Preses apskats – Kuveita

Sakari ar Krieviju un NVS

11 08 21 01KF valdība ir akceptējusi vienošanās projektu ar Kuveitas valdību par sadarbību atomenerģijas izmantošanā miermīlīgiem mērķiem, teikts ministru kabineta dokumentā, kurš ceturtdien ievietots normatīvo un rīcības aktu bankā.

Atbilstošs rīkojums tika parakstīts 1. jūlijā: valdība akceptēja vienošanās projektu, kuru stādīja priekšā valsts korporācija „Rosatom”, un uzdeva tai kopā KF Ārlietu Ministriju veikt sarunas ar Kuveitas pusi un parakstīt vienošanos.

Vienošanās projekts konkrēti paredz sadarbību tādos virzienos kā fundamentālie un lietišķie pētījumi, projektēšana, celtniecība, enerģētisko un pētniecības atomreaktoru ekspluatācija un izvešana no ekspluatācijas, kā arī kodoldegvielas cikla pakalpojumu sniegšana un attīstība un rīkošanās ar radioaktīvajiem atkritumiem.

Turklāt puses sadarbosies kodol- un radioaktīvās drošības sfērās, radioizotopu ražošanā un to pielietošanā rūpniecībā, medicīnā un lauksaimniecībā, kā arī speciālistu apmācībā un sagatavošanā kodolfizikas un atomenerģijas jomā.

Kā kompetentais orgāns vienošanās ietvaros no Krievijas puses uzstāsies Rosatom, no Kuveitas puses – Kuveitas Atomenerģijas Nacionālā komiteja.

avots:www.oilru.com

 

 

 

Ārējie ekonomiskie sakari, politika

11 08 21 02Kuveitai draud iebrukums. 1970-jos gados Saūda Arābijā bija populāra anekdote par Kuveitu, kura skan apmēram tā: karalis Feisals saviem kabineta locekļiem palūdz uzzināt, ko lielās valstis domā par kaut kādu karaļvalstij priekšā stāvošu problēmu, un paziņot viņam. Nākamajā valdības sēdē ārlietu ministrs pastāstīja par ASV pozīciju, finansu ministrs apsprieda padomju pozīciju un tā tālāk. Kad visi bija atskaitījušies, Feisals piezīmēja, ka viņi ir aizmirsuši vienu lielo valsti. „Kas tā ir par valsti?” – jautāja pārsteigtie ministri. „Tā ir Kuveita,” – atbildēja karalis.

Kad Sadams Huseins 1991. gadā (tā ir tekstā, patiesībā 1990. gadā – tulk. piez.) iebruka Kuveitā, reģionā tas maz kādu pārsteidza. Kāpēc? Lieta tā, ka Sadama karu ar Irānu finansēja Saūda Arābija, Kuveita un AAE. Pēc Irānas-Irākas kara Sadamam nopietni bija vajadzīga nauda bruņoto spēku un valsts atjaunošanai. Saūda Arābija ātri paziņoja savu kredītu kā dāvanu, taču Kuveita sarunās Džidā ieņēma citu pozīciju. Tā pieprasīja, lai tai naudu atdotu, un sāka apspriest procentu likmi. Vēl vairāk, kuveitieši, Saūda Arābijas pamudināti, bija pārsnieguši savu naftas ieguves kvotu, OPEK uzstādītu. Sadams, kuram bija vajadzīga naftas nauda, bija ar to ļoti neapmierināts. Irākas līderis – taisnīgi vai nē – uzskatīja, ka viņš karo ar Irānu tajā skaitā arī tādēļ, lai aizsargātu savus bagātos arābu brāļus no Teherānas mullām. Iebrucis Kuveitā, viņš gaidīja, pirmkārt, ka Vašingtona nenāks palīgā emirātam, un, otrkārt, ka viņš varēs uzlikt roku Kuveitas ārzemju aktīviem, kas atrisinātu Irākas finansu problēmas. Sadama galvenā kļūda, protams, bija, ka viņš nepareizi novērtēja ASV reakciju – reakciju, kura varēja izrādīties pavisam citāda, ja viņš aprobežotos tikai Kuveitas daļu (kas ļautu viņam iegūt lielāku pieeju Persijas līcim) vai, ja viņš būtu iegājis ar naftu bagātajā Saūda Arābijas Austrumu provincē tā vietā, lai apstātos uz karaļvalsts robežām cerībā, ka ASV viņu uzskatīs par labu zēnu! Pēc Kuveitas atbrīvošanas Irāka, kā tas arī interventam pienākas, tika nosaukta par agresoru un bija spiesta maksāt reparācijas.

