Par mīlestību (no Debesu Tēva)

11.06.25

Ko vēl var pateikt par mīlestību? „Par mīlestību viss ir pateikts”.

Reiz seminārā laikā es “parakstīju” kopā ar mācekļiem, un runa Augstākā Es vēstījumā arvien tāpat bija par mīlestību. Domāju, ka tā ir vēršanās pie katra no mums.

Mīlestība mūs nepamet ne vienu sekundi. Viņa ir tikpat dabiska, kā tīras debesis un zaļa zāle. Mīli Mīlestību ar visu dvēseli, tiecies uz viņu un dziedinies ar viņu. Apzinies Mīlestību kā tīru barošanu ar prānu, novērtē Mīlestību kā Dzīvības Gaismu, kura ir izlieta Pasaules-ēkā. Nostājies “uz viena dēļa” ar Debesu Tēvu, un kļūsti viņa Mīlestības pārvadītājs fiziskajā plānā.

 

Ko tu dari, kad mīli?

Gribu apkampt, noskūpstīt, uzmundrināt, palīdzēt...

Ne vienmēr. Dažreiz ir “jāspārda”, “jāgrūž”, jānolaiž un jāceļ, jānolaiž un jāceļ. Tikai tā cilvēks mācās mīlēt. (Salīdzinot mīlestību un naidu.)

Tajā mīlestības un gaismas proporcijā, kāda atrodas apakšējos plānos, mīlēt ir ļoti grūti. Tas tiek novērtēts augstāk par visām bagātībām un izcilībām, tituliem. Mīlestība nav salīdzināma ne ar vienu pasaules vērtību. Tikai caur Mīlestību Cilvēks var atnāk pie Tēva apkampienos. Tikai Mīlestība izvedīs viņu pie Debesu Tēva. Tā mīlestība ir milzīga, kā Pasaules-ēka, kā Pats Tēvs.

Nevar būt pārāk daudz Mīlestības, tāpēc ka aizsniegties līdz Tēvam pagaidām neviens nevar. Tāpēc ka tas nav ceļš dažiem. Tikai caur savienošanos ar visiem tu atnāksi un nomainīsi Viņu viņa postenī...

Postenī?

Jā, tā taču ir viņa vieta Hierarhijā, un viņa Mīlestība tad arī ir visa pasaule, kādu tu tikai vari iedomāties.

Mīlestībā nevar atnākt vienā mirklī. Vienmēr vajag izaugt līdz vibrācijām arī apziņā, lai ievietotu sevi pasaulē ar Citādu Mīlestību, kura uz pjedestāla novieto nevis to, ko mīli, bet sevi pašu. Mīlestība pirmkārt paceļ mīlošo.

Mīlestība nav žēlastības dāvana, viņu nevajag lūgt. Viņa pati atnāk gatavā apziņā un piepilda viņu pilnībā, atklājot cilvēkā tādas apslēptas lietas, par kurām viņš pat līdz tam nenojauta. Tā ir Tēva atnākšana Dēla valdījumos, kad Dēls ir gatavs. Pagaidām nav daudz cilvēku, kuri pienākuši pie Viņa Troņa un iegājuši Viņa Gaismā. Kaut arī Viņa Gaisma ir atklāta katram.

Ceļiniekam ir jāatveras ceļam, jāapzinās tas kā ceļš, jāsaprot savi mērķi un jāpiedod sev. Nevar cilvēks nonākt pie Tēva Mīlestības, apsūdzot citu, un nepiedevis sev. Tu nevari kļūt Tēvs, apsūdzot Viņu (sevī vai citā), jo Viņš Ir Viss.

Vēlāk es savienojos ar Debesu Tēvu.

“Vai ir kaut kas, kas ir svarīgs 06.04?”

Nav nekā svarīgāka par manu Mīlestību. Kļūsti par manu Mīlestību un esi viņa vienmēr. Tas būs bauslis katram. No šī brīža un uz visiem laikiem.

