kastes” palīdzību notiek iedzīvotāju totāla psihiska apstrādāšana, domāšanas procesu mākslīga noturēšana un emocionālā lauka virzīta attīstība.

Tas, kurš ir iemācījies domāt, pāriet uz nākamo slāni – vadošo vai radošo. Radoša doma cilvēku attīsta, viņš pārstāj izvēlēties nebrīvību. Viņš mācās vadīt pirmkārt sevi. Viņš kļūst savas dzīves saimnieks. Viņš mācās saprast, ka izvēlas to dzīvi, kuru dzīvo. Bet tagad viņš vairs neizvēlas neapzināti, bet apzināti.

Ezotēriskās grāmatas cilvēkam pamazām palīdz mācīties spriest un izdarīt secinājumus, attīsta domāšanas procesu un mentālo ķermeni. Atcerēsimies, kā Insaiders (Zemes tumšo slepeno galotņu pārstāvis)[3], teica, ka tehnoloģiju attīstības un domāšanas attīstības mākslīga noturēšana šai kastai ļauj atrasties priekšā planētai un veikt kontroli un vadību.

Protams, emocionālais ķermenis ir ļoti svarīgs. Daudzi atnāca uz Zemi tieši līdz galam attīstīt emocionālo ķermeni tumšo emociju – bēdu, ciešanu, pazemojumu – ziņā, tādi atnāca no gaišām un augstu vibrāciju pasaulēm. Taču daudzi atnāca šurp no tumšām pasaulēm – īstenot savu kundzību, sajust varu un bagātību. Uz planētas viss ir pieļauts.

Izvēloties verdzību, mēs varam neizvēlēties nebrīvi. Atcerēsimies Ēzopu. Izvēloties varu, mēs bieži izvēlamies verdzisku atkarību un kalpību. Viss ir cilvēka prātā – ko viņš sevis iekšienē izvēlas, ar ko dzīvo, kādus mērķus uzstāda?

Ko tad cilvēks izvēlas? Kādēļ viņš izvēlas ciešanas? Verdzību? Bēdas? Nelaimi? Vai tad cilvēks no laba prāta var to izvēlēties?

Vērsīsimies pie klasiskiem zināšanu avotiem un ieraudzīsim, ka arī tie runā par to pašu – ka cilvēks apzināti izvēlas ciešanas, kaut arī tas šķiet absurds pēc normāla cilvēka domām.

Rakstā „Ticība sev – ir īstena ticība Dievam, kurš ir mūsu iekšienē” („Вера в себя - есть истинная вера в Бога, который внутри нас„)[4] Annija Bezanta (Annie Besant) raksta par to, kāpēc cilvēkam ir „jākrīt” līdz galam, vai viņš ir vergs, vai ķēniņš, vai „starpvaronis”. Būtība nav sociālajā stāvoklī, bet iekšējā sajūtā. Stāstot par Kristus dzīvi un krustā sišanu, viņa raksta:

„Sākumu tam, ko var saukt par Kristus kalpošanu, izpaužas tajā lielajā neatslābstošajā līdzcietībā pret šīs pasaules bēdām, kuru simbolizē „iekāpšana upē”.

Cilvēkam ir jāizzina, ka īsteno Tēva un Dēla vienotību var atrast tikai iekšienē, nevis ārpusē, un šo mācību var apgūt vienīgi vislielākajā vientulībā, kad dvēsele jūtas Dieva pamesta…

Galējā vientulības tumsa nolaižas pār viņu, un viņš jūtas pamests uz zemes un debesīs.

Un tai pašā laikā Tēvs nekad nav bijis tuvāk Dēlam, kā momentā, kad Kristus Dvēsele jūtas pamesta, jo tieši tad, kad viņa saskaras ar bēdu galēju dziļumu, mostas viņas triumfa ausma. Jo tagad Dēls uzzina, ka viņam pašam ir jākļūst Dievam, kuru viņš piesauca, un, izjutis pēdējās asās atšķirtības sāpes, viņš jūt, ka dzīvības avots ir viņa iekšienē un – apzinās sevi mūžīgu.”

***

„Nevar kļūt par pasaules Pestītāju un nevar sasniegt pilnīgu līdzjūtību pret cilvēku ciešanām, kamēr dvēsele nav izjutusi un nav uzvarējusi ciešanas, bailes un nāvi bez citādas palīdzības, izņemot Dieva viņa iekšienē palīdzību.”

