Augšupiešana (no Urantijas grāmatas)

Atstājot fizisko dzīvi, cilvēks dzīvo morontiskajā formā, kamēr nesasniegs garīgo. Lūk, ko par tādu augšupiešanu raksta “Urantijas grāmata”.

(Izlase)

 

APZIŅAS NOSKAŅOTĀJS

(Planetārie mirstīgie) Visi mirstīgie ir evolucionāras būtnes, cēlušās no dzīvniekiem, kurām piemīt potenciāla augšupiešanas iespēja. Pēc izcelšanās, būtības un uzdevuma šīm dažādajām cilvēka būtņu grupām un tipiem ir zināma līdzība ar Urantijas tautām. Katrā pasaulē cilvēku rases izmanto tādu pašu Dieva Dēlu kalpošanu un aizgādņu laika garu klātbūtni. Pēc dabiskās nāves visi augšupejošo būtņu tipi mājokļu pasaulēs apvienojas vienā morontiskā ģimenē.

Ar pilnvarota serafima palīdzību tiek radīts jauns ķermenis – morontiskā forma, jauns dzīves apvalks nemirstīgajai dvēselei un pārnākušajam Noskaņotājam. Noskaņotājs ir dusošā mirstīgā saprāta garīgās kopijas glabātājs. Piesaistītais serafims ir dzīvību saglabājušās radības, viņas nemirstīgās dvēseles individualitātes glabātājs – tādā pakāpē, kādā tā ir paspējusi noformēties. Un kad šie divi – Noskaņotājs un serafims – no jauna savieno vienoti viņiem uzticēto personības īpašumu, rodas jauns indivīds, kurš ir augšāmcelta vecā personība ar saglabātu dvēseles formējošos morontisko individualitāti. Tāda dvēseles un Noskaņotāja atkalapvienošana pilnīgi likumīgi tiek saukta par augšāmcelšanu, personības faktoru atjaunošanu; taču pat tas izsmeļoši neizskaidro personības atdzimšanu. Kaut arī jūs droši vien tā arī nekad nesapratīsiet šo neaptveramo procesu, pienāks laiks, kad jūs paši pieredzēsiet šo īstenību, ja vien nenoraidīsiet dzīves turpināšanās plānu.

 

AUGŠUPIEŠANA PABEIDZĒJU KORPUSĀ

Dažreiz par “mājokļiem” sauc visas mirstīgo sagatavošanas pasaules, un tieši tādas sfēras domāja Jēzus, kad teica: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu.” No šejienes un tālāk, vienas sfēru – tādu kā mājokļu pasaules – grupas ietvaros augšupejošās radības individuāli virzīsies no vienas sfēras uz otru, no vienas dzīves stadijas uz otru, taču viņas vienmēr kā vienota klase pāries no vienas visuma pētīšanas pakāpes uz otru.

(343. lpp.) 4. Morontiskie progresori. Sākot no mājokļu pasaulēm un tālāk – caur sistēmas, zvaigznāja un visuma sfērām, – mirstīgie iekļaujas morontisko progresoru klasē, kuri šķērso augšupiešanas pārejas sfēras. Paceļoties no morontijas zemākajām pasaulēm uz augtākām, augšupejošie mirstīgie pilda neskaitāmus uzdevumus kopīgi ar saviem skolotājiem un sagatavotāku un vecāku brāļu sabiedrībā.

Augšupiešana morontijā ir saistīta ar tālāku intelektuālās, garīgās un personības formas pilnveidošanos. Dzīvi saglabājušās radības joprojām ir trejādas dabas būtnes. Visas morontijas pieredzes laikā viņas ir lokālā visuma aizbilstamās. Virsvisuma režīms sākas tikai līdz ar garīgā ceļa atklāšanu.