 

Pašlaik Kuveita atkal uzsāk drosmīgus soļus, kuri var draudēt tās suverenitātei. Tā ir nosūtījusi savu mazo floti uz Bahreinu, lai atbalstītu avantūru no Saūda Arābijas puses, kura cīnās ar miermīlīgiem šiītu manifestantiem. Tā ir apsūdzējusi Irānu par iejaukšanos savās iekšējās lietās un Bahreinas iekšējās lietās un izraidījusi virkni Irānas diplomātu. Tā ir traucējusi Irākai atjaunot nacionālo aviokompāniju, uzliekot arestu vairākām Irākas lidmašīnām citās valstīs. Jā, neapšaubāmi, Irāka ir Kuveitai parādā reparācijas, taču tas noteikti nav labākais paņēmiens no stiprā kaimiņa panākt parāda atmaksu (vēl jo vairāk, ka Irāna, gluži otrādi, ir piedevusi Irākai visas reparācijas, uzliekot vainu par karu tikai Sadamam Huseinam). Maigi sakot, Kuveita bez kādas jēgas ir sadusmojusi gan Irānu, gan Irāku un piesaistījusi sev uzmanību.

Taču pašlaik, 2011. gadā, situācija Persijas līcī nepavisam nav tā, kas 1991. gadā. Sadamu ir nomainījis šiītu vadīts un ar Irānu cieši saistīts režīms. Savienotās Valstis atrodas smagā stāvoklī kā no militārā, tā arī no finansiālā redzes viedokļa, kas stipri ierobežo to spēju aizstāvēt savus draugus. Kuveita vajadzētu uzvesties piesardzīgāk.

Kuveitai ir vērts sev uzdot jautājumu: vai viņas nacionālajām interesēm atbilst – ņemot vērā jauno situāciju Persijas līcī – uzstāšanās pret Irānu un Irāku (konkrēti atbalstot Saūda Arābiju)? Ja Sadams vēl 1991. gadā uzskatīju Kuveitas sagrābšanu par izdevīgu pasākumu, šodien Irānai un Irākai sadalījums izskatās vēl pievilcīgāks, īpaši uz amerikāņu iejaukšanās nulles riska fona. Protams, Irākai vajag laiku, lai atjaunotu armiju un ekonomiku – kā arī, lai no tās aizietu amerikāņu armijas atliekas. Taču ar pieciem gadiem tam ir pilnīgi jāpietiek. Pa to laiku trīs gadu laikā Irāna visticamāk apgādāsies ar nelielu kodolpotenciālu. Skaidrs, ka Irāna un Irāka necietīs klusībā pazemojumus no Kuveitas vai no Persijas līča arābu valstu sadarbības Padomes. Kuveitai ir jēga apzināties, ka ne pēc ģeogrāfiskā stāvokļa, ne pēc izmēra tā manāmi nav Saūda Arābija un ka no jauna iebrukuma Rijāda to aizsargāt nespēs.

Tādejādi, varbūtība Irānas vai Irānas kopā ar Irāku iebrukumam Kuveitā tuvāko trīs-piecu gadu laikā ir ļoti augsta. Sadama iebrukums izskatījās mazāk varbūtīgs. Turklāt šoreiz kā emirāta vienīgie aizstāvji var izrādīties tā sadarbības Padomes brāļu kaujā nepārbaudītās armijas. Šķiet, Kuveita pati ir sev ļaunākais ienaidnieks. Huseins Askari ((Hossein Askari). Kuwait Faces Invasion, The National Interest, ASV

avots: www.inosmi.ru

 

Kuveita gaida krievu piegulētājas

11 08 21 03Ne mazums vēl pagājušā gadsimta domātāju brīdināja, ka pasaule strauji grimst viduslaiku barbarismā, ka degradējošā civilizācija virzās atpakaļ uz tumšajiem gadiem.

