Kāds tam sakars ar Beļimovu?

Uz materiālu izsūtnēs “Tēvs, no kurienes uz uzrados?” es saņēmu vēstuli ar lūgumu aizvākt no izsūtnēm vienu adresi. Autors G. S. Beļimovs uzrakstīja.

“lūdzu netaisīt man izsūtni no Natālijas Koteļņikovas, jo man nav intereses un nejūtu vilkmi pie kontaktiera murgiem, kas viņai nāk no Smalkās pasaules. Tā viscaur ir viņas paštīksmināšanās un pašcildināšana. Redzams, nebūdama nekas radošajā un veidojošajā plānā, viņa barojas ar banalitātēm no dažāda veida būtībām un ar to iepriecina savu līdz debesīm uzpūtušos EGO. Tad kāds tam sakars ar citiem, sakars ar Beļimovu?”

 

Lūk, tāda asa vēstule atnāca man pastā, tā, protams, mani nepatīkami aizskāra, bet esmu pieradusi, ka uzvednes nāk dažādā veidā, un arī skolotāji mēdz būt ne tikai no gaismas, un es cenšos uztvert nevis apvainojumus, bet jautājuma būtību. Bet būtība ir izteikta vārdos: Koteļņikova raksta par sevi, “lielo”, tad kāds tam sakars ar citiem, sakars ar Beļimovu?

Tie, kuri ir lasījuši manas grāmatas, apmēram saprot, ko es atbildēšu, bet tiem, kas nav lasījuši, ir pienācis laiks vēlreiz apspriest šo “āķīgo” jautājumu: kāds tam sakars ar lasītājiem, ja es visu laiku rakstu par sevi?

Pirmkārt, man ir grūti kaut ko uzrakstīt par G. S. Beļimovu, viņam personīgi un balstoties uz viņa zināšanu līmeni. Tieši tāpat arī par Ivanovu, Sidorovu un Stepanovu.

Es rakstu par mums visiem uzreiz, balstoties uz savu pieredzi. Tie, kuri ir nopietni aizrāvušies ar ezotēriskajām zināšanām, iet pa šo ceļu un lasa tādu literatūru, zina, ka nav atsevišķi Koteļņikovas, Beļimova un Sergejeva. Esam Mēs Visi Uzreiz.

Apakšā, tur, kur mēs nolaidāmies no debesīm, ir biofiziskie ķermeņi, un ir mūsu vārdi un uzvārdi, mūsu, kuri dzīvo dažādās pilsētās un valstīs šajā fiziskajā līmenī. Taču, jo augstāk pa vibrāciju līmeņiem mēs paceļamies, jo mazāk mūsos paliek atšķirību, un individualitātes pakāpeniski dzēšas. Cilvēks sāk justies par visiem cilvēkiem uzreiz, viņš (vai viņa) savieno uz sevis visu telpu un laiku, visas civilizācijas, dzīvojušas un dzīvojošas uz Zemes, visas Saules sistēmas planētas un tā tālāk.

Nokļuvušai līdz Tam, Kurš mūs radīja, Kurš ir Debesu Tēvs tajā līmenī, kur mēs parādījāmies (vairākums no zemiešiem, Centrālās Saules bērniem), mani interesēja, kā Viņš radīja MŪS. Viņš radīja ne mani un Vladimiru. Viņš neradīja ne tūkstošiem savu Bērnu, ne tūkstošiem sākotnējo olu. Šie Bērni bija vēl tik smalkā plānā, ka maz atšķīrās no sava Tēva sastāva, tikai domāt pagaidām nebija iemācījušies. Viņš radīja mūsu ar jums Priekšteci, To, Kurš sadalījās miljardos daļu, un pēc tam vēl un vēl dalījās daudz reižu.

Pakāpeniski mēs piepildījām visu pasaules-ēku un galu galā eksistējām uz visām zvaigznēm un planētām, visās civilizācijās un rasēs. Pēc manām domām, nav jājautā, kādas DNS man ir – vai ir no Plejādēm, Sīriusa vai Oriona? Kam, Natālijai vai Gaļinai? Jeb man, Lielajam?

