Fragmenti no meditācijas Sanktpēterburgā

2010. g.

...mēs atveram sirdis, it kā lielas rozes atvērtos pretim debesu gaismai un valgmei, un uz savas rozes ieraudzīsim debesu valgmes pilītes, kuras pašlaik, kā dāvana mūsu debesu ziedam, ierokas kā šķidri kristāli. Viena pilīte iekļūst zieda pašā sakrālākajā centrā. Mēs šai pilītei pakaļ nolaižamies savas apziņas dziļumā. Mēs ieejam šajā pilītē un ceļojam uz savas apziņas centru aiz viņas. Valgme vienmēr atrod ceļu, un pa šo ceļu mēs ejam sevis iekšienē.

Mūsu ķermenis ir iekārtots ļoti smalki. Pašlaik mēs spējam izjust šīs subatomu slāņa enerģijas, izpētīt. Tas ir Dievišķās Mīlestības un cilvēka un gara savstarpējo attiecību līmenis. Pašlaik mēs izjūtam tās jūtas, kuras mēs saucam par Dievišķo Mīlestību. Mēs jūtam, cik ļoti mēs mīlam Dievu, un Dievs mīl mūs. Un mēs jūtam šo divu sistēmu savienošanos un to kļūšanu par vienu sistēmu ES ESMU VISS, KAS IR. Jo dziļāk mēs ieejam sevis iekšienē, jo augstāk paceļamies. Un pa torsionu laukiem mēs spējam izlidot no mūsu visuma centra, cik vēlies tālu, un kļūt par milzīgu Būtību-visumu...

Pašlaik man rāda, kā mēs ar torsionu laukiem sajūdzamies ar citām būtībām. Ja mūsu torsionu lauka formu iztēlojas kā baranku apkārt mums, tad mūsu torsionu lauka pusīte savienojas ar citu būtību, ar viņas torsionu lauka pusīti.

Šīs sistēmas jebkurā daļā, ne obligāti ziemeļ- vai dienvidpolā, ne obligāti ekvatorā, bet jebkurā savas sistēmas daļā mēs varam sajūgties un mijiedarboties ar daudzām apziņām vienlaicīgi.

Katra torsionu lauka līnija faktiski ir atsevišķs apziņas kanāls un atsevišķa mijiedarbības forma ar citām būtībām, kuras grib ar tevi patērzēt. Tas ir, mēs kvantu apziņā vienlaikus varam sazināties ar daudzām būtībām un būt individuālā līmenī ar katru. Tas nav koris, tā vienalga ir atsevišķa apziņa.

Un, kā mēdz būt, kad asinīs salīp hemoglobīns, tādi spilventiņi, ķēdītē, tieši tāpat torsionu lauki spēj veidot lielas apziņu ķēdītes. Šīs apziņu ķēdītes sastāv no torsionu lauka līnijām, un mēs varam savienoties vienotībā tieši šajā līmenī, veidojot lielu tīklu. Sākumā ķēdītes, bet no ķēdītēm mēs izveidosim tīklu.

Cita savienošanās forma – tā ir savienošanās klasteros, kad vienādas, viena līmeņa, apziņas, kurām katrai piemīt, teiksim, piecstūru režģi, var savienoties, balstoties uz šiem piecstūriem, klasterī, tas ir, lielā dodekaedrā, un šis lielais dodekaedrs ir it kā mācība šīm mazajām formām kopā, vai kā vienota liela dodekaedriska forma, kura sastāv no šiem mazajiem dodekaedriem. Tā tad arī ir cilvēku, kuriem ir viens apziņas līmenis, savienošanās grupveida klasterī.

Tā strādās mūsu bērni, kuri atnākuši kvantu apziņas līmenī, viņi intuitīvi zina daudz vairāk nekā mēs un jau savienojas miegā vai varbūt meditācijās, un katra bērnu grupa pārvada savu zināšanu līmeni uz Zemi, savus uzdevumus un savu iekārtojumu.