Šodien, kad virknē valstu zem politkorektuma karoga ir nodibināti diktatoriski režīmi, kurās vara un visas tiesības pieder rasu un seksuālajām minoritātēm, kad pret suverēnām valstīm pašu sadomātāko ieganstu dēļ tiek īstenotas agresijas, kļūst acīmredzams, ka šīs prognozes ir izrādījušās pilnīgi taisnīgas. No pagātnes atgriežas un materializējas tādi jēdzieni kā krusta gājieni, pirātisms, inkvizīcija...

Bet nesen Kuveitā absolūti nopietni tika likts priekšā atdzīvināt vergu tirgus un piepildīt tos ar seksa verdzenēm no Krievijas. Tādā veidā tiek likts priekšā atrisināt jautājumu par kuveitiešu laulības pārkāpumiem, kuri tā vietā, lai veiktu „sekss-tūres” uz Eiropu vai Tālajiem Austrumiem, „atrausies” ar nopirktajām piegulētājām.

Šo satriecošo priekšlikumu izteica sieviete – TV programmu vadītāja un politiska aktīviste no Kuveitas Salva al Mutairi. Šī dāma piedāvā pieņemt likumu, kurš ļautu vīriešiem personīgai lietošanai pirkt seksa verdzenes. Lai ievērotu šariata tiesību normas, viņa liek priekšā kā pārdošanas objektu izmantot nemusulmaņu ticības sievietes, kuras sagrābtas kara gaitā ar citām valstīm. Piemēram, „seksa importam” būs piemērotas krievietes, kuras saņemtas gūstā Čečenijā, kā arī citās Ziemeļkaukāza republikās, ir pārliecināta TV programmu vadītāja.

Pēc Salvas al Mutairi domām, nopirkuši seksa verdzeni, kārtīgie dievbijīgie, bet ar augstu seksuālo temperamentu, kuveitieši nekrāps sievas, jo importa partneres iegādāšanās ir līdzvērtīga laulībām. „Tas ir labāk, nekā, kad mūsu vīrieši stājas aizliegtās seksuālās attiecībās”, – paziņoja TV programmu vadītāja. Kā viņa piebilda, turklāt ir jātiek ievērotām bērnu tiesībām, un verdzenes nedrīkst būt jaunākas par 15 gadiem.

Kā apgalvo politiķe, piegulētāju institūts ir pilnīgi normāla parādība un nav pretrunā ar šariata likumiem, jo taču, piemēram, slavenajam arābu halifam no Abasīdu dinastijas Harunam al Rašidam pēc leģendām esot bijis divi tūkstoši piegulētāju.

Pieskaroties seksa verdzeņu iegādāšanās procedūrai, Salva al Mutairi izvirzīja priekšlikumu tirgoties ar meitenēm caur speciālām aģentūrām. Pēc politiskās aktīvistes domām kļūt par piegulētāju Kuveitā būs labums gūsteknēm, sagrābtām kara darbību rezultātā. Pretējā gadījumā viņas vienkārši ies bojā no bada ieslodzījumā. „Piemēram, Čečenijas karā droši vien ir krievu gūsteknes – tad nopērciet viņas un pārdodiet tālāk šeit, Kuveitā,” – aicināja al Mutairi. Viņa lika saprast, ka pēc būtības runa šeit ir par jau izveidojušās prakses leģitimēšanu, legalizēšanu.

Te ir vērts atcerēties krievu un krieviski runājošu sieviešu un meiteņu tūkstošus, bez vēsts pazudušus Čečenijā Dudajeva-Mashadova bandītiskās visatļautības gados. Cik no viņām varēja nonākt Tuvo Austrumu harēmos?

Ir arī jāatzīmē, ka madāmas al Mutairi priekšlikums rada rada jaunu ienākumu avotu (bez narkotiku tirdzniecības un reketa) pasaules salafītu teroristiskajam „halifātam”, kura kaujinieki mērķtiecīgi ķersies pie verdzeņu un, ņemot vērā valstīs importētājās tradicionālo sliecību uz pretdabiskām izpriecām, vergu sagrābšanas.

Al Mutairi paziņojums izraisīja ne tikai pozitīvu emociju sprādzienu potenciālajiem pircējiem, bet arī sašutuma vētru kā viņas tautiešu, tā arī citu Persijas līča valstu iedzīvotāju vidū. Blogeri painteresējās, vai politiķe nebūtu pret, ja viņu pašu Irākas okupācijas laikos pārdotu verdzībā kā „kara trofeju”.