***

„Nav grūti pārciest ciešanas, kamēr paliek apzināta saikne ar augstāko esību: jo gaisma no augšas, kamēr viņa nav pavisam izdzisusi, neļauj tumsai uzveikt mūsu mirstīgo dabu, un ciešanas nav ciešanas, kamēr tās tiek izciestas Dieva apgaismojošajā klātbūtnē. Eksistē ciešanas, kuras ir jāizjūt katram pasaules Pestītājam – kad tumsa nolaižas pār cilvēka apziņu, un neviens gaismas stars necaururbj šo tumsu. Viņam ir jāuzzina izmisuma viss dziļums, kuru izjūt cilvēka dvēsele, kad viņu no visām pusēm ietin necaurredzama tumsa, un nojukusī apziņa neatrod nevienu roku, pie kuras viņa varētu noturēties. Šajā tumsā nolaižas katrs Dēls Cilvēciskais, pirms augšāmcelties spēkā un slavā; šis ļoti rūgtais pārbaudījums ir jāpārvar katram Kristum, pirms viņš „vienmēr spēs pestīt caur viņu pie Dieva ejošos”.”

„Katrs cilvēciskais dēls var kļūt tāds izpausts Dieva Dēls, tāds pasaules Pestītājs. Katrā tādā Dēlā „Dievs ir skatīts miesā[5]”; katrs kļūst par to Izpircēju, kurš palīdz visai cilvēcei, ar to Spēku, kurš nosaka visu esošo. Un tikai viens ir nepieciešams, lai šis spēks aktīvi izpaustos individuālā dvēselē: dvēselei ir jāatver savas durvis un jāielaiž Viņš. Pat Viņš, visuresošais un visur iekļūstošais, nevar izvarot sava brāļa gribu. Cilvēka griba var noturēties gan pret Dievu, gan pret cilvēku, un viņai brīvprātīgi ir jāsavienojas ar augstāko, nevis pasīvi viņam jāpakļaujas. Pietiek viņai plaši atvērt dvēseles durvis, un dzīve pārpilnībā ieplūdīs viņā, bet, kamēr durvis ir aizvērtas, līdz viņai nonāk tikai Viņa dzīvības maigā pūsma, lai šīs plūsmas saldums varētu uzvarēt tur, kur nedrīkst būt vardarbības.”

Šie viedie un vienkāršie Annijas Bezantas vārdi mums rāda, kāpēc mēs izvēlamies ciešanas: lai iemācītos līdzcietību. Kāpēc mēs izvēlamies verdzību – lai pa īstam novērtētu brīvību. Kāpēc mēs izvēlamies slimību – lai saprastu, cik labi un patīkami ir būt veselam. Mums ir tāda domāšana – mēs šajā pasaulē izvēlamies, balstoties uz salīdzinājumu un izvēli. Neizjūtot ciešanas, mēs nespēsim just līdzi. Nepaužot līdzcietību, mēs nespēsim pieņemt un saprast cilvēkus. Nepieņemot un nesaprotot viņus, mēs nespēsim viņiem piedot. Nepiedodot nespēsim iemīlēt. Bet mēs gribam nonākt pie beznosacījuma mīlestības pret visiem cilvēkiem un visu esošo šeit, tālumā no savas Monādes, pilnīgā izolācijā no Debesu Tēva.

„Kas gan no tā seko, – jautās tāds pats lasītājs kā Andrejs, – mums visiem pirms pāriešanas Kristus-apziņā ir jācieš un jātiek sistiem krustā?”

No ezotēriskā redzes viedokļa – jā. Mēs izejam tādas pašas vai līdzīgas drūmas lappuses vienā no savām daudzajām dzīvēm, kuras visas norit Šeit un Tagad, vienā laikā punktā. Dvēsele atnāk pēc jaunas pieredzes, kura tumšajās pasaulēs var būt smaga. Un, kad dvēsele ir nogājusi līdz pašam dziļumam, tikai tad viņa ir gatava atgriezties, glabājot Akašas Hronikās to pieredzi, kura ļāva viņai pieskarties tam, ko var iegūt tikai tādā vietā kā Zeme. Protams, tas nav vienīgais, pēc kā dvēsele nāk šurp, bet droši vien pats vajadzīgākais Manasa attīstībai, DZĪVES kā dvēseles pašas dārgākās daļas NOVĒRTĒŠANAI, novērtēšanai, iegūstamai nāves pasaulē.