Kā pārveidot Zemi?

Sevi pārveido.

Jūti, sajūti Mani sevī.

Pastāvīgi.

Sasniedz tādas jūtas, kļūsti apskaidrota.

Pilnīga Manis klātbūtne tevī, pilnīga Gaisma.

Neatdali Mani no sevis. Vienmēr kopā.

Visas čakras atver un gaismo sev apkārt.

Pacenties neizlaist Mani no sevis.

Tādi vienkārši vārdi... Kā saka, visi vārdi pazīstami... Un cik nevienkārši tas ir...

11.06.25. Tēvs, parunā ar mani vēl...

Mana meita, es mīlu tevi. Tā ir Tēva prerogatīva – mīlēt un novērtēt savus bērnus, savus radījumus. Vienmēr gribas izaudzināt bērnus līdz savai pilnībai, jo tas taču ir raksturīgi vecāka dabai. Tāpat raksturīgi gan tev, gan citam, kam ir bērni... Bet kā es būtu varējis pārveidoties pats, bez savu radījumu palīdzības? Jūs esat mans Ceļš un mani ieguvumi, mani pārveidojumi. Salīdzini, ko jūt tas, kam bērnu nav, un tas, kam ir daudz bērnu? Salīdzini atbildību, kura gulstas uz To, Kurš Dzemdinājis...

Gribu redzēt jūs “zirgā”, dzīvā veidā izsakošus to Mīlestības un Gaismas līmeni, kuru Es varēju tevī ielikt, gan tevī, gan vienā, gan otrā. Jūs visi, protams, esat dažādi, uz ko arī gājāt. Vienādus Man nevajag. Neviena pasaule nedrīkst atkārtot kaimiņu pasauli. Un dārgas man ir gan auglīgas pasaules, gan trūcīgas, gan nabadzīgas. Visas ir vajadzīgas, un visas ir svarīgas. Bet mīlu es visus dažādi.

Mēs vienmēr sakām, ka Tu visus mīli vienādi...

Jā, pēc spēka – jā... Taču katru dažādi. Vienam es ieliku vēlmi radīt bērnus, otram – karavīra drošsirdību, trešajam – naidīgas jūtas. Nevar visi dzemdēt vai karot. Visi ir vajadzīgi dažādi pilnības pasaules radīšanai. Bet pilnība balstās uz nepilnību, uz tiekšanos to pārradīt. Tas tad arī ir stimuls attīstībai.

Mans Debesu Dēls radīja pilnības pasauli, un viņa pasaule gandrīz neattīstās svētlaimē un burvīgumā, mīlestībā un privilēģijās. Zināma līdzība ar Paradīzes Dārziem pašā brīnišķīgākajā izpausmē. Bet tur neko nevar mainīt. Jums tas nepatiktu...

Par mīlestību...

Mīlestība vienmēr ir dažāda. Katrā līmenī, kur jūs atnāksiet, jūs viņu sākumā nevarēsiet saprast. Jums liksies, ka Mīlestība kaut kur ir pazudusi. Kamēr nepieņemsiet tās pašas vibrācijas, kuras atbilst līmenim. Un te pār jums nāks apskaidrība, ka jūs tad arī esat Mīlestība, par kuru sapņojāt kopš pašas bērnības. Jūs un neviens cits esat Mīlestība. Un viss, ko ap jums rada pasaule, būs jūsu Mīlestības līmenis. Un tikai. Jūs esat izpaustā pasaule, un jūsu Mīlestība tad arī ir šī pasaule.

Tas ir, es kļūšu tīra mīlestība?

Jā, tikai Es arī taču esmu “tīra mīlestība”. Tā tikai liekas, ka jums pietrūkst mīlestības, un jūsu visu laiku lūdzat Dievam iemācīt jūs mīlēt tā, kā mīl Viņš.

Bet Viņš saka jums – jūs un Es – Viens. Mīliet tā, kā mīlat bērnu, visus bez atšķirības.

