Astrālā redzēšana

Astrālā redzēšana mums attīstās pakāpeniski, samērā ar pārvadītāja attīrīšanu. Tā ir smalku figūru un struktūru redzēšana un stādīšanās priekšā, krāsu un formu, zīmju un simbolu redzēšana, jušana ar sirdi un iekšējā zināšana. Mēs jūtam un redzam katrs savādāk, tāpēc ka mēs esam dažādi, kā pēc iespējām, tā arī pēc uzdevumiem. Mēs taču arī blīvajā plānā esam dažādi – viens jutīgs un smalks kā ķirurga nazis, otrs stiprs un ass kā uguns, trešais maigs un mīlošs kā saulīte, ceturtais aizdomīgs un viltīgs. Mūsu uzdevumi uz Zemes nedaudz atšķiras, un mēs, apzināti vai neapzināti, ar sevi sastādām visu apziņas slāņu kopīgās ainas daļiņas kā mozaīkā. Tāpēc ka mēs esam gaišu un tumšu apziņu savienojums vienā planetārā apziņā.

Astrālā pasaule aptver dimensijas no otrās līdz sestajai un iekļauj sevī kā tumsas pasauli, tā arī gaismas pasauli. Tā ir nepastarpināta pasaule, kura ieskauj cilvēku smalkajā plānā. Pirmām kārtām tā ir pasaule, kurā mīt cilvēku jūtas, izteiktas vai slēptas, kuras smalkajā plānā ir dažādu krāsu auras dzīvas daļas. Tumšas domas var eksistēt kā parazīti, gaišas – piepildīti kā ziedi.

Cilvēkam vienmēr savā iekšienē ir visas šīs astrālās pasaules dimensijas, kad viņš sāk izaugt no fiziskā stāvokļa. Ja apziņa nav pietiekami attīrīta, tad apakšējais astrāls ir neapzinātu un apzinātu baiļu, zemisku vēlēšanos, kārdinājumu, ambīciju, agresijas, ēdelības, depresijas u.c. pasaule. Jo tuvāk cilvēka apziņa šim slānim, jo tumšāka un pat melnāka viņa aura. Mēs varam redzēt būtības, kuras mitinās viņā; viņas vai nu kalpo viņam, atturot viņu no dažādas rīcības, kā viņu attīstošas, tā arī vedošas pie pilnīgas degradācijas, vai arī ir parazīti, izstrādāti ar sliktiem ieradumiem, piesaistīti ar nelabām domām. Parazīti ar cilvēku barojas un izraisa viņam slimības. Viņi aurā var eksistēt arī no pagājušajām dzīvēm.

Astrāla pasaule ietver arī ļoti gaišas daļas, pašas augstākās un skaistākās jūtas un vēlmes. Mēs pārejam uz beznosacījuma mīlestības jušanu, kura pakāpeniski mūsos vēršas plašumā, reiz būdama iesēta ar mūsu domām un pārliecībām. Sākumā mēs par beznosacījuma mīlestību zinām kā brīnišķīgu mūsu Skolotāju un visas Gaismas pasaules īpašību. Šīs zināšanas ir sējums jūtu pasaulē no mūsu mentālā plāna. Pēc tam samērā ar sava ceļa apzināšanos, mēs sākam apzināti modināt un griezt sevi pie atzīšanas, ka tu un tava jūtu pasaule esat aiz trešās dimensijas ietvariem kā cilvēces vispasaules jūtu daļa, daļa, kurai rodas un attīstās vienotības, kopības ar visām planētas daļām un atbildības sajūta. Tu, tāpat kā viss uz planētas, sāc ar atzīšanu, ka esi planēta. Tu izraujies aiz dualitātes un egoisma ietvariem. Šī pāriešana pie beznosacījuma mīlestības paradigmas ir sākums pāriešanai piektās dimensijas, augstākā astrālā plāna apziņā.

Samērā ar jūtu astrālās pasaules apakšējo nodaļu attīrīšanos un izlīdzināšanos mēs pārstājam šo daļu izmantot, un tā kļūst it kā satīta. Līdz ar virzības uz gaismu noteiktām pakāpēm šī daļa gluži kā “pāriet arhīvā”. Mēs lieliski saprotam bailes, agresiju, depresiju kā pazīstamas, izietas un izdziedinātas daļas, mēs tās varam atpazīt citos cilvēkos, mēs ar savu auru lasām tās viņu aurā. Taču mums šīs daļas parasti guļ “aiz aizsega”. Mēs pat dažreiz varam “atcerēties bijušo” nepatīkamos vai asos mūsu dzīves momentos. Tas ir, šīs jūtas paliek rezervē kā trešās dimensijas apziņas daļa. Un, kamēr mēs ar šo slāni saskaramies, mēs varam izmantot savu visa astrāla visu slāņu jūtu paletes pasauli.

