KĀ AIZVĀKT MŪSU BAILES?

Конец времен - с чем к ним пришли?

Какие в нас достоинства, какие недостатки?

Из глубины эонов что с собою принесли?

Каких иллюзий, страхов, темноты остатки?

 

Дается время нам изжить все из себя,

Все вытащить на свет, очистить, полюбить.

И свою темную натуру всю принять, любя,

За опыт с пониманием её благодарить

Laiku beigas – ar ko pie tām esam atnākuši?

Kādas mūsos ir labās īpašības, kādi trūkumi?

No eonu dziļuma ko sev līdzi atnesuši?

Kādas ilūziju, baiļu, tumsas atliekas?

 

Dots laiks mums visu izskaust no sevis,

Visu izvilkt gaismā, attīrīt, iemīlēt.

Un savu dabu tumšo visu pieņemt, mīlot,

Par pieredzi ar sapratni tai pateikties

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

antonina_volosenko

 

“pieradums pie baiļu un mīlestības domām saglabājas

jūsu smadzeņu “cietajā diskā”

un mudina jūs atkārtot šo paternu.

Tāpēc domāšana, piepildīta ar bailēm,

rada pieradumu pie dzīves bailēs,

bet domāšana, piepildīta ar mīlestību,

atbilstoši pieradumu pie dzīves mīlestībā.

Ja jūsu domāšanas paterni sastāv no baiļu emocijām,

jūsu Čiekurveida Portāls pieskaņojas gaismas zemākajai frekvencei.

Un otrādi, ja jūsu domāšana ir piepildīta ar mīlestību.

Un šajā gadījumā jūs spējat tulkot vēstījumu no krāsām un skaņām Gaismas Valodā.”

“Arktūriešu koridors[1]

 

Kā aizvākt bailes? Diemžēl, ļoti aktuāls līdz šim laikam jautājums, spriežot pēc semināriem. Pat tie, kuri ir saņēmuši netrālo implantu, vēl arvien līdz galam nav atbrīvojušies no bailēm. Šis astrālā ķermeņa zemfrekvenču slānis joprojām ir aktuāls daudziem.

Atcerējos tās bailes, ar kurām es pamodos nakts vidū reiz pirms 25 gadiem – visi mati, kuri bija uz ķermeņa, sacēlās stāvus. Tās bija dzīvnieciskas bailes no kaut kā ārkārtīgi maziska. Es tā arī nekad neuzzināju, ar ko toreiz sadūros. Bet tā bija viena tāda pieredze dzīvē, redzams, astrālā satiku kādu ļoti tumšu. Mēs miegā mēdzam būt tajos vibrāciju slāņos, kur reāli eksistējam mūsu materiālajā dzīvē, un pēc nāves turp arī pārejam, uz tiem vibrāciju slāņiem, jo paradīze un elle taču ir mūsu prātā. Vai nav labāk savu zemapziņu iztīrīt tagad?

Cik reālas ir bailes? Kur eksistē bailes? Tikai galvā, domās. To nav dabā, tās balstās tikai uz jūsu (vai svešas) pieredzes loģisku turpinājumu domās un tās negatīva varianta pārnešanu uz nākotni. Bet, kā mēs zinām, kas mums ir domās, tas ir arī īstenībā, jo visums taču piekrīt jebkurai mūsu domu pārliecībai un saka: lai notiek tā! Mēs ar savām domām būvējam realitāti. It kā pazīstams apgalvojums, kurš atkārtojas katrā ezotēriskā vēstījumā. Bet, kā es pārliecinos, nav daudzu cilvēku līdz galam apjēgts.

Kad noķer kādu, kad viņš izsaka bailes vai bažas, tad šīs bailes ir acīmredzamas tikai man: cilvēki nesaprot, ka tās jau ir pat izteiktas, nevis tikai “padomātas”. “Ko tu tagad saki?” – “Bet ko īpašu?” – “Tu baidies?” – “Nē!” – “Bet ko saki?” – “Neko...”

Ķeriet savas domas un vāciet prom jūsu pašu baiļu projektēšanu savai nākotnei. Vienkārši apjēdziet, ko domājat...

Bailes no bailēm atšķiras. Ir bailes, kuras saglabā mums dzīvību, tās ir “derīgās” bailes, piemēram, bailes apdedzināties, nokrist, pakļūt zem mašīnas. Tās pārliecina mūs būt ārkārtīgi uzmanīgiem sadzīvē un uz ielas. Tās ir dzimušas materiālajā pasaulē kā izdzīvošanas prakse, ķermeņa saglabāšanas pieredze. Pateiksimies tām un atstāsim dzīvot. Vēl noderēs...