Kad mēs skolās savienojamies ar mācekļiem, mēs esam viņu attīstības katalizatori, ne tikai, kad mēs kaut ko stāstām, bet, kad mēs savienojamies ar viņiem ar saviem kristāliskajiem ķermeņiem, sākam viņus katalizēt un attīstīt ar savu klātbūtni, ar savu augsto kristāliskumu, savienojumu ar citu cilvēku zema kristāliskuma formu. Mēs viņus stumjam, mēs viņus iedvesmojam, lai viņi pārkārtotu savas kristāliskās formas, tas ir, mēs esam viņu attīstīšanās par kristālisku struktūru katalizatori.

...

Man ir rādīta visuma uzbūve. No visuma centra iet stari, uz šiem stariem ir uzvērti sākumā milzīgi, lieli visumi – tie blīvi piekļaujas cits pie cita, pie tās vietas, kura tiek saukta par Nulli, Ovālu, no katra tāda Lielā Visuma iet stari, uz kuriem uzvērti arvien sīkāki un sīkāki visumi, un ja smalkā plāna visumi atrodas tuvu cits citam, ir kaimiņos, mijiedarbojas cits ar citu, tad blīvās pasaules ir milzīgi attālinātas no citām blīvajām pasaulēm. Stādieties priekšā, stari izklīst, bet blīvie visumi atrodas to galos, lineārais attālums no stara līdz staram palielinās.

Viss, kas ir visumā, ir savienots Kristāliskajā Režģī, pašlaik mums mēģina to parādīt. Tūlīt mēs ieraudzīsim tās pašas redzamās tumsas maģistrāles, kuras caurauž visas mūsu visuma dimensijas. Kā es saprotu, mēs izejam uz šo apziņas līmeni, mēs atrodamies Galaktikā, mēs vērojam Galaktikas zvaigznājus, un mēs spējam ieraudzīt Kosmiskā Režģa uzbūvi.

– Rāda ligzdas šūnu veidā. Tās saveras cita uz citas un visas kopā savienojas vienā lielā kubā, vienā lielā ligzdā. Tas ir viens visums, un viņa iekšienē vēl paralēli visumi. Un attālināti tādu visumu kopas. Tēls: kas augšā, tas arī apakšā, kas iekšpusē, tas arī ārpusē. Jūs redzat savas, savu iekšējo visumu uzbūves analoģijas...

Bet tagad mūs grib ievietot cilvēka iekšienē. Mēs pašlaik, gluži kā muzejā, ieejam cilvēka ķermenī. Un mēs atrodamies augstā realitātes līmenī. Es ieraudzīju cilvēku, sadalītu dodekaedros. Tas ir, ķermeņa visa iekšējā konstrukcija ir sadalīta segmentos-dodekaedros.

Labākai sapratnei salīdzināsim trīsdimensiju cilvēku un augsta kristāliskuma cilvēku, vienkārši nostādot viņus blakus. Es redzu, ka cilvēks, kuram ir dalījums kristālos, vairāk mirdz, bet trīsdimensiju cilvēks ir tumšs un viņā nav kristāliskas konstrukcijas, viņam ir viendabīga amorfa forma, it kā tas būtu stigrs sīrups. Viņš nav ne šķidrs, ne kristālisks. Mēs zinām, ka ūdens var būt šķidrs vai kristālisks, bet šeit – ne viens un ne otrs.

Pirmais cilvēks – liels dodekaedrs, un viņam iekšienē ir dodekaedri, bet trīsdimensiju cilvēkam nav skaidru šķautņu, tāpēc ka viņam nav salikta ne aura, un nekas ap viņu nav salikts, tā mēs varbūt ieraudzītu viņu olā...

– Ir redzams, ka augstākam cilvēkam iegaismojas viņa potenciāls. Jauni režģi viņā ir ielikti, bet nav aktivizēti, un viņš var izdarīt strauju lēcienu...

Tāpēc mēs arī sakām, ka apskaidrību var sasniegt vienā momentā. Ja cilvēks citās dzīvēs ir aizgājis līdz šim augstajam stāvoklim un pēc tam atkal piedzimis, tad viņš vienā momentā var sasniegt apskaidrību, viņam jau ir uzbūvētas un aktivizētas režģu formas. Bet cilvēkam ar zemu apziņu ir jāaug, pakāpeniski attīroties, jāapskaidrojas, un tad viņā būvēsies šī gaisma, kuru viņš krāj sevī dažādu gaismas struktūru veidā.