Mirstīgie patiesu garīgu individualitāti iemanto neilgi, pirms atstāj lokālā visuma centrālo pasauli un dodas uz virsvisuma mazā sektora pieņemošajām pasaulēm. Pāreja no noslēdzošās morontiskās stadijas uz pirmo, jeb pašu zemāko, garīgo statusu nav tik būtiska pārmaiņa. Saprāts, personība un raksturs pie tādas virzības netiek skarti, modificējas tikai forma. Taču garīgā forma ir tikpat reāla kā morontiskais ķermenis, un viņa tikpat atšķirama.

Pirms lokālā visuma atstāšanas un došanās uz virsvisuma pieņemošajām pasaulēm laicīgie mirstīgie saņem savas garīgās būtības apstiprinājumu no lokālā visuma Dēla-Radītāja un Mātišķā Gara.

Sākot ar šo laiku, augšupejošo mirstīgo statuss ir noteikts uz visiem laikiem. Virsvisumu aizbilstamie nekad nenoklīst no ceļa. Augšupejošie serafimi arī paaugstina savu statusu eņģeļu hierarhijā, kad atstāj lokālo visumu.

5. Virsvisumu aizbilstamie. Visas augšupejošās būtnes, kuras ierodas virsvisumu sagatavošanās pasaulēs, kļūst No Sākotnes Seno (От Века Древних) aizbilstamās; viņas ir izgājušas lokālā visuma morontisko dzīvi un tagad ir pilnvērtīgi gari. Kā jauni gari viņi uzsāk augšupiešanu virsvisuma izglītības un audzināšanas sistēmā, kura sākas mazā sektora pieņemošajās sfērās, turpinās desmit lielo sektoru izglītojošajās pasaulēs un beidzas virsvisuma centrālās pasaules augstākajās izglītības sfērās.

Eksistē trīs kategoriju garīgie skolnieki, kuri attiecīgi atrodas mazo sektoru, lielo sektoru un virsvisuma garīgās attīstības centrālajās pasaulēs. Ja, augšupejot morontijā, radības mācās un strādā lokālā visuma pasaulēs, tad, augšupejot garā, viņas turpina apgūt jaunas pasaules, vienlaikus praktizējoties nodot citiem tās zināšanas, kuras viņas ir uzsūkušas no empīriskajiem vieduma avotiem. Taču starpvisuma attīstības stadijas garīgas būtnes apmācība pilnīgi atšķiras no visa, uz ko spējīga cilvēka materiālā saprāta iztēle.

Pirms došanās no virsvisuma uz Havonu augšupejošie svētceļnieki iziet tādu pašu detalizētu virsvisuma vadības kursu, kādu viņi apguva morontiskās pieredzes ietvaros. Pirms nosūtīšanas uz Havonu viņu galvenais priekšmets – bet ne vienīgā nodarbe – ir lokālā un virsvisuma administratīvās pārvaldes apgūšana. Pašreizējā laikā visas šīs pieredzes iegūšanas iemesls ir ne visai saprotams, bet nav šaubu, ka tāda gatavošanās ir saprātīga un nepieciešama dēļ iespējamās nākamās piederības pie Pabeigšanas Korpusa.

Virsvisuma režīms nav vienāds visām augšupejošajām būtnēm. Viņas iegūst vienādu vispārējo izglītību, taču atsevišķas grupas un klases iziet speciālas apmācības un īpašas gatavošanās kursus.

(344. lpp.) 6. Havonas svētceļnieki. Kad gara attīstība ir pabeigta, kaut arī nav izsmelta, dzīvi saglabājušais mirstīgais sāk gatavoties ilgstošam pārlidojumam uz Havonu, – evolūcijas garu debesu valstību. Uz zemes jūs bijāt radība no miesas un asinīm; lokālajā visumā jūs bijāt morontiska būtne; atrodoties virsvisumā, jūs bijāt gars formēšanas procesā; ierodoties Havonas pieņemošajā pasaulē, jūs patiešām nopietni uzsākat garīgu izglītošanos; Paradīzē jums stāv priekšā parādīties kā kļuvušam par pilnīgu garu.