Bet ir bailes, kuras traucē mums vākt gaismu un būt laimīgiem. Daudzveidīgu pieredzi mēs iegūstam “Augšupcelšanās Krēsla” ceremonijā, galvenokārt tā ir pieredze dzīves negatīva dziedināšanā, kurš bloķē cilvēka čakras. Būtībā ir divi poli – mīlestība un bailes. Visu, kas ir negatīvs, var saukt par bailēm. Viss pārējais ir mīlestība dažādās izpausmēs.

Galvenās bailes ir bailes no nāves, kuras izpaužas dažādi: dažreiz bailēs saslimt, bailēs palikt vientuļam, bailēs tikt pakļautam uzbrukumam vai vardarbībai... Ko te darīt? Sākumā ir jāizmaina attieksme pret nāvi. Mēs nemirsim, bet izmainīsimies...

Mēs transformēsimies gaismā un mīlestībā...

Seminārā “Tilts uz nākotni” mēs taisām iekšējās programmas izmainīšanas praksi (pēc Guaņ-Iņ), mainām programmu zemapziņā – “tam, kurš dzimis, ir jāmirst”. Jo mēs taču vienkārši pāriesim citā ķermenī – gaismas ķermenī. Un vispār neviens nemirst “uz mūžīgiem laikiem”, pat tie, kuras netaisās uz augšupcelšanos, bet vienkārši maina vienu ķermeni pret citu.

Protams, nav nemaz tik viegli “nomainīt” ķermeni, tas reizēm mēdz būt ārkārtīgi smagi tiem, kas mirst. Taču mēs “pāriesim”, nevis nomirsim. Jums notiek pēc jūsu ticības. Mums nav jādomā, kā agrāk, par nāvi, nav jāraud un jāžēlo, jābaidās mirt, bet vienkārši jājūt līdzi tiem, kas domā citādi. Ķermenis ir miris, bet cilvēks dzīvs, vienkārši viņš ir citā apvalkā. Un viņš, iespējams, vairs necieš un ir laimīgs par savu atbrīvošanos un pārveidošanos...

Pirmo čakru bloķē ne tikai bailes no nāves, bet arī vēlēšanās mirt. Tā varēja būt jaunībā, pat bērnībā, bet programma neaiziet, kamēr nav apzināta. Jebkurš dziednieks zina, ka visas slimībās, pat bērnu, tā arī paliek ķermenī kā programmas, un tās var “izlasīt”. Tikko kā “izvelc” tādu programmu, tumsas enerģijas nomainās ar gaismu, un čakra kļūst tīrāka. Vairākas tādas programmas var būt vienā līmenī, īpaši otrajā čakrā.

Visas nāvīgās bailes, par nedzimušas sīciņas būtnes bailes dzemdē, reizēm ir lasāmas ķermenī – bailes dzimt, ja bērns zina, ka viņš ir nevēlams. Mēs tādas bailes vācām prom, mainot pagātnes notikumus.

Pieaugušā stāvoklī ir dzīvas arī bērna bailes pieaugušā priekšā, ja šis pieaugušais ir paudis agresiju vai vēlējies bērnu nogalināt...

Ne visiem ir skaidrs, kādēļ mēs velkam ārā dienasgaismā šīs sen aizmirstās bailes, sāpes, vainu, pārestību, antipātiju pret sevi... Dažiem liekas, ka tā ir “netīrās veļas” izrādīšana. Taču tikko kā izvelc bailes un apgaismo tās, apzinies kā vecas nokalpojušas programmas, viss aiziet uz neatgriešanos, attīrot un mīkstinot čakru. Vai tiešām labāk ir “noglaudīt galviņu” un teikt, ka viss ir lieliski?

Pats galvenais, vajag saprast, no kā jūs baidāties, tas ir, identificēt bailes, un pēc tam tās mierīgi aizvākt, netraumējot sevi emocionāli, vienkārši neitrāli pieiet tam, kas reiz tika pārdzīvots un ir aizgājis uz visiem laikiem.

Bieži atkārojošās nemotivētas bailes izsauc tumšas būtības, kuras parazitē uz cilvēka. Šajā gadījumā ir jāaizvāc būtība, bet tikai tad, kad cilvēka domāšana ir sākusi mainīties, un viņš ar ierasto baiļu sajūtu nepievilks jaunu, reizēm pat vēl stiprāku būtību. Ne vienmēr mums ļauj šīs būtības aizvākt, tāpēc ka mēdz būt, ka cilvēks pagaidām nav apzinājies mācību. Bet, kad būtība vai vairākas būtības ir aizvāktas, bieži cilvēks tikai tā arī saprot, ka bailes bija tieši šo astrālo būtību, nevis viņa paša radītas. Nevar bezgalīgi “pārbaudīt”, ir vai vairs nav tevī “tā”, tāpēc ka jūs atveraties no jauna un sniedzat roku jaunam “viesim”. Aizmirstiet uz visiem laikiem, ka kaut kas uz jums bija, lai ienāktu jūsu garīgā ceļa gaismā un mīlestībā. Dzīvojiet ar šo jauno dzīvi un mīliet sevi, tik gaišu un mīlestību izstarojošu.