Šajos ietvaros mēs tad arī “redzam”, turklāt kā likums, mēs labāk redzam tajā astrāla daļā, kurā biežāk atrodamies pašreizējā dzīves laikā. Tāpēc cilvēces tumšie pārstāvji labāk redz tumšo pasauli. Šamaņi lieliski strādā ar zemes pasaulēm un stihijām, viņi strādā ar planētas astrālajiem gariem. Tā ir viņu stiprā puse. Šo redzēšanu mēs saucam par vārdotāju, ekstrasensu un dziednieku gaišredzību. Viņi redz un vāc prom tumšos astrālos fragmentus no cilvēka. Ne vienmēr šīs daļas izdodas novākt tīri. Ne vienmēr mums tās ir jāaizvāc karmisku cēloņu dēļ. Pašreizējā laikā ļaunuma pasaule ir atdalīta no cilvēka pasaules ar atkal radītu aizsegu, taču tumšo un pelēko enerģijas fragmentu netrūkst, un viņa aktīvi dzīvo kā cilvēkā, tā arī blakus. Šie te brāļi barojas ar mūsu tumšajām domām, momentāni atrodot iespēju pieslēgties un atsūkt enerģiju. Kā tikko esi atvēries – “iekarsis” vai nobijies, tā viņi ir klāt, ir, pie kā piestiprināties. Pēc tam, ja šī būtība ir pietiekami attīstīta, viņa var cilvēku arī vadīt, ienesot viņa emocionālajā plānā destruktīvas jūtas un vēlmes, piebarojoties ar tādām emocijām, uzaudzinātām donorā. Cilvēks izjūt smagas vai depresīvas, tumšas vai šausmīgas jūtas, tā tad arī ir aktīva mijiedarbība ar tumšā astrāla pasauli. Cilvēks kopīgi ar būtību izaudzē viņu ar šīm jūtām, pašam to nenojaušot, palīdz viņai izplesties. Šīs būtnes tādā veidā arī evolucionē un attīstās. Būtības, kuras uzmana mūs, tādā veidā mūs māca un veicina cilvēka apziņas progresu kopumā, jo norāda mums uz mūsu jūtu pasaules robiem un trūkumiem, uz vājajām vietām. Glābiņu no viņām mēs atrodam vibrāciju augstākajos slāņos. Šīs būtības izdzīvo mūs no tumšās pasaules, lai mēs pārietu gaismas un mīlestības pasaulē. Mēs kļūstam viņām nepieejami samērā ar izaugšanu gaišajā pasaulē.

Augstākās gaišās astrālās būtības arī palīdz cilvēkam, sadarbojoties ar viņu kā Augšupceltie Skolotāji, meistari, dažādu gaišu civilizāciju saprātīgas būtības. Viņos ir ļoti daudz mīlestības, un viņi mūs gatavo pāriešanai uz astrālās pasaules nākamo blīvumu. Tādā plānā viņi izskatās kā cilvēki, bet daudz garāki augumā un ar dažādu gaismspēju. Pašlaik viņu arvien mazāk ir blakus cilvēkam, tāpēc ka cilvēks pēc saviem parametriem ir sācis tuvoties šim slānim, un mūsu Skolotāji lielā skaitā ir aizgājuši uz pēc vibrācijām nākamo dzīves slāni, atbrīvojuši mums šo realitāti.

Kā mēs izjūtam šīs smalkās un gaišās jūtas? Ar atvērtu sirdi. Ja sirds ir aizcirsta, un viņa ir aizvērta vairākumam cilvēku, kuri apzināti nesaprot atvērtas sirds nozīmi, tad cilvēks palaikam pat nesaprot, kā tas ir – mīlēt. Tāds cilvēks šīs jūtas meklē citos, domājot, ka tad arī ir viņa mīlestība. Viņš to jauc ar biedriskumu, līdzcietību, ar atbrīvošanās no vientulības sajūtu. Viņš meklē siltumu citos, bet pats bieži nespēj paust smalkas vai siltas jūtas. Atceros, kā man pajautāja kāda jau pavisam “pieaugusi” sieviete, kura ilgu laiku bija nodarbojusies ar garīgo darbu: “Lūk, tu raksti – nosūtiet no sirds tādam cilvēkam mīlestību, bet kā tas ir – nosūtīt mīlestību?” Viņa bija patiesa, un paldies viņai, ka viņa pirmo reizi lika man saprast, ka mīlestība nav vienkārši dotums visiem. Tajā laikā es domāju, ka pasaulē jau ir tik daudz pateikts par mīlestību, uzrakstīts tik daudz romānu, noveļu un dzejoļu, operu, baletu, simfoniju, dziesmu, radīts tik daudz filmu, komēdiju un traģēdiju, gleznu un zīmējumu, ka mēs jau visu saprotam, un visi jūtam šīs brīnišķīgās jūtas kaut vai cilvēka līmenī. Izrādās, ne visi.