Var, protams, attiekties pret to kā pret eksaltēta histēriska bābieša PR gājienu, ja ne tas apstāklis, ka tamlīdzīga projekta realizēšanā var būt ieinteresēti daudzi. Un tamlīdzīgi paziņojumi tiek izteikti ne tikai tādēļ, lai iztaustītu sabiedrības viedokli, bet arī tādēļ, lai cilvēkus pakāpeniski pieradinātu pie tādām domām, kuras pēc pastiprinātas uzkulšanas masu informācijas līdzekļos daudziem pārstāj likties par tik absurdām.

Domājams, ka mūsu valsts Ārlietu Ministrijai uz tamlīdzīgu uzstāšanos ir jāreaģē atbilstošā veidā un jāizdara atbilstoši secinājumi.

 

Krīze Irākas un Kuveitas attiecībās

2011.08.08

Helēna Melkumjana

http://ru.journal-neo.com/node/8313

11 08 21 04Irākas oficiālās personas ir sākušas uzbrukt Kuveitai par jaunas ostas celtniecību tajā, kura, no viņu redzes viedokļa, negatīvi ietekmēs viņu valsts ekonomiku. Osta Kuveitas Bubijanas salas, kura atrodas valsts ziemeļos, austrumu galā nesīs Mubaraka Lielā vārdu; viņš ir mūsdienu Kuveitas Valsts dibinātājs un bija Kuveitas galva no 1987. līdz 1915. g. Šis valdnieks noslēdza vienošanos ar Lielbritāniju, kura noteica Kuveitas likteni tās attīstības ilgā periodā.

Pēc kāda Kuveitas sabiedrisko darbu ministrijas augti stāvoša ierēdņa vārdiem, “notiek sagatavošanas darbi, lai sāktu pirmo etapu ostas celtniecībā uz Bubijanas salas”. Pēc viņa vārdiem, ostas celtniecība notiks pa etapiem. Pirmajā etapā ir paredzēts uzbūvēt 9 piestātnes, nākamajā etapā – vēl 7, un trešajā etapā – vēl 8. Taču pēc ostas attīstības perspektīvā plāna ir paredzēts, ka piestātņu skaits nākotnē tiks palielināts līdz 60. Turklāt jau ir sākts būvēt ātrgaitas šoseju (trīs joslas abos virzienos), kura savienos salu ar sauszemi. Tiks uzbūvēti divi jauni tilti – automobiļiem un dzelzceļa transportam, jo uz salas ir paredzēts iekārtot arī dzelzceļu. Pašlaik salu ar sauszemi saista viens tilts.

Kuveitas projektētāju plāni paredz uz salas radīt vieglās rūpniecības uzņēmumus, uzcelt mājas ostas administrācijai un tās darbiniekiem, uzbūvēt jaunu kanālu vai padziļināt veco, lai osta spētu pieņemt dziļūdens kuģus. Uz salas paredzēts arī attīstīt tūrisma industriju un radīt tur apdzīvojamus kvartālus, jo salas lielākā daļa pagaidām ir neapdzīvota.

Salas attīstība ir viens no Kuveitas ekonomiskās attīstības perspektīvā plāna prioritārajiem uzdevumiem. Galvenā uzmanība šajā etapā tiek veltīta ostas celtniecībai.

Bez ekonomiskajiem cēloņiem, salas, kurai līdz šim laikam Kuveitas varas iestādes uzmanību nepievērsa, apgūšanai ir arī politiskas aizkulises. Uz salu no seniem laikiem ir pretendējusi Irāka, uzskatot to par savas teritorijas daļu. Kuveita, dabiski, šos tīkojumus ir noraidījusi. Taču Irānas-Irākas kara laikā 1980.–1988. g. Irāka vērsās ar lūgumu pie Kuveitas valdības nodot tai nomā Kuveitas divas salas – Barbu un Bubijanu, kurām bija svarīga stratēģiska nozīme. Taču Kuveitas valdīja atbildēja ar attiekumu. Bubijanas salas ekonomiskajai attīstībai tādejādi reizi par visām reizēm ir jāizbeidz jebkādi Irākas tīkojumi pēc tās.