7. Paradīzē ienākošie. Sasniedzot Paradīzi pastāvīgā iemītnieka statusā, jūs sākat apgūt dievišķības un absolūtisma secīgu kursu. Jūsu Paradīzes pastāvīgā iemītnieka statuss nozīmē, ka jūs esat atraduši Dievu un ka jums stāv priekšā ieskaitīšana Mirstīgās Pabeigšanas Korpusā. No visām lielā visuma radībām šajā korpusā tiek uzņemti tikai tās, kas ir saplūdušas ar Tēvu. Tikai tādas personības dod pabeidzēja zvērestu. Citas Paradīzes pilnības būtnes vai tās, kuras ir sasniegušas Paradīzi, var uz laiku tikt pievienotas pabeigšanas korpusam, taču viņas nekļūst par šī pilnīgo evolūcijas laika un telpas veterānu augošā pulka nezināmās un neatklātās misijas mūžīgajiem izpildītājiem.

Mēs, Uversas būtnes, nezinām, kāda ir augšupejošo laicīgo mirstīgo “galīgā misija”. Pašreizējā laikā viņi mājo Paradīzē un uz laiku kalpo Gaismas un Dzīvības Korpusā, taču tik kolosālam zināšanu apjomam un tik ilgstošai praksei visumos vajadzētu būt paredzētiem, lai augšupejošās būtnes sagatavotu vēl lielākiem un svarīgākiem pārbaudījumiem, vēl cildenākai un atbildīgākai kalpošanai.

(382. lpp.) Kad pasaule, kura atrodas augstā attīstītības pakāpē, sasniedz gaismas un dzīvības ēras vēlīnos etapus, Materiālie Dēli – Planetārie Ādams un Ieva – var pieņemt lēmumu, kurš viņiem ļauj iemantot cilvēka būtību, saņemt Noskaņotāju un nostāties uz visuma augšupiešanas evolūcijas ceļa, kurš ved uz Mirstīgo Pabeidzēju Korpusu. Daži no tādiem Materiālajiem Dēliem ir cietuši daļēju neveiksmi vai izdarījuši tehnisku pārkāpumu, pildot bioloģiskā progresa paātrinātāju misiju, – kas tajā skaitā notika arī ar Ādamu un Ievu; tādos gadījumos viņiem nākas stāties uz konkrētās pasaules tautām dabiskā ceļa, saņemt Noskaņotājus, iet cauri nāvei un ar ticības palīdzību veikt pakāpenisku augšupiešanu, kura ved uz Paradīzi un Pabeigšanas Korpusu.

 

PABEIGŠANAS KORPUSS

(382. lpp.) Iemantojot visaugstāko apmierinājumu no pielūgsmes pilnības, jūs esat gatavi ieskaitīšanai Pabeigšanas Korpusā. Augšupiešanas ceļš tuvojas beigām, un tuvojas septīto svinību svinēšana. Pirmās svinības bija līgums, kuru mirstīgā apziņa noslēdza ar Apziņas Noskaņotāju un kurš apstiprināja mērķi – dzīves turpināšanu; par otrajām kļuva pamošanās morontiskajā dzīvē; trešās bija saplūšana ar Noskaņotāju; ceturtās bija pamošanās Havonā; piektās iezīmējās ar atnākšanu Pie Vispārējā Tēva; par sestajām kļuva pamošanās no pārejas pēdējā miega. Septītās svinības iezīmē uzņemšanu mirstīgo pabeidzēju rindās un mūžīgās kalpošanas sākumu. Gara iemiesojuma septītās stadijas iemantošana pabeidzējam, iespējams, kļūs par pirmajiem no mūžības svētkiem.