Visas gaišās mākslas mūsos attīsta augstākās astrālās jūtas, māca mums just skaisto, harmoniju un tīksmi, svētlaimi un prieku, pateicību un mīlestību, palīdz ieiet un palikt gaismas un mīlestības pasaulē. Tās gatavo cilvēci gaišā astrāla redzējumam. Lai redzētu gaismu, ir tur jāatrodas, jādzīvo ar gaišām jūtām un labi tajās jāorientējas, jāmīl un jābūt līdzcietīgam.

Mums ir jāuzbūvē gaismā arī mūsu domu pasaule. Jo jūtas ir domu vadītas. Mēs sekojam domām un no sava arsenāla aizvācam visu negatīvu.

Jušana piektajā dimensijā nav saistīta ar pasaules loģisko pusi. Tā ir jušana ar sirdi. Tā ir kvantu apziņa ar kvantu sajūtu orgāniem. Tā vairāk ir visa uzreiz jušana, it kā atveras panorāmas redzēšana un dzirdēšana. Tā ir tieša savas pasaules radīšana ar savu saprātu. Ja viņš ir gaišs un priecīgs, tad viņš arī izpaužas apkārtējo cilvēku siltumā, ja saprāts ir tumšs un konfliktējošs, tad cilvēks nonāk tādā pašā pasaulē un dzīvo tajā. Faktiski jau mēs tā dzīvojam pašreizējā pārejas stāvoklī, praktiski katrs mitinās savās pasaulēs. Cilvēks savā galvā nes paradīzi un elli, radot ārpusē savu spoguli.

Nevajag nosodīt vai pazemināt astrālās pasaules tumšā aspekta nozīmi. Nav labā un sliktā, nav nevajadzīgā vai vajadzīgā. Viss kaut kādēļ eksistē Radītāja pasaulēs. Mēs vienkārši dažreiz neesam izauguši, lai saprastu to, ka viss kaut kādēļ ir vajadzīgs. Kā cilvēkā eksistē dzīvnieka čakras, tā eksistē arī dzīvnieka apziņa, primitīvu un rupju jūtu līmenis, ļaunuma pasaule, karu un sāpju pasaule, fiziskā pasaule. Cilvēku attīsta viss, un cilvēka katra daļa ir svarīga. Ne velti eņģelis ir ne tik attīstīta apziņa. Mēs tiecamies nevis kļūt eņģeļi, bet kļūt Augšupceltie Meistari, nostāties bagātākā saprāta pasaulē nekā eņģeļu pasaule. Mēs attīstījāmies uz tā rēķina, ka nolaidāmies blīvumā, mēs attīstām saprātu kā cilvēka evolucionārās attīstības augstāko uzdevumu. Ar tādiem rezultātiem mēs gaismas pasaulē atgriežamies citādi, nekā no tās iznācām. Un tagad mēs uz tā rēķina būvējam jaunu pasauli, par kārtu augstāku.

 

Saruna ar velnu

Saproti, atdalījuši mani no visas pasaules-ēkas.

Kāpēc? Vai tad tu tikai mūsu pasaulē eksistē?

Nu, vēl dažās pasaulēs.

Bet kāpēc tu esi atdalīts no pasaules-ēkas?

Pasaules-ēkas vibrācijas pēdējā laikā ir stipri paaugstinājušās, un ir notikusi manu enerģiju pārsūknēšana uz citām pasaules-ēkām, ar zemākām vibrācijām.

Tātad aizej?

Atdalos no jums drīz uz visiem laikiem.

Tev ir žēl?

Nē, žēlums man nav raksturīgs. Gluži otrādi, pat kaut kādas jūtas, līdzīgas pateicībai, ir pamodušās. Par to, ka kopā ar jums ir tik daudz viss kas iziets... Tiksimies augstākajos līmeņos, Nebadonā, es tur varu ielūkoties, ciemos, parunāsim citādi.

Bet kādēļ tevi vispār radīja Radītājs, mūsu Debesu Tēvs?

Dzīvot un radīt pašās iespējams zemākajās vibrācijās.

Un kā tad tu radi?

Tu domā, ka jūsu pasaule ir radīta bez manas dalības? Vai, ka es esmu pēdējā figūra jūsu “gaišajā” pasaulē? Bet kurš šeit tur varu? Kurš neļauj cilvēkiem aiziet gaismā? Jeb manis jau it kā nav?

Tu it kā jūties aizvainots?

Nē, ko jūs, patiešām uzskatāt, ka viss jau ir gaismā?

Klau, mēs ar tevi parunāsim pamatīgi, saprātīgi, bez aizvainojumiem, “kā mūziķis ar mūziķi”. Man gribētos saprast un aiznest līdz visiem tavu lomu mūsu apziņas izaugsmē un saprāta formēšanā. Mēs esam pieraduši tevi redzēt no bērna skatpunkta, kā visu, no kā vajag baidīties un ko neieredzēt.

