Meditācija Sanktpēterburgā - 2

(fragmenti)

2010. g. decembris

N.K. Es redzu sevi kā caurspīdīga ūdens figūra, viņa ir iezilgana tirkīza krāsā, spoži, spoži mirdzoša. Tā ir mana ūdens dvēsele. Viņa saka: “Es atnācu paņemt jūs uz jūsu dvēseles līmeni. Tagad es paņemu visu semināru uz jūsu dvēseles līmeni.”

Viņa it kā grožos tur katru no mums un ceļ ar šiem stariņiem. Mēs pārejam augstāk, uz nākamo līmeni – mūsu dvēseles apziņas līmeni.

Šeit ir klātesošas dažādas, dažādas dvēseles (aprakstu), tajā skaitā arī jūsu. Katrs no jums tagad satiksies ar savu dvēseli. Eņģelis mūs brīdina, ka var būt viena dvēsele uz diviem starp šiem eņģeļiem. Pašlaik katru dvēseli iekārto paradīzes dārzā, vienu vienā, citu citā. Cik daudz paradīzes dārzu, tie visi ir dažādi, un visi burvīgi! Tagad norit individuāls darbs – jūs satiekaties ar savu dvēseli. Sajūtiet viņas emanācijas, viņas mīlestību. Ar kādām enerģijām viņa jūs sagaida? Kā sirds reaģē uz šo tikšanos?

........

Dvēsele tagad jums pačukstēs, ja jums vēl nav pilnīgas saplūšanas, ko jums vajag izdarīt, lai viņa varētu eksistēt jūsu ķermenī...

........

Vairāk mīli cilvēkus. Guldi katru cilvēku sevī, attīri viņu ar savu mīlestību, mīli viņu. Tas tad arī ir paņēmiens, kā izdziedināt Zemi. Kas gan man ir šis cilvēks – tāds netīrs, pat pretīgs?.. Bet ja tu viņu ieliksi sirdī, attīrīsi, nomazgāsi, nokristalizēsi un atgriezīsi... Tu taču uz Zemes strādā... Vēl viens cilvēks ir tīrāks... Kā tā meitenīte jūras piekrastē glāba jūraszvaigznes, es šo izglābšu un šo... Mīli katru un atrodi katrā iespēju viņu iemīlēt. Tāpēc ka viņš ir tevis daļa, tava šūniņa... Mīli visas savas šūniņas. Aizvāc vērtēšanas momentu, iemācies priecāties un baudīt šo prieku.

........

Dvēsele saka: „Labi, kāds izzināja mācības, kāds izzinās nākamo reizi. Es jūs tagad ceļu uz nākamo līmeni. Mēs liftā ceļamies uz nākamo stāvu...

Ir svarīgi, lai katrs no jums vestu šo meditāciju, lai iemācītos just un izteikt savas jūtas ar domām. Mēs tādēļ arī organizējam skolas, lai iemācītu cilvēkiem just tāpat, kā tu. Tāpēc es vērošu viņu dvēseles”...

Mēs esam iznākuši Akašas Hronikās, viss šis stāvs ir veltīts Akašas Hronikām. Un tagad kāds apsēdīsies pie datora un paskatīsies visu, ko grib, kāds parunās ar dežurējošo eņģeli, palūgs viņam parādīt to vai citu dzīvi, bet kāds var paskatīties albumu ar sava arhīva fotogrāfijām.

........

Ir parādījušās kāpnes augšup, un mūs ceļ uz nākamo līmeni, kristālisko slāni. Mēs paceļamies gaisā, mūs neceļ, un mēs zelta ķermeņos levitējam, lidojam. Mēs iznākam uz liela balkona tornī, mūsu priekšā ir neizmērojama mirdzoša telpa...

Šis tornis zem mūsu kājām pēkšņi pazūd, izgaist, bet mēs paliekam.

Mums tagad tiek likts priekšā apzināties – kas es esmu šajā līmenī? Vai man ir forma?.. Jā, es redzu sevi kā burbuli. Man ir ēteriska aura.

– Man ir bezveidīgs mākonītis, līdzīgs aitiņai...

– Es esmu līdzīga bengāliskai uguntiņai...

– Bet es esmu dzidrs kristāliņš...

– Bet es sevi neredzu, taču jūtu, ka es esmu...

Jūs jūtat, ka pagaidām jūs esat atsevišķi no pasaules, jūs neesat visa pasaule? Ka mēs esam sakoncentrēti kaut kādā ķermenī, bet ne līdz galam saplūstam ar pasauli?

Tagad mēs paceļamies vēl augstāk...

– Kristāliskā velvē ir šūniņas, un tur ir brīvas...