Es reiz redzēju sevi kā pienene, no centrālā kristāla iziet daudz antenu, antenas galā šķīvītis, no tā – jaunas antenas un šķīvīši, atkal antenas un šķīvīši.

...

Man sirds sāk plaukt, atveras uz visām pusēm, es galviņas vēršu uz visām pusēm un visu, visu, visu mīlu...

Es redzu cilvēku kā modeli, un katrā šūnā ir sarežģīta ģeometrisku figūru konstrukcija, vesels kopojums, un tā dziļumā līdz vissīkākajām daļiņām. Arī Planetārais Logoss – viss sastāv no šīm formām. Un sirdī – Vienotās Apziņas dzirksts. Kad nāk impulss no Vienotā, nāk tāds uzplaiksnījums, izklīst pa visiem šiem kristāliskajiem režģiem, ģeometriskajām formām, un tās visas pieņem pirmās analoģiju.

Tas ir – dzirksts ir vadošā daļiņa?

Jā, viņa dod impulsu, un visas uzreiz reaģē uz šo impulsu.

Rāda, ka līdz impulsam visi režģi ir noskaņoti haotiski, bet, kad impulss ir pagājis, tie izkārtojas vienmērīgā kārtībā, harmonizējas. Viss uzreiz kļūst strukturizēts.

Par ko tas liecina? Kad mēs paaugstinām savu apziņu līdz tam, ka mēs redzam sev šo zvaigzni un varam mijiedarboties ar Radītāju... Pati centrālā zvaigznīte tad arī ir Radītāja daļa, mēs šajā līmenī ar Viņu esam vienoti. Kad mēs sasniedzam tādu līmeni, tad mēs kļūstam harmoniski caur šo vadību, tāpēc kā šajā līmenī viss jau ir harmoniski. Un šis līmenis ietekmē visus citus līmeņus, iztīra, izārstē mūs, ja mēs strādājam šajā harmonijas līmenī. Un tad mēs ieejam Radītāja Apziņas Režģī, tāpēc mēs jūtamies Viņa daļa. Tāpat kā Viņš zina, ka mēs esam Viņa daļas, kuras iziet savu evolūciju mūsu blīvajā realitātē. Tāda mijiedarbība ir starp visiem līmeņiem kristāliskajā visumā, kurš ir mūsu Radītāja visums.

Bet pašos augstākajos līmeņos kristāli vairs neveido gaismu, bet skaņu. Tur ir skaņu kristāli. Un tagad mums piedāvā paklausīties, kā skan mūsu visums, tādā līmenī, kādā mēs spējam to uztvert... Tādēļ ir pilnīgi jāatslābinās un jāieklausās savā čiekurveida dziedzerī, kā viņš vibrē. Tieši no turienes nāk pasauļu sākotnējā skaņa... Čiekurveida dziedzerim arī ir mirdzošas zvaigznes forma. No viņas iet spēcīgs gaismas stars uz augšu. Tas ir sakaru kristāls ar Augstāko apziņu.

Es šo skaņu varu aprakstīt kā mātes pienu. Viņai ir gan mātes piena garša, gan krāsa, gan vibrācijas. Viņa ir ļoti barojoša un satur visu, kas vajadzīgs manai būtnei. Redzams, augstākos līmeņos tas ir mūsu barības avots.

Man ir asociācija, ka tas ir medus, izšķīdināts rīta rasā. Viņš guļ uz rozes ziedlapiņām, pil lejā un kā sniegbalti pavedieni krīt sirdī.

Bet es jūtu kā ļoti augstas frekvences pīkstoņu... Pīkstoņa – tas tad arī ir skaņas visums, un viņu uztur skaņa, katrā līmenī ir dzirdamas šīs skaņas dažādas frekvences, un jo tuvāk tu esi pašai augstākajai šīs skaņas notij, jo lielāka tevī ir paplašināšanās sajūta...

Spiediens uz galvu ir ļoti liels.

Tās ir visuma harmonikas, un, jo tās ir augstākas, jo jaukāka sajūta.

Bet uz ko pašlaik ir vērsta šī skaņa, uz kādu ķermeņa daļu viņa iedarbojas?