Nu loma man šeit ir tāda, neapskaužama.

Lūk, Urantijā ir rakstīts, ka tu esi lokālā visuma dēls-lanonandeks.

Palūgšu ar lielo burtu uzrakstīt Dēls!

Uzrakstīju. Tas tā ir?

Lieta tā, ka mēs tikām radīti dažādi. Ne visi Dēli ir radīti darbam ar gaismu. Mūs, Dēlu grupu, radīja darbam pašos karstākajos visuma punktos, kā celmlaužus. Tas atgādina pirmos desantus jaunajā Amerikas Zemē, kad viņu atklāja. Tur cildeniem cilvēkiem nebija ieejas, tāpēc ka pasaule bija cīņu un iekarojumu pilna, tā bija rupju jūtu un primitīva saprāta pasaule. Tādiem, kā mēs, tur bija pilna vaļa. Tā arī pašu visgrūtāk izejamo matērijas pasauļu iekarošana sākumā tika uzdots mums. Šos eksperimentus mēs arī sākām. Un mēs atstāja it kā iziet praksi pie citiem radītājiem. Un Lucifers šeit vēl nebija pats galvenais jūsu pasaulē. Viņš tikko kā vispār bija spējis atnākt uz planētu. Līdz tam mums bija cita galva.

Kā viņu sauca? Kāpēc viņš nav pie teikšanas?

Jehova bija viņa vecais nosaukums, jūsu dots. Un viņš reiz vadīja Zemi, bet arī netika galā. Grūta ir jūsu pasaule, ļoti grūta. Bet arī jūsu uzdevumi šeit nav vienkārši!

Izskaidro. Lūdzu.

Lūk, tā, citādi sākumā gribēji bez pieklājības, vienkārši “izskaidro!” Skaidroju. Jā, tu, starp citu, pati noprati, nesen skenēju tavas domas. Nu labi, izskaidrošu. Jūsu uzdevumi, tātad, ir tādi: Jums ir jāizveido jauna pasaules valdība, ne šeit, uz tumšās pasaules, bet Nebadonā, kad izaugsiet, bet pēc tam arī Lielajā Visumā. Jūs ejat nomainīt vecās hierarhijas, bet tas arī tāpat ir saprotams. Jaunatnei vienmēr ir jānomaina veči. Bet Tēvs mums uzdeva ne tikai maiņu izaudzināt, bet arī, lai viņa pēc visām saprātīguma kategorijām pāraugtu Cildeno Dēlu veco rasi. Lūk, saprātu tad jūs arī audzināt. Daudz Cildeno Dēlu atnāca pie manis uz planētu. Un es pārbaudu viņu cildenumu, meklēju vājās vietas saprātīgumā un līdz pilnībai novedu viņu priekšstatus, tas ir, sākumā ir jānoved līdz absurdam, bet pēc tam viņiem pašiem ir jāsaprot viņu priekšstatu absurds, un tad pilnībā atnāk sapratnes, kas vajadzīgs, lai saglabātu un vairotu dzīvību, kā tu jau apspriedi ar Mihaēlu.

Kā, tu visiem domas skenē?

Nē, tikai tiem, kuri man ir interesanti vai izauguši līdz sapratnei, ka es neesmu briesmīgs, tāpēc ka baiļu viņiem nav palicis. Viņi ir izdzīvojuši sevi no mūsu realitātes un var, tāpat kā tu, ar mani mierīgi un saprātīgi sarunāties.

Saki, bet kāda tev ir nākotne?

Kāda? Tāda pati kā tagad. Vadīšu pasaules, radīšu jaunas rases, pilnveidošu viņas Tēvam. Te dažiem ir rakstīts, ka Dievs un Velns ir vienādi pēc statusa, viņiem ir divas vienlīdzīgas evolūcijas jeb hierarhijas. Dievs ar viņiem, bet tas pavisam tā nav. Protams, būtu nesaprātīgi nolaist sevi zemu, taču mēs esam tikai palīghierarhija, saprāta formēšanas sākuma pakāpe būtnēm, kuras iziet saprāta attīstības evolūcijas pirmo pakāpi pie Augstākās Pakāpes Palīgiem Augstākajai Būtnei.

Ne pārāk saprotu.

Augstākā Būtne – tā ir Pasaules Saprāta evolūcijas jauna pakāpe. Viņa tikai tiek radīta, jo vienmēr viss taču ir augšanas un radīšanas procesā, citādi arī nav iespējams.

Saki, bet Vladimirs patiesi ir no jūsu hierarhijas?

Nē, protams, tu ko! Viņš ir no tavas hierarhijas, vienkārši viņš reiz sadomāja pastrādāt mūsu tumšajās pasaulēs, pārraudzīt tās un kļūt par hierarhu. Un tā tur iedzīvojās, ka palika uz ilgu laiku. Tēvs domāja, ka nesagaidīs savu pazudušo Dēlu. Nu, lūk, sagaidīja.