– Es redzu iezilganu telpu ar planētām, un no tālienes nāk plaša gaišzila gaisma, gaišs oreols...

– Kustīgas plūstošas gaišzilas enerģijas plūsmas.

Es redzu milzīgu zelta pulksteņa mehānismu – ritentiņus u.c.

– Es redzu saules disku ar stariņiem, nedaudz izliektiem...

– Visu pasaules-ēku caurauž tīkls, viņa nav vienā plaknē, viņš ir ap mani, es atrodos divu pavedienu krustpunktā, esmu kā kristāliņš kaut kāds. Es jūtu sevi un tajā pašā laikā visa šī tīkla vibrāciju, es zinu visu, kas tur notiek. Ja lido pa šo tīklu, te ir kaut kādi pagriezieni, vēl, vēl pagriezieni, nirsti dziļumā un satiec kādu. Principā šajā tīklā var satikt visus, mēs atrodamies dažādās vietās.

Vai mēs varam ieraudzīt savus mīļos un tuvos cilvēkus no šī plāna? Vai mēs varam saskarties, iedarboties uz viņiem?

– Apkārt mums kaut kas ir, mēs varam to apgaismot ar saviem starojumiem...

– Bet es ieeju kroņa čakrā, un es esmu viņā!

Bet vai mēs varam paārstēt cilvēku, ne viņa dvēseli, bet viņa mentālo un astrālo plānu? Mēs vēršam uz šo cilvēku gaismu un mīlestību, un kas notiek? Izdarīsim to.

Es saprotu, ka es nevaru pārtaisīt viņa domas. Es redzu, ka šim cilvēkam ir liels aizbāznis domās, pat ne vienā līmenī, es nevaru šo lielo aizbāzni izsit! Viņš ir blīvāks, nekā es.

– Var droši vien to izšķīdināt...

Mēs izšķīdināsim, bet viņa domu pasaule atjaunos visu to pašu, tas taču ir cilvēka statuss...

– Es kā gars ieeju cilvēkā, un nesarunājos tur, es dejoju prieka deju, es virpuļoju, vibrēju, izstaroju mīlestību. Šajā momentā viņš var sajust vieglumu, prieku, pieplūdumu varbūt, es pēc tam vēlreiz ieiešu, padejošu. Viņš šo izjuta, varbūt viņam pēc tam gribēsies arī pašam to izjust... Tas ir kā homeopātiskas tabletītes... Organisms noskaņojas uz prieku, un gribas vēl... Vieglums, bērnišķība, aiziet problēmas. Tās iznāk ķermeņa virspusē no iekšienes un nobirst, šūniņas vibrē, arī no viņām nobirst... mazlietiņ vieglāk ir kļuvis, iekšienē gaišāk.

Tagad mums liek priekšā apskatīt savu paša mentālo ķermeni un atrast savas domas, kuras mēs varam tagad aizvākt. Mēs taču zinām savu domu gaitu, un kas vēl tur ir? Kaut kādas tur bailes, nepareizas pārliecības, kaut kādas programmas, kuras ir ieliktas sabiedrībā, kuras mūs vada, mēs varam aizvākt. Var tur iedomāties skapīti, un katrā plauktiņā kaut kas ir ielikts. Mēs varam apskatīties katru plauktiņu, pārveidot, iztīrīt...

– Ja uz papīriņa tur kaut kas ir uzrakstīts, var nosvītrot un uzrakstīt jaunu...

Atrodiet plauktiņu ar savu veselību. Kādas tur jums pārliecības guļ? „Un ja nu ar mani kaut kas gadīsies?” – tādas pārliecības mēs izmetam.

– Ar mani notiks pats brīnišķīgākais!

Uzrakstīsim: „Nākotne ir brīnišķīgāka, nekā mēs varam iedomāties!” un atstāsim tur. Visus pārējos papīriņus izmetīsim un sadedzināsim!

Nākamais plauktiņš – apmācība. Man tur guļ: „Es mācos viegli un ar labpatiku!”

– Laika trūkumu sadedzinām! Man vienmēr ir laiks!

– Uzmanības trūkumu...

– Tur guļ: gribu mācīties un mācīšos!

Negatīvu sadedzinām un noliekam pozitīvu programmu.

Nākamais plauktiņš: „Es – garīgais skolotājs”. Bet man ir tumšs plauktiņā, kaut vismaz kaut kas būtu gulējis... Es, tātad, neesmu skolotājs... Nu, lūk, es sev noliku papīriņu „Es – garīgais skolotājs”, citādi es to nezinu.