****

Jebkura debesu personība, norīkota uz jebkuru pabeidzēju korpusu, iegūst nosaukumu Gaismas Apustulis. Šīs būtnes nedod pabeidzēja zvērestu, un, kaut arī viņas ir pakļautas korpusa organizācijai, viņu piesaistīšana nav pastāvīga. Šajā grupā var ietilpt Atsevišķie Sūtņi, supernafimi, sekonafimi, Paradīzes iedzīvotāji vai viņu trinitizētie pēcnācēji – jebkura būtne, kura nepieciešama pabeidzēju īslaicīga uzdevuma izpildīšanai. Mēs nezinām, vai šīs būtnes piedalīsies mūžīgās misijas pildīšanā. Pēc uzdevuma izpildīšanas Gaismas Apustuļi atjauno savu statusu.

 

TĒVA UN SVĒTA GARA KLĀTBŪTNE

Mirstīgās stipras gribas radībās Tēva klātbūtni nosaka iekšējais Noskaņotājs – viņa pirmspersonības gara daļiņa; turklāt Tēvs ir tādas stipras gribas radības personības avots.

Šie Apziņas Noskaņotāji – Vispārējā Tēva iesvētījumi – ir salīdzinoši izolēti; viņi mīt cilvēka saprātā, bet viņiem nav nekāda manāma sakara ar lokālās radīšanas ētiskajām problēmām. Viņi nav tieši koordinēti ne ar serafimisko dienestu, ne ar sistēmu, zvaigznāju vai lokālo visumu administrāciju, ne pat ar Dēla-Radītāja, kura griba ir augstākais likums viņa visumā, vadību.

Iekšējie Noskaņotāji ir viens no savrupiem, kaut arī unificētiem paņēmieniem, ar kuru palīdzību Dievs nodibina sakarus ar sava gandrīz bezgalīgā radījuma radībām. Tā mirstīgajam cilvēkam neredzama būtne atklāj savu klātbūtni, un, ja Dievs varētu, viņš atklātu sevi mums arī citādos veidos, bet tāda turpmāka atklāšanās nav dievišķi iespējama.

Garīgā nozīmē jūsu visumā un jūsu sirdī Vispārējais Tēvs ir klātesošs vienā no centrālā mājokļa Septiņiem Galvenajiem Gariem; viņa konkrēta klātbūtne izpaužas dievišķajā Noskaņotājā, kurš dzīvo, strādā un gaida mirstīgā saprāta dziļumos.

Mirstīgais cilvēks pirmoreiz kalpošanu Garam izjūt attiecībā pret saprātu, kad evolucionāro radību tīrais dzīvnieka saprāts iemanto spēju uztvert divus palīgus: pielūgsmi un viedumu.

(Šo) sestā un septītā palīgu kalpošana nozīmē, ka saprāta evolūcija šķērso garīgās aizbildniecības slieksni. Un tādu radību saprāts, spējīgs uz pielūgsmi un viedumu, nekavējoši tiek iekļauts Dievišķās Aizgādnes kontūros.

Kad saprāts tādā veidā tiek nodrošināts ar Svētā gara aizbildniecību, viņš iemanto spēju izvēlēties (apzināti vai neapzināti) Vispārējā Tēva – Apziņas Noskaņotāja – klātbūtni.

Garīgie spēki tiecas atgriezties savos sākotnējos līmeņos un aizvien tos sasniedz. Atstājot Mūžīgo, viņi pārliecināti atgriežas pie viņa, vedot sev līdzi visus laika un telpas bērnus, kuri ir ļāvušies iekšējā Noskaņotāja vadībai un norādījumiem un patiesi ir “dzimuši no Gara”, – kuri ir kļuvuši Dieva dēli ticībā.

Dievišķais Gars ir cilvēka bērnu nepārtrauktas aizbildniecības un atbalsta avots. Jūsu varenība un sasniegumi ir atkarīgi “no viņa laipnības, atjaunošanas no Gara”. Tāpat kā fiziskā enerģija, garīgā dzīve tiek tērēta. Garīgu pūļu sekas ir relatīvs garīgs izsīkums. Visa augšupiešanas pieredze it tikpat reāla, cik garīga, un tāpēc patiesi ir teikts: ”Gars dara dzīvu.” “Gars dod dzīvību.”

