Print

Cīnošās pasaules

11.02.25

Вы, Светоносцы, великие первопроходцы!

Через неверие, незнание и тьму

Ведите Землю, как умелый лоцман,

Чтоб все доплыли и никто не утонул.

 

У каждого из вас свой путь неповторимый.

И хватит спорить: «Этот истинный канал, а этот нет».

В сердцах своих зажгите свет, мои любимые,

И людям с радостью несите этот свет.

 

Все за руки возьмитесь мысленно,

Сердца соедините над Землей

И совершите то, что вы замыслили:

Подняться в Свет с Планетой голубой.

 

Я жду вас всех с надеждой и любовью,

Когда в великой славе вы поднимитесь ко Мне.

Я пламенем любви вас всех наполню,

За то, что вы не потерялись в этом сне.

 

Вам слава всем - всем, всем без исключения

Вам почести Вселенная воздаст.

За то, что смело ринулись вы в плоти облачение,

Чтоб в Мирозданье что-то новое создать.

 

Люблю вас всех и жду в Великой вечности,

Вас, Искорки, Создания мои любимые

В Любви и Славе будем плыть мы в бесконечности -

Частицы Сущего, от Целого неотделимые.

Jūs, Gaismas nesēji, lielie celmlauži!

Caur neticību, neziņu un tumsu

Vedat Zemi, kā prasmīgs locis,

Lai visi aizpeldētu un neviens nenoslīktu.

 

Katram no jums ir savs neatkārtojams ceļš.

Un pietiks strīdēties: “Šis ir patiess kanāls, bet šis nē.”

Sirdīs savās iededziet gaismu, mani mīļie,

Un ar prieku nesiet cilvēkiem šo gaismu.

 

Visi rokās domās sadodieties,

Savienojiet sirdis virs Zemes

Un paveiciet to, ko iecerējāt:

Pacelties Gaismā ar planētu gaišzilo.

 

Es gaidu jūs visus ar cerību un mīlestību,

Kad lielā slavā jūs pacelsieties pie Manis.

Ar mīlestības liesmu Es jūs piepildīšu,

Par to, ka jūs nepazudāt šai miegā.

 

Jums slava visiem – visiem, visiem bez izņēmuma

Jums godu Visums atmaksās.

Par to, ka drosmīgi metāties miesas apģērbā,

Lai Pasaules-ēkā ko jaunu radītu.

 

Mīlu visus jūs un gaidu Lielajā mūžībā,

Jūs, Dzirkstītes, Radības manas mīļās

Mīlestībā un Slavā mēs peldēsim bezgalībā –

Esības daļiņas, no Veselā neatdalāmas.

Antoņina Volosenko (Антонина Волосенко)

 

Cīnošās pasaules... Tā mūs sauc “Urantijas grāmatā”. Cīņa – tā simbolizē mūsu duālo apziņu, materiālo divējādo saprātu, kurš balstās uz salīdzinājumu, vērtējumu, pretrunām, sacensību, konkurenci, vēlmi kļūt labākam nekā... Iekšējā cīņa un pretrunas dzemdina cīņu ar apkārtni, īstenības nepieņemšanu. Apzināti tu vari runāt par mīlestību un gaismu, un tajā pašā laikā baidies, cīnies un neieredzi savu atspulgu. Cīnīšanās pasaule un atkalapvienošanās pasaule – apziņas attīstības secīgas pakāpes, no pretrunu un dualitātes pasaules mēs augam uz pieņemšanas un apvienošanās pasauli.

Mēs savienojamies vienotībā. Ko tas nozīmē? Kā to labāk sev stādīties priekšā? Mēs pieņemam visus cilvēkus un sevi savā apziņas apjomā, mēs esam planēta, bet daži jau ir Saule pēc savas apziņas apjoma. Tas nenozīmē, ka mēs esam kļuvušas viņas fiziski. Tas nozīmē, ka mēs esam izauguši līdz savas vienotības ar planētas pasauli un Saules sistēmas pasauli apzināšanai. Mēs varam pacelties (vai nolaisties) šajās apziņās, just viņas no iekšienes, skatīties uz sevi no tās pozīcijas, just viņu mīlestību un žēlsirdību, viņu ciešanas un vēlēšanos atbrīvoties no važu struktūrām.

Mēs varam augšupcelties tikai beznosacījuma mīlestībā. Ja mēs neapgūsim šo mīlestības līmeni, tad mums nāksies šeit pagaidām palikt kā mācekļiem. Daži gaismas nesēji līdz šim laikam nespēj pieņemt savu tumšo pusi, baidās ar to saskarties un bēg no tās kā no “traka suņa”.

Pie mums uz skolu brauc “tumšie” mācekļi, katram no viņiem ir problēma, kura tad arī ir atvedusi uz garīgo ceļu. Tie ir cilvēki, pret kuriem mēs visi jūtam līdzcietību un mīlam viņus, palīdzam spēku robežās attīrīties un apzināties savus uzdevumus. Un ja jums nedod “ceļu” jūsu tumšā daļa, attīriet un apgaismojiet to.