Tu nu viņu tur pagani, palīdzi no jūsu pasaulēm izlīst, citādi viņš sapņos vēl tur ceļo.

Kur eksistē, tur arī sapņos mēdz būt. Tas nu ir kā likums. Kad izdzīvos sevi, kā tu izdzīvoji, tad arī naktīs būs medū un amritā.

Bet vai tad Lucifers nebija mūsu eksperimenta galva?

Viņš bija gan, taču ne vietējā līmenī, bet visu sacelšanos vadīja. Bet nepatika viņš mūsu Debesu Tēvam Mihaēlam, jo visai sāpīgi viņš pret veco pasauli un tās grāmatvedības iekārtu uzstājās. Bija izaudzis viņš no bērna bikšelēm, bet viņu atkal tajās bāza iekšā, lūk, arī sašuta, jukas sacēla. Tas tagad visiem ir skaidrs kļuvis, ka vēl par maz viņš pieprasīja. Es viņa vietā vispār būtu no Nebadona atdalījies, bet “ragainai govij”, ai, BADĪGAI GOVIJ...

Nu, tātad viņš sāka būvēt jaunas pasaules, balstoties uz vienlīdzību, kā viņš to nosauca. Agrāk pat tāda jēdziena nebija, vienlīdzības, Lucifers šo sapratni pasaulē izveda. Mums vienmēr bija bijis – zini savu vietu un nebāzies ārā. Mēs jau radīti esam dažādi, dažādiem uzdevumiem. Bet viņš nolēma, ja reiz Saprātu radām, tad arī jebkurš var kļūt par tā nesēju, ja ir cienīgs. Pie jums planēta spilgti parādīja daudzu jūsu vērtību absurdumu. Tas ir pie mums, kur vara vajadzīga, kur pavēlnieki un diktatori ir augstā vērtē. Tikai spēks tad arī pie mums darbojas. Bet tur, kur plaukst saprāts, kādēļ vardarbību? Vai tad var pēc statusa salīdzināt varmāku un viedo?

Tad, lūk, ja esi līdz viedumam nodzīvojis, tad arī vari iet, neskatoties ne uz ko, uz augstākajām evolūcijām. Un kļūt par Augstākā Vadītāja, Jauno Pasauļu Radītāja daļu.

Par sevi vēl pastāsti, nezinām mēs neko par tevi. Tikai baumas.

Nu kas tur jums var būt interesants. Smagas mums ir pasaules – raganas, velni, aplamības visādas. Aiziešu no viņiem arī uz augstāku pasauli, kaut vai par cilvēku kļūšu uz kādas planētas. Izraušos. Līgumus visus pabeigšu un domāšu, kā uz gaismu augt. Visu jau te esmu radījis, ko var, izdzīvo velni mani. Cildenumu esmu savācies starp jums te, pašam sagribējās tādam kļūt...

Nu, nav briesmīgi ar mani sarunāties? Tāpēc ka tev es vairs kā velns neesmu interesants, tikai kā mūsu pasaules-ēkas būtība. Reti, lūk, tā mierīgi var parunāties, citādi nolād un nolād. Paši taču visu radīja, visas sāpes un visu absurdu, bet es darbā tikai kā novērotājs kalpoju un laikus pasaku priekšā, kam kādu “kazu” iespraust, lai saprastu un apzinātos, ka pats līdz viņai ir noslīdējis.

Ko tu pasaulē izelpo, to arī ieelpo.

Bet raksta taču, ka no tumšās hierarhijas un gaišo pāriet nevar, bet tu pats arī taisies.

Kāpēc nevar? Kādam nav ļauts, bet kāds tā vien varbūt sapņo drīzāk uz kaut kurieni, ka tik tālāk no šejienes. Lucifers taču par vienlīdzību runā! Tu tā arī nesaprati, vai? Bet es tevi par gudrāku uzskatīju! Viņš taču visas pasaules vada, gaišās un tumšās! Tāda tad arī ir viņa atšķirība no gaišajiem Ercenģeļiem, ka viņš sevī ir ieņēmis visas hierarhijas. Un viņš arī nespētu vadīt lokālo sistēmu, ja nebūtu bijis kā Debesu Tēvs, Viss, Kas Ir. Un visiem absolūti viņš vienlīdzību pasludināja.

Jums visi jēdzieni ir izkropļoti. Jūs paši nolaidāties tumšajā pasaulē, un jūs paši viņu arī noliedzat. Degunu no aliņas izbāzāt, bet pagaidām taču neesat izlīduši Dieva pasaulē, bet cik daudz jau ir aplomba! Jūs tā mūs neieredzat, tā nicināt. Bet uz pusi taču jūs mūsējie vēl arvien! Jūs taču no pasaules tikai deguntiņu pagaidām esat parādījuši. Bet jau aliņu aizmirsuši...

