Labais un ļaunais

Savā seminārā Maskavā es negaidīti sadūros ar Tumsas pasauli. Uz semināru un uz Krēslu pie manis atnāca daži tumšās hierarhijas pārstāvji, kuri cieš no savu nodarījumu iepriekšējās dzīvēs sekām. Nekad man agrāk nebija nācies sarunāties saistībā ar tumšajiem darbiem un dziedināt viņu pārstāvjus. Esmu nodzīvojusi līdz sapratnei: lūk, tā es paplašinos ne tikai Gaismā, bet arī Tumsā.

Meditācijās semināros es parasti aizklāju klausītājus – lūdzu Ercenģeli Mihaēlu piesegt mūs ar dimanta Gaismas kupolu. Bet šeit, Maskavā, es pirmoreiz saņēmu no Viņa jautājumu aizsardzības vietā: “Tu taču saki, ka tu esi VISS, KAS IR, no kā tu gatavojies aizsegties?”

Es samulsu un aizdomājos. Atkal uz dualitāti? No sevis neaizsegsies...

Sarežģīti tas ir – atteikties no pretnostatījuma un sākt domāt jaunā veidā.

Vēl viena epizode deva man jaunu apzināšanos. Iepriekšējā vakarā mēs “strādājām” ar ļoti sarežģītu gadījumu, mūsu bija daudz, un katrs redzēja kaut kādas darba detaļas, palīdzot cilvēkam apzināties visu krišanas dziļumu un iepriekšējo dzīvju nodarījumu smagumu. Karmas Augstās Instances, ar kurām mēs sazinājāmies, nedeva atļauju aizvākt cilvēku burtiski aprijošos melno būtību piesaistes kanālus, kamēr nav notikusi pilna apzināšanās par to, kas tika cilvēka radīts vairākās dzīvēs kalpošanā Velnam. Pats galvenais, pēc kā tiecas VISAS tādas Instances, ir ĻAUNĀ pilnīga apzināšanās un PATIESA NOŽĒLOŠANA. Ne nodarītā zināšana, bet izdarītā šausmu apzināšanās.

Tas bija vakar. Bet šodien no rīta es piespiedu sevi pamosties no frāzes, izskanējušas no manām lūpām miegā: “Tad vajag radīt telpu, ievietot to viņa zvaigžņu sistēmā, lai tā apziež viņu...” “Stop – teicu es sev, izbrīnoties, – mosties. Tiksim skaidrībā...”

Sākumā es atteicos no visām šīm domām, palūdzu piedošanu, iznīcināju tāda priekšstata – “telpa” – domu projektu, aizsūtīju melnos “padomdevējus” – melnus kvadrātus zem kājām, pie viņiem uz pekli un novācu viņu “darbu” – visādus kanālus ap mani. Atkal atcerējos frāzi un nošausminājos. Ko tad es biju nolēmusi apziest ar tumsu? Brrrr... Bet es taču neapzinājos, ka radu ļauno... Nezināju, ko radu!

Tālāk es devos pie Tēva pēc padoma. Viņš smaida: kā tev tas? Sapratu, ka testēšana un apmācīšana turpinās jaunā “zvaigžņu” līmenī.

Ko tad es iemācījos? Tajā zvaigžņu apziņā, kurā es radīju šīs domas, nav apzināšanās, ka es radu ļauno... tur patiešām nav “labā un ļaunā” jēdziena... Tur viss ir neitrāls... Tur tu nevērtē tādas domas-darbības kā ļaunumu radošas, nav šim līmenim vēl tādu jēdzienu sapratnes, šim līmenim nav dotas tādas zināšanas... Viņa Saprāts nav attīstīts! Tur nav telpas, kur būtu veikts ļaunais, un nav labā un ļaunā atšķiršanas enerģiju... Apziņa ir tīra un naiva. Salīdzinājumā ar to lemūriešu apzina ir kļuvusi gudrāka, vismaz viņa jau var novērtēt darbības kā ļaunumu... Lasīju kaut kur, ka mūsu planētas apziņa arī tiek vērtēta kā bērna, 12 gadus vecas meitenes, apziņa. Bet vēlāk meditācijā mums teica, ka planētas apziņa ir vēl jaunāka un atbilst 8 gadus vecam cilvēkam.

 

Atceros, ka es taču vairākkārt esmu rakstījusi, ka mātes loma ir attīstīt saprātu. Taču mēs pierasti uzskatām, ka visiem Augstākajiem Aspektiem saprāts ir augstāks. Turpinot pārdomas, es sapratu, ka tas nav tā. Citādi, kāpēc lai mēs nolaistos tik zemu? Jo formu radīšanas mērķis taču ir attīstīt saprātu. Saprāta un Labā un Ļaunā jēdzienu attīstībai mēs pat esam izdalījuši un pretnostatījuši tos vienu otram, noveduši līdz galējībai šo pretnostatījumu, lai nepaliktu citas izvēles, kā tikt skaidrībā ar to un paņemt līdzi šo zināšanu uz pārējiem aspektiem, turp, kur nav labā un ļaunā. Kā redzams, mans Zvaigžņu Aspekts vienkārši ir paklausījies savus tumšos “padomdevējus” un piekritis sākt konfrontāciju. Tas nav tas Aspekts, kuram es pievienošos nākotnē, bet tas, kas ir uz šodienu. Kad es pilnībā kļūšu par viņu, tad atnesīšu viņam pieredzi no daudzām pasaulēm, kurās es attīstīšos – gan fiziskām, gan astrālām, gan mentālām...