Gaismas nesēji necīnās, cīnās tumši neizglītoti cilvēku, paliekoši dualitātē. Viņi arī ies tālāk uz tādām pašām cīņas pasaulēm – turpināt cīnīties. Pati sajūta jeb tiekšanās uz cīņu sen ir morāli novecojusi tiem, kuri iet garīgo ceļu. Kā var baidīties no tumsas? Pati baiļu sajūta jau vairs nav gaisma. Gaisma ir daudz reižu stiprāka par tumsu. Apgaismo (izgaismo) tumsu, un viņas nebūs. Gaiši cilvēki kļūst neredzami pašai zemākajai tumsai, vēl jo vairāk tumsai mūsu enerģijas nav vajadzīgas. Iespējams, ja jums ir “neizstrādes”, tad tieši uz šīm neattīrītajām daļām tad arī var vēl piezemēties kāda būtība. Pateicieties viņai par mācību un izstrādājiet savus cēloņus, savas vietas – rezonatorus negatīvam.

Daži mani paziņas apgalvo, ka sazemēšanās ved pie aptumšošanās. Dīvaini, kā gan tad viņi izaugs līdz apziņai, kura apvieno ar visu planētu? Audziet, mani labie, izaudziet no bērnišķīgās sevis atsevišķi un planētas atsevišķi sapratnes.

Daudzi gaismas nesēji, atsaukušies uz iepriekšējo materiālu, planētu jūt no iekšienes, kā sevi. Viņi jūt viņas mīlestību, viņas visa piedošanu un, tajā pašā laikā, maksimālu iekšējās telpas saspringumu, viņas tiekšanos taisīt izvērsumu un atbrīvoties no vecā ķermeņa, gluži kā tauriņš dzimst no kokona. Daži sarunājas ar viņu, ārstē viņu kā māsa vai brālis. Vietnē “Lucifers” mums ir publicēti lieliski Irinas Krjačkovskas materiāli “Maldena – 1, 2, 3”.[1]

Sanata Kumaras Skola un mācība ved pa neitrālu ceļu, ceļu pie Tēva, aiz visu visumu robežām. Tā aicina izaugt un savienoties apziņās ar visiem cilvēkiem un planētu, augt tālāk un tālāk. Kļūt par Visu, Kas Ir. Ne tikai saņemt Radītāja Gaismu un Mīlestību, bet arī izārstēt ar šo Gaismu un Mīlestību pēc iespējas vairāk cilvēku un pašu planētu. Neaizmirsīsim, ka Radītājs ir ne tikai Gaisma, bet arī Pasaules-ēkas un Visuma visas enerģijas, ieskaitot tumsu.

 

Manai Zemei

Все вместе мы, моя Земля,

Грязь, мусор отряхнем,

И все преграды разметав,

С усильем вверх пойдем.

 

Я знаю, труден этот путь,

Но ты не одинока.

Мы все поддерживаем луч

Любви вселенского потока.

 

Поток Любви цветной волной

Через сердца течет,

И высветляет образ твой,

И легче твой полет.

 

Полет туда, в сиянья Свет

Энергий неземных,

Где ждут тебя уж столько лет

И нас ждут, как родных.

 

Цвети, любимая Земля,

Жемчужиной сияй,

И нас, детей твои родных,

Любовью наполняй!

Mēs visi kopā, mana Zeme,

Netīrumus, atkritumus nopurināsim,

Un visus šķēršļus izmētājot,

Ar piepūli augšup iesim.

 

Es zinu, grūts šis ceļš,

Bet tu neesi vientuļa.

Mēs visi atbalstām visuma

Mīlestības plūsmas staru.

 

Mīlestības plūsma vilnī krāsainā

Caur sirdi tek,

Un izgaismo tavu tēlu,

Un vieglāks ir tavs lidojums.

 

Turp lidojums, uz ne šīs pasaules

Enerģiju Gaismas mirdzumu,

Kur tevi gaida jau tik daudz gadu

Un gaida mūs, kā savējos.

 

Ziedi, Zeme mīļotā,

Mirdzi kā pērle,

Un mūs, tavus dzimtos bērnus,

Ar Mīlestību piepildi!

Antoņina Volosenko

 

Pievienots 26.02.2011

http://sanatkumara.ru/stati/boriuschiesya-miri

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Ирина Крячковска.я Малдена. Vietne “Lucifers” vairs neeksistē. Visas trīs grāmatas pdf formātā var lejupielādēt: http://sanatkumara.ru/downloads/MALDENA.pdf ; http://sanatkumara.ru/downloads/MALDENA2.pdf ; http://sanatkumara.ru/downloads/MALDENA-AURIIA.pdf (Tulk. piezīme)