Neatzīstat, neatzīstat... tātad ne līdz galam esmu jūs izaudzinājis. Pagaidām nesaprātīgi jūs esat, neredzat baļķi savā acī. Nu, mēs vēl parunāsim par jūsu absurdajiem jēdzieniem. Neesmu līdz galam noēvelējis jūs...

Paldies tev. Kā tevi sauc?

Albrajints.

(ja saklausīju). Pareizi?

Nav svarīgi, par velnu visi sauc. Tā arī pieņem.

 

Cilvēka attīstības trīs ceļi

Mēs zinām trīs galvenos Apziņas Starus – Aktīvā Intelekta Staru, Mīlestības-Vieduma Staru un Gribas un Varenības Staru. Mēs zinām trīs nodaļas Zemes un Saules hierarhijās, tās atbilst trim Stariem. Zemes hierarhijā šīs nodaļas vada attiecīgi Mahačohans, Kristus jeb Bodhisattva un Manu. Mēs zinām arī trīs augšupcelšanās gaismā ceļus – pie Tēva, Dēla un Svētā Gara, atbilstoši pa Gribas un Varenības, Mīlestības-vieduma un Aktīvā Intelekta Stariem.

Cilvēks savā attīstībā trīs Starus iziet pēc kārtas. Sākumā viņam jāattīsta intelekts, radošs un aktīvs, tas ir, cilvēks apgūst fizisko realitāti un sāk to pārkārtot, radīt jaunu realitāti saskaņā ar savu attīstītību. Piemēram, viņš var radīt kā jaunas zāles, tā arī jaunu tanku, jaunu deju vai jaunu indi. Gan viens, gan otrs aktīvam intelektam ir vienādi vērtīgs, jo tā ir “tīra” jauna radīšana, neatkarīga no dzīves vērtībām. Viņš vēl nav mācījies mīlēt, un viņa sirds ir slēgta. Viņam ir svarīgi attīstīt prātu. Šajā laikā cilvēks vēl nav spējīgs meditēt. Un viņa attīstība norit zināšanu un prasmju krāšanas ceļā.

Pēc tam cilvēks pāriet uz Mīlestības-Vieduma Staru un apgūst mīlestības mākslu. Viņš mācās atšķirt labu un ļaunu, viņš sāk saprast savu radīšanu sekas, viņš uzņemas atbildību par šo ļauno un labo, jo, vai nu viņš mīlestību nogalina, var arī rada viņu.

Atcerēsimies, ar ko viedums atšķiras no zināšanas. Viedums ietver ne tikai teorētisko bagāžu, tas ir, zināšanu noteiktu komplektu, bet arī šo zināšanu pielietošanas praktisku pieredzi, secinājumus un izņēmumus, un arī reizēm vienkārši kaut kādu stingru noteikumu ignorēšanu. Viedums mūs paceļ virs fiziskās īstenības, virs vienkāršas loģikas, tāpēc ka ieslēdzas sirds, un sāk strādāt kvantu apziņa. Zināšanu refrakcija caur mīlestību cilvēku virza pie savu spēju attīstīšanas. Šajā attīstības etapā notiek attīstīta intelekta savienošanās ar atvērtu sirdi. Katras jaunas jūtas ir pilnīgākas par iepriekšējām. Intelekts un attīstītas jūtas cilvēku pieved pie vieduma garīgā ceļa. Šajā etapā viņš attīrās plašumā un pa horizontāli. Viņa sirds mācās redzēt un pamanīt, kas notiek ap cilvēku, just citus un palīdzēt viņiem. Viņš vispār paplašina jūtu un emociju pasauli. Atveras sirds, cilvēks nostājas iziešanas no duālās apziņas pozīcijā, un, izaudzinājis uz šī stara savu viedumu, pateicoties savai spējai mīlēt un būt līdzcietīgam, viņš pāriet uz Gribas un Varenības Staru.

Nākamais garīgās evolūcijas etaps uz Gribas un Varenības Stara – Saprāta attīstība. “Horizontālā” attīstība šajā gadījumā nomainās ar “vertikālo”. Cilvēks ne tikai saprot, ko viņš rada un kādas sekas ir šim radījumam attiecībā pret visu planētu, bet arī atbildīgi pieiet katram dzīves solim. Šeit jau viņš jūt savas kalpošanas vadīšanu un veicināšanu, viņa meditācijas ir vērstas uz augšu, pie Debesu Tēva. Ceļu „augšup” līdz noteiktam momentam var pavadīt noteiktas pūles, bet augstāk cilvēks šo staru iziet tikai ar mīlestību. Augšējos slāņos mīlestība ir vienīgais spēks un vienīgā griba. Lūk, kāpēc „spēka ceļš” tiek uzskatīts par tumšo skolotāju ceļu. Augstā gaismā spēks zaudē savu nozīmi un tiek aizstāts ar mīlestību. Un, kamēr tu nezini, kas ir mīlestība, tu gaismā neieiesi. Kamēr tavu ceļu iemin spēks, augstās vibrācijās tu nenonāksi. Tikai mīloša sirds spēj dot viedumu saprātam, spēku – mīlestībai, un tad griba sāks izpildīties.

