Par Tēviem un Bērniem

Man dažreiz jautā, ko es saucu par Debesu Tēvu? Es parasti atbildu – To, līdz kuram es pašlaik esmu aizsniegusies.

Kādreiz mēs ar Vladimiru aizsniedzāmies līdz Tam, Kurš mūs radīja, pēc tam es pa hierarhiskajām kāpnēm pastiepos augstāk, un mūsu Tēvs svētīja mani augt tālāk, pēc tam es atnācu uz Centru, kur vispār neviena nav. Tas ir Lielā Visuma Centrs. Es sāku meklēt, kurp augt tālāk, un atradu, ka esmu atnākusi uz sava Būtības Ķermeņa līmeni. Viņš ir kopīgs mums visiem, aizņem daudz Galaktiku, bet nav pēdējais pēc mūsu iespējām.

 

Kā esmu sapratusi uz šodienas momentu, mēs meditācijā varam iziet uz jebkuri līmeni, kur varam vismaz kaut ko sajust. (Skolā mēs tā arī darām, izejot Pasaules-ēkā). Bet paralēli mēs vēl augam ar saviem ķermeņiem līdz sapratnei un sajūtai, sarunai ar dažādiem līmeņiem, no kurienes mēs smeļam informāciju un mīlestību. Tā ir citāda izaugsme, lēnāka un pamatīgāka.

Tad ko gan es saucu par Debesu Tēvu? Simboliski To, Kurš radīja visas pasaules, kurās mēs mītam. Šis līmenis, līdz ar Planētas Jaunās Matricas iedegšanos 2009. g., ir atvēries līdz galam. Mēs varam savas vēršanās sūtīt uz savas piramīdas slēgakmeni, uz sava apziņas kontūra virsotni, taču tās var uziet pēc vēlēšanās augstu.

Bieži Augšupcelšanās Krēslā redzi apziņas līmeni cilvēkam, kurš paliek fiziskajā plānā. Saku – ejiet augšup pa sutratmu, līdz galam, pie Radītāja, bet cilvēks atrodas istabā, šajā plānā, un viņš “nesaprot”, ka ir citas pasaules, un var ar apziņu tur iekļūt, smalkākā pasaulē. Viņa apziņas līmenis paliek uz vietas. Ļoti bieži cilvēks nepaceļas augstāk par astrālu. Nu, neesam mēs pieraduši vērsties pie Debesu Tēva! Pat lūgšanas mēs bieži skaitām “pa horizontāli” – svētbildei, nevis Radītājam.

Katram mums ir savs Radītājs, no kura ligzdas tu reiz izspurdzi, tava Dzimtene, tava Ģimene. Tas ir tavs Tēvs-Māte, tavs sākotnējais Radītājs. Un, kad tu aizaudz līdz ligzdai, tad liekas, ka mērķis ir sasniegts, tu esi atnācis Mājās. Tas ir dvēseles līmenis. “Laipni lūgts Mājās!”, – mēs sakām ceremonijā “Eņģeļu iziešana”.

Par Mājām interesanti ir rakstījis rakstnieks Monro. Aizgāja viņš līdz dzimtajai ligzdai, izbaudīja Dzimteni un Mājas, atcerējās bērnības sajūtas, atpūtās, bet pēc dažām minūtēm saprata, ka tur viss ir palicis nemainīgs. Viss atkārtojas un atkārtojas, no laikmeta laikmetā. Tu saproti, ka nevari ieiet atpakaļ “dzemdē”, TU ESI IZAUDZIS, UN DRĪZ PATS SĀKSI RADĪT.

Saprotu tā, ka mēs uz Zemes esam sapulcējušies no dažādām pasaulēm, no dažādiem blīvumiem, no dažādām Galaktikām, katrs ar savu uzdevumu. Un katram mums ir savs Tēvs-Māte. Bet viņus taču arī kāds radīja? Un Tos Kāds radīja? Un Tos?

Mēs saucam šo Centrālo Līmeni – Radītāju Radītājs jeb Lielais Centrālais Avots, Lielā Centrālā Saule. Mums tas ir centrs. Tie arī var būt daudzi līmeņi – šie Centri.

Mēs esam bezgalīgi savā attīstībā.

Tāpēc mēs sazināmies ar Debesu Tēvu, līdz kuram esam izauguši savā apziņā, ar ko varam sazināties. Daudziem tas ir hierarhijas pirmais līmenis – lokālās sistēmas Tēvs-Radītājs – Lucifers. Augstais stāvoklis viņam ir tāds – lokālās sistēmas Tēvs-Radītājs. Izejot aiz šī apziņas kontūra robežām, tu turpini augt un kļūsti “pieejā” pie Tēva-Radītāja Mihaēla, tālāk pie Tēva-Radītāja Diženās Dievietes utt.

Audz un radi sevi pats. Domā un spried, paaugstini vibrācijas, audz apziņā un ķermeņos, meditē un lauzies arvien augstāk, pēc tam pienāks moments, kad “lauzties” nevar, var tikai augt mīlestībā un lieglaimē.

Un vienmēr ir Tas, Kurš Visu Radīja. Taču Viņš nejūt aicinājumu, ja tu pie Viņa neesi atnācis pagaidām pēc saviem parametriem. Tas ir labi saprotams meditācijā, kad tu esi viņa apziņas kontūrā. Aizaugt. Tas Cilvēkam ir iespējams – ne tikai aizaugt, bet arī iziet aiz Lielās Centrālās Saules, mūsu Dzīvības Avota robežām, lai citās pasaulēs sāktu radīt Savas Pasaules, bet varbūt ceļot, bet varbūt atpūsties. Būt...

 

Pievienots 06.07.2011

http://www.sanatkumara.ru/stati/ob-ottsach-i-detyach

Tulkoja Jānis Oppe