Kurš baidās būt skolotājs? Kam tur ir ezīši, putekļi, netīrumi? Visiem plauktiņi ir kārtībā? Visi ir skolotāji? Uzrakstīsim un noliksim plauktiņā: „Es esmu garīgais skolotājs”, tagadnes formā, un visu pārējo no plauktiņa izmetīsim.

– Bet kurš visu meditāciju guļ, tam ko rakstīt?

Tā arī uzrakstīt vienalga, citādi mēs viņš nekad nebūsim, ja mums nav tādas pārliecības.

Nākamais plauktiņš: „Es mīlu dzīvi”. Paskatīsimies, cik gan lielā mērā es mīlu dzīvi. Ja tur ir netīrumi, pelējums, tad to visu iztīrīsim. Izberžam līdz tīrībai, līdz pilnīgai kārtībai. Dzīvei jābūt skaistai. Radām tur skaistumu, spožumu, prieku, mīlestību...

Nākamais plaukts: „Es varu visu!”, Man šie vārdi mirdz šī plauktiņa dibenā. Mēs neesam atkarīgi ne no kādiem Skolotājiem, Augstākajām apziņām, drakoniem. Mēs paši varam visu. Man taču šodien Lucifers teica: „Klausies sevi. Sāc klausīties sevi. Pietiks balstīties uz svešām autoritātēm!” Šim plauktiņam ir jābūt galvenajam jūsu mentālajā ķermenī. No tā viss arī sākas, man saka.

– Bet man liekas, ka palīdzībai tur man guļ smalks mirdzošs burvju apmetnis, šķēps, kronis. Kad jūs šo plauktiņu atverat, jūs uzģērbjat apmetni, šķēpu, kroni un dodaties... darīt visu!

Liek priekšā veikt praksi, kaut ko radīt. Radīsim savu laimi! Kā mēs varam saprast, ka mēs esam laimīgi, ja mēs nezinām, kas ir mūsu laime. Jums liek priekšā sajusties laimīgiem, bet mēs nesaprotam, kas ir laime, kā gan mēs varam justies laimīgi? Radām ainu: „es esmu laimīga”: man, lūk, ir šis, lūk, šis, es esmu tādā, tāda...

Tik smagi nopūtāties! Ir taču jāapzinās šī kategorija, tad jūs sapratīsiet, ka jūs esat laimīgi!

– Būt neatkarīgai no bērniem, dzīvot viegli un harmoniski...

– Finanšu neatkarība, lai būtu grāmatas, apmeklēt seminārus un mācīties...

Bet jums taču jau jāstrādā kā garīgajiem skolotājiem, jūs jau tik daudz zināt, bet jūs tik mācāties un mācāties. Skolotāji arvien saka: beigusies ir jūsu apmācība. Cik var! Jūs staigājat pa semināriem, bet jau sāciet strādāt kaut kā...

– Mēs šeit daudzi mēdzam būt vienos un tajos pašos semināros. Nevar taču visi būt skolotāji!

Nu, varbūt es ne tā izteicos. Gaismas Darbinieks, viens dara vienu cilvēku labā, otrs otru, trešais trešo utt. Rada skaistumu uz Zemes. Sāciet apzināties, ka jūs varat radīt cilvēkiem. Jūs varat šo ideju dzemdināt, bet realizēs to desmitiem cilvēku.

– Tātad mēs padarīsim arī citus laimīgus...

Mums ir patīkami dzīvot tīrā pilsētā? (Runa ir par transportu pilsētā.)

– Pie mums Sanktpēterburgā gan pa upēm, gan pa ceļiem ies elektromobiļi, un gaiss kļūs tīrāks.

Vienkārši kā pilsoņiem jājūtas. Lucifers – tas ir liels pilsonis. Viņš saka: „Jūs taču esat atbildīgi par visu, kas ir ap jums. Jūs taču to radāt ar savām rokām un domām, jūs to pieļaujat!”

– Tie neesam mēs, tie ir priekšnieki (smiekli).

Jūs esat viss, kas ir. Jūs esat gan priekšnieki, gan jūsu bērni.

Nevajag nevienam uzkraut, strādājiet ar sevi. Tas ir tikai piemērs.

– Iztēlojos bezgalīgas gaišzilas debesis, jūras plašumu, lielisku dienu, tīru Ņevu, lūk, piepildījums ar prieku...

Tīra pilsēta, daudz tūristu, viņi ir priecīgi, patīkami, mīl šo pilsētu, pateicas jums, ka jūs esat radījuši tīrību, ziedus iestādījuši, zaļumus iestādījuši, attīrījuši ūdeni upēs. Mēs ejam un paziņojam, ka mēs nevaram ciest, ir jāattīra upes, jānodarbojas ar transportu...