Kāda starpība, kādas DNS un kādas civilizācijas jums bija priekšpēdējais atskaites punkts pirms Zemes? Vai tiešām jūs taisāties atskaitīties Debesu Kancelejas priekšā, Augstākās Karmas Tiesas priekšā par savām darbībām sīriusieša ķermenī pirms 100 000 gadiem? Bet ja jūs tajā pašā periodā bijāt arī gan orionieša, gan drakona, gan medūzas ķermenī??? Uz dažādām planētām?

Neaizmirsīsim, ka Debesu Tēvs caur mūsu darbiem un rīcībām, caur mūsu jūtām un sajūtām saņem dzīves pieredzi fiziskajā plānā. Mēs tad arī esam VIŅŠ. Nosodot sevi, mēs nosodām VIŅU. Kurš teica, ka VIŅŠ ir tikai labais un gaisma, mīlestība un prieks? VIŅŠ IR VISS. Es saprotu, ka “lai cik neteiktu “šerbets, šerbets”, mutē saldāk nekļūs!” Ir jāsajūt TAS (VIŅŠ IR VISS) kaut reizi, lai UZZINĀTU, lai KĻŪTU VIŅŠ, lai izjustu, ka MĒS VISI ESAM VIŅŠ. Katrā plānā, katrā līmenī, katrā ķermenī, katrā darbā, katrā domā. Mēs Esam Summa Visam – VIŅŠ.

Katram no mums mazajiem ir VISPĀRĒJS Lielais Aspekts, un viņam ir VIENA Apziņa. Es esmu gan mazais fiziskais cilvēciņš, gan VIENS vienlaicīgi un vienmēr. Ne tikai Koteļņikova ir “tāda liela”, bet arī katrs no mums, tādiem “parastiem”.

Un vēl par kaut ko man gribas jums pavēstīt, lai jūs labāk mani varētu saprast tagad, kad Skolotāji tikai novēro mani, kā es izeju savas universitātes, kā es mainos, jau praktiski bez vešanas.

Jaunos raktos stāstot par saviem minējumiem, atklāsmēm, par mūsu kopīgām meditācijām un čenelingiem, par mūsu jaunumiem no semināriem, es mācos spriest, analizēt un vispārināt. Šajā etapā es, iespējams, savos minējumos pieļauju kļūdas, neprecizitātes un misēkļus. Jā, gan uzdauzu punus, gan tieku pakļauta kritikai par to, ko nepateicu līdz galam, nepaskaidroju, lasītāji mani nav sapratuši. Bieži kaut ko svarīgu daru sapnī un nezinu, kā par to pastāstīt un izteikt to, kas ar mani notiek.

Bet tomēr es saprotu, ka man jābūt arvien tādai pašai atklāti, lai cilvēki, kuri nāk aiz manis, nedomātu, ka mani ir “pametuši” vai es esmu “nokritusi”. Šo jauno attīstības etapu manā dzīvē pavada asi sitieni, savas izvēles pārdomāšana, patiesības meklējumi, domu tīrība un tiekšanās uz gaismu un mīlestību. Domāju, ka tādu pašu ceļu noies katrs no tiem, kas šo lasa. Dod Dievs, lai jūs to izietu ar vieglu sirdi un pa iemītu taciņu! Lai jūs ar labu pieminētu manas atklātās vēstules un grēksūdzes.

Mīlestību jums un prieku dzīvē, mani dārgie lasītāji!

P.S. Tikko kā šis raksts bija pabeigts, atnāca arī citāda atsauksme.

“Natālija! Apsveicu ar TĀDAS ATKLĀSMES NO DEBESU TĒVA pieņemšanu! PALDIES par tādām zināšanām! Tā tagad viss saskanīgi sakārtojas ar mūsu radīšanu, līdz tam bija daudz nesaprotamu momentu.”

Nu, lūk, tagad nolīdzsvaroja!

 

Pievienots 11.01.2011

http://sanatkumara.ru/stati/prichem-tut-belimov

Tulkoja Jānis Oppe