Man jau ir teikuši, ka noziedznieku ir grūti mīlēt...

Jā, bet, ja saprot, ka noziedznieks arī ir Es? Jūs taču mīlat mani. Bet Es tad arī esmu visi cilvēki, un noziedznieks arī ir Es. Tu taču mīli Mani?

Mīlu...

Manī ir daudz visa kā. Un Es mācos caur jums. Arī jūs mācu Es. Es esmu gan Skolotājs, gan Māceklis. Un Es mācos caur jums. Jūs esat mana pieredze. Tad, lūk, Man gribētos iegūt tādu pieredzi – mīlestību bez nosacījumiem jūsu līmenī. Līdz galam tā nav apgūta, šī pieredze. Mīlestība bez nosacījumiem...

Kad pacelies Augstākā Es līmenī, kļūst kaut kā ne tik sāpīgi viss, bet, kad nolaidies notikumu gūzmā...

Notikumu gūzmā tu sen nenolaidies. Gandrīz. Tu sev apkārt jau esi sastrādājusi pietiekamu gaismu. Un no šīs gaismas augstuma tu vari teikt, ka cilvēci kopumā tu mīli.

Jā, viegli mīlēt visus bez atšķirības, bet, kad sāc iedziļināties...

Jūsu uzdevums – iemācīt cilvēcei mīlestību, un noziedznieku kļūs mazāk. Tas taču ir cēls mērķis? Paaugstināt ar sevi gaismas līmeni uz planētas un palielināt cilvēku skaitu, kuri prot mīlēt “bez atšķirības”...

Cilvēces pats galvenais mērķis, neapzinām un nesaprotams – radīt vispārējas mīlestības pasauli. Dzīvot un radīt ar sapni par taisnīgu sabiedrību KATRAM. TAS IR MANS SAPNIS, KURU ES IELIKU LUCIFERĀ UN CITOS RADĪTĀJOS. VISPĀRĒJAS MĪLESTĪBAS PASAULE IR MANA SAPŅA PASAULE.

Mācoties mīlēt, jūs pildāt manu sapni. Kļūstot par beznosacījuma mīlestību, jūs kļūstat par Mani un mācāt visus pārējos pildīt manu sapni – radīt mīlestības pasauli uz fiziskas planētas.

 

Koncentrējieties uz mīlestību

11.06.26

Apbrīnojami ir būvēta mūsu mentalitāte: mēs koncentrējamies uz trūkumiem, kļūdām, neveiksmēm un rezultātā uz antipātiju pret sevi un citiem. Uz negatīvu. Mūsu jaunumi ir par slikto, pārraides televīzijā par trūkumiem un antipātijas izpausmi citam pret citu. Par ko mēs domājam, kad ir pabeigts liels darbs? Par to, kur varētu būt izdarīts labāk un kur ir manas kļūdas. Par ko mēs runājam, kad “audzinām” bērnu? Par viņa neveiksmēm, trūkumiem.

Vai bieži runājam un domājam par mīlestību pret sevi?

Vai bieži domājam par saviem trūkumiem?

Kā soliste mūziķe varu teikt: noejot no skatuves, mēs, mūziķi, biežāk domājam par tiem 3-5%, kur notika kļūdas: nesasniedzu, līdz galam neatstrādāju, tas tad arī izpaudās, izlīda uz skatuves. Nekad nedomā, kādu baudu saņēma publika tava koncerta laikā un cik viņa tev ir pateicīga, par pārējiem 97-95%. Tā ir pašaudzināšanas izpausme, un tajā pašā laikā tas neļauj tev pieņemt visu tava darba un pilnās atdeves skaistumu. Tu atdevi to, ko spēji, bet kur ir apmierinājums? Iekšējais kritiķis tūlīt ir klāt.

Tā ir mūsu audzināšana, tā ir mūsu mentalitāte, kura bieži izpaužas gan ģimenē, gan mīlestībā. Koncentrējoties uz trūkumiem, mēs savu mīlošo emocionālo slāni aizsedzam ar nosodījumu, pienākumiem. Nav mums laika domāt par labo, dod Dievs ar trūkumiem tikt galā. Laika nav!