Uz centru, uz sirds centra slepeno vietu, plus uz katru šūnu, šūnā arī ir šī atblāzma, tā tiek atdota, un tu pilnīgi mirdzi...

Bet tagad caur sirdi šī skaņa var mūs ārstēt. Pats organisms vada, neatkarīgi no mūsu apziņas, šīs frekvences uz vajadzīgo vietu. Mēs varam paskatīties, kurp tagad iet frekvence no sirds, kurp dodas tālāk... Man iet uz saules pinumu, redzams, man tur ir nekārtība, un burtiski sāku just šo čakru, graut viņā kaut kādas struktūras.

Man skaņa iznāk no galvas vizlas ūdenskrituma veidā, pēc tam paceļas un kā sīkas lāses nokrīt sirdī. Sirds ar viņu ir piesātināta...

Mēs taču arī mājās varam noskaņoties uz šīm harmonikām, jo tas taču ir jauns dziedināšanās paņēmiens. Skaņa manā ķermenī aizstāj visu, paliek tikai vienīgi šī spēcīgā skaņa.

Ir paziņojumi, portāli tavā iekšienē ir horizontāli un vertikāli, es iztēlojos sevi iekšienē un caur portālu tiešā veidā savienojos ar Vienoto Apziņu, apejot starpniecību.

Protams, dabiski… Starpnieki – tie visi esi tu, tikai dažādās dimensijās. Faktiski, ja šis portāls jau uzbūvēts, tad mēs varam savienoties ar jebkuru dimensiju.

Skaņa ir līdzīga kristāliņu berzei vienam gar otru vai kaut kāds pats vissmalkākais metāls…

– Arī garša metāliska…

Mani ir noslēdzis zilganzaļš stars, savienojis visu, kas manī ir, lielā olā, un noslēdzis. Olas iekšienē ir tik griezīga gaisma…

Es redzu lielo kosmisko lietu, un šis pulss taisa izvērsumu, un visu visapkārt aplej ar šo lietu.

Bet es redzēju, ka es visu sev iekšienē tagad esmu savācis – kosmosu, visumu, planētas, visu sev iekšā kā putekļusūcējs ievilku. Zeme pagriezās, parādīja visu savā iekšienē, un pabeidzot tu visu atpakaļ sevī savāc, turklāt caur krūtīm…

Kā izdziedināt zemi – padomāsim. Mēs tagad esam tik augstā apziņā. Centrā, tur, kur ir svece, noliksim Zemi un pacentīsimies Zemes labā kaut ko izdarīt…

Vērsīsim uz viņu visu krāsu starus no sirds, no čiekurveida dziedzera, kā vēlaties, un paārstēsim Zemi. Attīrīsim ūdeni, augsni, dosim brīvību visiem dzīvniekiem…

Mēs pašlaik projicējam starus uz Jauno Zemi, un mēs varam radīt jaunu realitāti. Lai viss tur būtu jaunā līmenī. Nav vērts uz turieni ņemt kaut ko vecu. Bet principus mēs varam paņemt līdzi, piemēram, biedriskuma, mijiedarbības, citam cita pieņemšanas principu, mīlestību.

Bet kādā līmenī mums tur būs mīlestība, izjutīsim to mīlestību, kura šajā Zemes augšējā plānā būs…

Harmoniska dzīve ar visām zemes valstībām, mijiedarbība ar cilvēkiem vispārējam labumam…

Bet uz kādu sajūtu balstās šī harmonija? Ar savienotības ar visām valstībām sajūtu… Nevis vienkārši mijiedarbība, bet tu tad arī esi visas šīs valstības. Tu esi totāla mīlestība, tu esi šīs valstības, un tu mijiedarbojies ar savām daļām savā iekšienē. Tāda apziņa mums būs uz jaunās planētas. Tu vienmēr atradīsies augstākās apziņas stāvoklī, vairs nenodalīts no visām valstībām, no visiem cilvēkiem un planētas.

Faktiski mūsu gaismas ķermeņi veido šūnas jaunajam Kosmiskajam Režģim, kura tad arī ir Jaunā Zeme.

 

Pievienots 16.01.2011

http://sanatkumara.ru/stati/otrivki-iz-meditatsii-v-sankt-peterburge

Tulkoja Jānis Oppe