 

Mihaēls par lokālā visuma augšupcelšanos

Dārgais Mihaēl, pastāsti mums, lūdzu, par jūsu augšupcelšanos un par Diženo Dievieti.

Mēs visi esam pacēlušies, visa lokālā sistēma, uz augstākām vibrācijām. Visa Pilsēta augšupcēlās un nostājās uz jauna vibrāciju slāņa. Jūsu valodā tā ir augšupcelšanās. Bet mēs to saucam par neredzētiem agšupkāpšanas svētkiem. Viss lokālais visums pacēlās uz jaunu vibrāciju slāni, un mēs tagad jau esam nostājušies uz mūsu agšupkāpšanas nākamās pakāpes, ko novēlam arī jums.

Visas evolūcijas kāpnes jau ir pavirzījušās par vienu pakāpi, tādi laiki ir pienākuši. Arī jums Saules sistēmā viss ir izmainījies, pateicoties Saules Valdniekiem. Diženā Dieviete – tā ir tikai mūsu augšupcelšanās daļa. Diženā Dieviete tagad vada lokālo visumu manā vietā.

Es meditācijā redzēju, ka tā ir tava metamorfoze, tēlaini runājot. Vai tas tā ir? Es redzēju, ka tu esi iztaisījis izvērsumu un iegājis Diženās Dievietes jaunajā apziņā.

Es esmu kļuvis par viņas daļu. Tā ir milzīga būtība, un Es esmu ieplūdis viņas apjomā, tas ir – kļuvis par jaunu būtni.

Kā tas notika un kāpēc?

Tā ir normāla parādība. Tā ir mana izaugsme. Piemēram, tev ir Būtības ķermenis, par kuru tu visiem esi izstāstījusi. Kad tu pēc vibrācijām nonāksi līdz šai būtībai, tu ieiesi viņas apjomā un kļūsi viņa. Tu vairs nebūsi kā maza vienība, tu kļūsi jauna liela vienība un būsi visa šī būtne. Bet bez Natālijas tur būs „ļaužu masa”, un katrs jutīsies un uzskatīs sevi līdzvērtīgi tev par šo Būtību. Tā arī Es, augšupcēlos uz jaunu apvalku un kļuvu par jaunu būtni, Ercenģeli, kuru jūs nosacīti saucat „Diženā Dieviete”.

Saki, šai Dievietei arī ir Kristus statuss?

Protams, mēs visi esam Kristi, tāpat kā jums visiem piektajā dimensijā būs kristus-apziņas statuss.

Bet, vai ir kāds augstāk par mums pa vibrācijām, taču bez kristus-apziņas?

Protams, ir. Tās ir dažādas civilizācijas, kurām ir sakars ar tumšām pasaulēm vai pelēkām, tā pie jums tās sauc. Tās it tās civilizācijas, kuru sirdīs pagaidām mīlestība vēl nepulsē nekādā veidā.

Kāpēc tad viņas ir augstāk pēc vibrācijām?

Spējušas pavirzīties uz gaismu, bet nav spējušas vēl kļūt par pilnvērtīgiem Kristiem. Viņas tālāk neies, kamēr nesāks visus mīlēt. Ceļš ir viens – mīlestība, un katrs Kristus ir mīlestības skolotājs.

Bet, vai var pacelties gaismā un pēc tam tā „spīdēt”, ka aizmirst mīlestību?

Nē, protams. Gaisma pati par sevi nespēlē tik svarīgu lomu, kā mīlestības vibrācijas. Dažādos līmeņos mīlestība ir dažāda. Un augstākajos līmeņos viņa var nemaz nelīdzināties tam, ko jūs uzskatāt par mīlestību.

Par ko tu runā?

Lieliski, ka tu izvirzīji šo tēmu, tā pašlaik ir svarīga sapratnei. Mīlestība augstākajos līmeņos – tas ir tas, kas veicina evolūciju un Augstākā Saprāta attīstību. Augstākajās pakāpēs evolūcija un mīlestība ir gandrīz sinonīmi. Tev to ir grūti saprast. Viss, kas nevecina evolūciju, nav mīlestība, piemēram, ja tu netiecies iziet augstākajā gaismā, tad tu neesi piemērota mūsu evolūcijai.

Nesapratu.

Cilvēki, kuri neprot mīlēt, neiet pie Tēva. Viņi iet uz otro apli, uz trešo, kamēr nesapratīs, ka evolūcija tiešā veidā ir saistīta ar atklātām mīlestības jūtām un uzticību evolucionārajai attīstībai.

Faktiski jūs spiežat viņus mīlēt, bet tā taču ir cilvēka gribas pārkāpšana.