Patiesības nodibināšanās cilvēkam norit lēni, caur daudzu lietu sapratni. „Izejot uguni, ūdeni un vara taures, cilvēks ir izjutis visu, ko varējis, un, iesūcis to sevī, kļuvis citāds,” – raksta Lucifers.

Vērsīsimies pie H. Blavatskas.

„…augstākie Eņģeļi pirms neskaitāmiem eoniem izlauzās cauri „Septiņiem Lokiem” un tādā veidā „iemantoja” viņu Svēto Uguni, vienkāršāk runājot, tas nozīmē, ka viņi savu iemiesojumu kā zemākajās, tā arī augstākajās Pasaulēs, laikā uztvēra visu viņu Viedumu – Mahata atspoguļojumu viņa dažādās saspringuma pakāpēs. Ne viena Būtība, vai viņa būtu eņģeļa vai cilvēka veidā, nevar sasniegt Nirvānas stāvokli vai arī absolūtu tīrību citādi, kā caur ciešanu un ļaunuma, tāpat kā labā izzināšanas eoniem, jo pretējā gadījumā pēdējais paliek nesaprotams.

Starp cilvēku un dzīvnieku, kuru Monādes un Džīvas savā pamatā ir identiskas, – eksistē nepārejams Saprāta un Pašapzināšanās bezdibenis.” (H. N. Blavatska. „Slepenā Doktrīna” – 110. lpp.)

„Tikai ar kontrastu pievilkšanās spēku divi pretmeti – Gars un Matērija – var būt savā starpā savienoti uz Zemes un, būdami izkausēti pašapzināta pārbaudījuma un ciešanu ugunī, kļūt saplūduši Mūžībā.” (H. N. Blavatska. „Slepenā Doktrīna” – 120. lpp.)

Manass, apzinīgums un saprātīgums attīstās matērijas iedarbībā, visdažādākajās pieredzēs, ne tikai ciešanās, bet arī laimē un priekā, kurus mēs atrodam uz Zemes, ja gribam un esam uz to noskaņoti. Pagriezies, dvēsele, pret priecīgu un vieglu attieksmi pret dzīvi, paej malā no drāmām. Pieņem jaunu attieksmi pret dzīvi kā pret nemirstību. Lielākā daļa problēmu aizies, bet pārējās kļūs par pagaidu traucējiem mūsu skaistajā dzīvē. Skaista dzīve nav dzīve pilīs, kūrortos. Tur ir papilnam ciešanu, ne mazāk kā būdiņās.

Skaistums ir iekšienē, dvēselē, rīta priecīgā uztveršanā, nogurumā un apmierinājumā ar vakaru, jaunos plānos uz rītdienu.

10.11.21.

 

Pievienots 21.11.2010

http://sanatkumara.ru/stati/svet-znaniy-raskroet-glaza

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Книга А7. Санат Кумара. Лучезарный Ангел http://www.sanatkumara.ru/obyavleniya/diski-natali-kotelnikovoy (Tulk. piezīme)

[2] Manass – (sanskrits) Saprāts. Iekšējs aparāts, domāšanas instruments, funkcionāls komplekss, kurš uztver, novērtē, apkopo un pārveido informāciju, kura ienāk no sajūtu orgāniem. Pamatojoties uz to, viņš rada augstāka līmeņa informāciju. Manass spēj atšķirt iekšējo un ārējo, subjektu un objektu, materiālo un ideālo. Izmantojot loģiku, viņš rada koncepcijas. Viņa radīto informāciju manass var nodot uz zemākiem apziņas līmeņiem, realizējot atgriezeniskās saites mehānismu. Viņš nosaka apziņas spēju atšķirt un ietilpst kopējā iekšējā orgānā, kurš atbild par cilvēka mentālajām funkcijām. (Vikipēdija)

[3] Skat. http://www.insiderrevelations.ru/ (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://www.liveinternet.ru/users/2687323/post96811878/ grāmatā Анни Безант. Эзотерическое христианство (или малые мистерии) http://www.koob.ru/annie_besant/ezoter_hristianstvo (Tulk. piezīme)

[5] 1. Timotejam [3:16] „Viņš ir skatīts miesā” (Tulk. piezīme)