– Kad mēs sākam iekšienē attīrīt no negatīvām domām un emocijām, tad arī apkārt viss sāk kalpot mums, gaismai, viņi sāk nodarboties ar saviem tiešajiem darbiem – attīra, stāda jaunus parkus, atjauno ūdenskrātuves, ierīko bērnu laukumus, apbrīnojami!

– Jo vairāk gaišu cilvēku rajonā, jo tīrāks rajons.

Bet tomēr vienalga ir vajadzīgas rokas. Vajadzīgas skaistas domas, vajag tās likt iekšā kopīgā mentālā pilsētas projektā, bet vajadzīgas arī rokas!

– Kad es sāku nodarboties ar sava emocionālā ķermeņa tīrīšanu, tad uzreiz sākās remonts mājā, pēc tam visā manā mikrorajonā. Un cik tādu cilvēku ir, atskaitot mani! Bet šajā gadā vienkārši tāds sprādziens mūsu mikrorajonā, pat līdz tam, ka divas milzīgas upītes iztīrīja līdz pašam dibenam. Un uzlaboja rajonu! Un viss sākās ar to, ka kāds sāka ar sevi strādāt. Pietiek tikai strādāt ar savu mentālo un emocionālo plānu.

Radīsim ainas, ka milzīgas mašīnas uz platformām ir iztīrījušas visas upes. Bet kas deva naudu?

– Tūristi... Matvijenko... Sobčaka palīdzēja...

Atradās sponsors, kuram kļuva pretīgi redzēt netīru pilsētu, un viņš teica – man ir nauda, es varu dot. Viņš palīdzēja iepirkt tehniku, pievest mašīnas pie upēm, aizvākt netīrumus... Upes kļuva ļoti tīras, kristāldzidrs ūdens, tīri krasti, zaļa zālīte... Upju gaiss attīra pilsētu, gaišzils ūdens, peldēties var. Un kā cilvēki pateicas! Var iet un papeldēties Ņevā pēc darba. Un pilsētnieki ir kļuvuši akurātāki, nesāka mest ūdenī netīrumus, tāpēc ka viņi saprot, kas tas maksā lielu naudu. Katrs pilsētnieks ir sācis uzvesties apdomīgāk, un visi pilsētas viesi saka: cik tīrs ir kļuvis! Un katrs pilsētnieks uz palodzes ir nolicis podiņu ar ziediem, un visas mājas ir izrotājušās ar ziediem.

Un mēs varam mūsu bērniem un mazbērniem smilšukastēm nopirkt smiltis, tas taču nav dārgi!

– Gaisu no gāzēm attīrīja!

– Vajag izdarīt, lai atmestu smēķēt! Nav iespējams pa ielām iet!

Klau, radīsim tādu tīru telpu, kurā nebūs iespējams smēķēt! Tik tīru, ka grēcīgi tajā smēķēt! Tu jūti, ka tu bojā to!

– Ja cilvēkam plaušas ir tīras, viņš pats atmet smēķēšanu.

Tīrām visus smēķētājus, un sev sākumā tīrām plaušas...

Tagad palaižam tādu programmu, KA MĒS AR PLAUŠU TĪRĪBU APLIPINĀM VISUS, AR KURIEM SASKARAMIES – TRANSPORTĀ, DARBĀ, MĒS ESAM TĪRĪBAS VĪRUSS. Tas ir, mūsu programmas pārlec uz visiem attīrīšanai. Un tagad mēs vēl varam viņu no augšas uzsēt Sanktpēterburgai, mēs šaudāmies virs pilsētas un sējam plaušu tīrību. Klau, arī Jekaterinburgā ienesīsim šo sērgu!

– Klau, visu Krieviju noklāsim!

– Lai būtu moderni būt ar tīrām plaušām! Klepot ir nepieklājīgi!

– Klau, iztīrīsim sev arī akniņas (vētraina apspriešana, smiekli un atbalsts, darbu izdarījām)

– Mēs paši varam klausīties savu organismu, kas viņam vajadzīgs un kas pietiek, attiecībā uz dzeršanu, barību... Šodien tev vajag vienu, bet rīt citu.

– Klau, pastrādāsim ar to, lai organismu klausītos, ko viņam vajag... (vētraina apspriešana, ko mēs ēdam, smiekli un atbalsts).

....

To visu mēs sākām ar domu: mēs visu varam paši. Mēs pašlaik sevi klausāmies, kas lien ārā, kas satrauc, kas signalizē, kas ir jāizdara, un radām.

 

Pievienots 28.01.2011

http://sanatkumara.ru/stati/meditatsiya-v-sankt-peterburge-2

Tulkoja Jānis Oppe