Gars nekad nebiksta, viņš tikai ved. Ja jūs vēlaties iemācīties, ja jūs gribat pacelties līdz gara līmenim un sasniegt dievišķus augstumus, ja jūs patiesi alkstat iemantot mūžīgu mērķi, tad dievišķais Gars uzmanīgi un ar mīlestību vedīs jūs pa dēla un garīgā progresa ceļu. Katram jūsu solim ir jāliecina par brīvprātīgu, saprātīgu un priekpilnu sadarbību. Dieva virsvaldībā nav vietas piespiešanai un vardarbīgai pakļaušanai.

Un, kad cilvēks brīvprātīgi un apzināti pieņem dzīvi, kura norit Gara vadībā, viņa saprātā pakāpeniski rodas dievišķās saiknes nešaubīga apzināšanās un pārliecība par garīgo saziņu, un pienāk stunda, kad “kopā ar jūsu garu (Noskaņotāju) Gars liecina, ka jūs esat Dieva bērns”. Jūsu pašu Apziņas Noskaņotājs jau ir jums pavēstījis par jūsu radniecību ar Dievu; tieši tāpēc citētie vārdi liecina “kopā ar jūsu garu”, nevis jūsu garam.

Pēc garīgās virsvaldības apzināšanās gara vestā mirstīgā dzīves reakcijās parādās arvien vairāk garīguma izpausmju, jo “Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Tādi gara vesti un dievišķās gaismas apgaismoti mirstīgie, kuri pagaidām vēl seko pa savu necilo un grūto ceļu un cilvēciski uzticīgi pilda savus zemes pienākumus, jau atšķir mūžīgās dzīves gaismu, neskaidri izšķirot citādas pasaules tālos krastus; viņi jau ir sākuši saprast, cik reāla ir iedvesmojošā un mierinošā patiesība: “Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” Un katrā pārbaudījumā, katrā grūtībā apgarotās dvēseles stiprinās tajā cerībā, kura pārvar jebkuras bailes, jo Dieva mīlestība ieiet katrā sirdī kopā ar dievišķo Garu.

 

MĀTIŠĶAIS GARS

(375. lpp.) ...Galvenie Gari sapulcējas ap Paradīzes Dievību centrālo mājokli, pēc tam Dievību aptverts Galvenais Gars atkal nostājas savu biedru priekšā, un notiek tas, kas pazīstams kā “sākotnējais izrāviens”, – kolosāls garīgs uzliesmojums, parādība, kura ir labi pamanāma pat atbilstošā virsvisuma centrālajā pasaulē. Un vienlaicīgi ar šo mazsaprotamo Trīsvienības izteikšanu notiek Bezgalīgā Gara radošā gara un varenības dabas, kuri mīt konkrētajā lokālajā visumā, skaidras izmaiņas. Atbildot uz šiem Paradīzes fenomeniem, tieši Dēla-Radītāja klātbūtnē parādās jauna Dievišķā Gara personiska izpausme – Dievišķā Aizgādne. Dēla-Radītāja individualizētais palīgs – Radošais Gars – ir kļuvis par viņa radošo partneri, lokālā visuma mātišķo Garu.

...pēc garīgās enerģijas uzliesmojuma Bezgalīgā Gara izteiksme lokālajā visumā pēkšņi pilnībā izmainās, pārvēršoties par tā Galvenā Gara personisko līdzību, kurš atradās pārveidojošajā savienībā ar Bezgalīgo Garu. Tā lokālā visuma Mātišķais Gars iemanto personību, kura nes tā virsvisuma Galvenā Gara personības nospiedumu, pie kura astronomiskās jurisdikcijas viņš pieder.