Daudz kas nostājās savās vietās. Tagad jaunā veidā izskanēja vārdi par to, ka mēs brīvprātīgi izvēlamies ciešanas šajā pasaulē. Mēs noejam līdz šo jēdzienu galam, lai izaudzētu sevī jaunu – Labā un Ļaunā – sapratni, lai mums būtu Saprātā jēdzieni “ciešanas”, “sāpes”, “līdzcietība”, “morāle”, “tikumība”, “humānisms”. To nav zvaigžņu būtībās, viņas tur nav mācījušās to... Tur nav tabu!

Lūk, viens no mērķiem atnākšanai uz Zemi vai uz citām duālām pasaulēm: lai attīstītu savu Saprātu un atšķiršanas sajūtu un atnestu šo pieredzi uz pārējiem aspektiem. Kļūst pilnīgi saprotama mūsu tiekšanās apmeklēt matērijas pasaules savos iemiesojumos. Nevis pašas zemākās apziņas mēs izejam, bet tās, kas dod mums daudzdimensionālajiem maksimālo saprāta attīstību.

No otras puses kļūst labāk saprotama Radītāja tumšo pasauļu loma, tās savā veidā kalpo saprāta, Labā un Ļaunā atšķiršanas sajūtas attīstībai un māca mūs izvēlēties. Lai saprastu ļauno, vajag ar to sadurties! Vajag redzēt tā sekas, nošausmināties un saprast, kas tas nav savienojams ar to, ko mēs saucam par patiesību.

Daži no gaismas nesējiem tiecas uzreiz uz 11. vai 12. dimensiju un nevēlas gaidīt: nu kāpēc mums gaišās astrālās pasaules, mēs jau esam gatavi atnākt uz pašu “augšu”! Nenovērtējamā pieredze, kuru mēs sastrādājam iemiesojumos – lūk, tas “zelts”, ar kuru mēs piepildām savu saprāta trauku, pēc kura mēs atnācām uz blīvajām pasaulēm! Tikai aprobežots prāts tieksies ātrāk aiziet no grūtībām uz Tēva Paradīzi. Vai nenāksies atkal nolaisties šurp, lai pabeigtu šo skolu, jo mēs taču pēc tā laidāmies lejā miljoniem gadu, ietinoties un ietinoties arvien jaunos matērijas slāņos ar mērķi sasniegt maksimālo apziņas blīvumu.

Kādreiz Drunvalo Melhisedeks rakstīja: “Labā un ļaunā apzināšanās sēž katrā mūsu šūnā.” Es piebildīšu – pat dziļāk – DNS līmenī, nospiedusies stingri un uz visiem laikiem. Bet, ja pagaidām nav nospiedusies, tad labā un ļaunā pieredze nav pabeigta un tiks cilvēka turpināta uz citām līdzīgām planētām, kamēr sirds nepiepildīsies ar līdzcietību, beznosacījuma mīlestību un žēlsirdību.

“Lai pārstātu vērtēt, – rakstīja tālāk Drunvalo, – mums ir jāizdala šī apzināšanās, kamēr nenonāksim pie tā, no kurienes var pacelties un iziet aiz visa tā robežām.” “Mums jāpārstāj tiesāt un vienkārši jāpiepildās ar līdzcietību.”

Šodien es sapratu, ka mēs nespētu apgūt labā un ļaunā pieredzi bez vērtēšanas un sprieduma, bez ļaunā nosodīšanas un pozitīva tā novērtējuma, ko mēs esam nosaukuši pa labo tā salīdzināšanas ar ļauno rezultātā. Acīmredzams, ka mēs esam pavirzījušies pa Humanitārā Principa apgūšanas ceļu vērtējuma un salīdzināšanas, tā sapratnes, kas atnes ļaunumu, bet kas – labumu Dzīvei, rezultātā.

Taču pēc tam mēs pārejam uz gaismas un tumsas un to pārstāvju augstāku vērtējumu. Viņi kopā strādā, lai piešķirtu mums pilnu enerģiju spektru tam, lai izauklētu mūsu saprātu. Mēs nepieņemam nevis pašu tumsu, saprotot tās lomu filozofiskāk, bet apzināmies ļaunumu, kuru mēs nedrīkstam vairs nodarīt jebkam jebkādā veidā.

10.11.29.

 

Pievienots 03.12.2010

http://sanatkumara.ru/stati/dobro-i-zlo

Tulkoja Jānis Oppe