Ko mēs tādā veidā audzējam? Kam pieliekam enerģiju?

Zem negatīva bieži slēpjas neapzināms brīnišķīgas mīlestības un skaistuma slānis. Taču tas ir piesegts ar “pārdzīvojumu” daļu. Pienākumi ģimenē bieži aizsedz dzīvas jūtas, kuras ir iestigušas tur, ka vajag, vajag, vajag... Mēs neļaujam sev atslābināties un gūt baudu, nokratot brīvprātīgi uzkrauto pienākumu nastu, lai saprastu – mīlestība ir dzīva, viņa ir, viņa ir silta un jutīga, viņa iepriecina mūs vēl arvien. Lai atceramies viņu biežāk, kultivējam, apzināmies, ņemam ārā no glabāšanas... Lai dodam iespēju arī mūsu mīļajiem atkal kļūt mīļotiem un mīlošiem. Mēs daudz tagad varam, mēs taču apzināmies... Kļūsim par izpaustu mīlestību, darbībā, pilnā izteiksmē...

Lai koncentrējamies nevis uz 3 %, BET UZ 97...

Mēs tēti un māmiņu mīlam vienkārši tāpēc, ka viņi ir mūsu vecāki. Tuvāku par viņiem mums neviena nav. Taču mums ir pienākumi attiecībā pret viņiem, un tie dažreiz pārklāj pateicīga un mīloša bērna iekšējās jūtas. Atcerieties, ka viņi ir mūsu vecāki, un mēs viņus mīlam ne pienākuma pēc, jo viņi taču deva mums dzīvību. Viņi, vecīši vai jauni, ir mūsu gods, iekšējais Tēvs un iekšējā Māte. Kā jūs pret viņiem attiecaties, tādi ir jūsu Mātes un Tēva iekšējie aspekti. Kad cilvēkiem nav pietiekoši stabilas mīlošas attiecības ar vecākiem vai pāri, tad viņu atbilstošie iekšējie aspekti ir vai nu mazi, salīkuši, vai arī milzīgi, ja vecāki vai pāris jūs apspiež. Tā ir jūsu iekšējā disharmonija.

Saprotiet, vecāki vai pāris pauž jums jūsu iekšējās programmas, izspēlē jūsu pašu uzstādījumus, negatīvā gadījumā – jūsu vājumu vai jūsu antipātiju pret sevi. Nomainiet programmas un uzstādījumus uz verdzību, pazemīgumu, vainu, kritiku, antipātiju pret sevi. Nomainiet attieksmi pret jūsu iekšējiem aspektiem, tādā veidā jūs sāksiet dziedināt savas dzimtās attiecības.

Mīlestību nevar nogalināt, viņa vienkārši ir. Mēs varam viņu noslēpt lādes dibenā un aizmirst par to. Bet, kad jūs sāksiet caurlūkot savas glabātuves, neizmetiet viņu, viņa jums ir vajadzīga vairāk nekā jebkas cits, tāds apnicis, ikdienas un par robotu jūs padarošs – pienākumi, darbs, nogurums. Viņa ir skaistule, tieši viņa padara jūs par Cilvēku, nevis par Robotu vai Vergu. Cilvēks ir būtne, kurai pakļaujas mīlestības jūtas, velciet ārā un atcerieties visas savas aizraušanās, romānus, bērna mīlestību pret vecākiem un brāļiem-māsām, pret vecmāmiņām un vectētiņiem. Viss der, lai atkal kļūtu Mīlošs Cilvēks. Mēs mīlam, tātad, mēs dzīvojam.

 

Pievienots 01.07.2011, atjaunots 13.07.2011

http://www.sanatkumara.ru/stati/o-liubvi-ot-ottsa-nebesnogo

Tulkoja Jānis Oppe