Šī Bezgalīgā Gara personiskā klātbūtne – lokālā visuma Radošais Mātišķais Gars – Sātanijā ir pazīstams kā Dievišķā Aizgādne. Pēc būtības šī Dievības izteiksme ir dievišķs indivīds, garīga persona.

Pārdzīvojusi skaidru personības transformāciju dzīvības radīšanas periodā, Dievišķā Aizgādne vēlāk darbojas kā pastāvīga būtne, sadarbojoties ar Dēlu-Radītāju viņu lokālā radījuma daudzo lietu plānošanā un vadīšanā kā spilgti izteikta personība. Daudziem visuma būtņu tipiem pat šis Bezgalīgā Gara iemiesojums var likties ne gluži personība iepriekšējo laikmetu laikā pirms Mihaēla pēdējā iesvētījuma. Taču pēc tam, kad Dēls-Radītājs ir ieguvis Dēla-Valdnieka pilnvaras, Radošā Mātišķā Gara personības īpašības palielinās tādā mērā, ka viņu kā personību var uztvert visi indivīdi, kuri stājas ar viņu kontaktā.

Sākot ar pirmo apvienošanos ar Dēlu-Radītāju, Visuma Garam piemīt visi fiziskās pārvaldes atribūti, kādi piemīt Bezgalīgajam Garam, ieskaitot augstāko spēju uz antigravitāciju. Pēc personības statusa iegūšanas Visuma Gars veic tikpat daudzpusīgu un pilnīgu saprāta gravitācijas vadību lokālajā visumā, kādu īstenotu Bezgalīgais Gars, ja viņš piedalītos personiski.

Kopā ar Dēlu-Radītāju Radošais Gars ir atbildīgs par pasaules apdzīvojošu radību radīšanu, demonstrējot nemainīgu uzticību Dēlam visos pūliņos aizsargāt un saglabāt šos radījumus. Dzīvība saņem palīdzību un atbalstu caur Radošo Garu. “Kad Tu sūti Savu Garu, tad viņi top dzīvi radījumi, tā Tu atjauno zemes seju.”

Radot saprātīgu radījumu visumu, Radošais Mātišķais Gars sākumā darbojas visuma pilnības sfērā, sadarbojoties ar Dēlu Skaidrās Rīta Zvaigznes radīšanā. Vēlāk Gara pēcteči arvien vairāk tuvojas planetāro radījumu kategorijai, samērā ar to, kā Dēli pakāpeniski pazemina savu statusu no Melhisedekiem uz Materiālajiem Dēliem, kuri stājas tiešos sakaros ar pasauļu mirstīgajiem. Mirstīgo radību evolūcijas vēlīnākā stadijā Dēli-Dzīvības Nesēji nodrošina fizisko ķermeni, izgatavotu no konkrētās pasaules eksistējošā organizētā materiāla, kamēr Visuma Gara ieguldījums ir “dzīvības elpa”.

Kas attiecas uz Visuma Mātišķo Garu, tad viņš nekad neatstāj lokālā visuma centrālo pasauli. Dēla-Radītāja Gars var darboties un darbojas neatkarīgi no Dēla personīgas klātbūtnes, taču Mātišķā Gara gars to nespēj. Dievišķās Aizgādnes Svētais Gars zaudētu iespēju darboties, ja viņas personiskā klātbūtne atstātu Salvingtonu. Acīmredzot viņas garīgā klātbūtne ir nostiprināta visuma centrālajā pasaulē, un, tieši pateicoties šim faktam, Dēla-Radītāja gars var darboties neatkarīgi no Dēla atrašanās vietas. Visuma Mātišķais Gars darbojas kā Patiesības Gara, tā arī savas personīgās ietekmes – Svētā Gara – visuma centrs.

 

Pievienots 28.06.2011

http://www.sanatkumara.ru/stati-2010-2011/voschozhdenie-iz-knigi-urantii

Tulkoja Jānis Oppe