Labu skolu es izgāju darbā ar tumšās hierarhijas pārstāvjiem, jo pie mums taču nāk dažādi cilvēki, un mēs visus cienām un atzīstam. Viņi visi tiecas uz gaismu. Ir kļuvis skaidrs, ka viņu karma var tika novākta, ja ir apzināta. Tādas smagas karmas gadījumā vajag piesaukt Karmas Padomes Pārstāvi un palūgt izskaidrot cēloni tam, ka ir bloķētas čakras vai pat pilnībā aizvērtas augšējās čakras. Kamēr karma nav apzināta, tā nevar tikt izdziedināta. Vajag iet iekšā Hronikās un redzēt, kas ir cilvēka radīts par kaitējumu cilvēkiem. Tā nav ātra izdziedināšanās, tā var ilgt gadiem.

Reizēm cilvēks dzīvo gluži kā “pa viļņiem” – tikko paceļas, kā viņu atkal nolaiž. Tas var atkārtoties un atkārtoties. Šajā gadījumā viņam ir divi Skolotāji – tumšais un gaišais, viņi stāv viņam no abām pusēm, un abi ved viņu. Jūs varat atteikties no tumšā Skolotāja, izsakot savu gribu un pateicoties pa viņa mācību. Tad gaišais Skolotājs nostājas aiz cilvēka, bet tumšais aiziet.

Gadās satikt cilvēkus, kuri iet uz apskaidrību, no ārpuses piepildītus ar gaismu, bet iekšā viņiem ir melns serdenis. Tā ir ļoti dziļa antipātija pret sevi, smaga līdz riebumam, noglabāta dziļi personībā. Cilvēks par to nenojauš. Ārēji viss ir kārtībā, rodas pat ilūzija, ka cilvēks ir “progresīvs”, bet fiziskajā plānā viņš brūk. Neveselības dziļais cēlonis ir sava ķermeņa atraidīšanā, bet, ja viņš vēl arī identificē sevi ar ķermeni, tad ar veselību var būt vienkārši katastrofa. Vilcienā es satiku meiteni ap 16 gadiem, kura jau 4 gadus nebija varējusi apmeklēt skolu un periodiski ārstējās Maskavā. Viņa pret sevi attiecās ārkārtīgi negatīvi, kaut arī viņas āriene bija vienkārši nevainojama. No ārpuses viņa mirdzēja gaismā, bet iekšā viss auras serdenis bija vienkārši melns. Kad es palūdzu viņai pateikt sev: “Es mīlu sevi”, viņa šausmās aizgriezās.

Mēdz būt, ka bailes “signalizē” no pagājušajām dzīvēm. Piemēram, baiļošanās no ūdens, noslēgtas telpas u.c. Tad ir jāapzinās šīs dzīves, ieejot Hronikās, un jāizmaina fināls. Lūdzam eņģeļiem parādīt dzīvi, kura saistīta ar konkrētajām bailēm, un pārradām realitāti, nevienam nekaitējot.

Kādas prakses mēs pielietojam darbā ar bailēm? Pēc A. Guaņ-Iņ, pats vienkāršākais ir rozes, un otrs – darbs ar visām čakrām, lai aizvāktu no viņām konkrētu baiļu enerģiju[2].

Vēl viens baiļu aizvākšanas paņēmiens – radīt to situāciju (domās), no kuras baidies, un to pilnībā “izdzīvot”, ar visām detaļām, pēc tam iznākt no tās dzīvam un veselam, un neskartam, apzinoties, ka viss ir pagātnē un nekad neatgriezīsies. Domās izdzīvot to negatīvo mācību, kura ielikta apziņā un kuru neviļus pievelc ar savām domām. Apziņai ir vienalga, vai tas ir noticis patiesībā, vai “izspēlēts” domās. Lai notiek tā! Mācība ir izieta un nekad neatkārtosies.

Pēc tam, kad esat aizvākuši negatīvu, piepildieties ar pozitīvu enerģiju, piesaucot sevī no augšas Radītāja gaismu un mīlestību caur sutratmu un kroņa čakru.

Kad cilvēks ir izgājis attīrīšanos, viņš vienmēr iziet no baiļu un dusmu, vainas un skaudības vibrāciju frekvences, neizjūtot to vairs nekad.

 

Pievienots 27.07.2011

http://www.sanatkumara.ru/stati/nashi-strachi-kak-ubrat

Tulkoja Jānis Oppe



[1] Skat. Арктурианский коридор - Сьюзан Кэролл. http://naturalworld.ru/kniga_arkturianskiy-koridor.htm (Tulk. piezīme)

[2] A. Guaņ-Iņ. “Plejāžu mantojums”.

Skat. http://www.koob.ru/guan_ing/pleadian_heritage (Tulk. piezīme)