Ostai Bubijanas salā būs liela ekonomiska nozīme. Paredzams, ka tā būs pati lielākā osta Līča reģionā. Projekta izmaksas, ieskaitot konsultatīvos pakalpojumus, sasniedz apmēram 120 milj. Kuveitas dināru (ap 400 milj. dolāru).

Irākas oficiālās personas paziņo par Mubaraka ostas celtniecības nelikumību un draud izvirzīt šo jautājumu apspriešanai ANO Drošības Padomē. Viņu oficiālās pozīcijas būtība ir sekojoša: ostas celtniecība ir pretrunā ANO Drošības Padomes 833. rezolūcijai, pieņemtai 1993. g., kura skar robežu delimitāciju starp Kuveitu un Irāku. Saskaņā ar šīs rezolūcijas tekstu, kā apgalvo Irākas varas iestādes, “brīvai kuģniecībai, kura nepārkāpj drošības stāvokli kopīgos ūdeņos, ir jānorisinās bez ierobežojumiem.” Taču pieeja ostai “kļūs par tās daļu, kas radīs grūtības Irākas kuģu kustībai un, rezultātā, Irākas ekonomika zaudēs būtisku savu ienākumu daļu.”

Irākas provinces laikrakstā “Al Basra” bija publicēts raksts, kurā izklāstītas Irākas pretenzijas pret Kuveitu. Tajā tika atzīmēts, ka “Kuveita ir sākusi ostas celtniecību Mubaraks Lielais šaurā jūras pārejā, kura ved uz Irākas ostu Fao, kura tiek celta, un uz jau 70 gadus eksistējošo Irākas ostu Um Kasru, kas negatīvi ietekmēs šīs ostas.

Irākas puse uz Kuveitu grasās nosūtīt speciālu komisiju, lai vispusīgi izpētītu jautājumu par ostas celtniecību Bubijanas salā, un spers visus nepieciešamos soļus savu interešu aizsardzībai līdz pat vēršanās ANO Drošības Padomē.

Kuveitas vēstniecība Bagdādē, atbildot uz Irākas apsūdzībām, nāca klajā ar paziņojumu, kurā tika uzsvērts, ka Kuveitai ir tiesības, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, izmantot pāreju Hor Abdalla rajonā. Paziņojumā turklāt ir teikts, ka “Kuveitas puse vairākkārt ir vērsusies pie Irākas puses ar lūgumu noregulēt jautājumu par kuģniecību Kuveitas teritoriālajos ūdeņos”. Kuveitas vēstniecība vērsa Irākas oficiālo personu uzmanību arī uz to faktu, ka jūras kuģniecības pāreju padziļināšana līdz 16 m, kuru realizēs Kuveita, būs visu reģiona valstu un tirdzniecības kuģu, kuri kursē Persijas līča ziemeļu daļā, interesēs.

Tādejādi, pušu pozīcijas ir izrādījušās diametrāli pretējas. Irākieši uzskata, ka ostas būvēšana tiešā Irākas tuvumā no kuveitiešu puses nesīs zaudējumus tās interesēm, kamēr kuveitieši apgalvo, ka ostas celtniecība teritorijā, kura ietilpst tās robežās, atbilst viņu likumīgajām tiesībām. Pretrunas divu valstu starpā ir novedušas pie to divpusējo attiecību nopietniem sarežģījumiem. Irākas premjerministrs Nuri Al Maliki ar savu Kuveitas kolēģi šeihu Nasiru Ahmedu Al Džaberu As Sabahu ir apspriedis Irākas delegācijas atbraukšanu uz Kuveitu, lai apspriestu jautājumus, saistītus ar Kuveitas ostas celtniecību. Kuveitas premjers ir apsveicis šo Irākas puses iniciatīvu. Kuveitas premjera vietnieks ir uzstājies ar paziņojumu, kurā “aicinājis Kuveitas tautu izdarīt spiedienu uz tiem, kuri mēģina iedegt ienaida uguni starp divām tautām”.