Tā nav viņa gribas pārkāpšana, tās vienkārši ir viņa izvēles sekas. Tā ir evolucionāra “atsijāšana”...

Sadalīšana?

Visa, Kas Ir vienotības apstākļos grūti runāt par sadalīšanu, bet vispār, jā.

Bet ar ko atšķiras Dēla Pasaules (Gaismas Pasaules)?

Dēla pasaules no cilvēku pasaulēm atšķiras ar to, ka tur nemaz nav cilvēka gribas, tās ir prieka un laimes pasaules, taču šīs pasaules ir tik stipri kristalizētas, ka tās maz atšķiras no Paradīzes. Radīšana tur ir apgrūtināta vai sarežģīta, tāpēc ka gaismas pasaule ir maksimāli smalka un novesta līdz pilnībai. Bauda tur ir galvenais mērķis. To jums ir diezgan grūti saprast, tāpēc ka jūs esat pārāk pieraduši radīt un pētīt, jums pagaidām nav tādu ieradumu – pastāvīgi baudīt un tikai.

Saki, kā ir saistīts mūsu laimes jēdziens ar Dēla gaismas pasaulēm?

Nekādi. Jūsu sapratnē jūs nebūsiet laimīgi, ja jums atņems jaunradi, kustību, sacensības galu galā. Bauda jums pagaidām būs nepieejama tajā augstākajā līmenī, kurā tā tur eksistē. Jūs, protams, varat augt arī pa to atzaru, nonāksiet reiz arī pie šīs evolūcijas. Tur ir pārejas pasaules. Tu tur izgāji sagatavošanos, bet tagad arī izmantoji iespēju atnākt uz Tēva evolucionāro atzaru.

Kāpēc?

Jājautā tev! Tu tur neatradi iemeslu attīstībai. Tev sagribējās izaugt no baudas. Tu nolēmi pamēģināt vēl kaut ko, izņemot prieku. Pietiek iemeslu?

Nē.

Malacis. Tu man patīc ar savu skrupulozumu. Nu tad, lūk. Jūs visi, cilvēki, esat tikai mazas Tēva daļas. Un jūs vienalga Viņā atnāksiet, tā nu jums ir novēlēts. Ir arī Svētā gara un Dēla mazās daļas. Un viņas atnāks pie sava Radītāja. Bet līdz zināmam laikam jūs varat izzināt visas pasaules un visur attīstīties. Pēc savas izvēles.

Uz Zemes visi ir no Tēva hierarhijas? Visi, kas ir cilvēka ķermenī?

Gandrīz visi. Gandrīz. Ir taču pilnīgi automāti, tas ir, roboti.

Bet mēs nesam pilnīgi automāti?

Ha, ha, iekniebi. Nē, dūjiņ, tu neesi pilnīgs automāts, tāpēc ka tikai tava bioloģija ir automātiska. Tu taču nevadi savas šūnas? Viņas automātiski uztur dzīvību ķermenī. Bet tu viņu izmanto, ne vienmēr sapratīgi...

Bet pārējā daļa, neautomātiskā?

Saprātīgā? Tā ir Tēva daļiņa, tikai jau transformēta, noformēta, izaugusi un apmācīta.

Bet cik man gadu?

Tu esi pavisam jauna, apmēram daži miljoni. Būtībai tie ir tīrie nieki...

Un cik gadu ir Tev?

Bet es dzīvoju bez laika, ārpus laika un ārpus telpas, visur un vienmēr.

Par Diženo Dievieti vēl kaut dažus vārdus, lūdzu, izskaidro...

Tā ir Liela Būtība, mūsu visums... Ko gan es tev varu teikt? Visuma evolucionārās izmaiņas ir uzkāpušas Pasaules Saprāta otrajā pakāpē. Ir savienojušās daudzas mūsu lokālā visuma daļas, un mēs esam kļuvuši Lieli.

Vai tad jūs bijāt mazi?

Ha, ha. Jā, mazi, salīdzinot ar to, kas esam kļuvuši tagad. Mēs savienojamies, bet, kā redzi, arī Mihaēls-Ercenģelis vēl arvien ir kā vienība. Taču šī vienība ir izaugusi miljoniem reižu uz visuma daļu savienošanās vienā apziņā rēķina. Mēs visi uzreiz kļuvām Diženā Dieviete.

Kāpēc tad mēs nomainījām dzimumu?

Sievišķās enerģijas ir sākušas dominēt. Mums tas tā nav, bet jums būtiski, jo pasaule ir pagriezusies uz radošumu un kārtību, uz gaismu un prieku, kas pie jums asociējas ar mieru visā pasaulē un sievieti. Tas ir nosacīts nosaukums. Jums, lai jūs saprastu mūsu pārveidojumus.

Pateicos tev, Mihaēl!

Mieru un mīlestību tavā mājā!

 

Pievienots 13.04.2011

http://sanatkumara.ru/stati/astralnoe-videnie

Tulkoja Jānis Oppe