Šis incidents Irākas un Kuveitas starpā tiek uztverts sāpīgi no abām pusēm, kur no atmiņas nav izdzisuši 1990-to gadu notikumi. Kuveitieši visas darbības no Irākas puses vērtē Irākas agresijas un viņu valsts okupēšanas gaismā. Irākiešiem šie notikumi saistās ar nacionālo pazemojumu Kuveitu sagrābušās Irākas armijas sagrāves laikā un ar grūtībām 12 gadus ilgušajā periodā, kad Irāka eksistēja ANO Drošības Padomes sankciju režīmā. Šo jūtu ekspluatēšana no abu valstu opozīcijas puses ir pilnīgi acīmredzama.

Irākas parlamentā izskanēja deputātu uzstāšanās no dažādu opozīcijas frakciju puses, kurās viņi runāja, ka ir nepieļaujami ignorēt savas valsts nacionālās intereses, ka ir jāaizsargā tās robežas, par to, ka politiķi var zaudēt Irākas “ielas” uzticību. Deputāti arī apsūdzēja varu gatavībā iet uz kompromisu ar Kuveitu, aizmirstot par savas valsts nacionālajām interesēm. Deputāti izvirzīja jautājumu, ka nepieciešams veikt Kuveitas ostas celtniecības Irākas teritoriālo ūdeņu tuvumā problēmas apspriešanu nākamajā parlamenta sesijā.

Kuveitas parlamenta opozīcija arī izmantoja krīzi attiecībās starp Irāku un Kuveitu jauniem uzbrukumiem savai valdībai. Kuveitas deputāti valdību apsūdzēja vājumā, tajā, kā tā nav spējusi pienācīgā veidā atbildēt uzbrukumiem no Irākas puses. Viņi turklāt apsūdzēja valdību, ka tā no Irākas neprasa tās saistību pildīšanu, kuras attiecas uz parāda un kompensāciju izmaksu par Kuveitas sagrābšanas un tās okupēšanas laikā nodarītajiem zaudējumiem, nesniedz ziņas par irākiešu deportētu ap 370 Kuveitas pilsoņu likteni, neatgriež Kuveitas arhīvu un tās īpašumu, nolaupītu irākiešu okupācijas laikā. Visi šie jautājumi līdz šim laikam paliek neatrisināti un ietekmē raksturu attiecībām, kādas veidojas starp valstīm.

Viens no Kuveitas parlamenta deputātiem metās virsū valdībai ar tādām apsūdzībām: “Šodienas Kuveita atšķiras no 1990. g. laika Kuveitas, taču jūsu ārpolitika attiecībā pret Irāku ir palikusi tā pati. Diemžēl tā izceļas ar vājumu un neizlēmību. Rodas iespaids, ka jūs bijāt sagrābuši Irāku, nevis Irāka bija sagrābusi Kuveitu.”

Reakcija no abu valstu valdībām bija atturīgāka. Kuveitas ārlietu Ministrs šeihs Muhameds As Sabahs nosūtīja vēstījumus ANO Ģenerālsekretāram un ANO Drošības Padomes priekšsēdētājam, kuros izteica pārliecību, ka “Irāka izpildīs savus starptautiskos pienākumus attiecībā pret Kuveitas Valsti, kas kalpos uzticības atmosfēras radīšanai starp abām valstīm.”

Irākas valdība arī acīmredzot vēlētos noregulēt radušās domstarpības un nesaasināt divpusējās attiecības. Uz Kuveitu ir nosūtīta delegācija, kurai jāapspriež visi strīdīgie jautājumi, kuri radušies sakarā ar ostas būvēšanu uz Bubijanas salas. Tomēr šī krīze divu valstu attiecībās liecina par to, ka arī nākotnē iespējamas tamlīdzīgu situācijās atkārtošanās, kad pušu domstarpības var vest pie pretrunu starp tām padziļināšanos un atklātu pretnostatījumu starp tām. Trauslais līdzsvars attiecībās starp Irāku un Kuveitu, kā rāda notikumi, kuri saistīti ar pašreizējo krīzi, var jebkurā momentā tikt izjaukts.

Melkumjana Helēna Surenova, politisko zinātņu doktore, Krievijas valsts humanitārās universitātes (РГГУ) Mūsdienu Austrumu katedras profesore, Krievijas Zinātņu akadēmijas (РАН) Orientoloģijas Institūta vadošā zinātniskā darbiniece, speciāli Interneta žurnālam “Новое Восточное Обозрение”

 

Pievienots 21.08.2011

http://sanatkumara.ru/stati/obzor-pressi-kuveyt

Tulkoja Jānis Oppe