Dvēseles un gara mīlestība

11.08.28.

No manas vēstules: „...Uzraksti vēl par mīlestību pret savu dvēseli. Tāpēc ka dvēsele tad arī ir cilvēks. Mīlēt Dievu sevī var tikai attīstīta personība, bet, lūk, dvēseli jūt katrs un dzird viņas vaidus. Jo tieši viņa taču tad arī cieš, nevis ego, nevis ķermenis, bet dvēsele cieš – mūsu eņģelis. Šis eņģelis ir maigs, tīrs, silts un mīlošs, piedodošs un liegs. Tieši dvēsele raud, kad sirds atveras. Un tieši dvēsele cilvēkā mīl, nevis gars. Garā nav tā siltuma un sievišķības. Gars mīt tālu no planetārās īstenības un visa materiālā. Viņš ir brīvs un nezina mūsu dzīvi. Viņš nemaz nav kareivīgi noskaņots, kā tu domā, bet vieds un mierīgs, pašpietiekams un atbildīgs.

VIŅŠ IR VĒRSTS UZ IEKŠU, BET DVĒSELE IZZINA ĀRPASAULI.”

 

Šī sarakste lika man aizdomāties: bet patiešām, kā mēs jūtam garu un dvēseli? Kādas smalkas uztveres un atšķiršanas nianses mēs varam apzināties?

Mums liekas, ka gars ir sīksts un taisnīgs, mēs dažreiz ar garu personificējam „dusmīgu un sodošu” Dievu, Tēvu Sodošo, kurš tiesā mūsu grēkus un nolaiž mūs ellē grēcīguma dēļ... Tas ir priekšstats no reliģijas.

Mēs tiecamies pie gara, jo tas ir mūsu ceļš uz garīgumu, Tēva aspekts, tas ir „vīrietis mājās”, bet dvēsele – sievišķais maigais brīnums, ne vienmēr pieejams, aizklāts, ieslēgts aizvērtās sirds dziļumā...

Kā jums liekas, vai var sasniegt garu, nesasniedzot dvēseli?

Kā mēs jūtam dvēseli? Kā gaismu un mīlestību. Kā ugunīgumu. Kā maigumu un skumjas, prieku un izšķīšanu svētlaimē... Kad sirds pirmo reizi atveras, dvēsele no laimes raud, aizgūtnēm. Tas mēdz būt meditācijā. Tas mēdz būt Augšupcelšanās Krēslā...

Kāpēc gan viņa raud, kad dvēseles uguns sasniedz jūtu ķermeņus, nevis smejas, nevis priecājas? Mīlestība ir tik stipra, ka viņas uguns sadedzina visus šķēršļus, atslēgas, tumsu, kas bija iekšā, apgaismojot dvēseles cietuma pagrabus. Jūs no mūžīgās tumsas pirmoreiz palūkojaties gaismā, un jūsu acis asaro no mīlestības ārkārtīgā mirdzuma...

Dvēsele priecājas un skumst kopā ar trīsdimensiju cilvēku, alkst pēc mīlestības pret sevi, lūdzas atkal apvienoties ar materiālā cilvēka apziņu, viņa visu jūt un visu saprot, un pacietīgi gaida mūsu atvēršanos. Cilvēks apmāca dvēseli savā trīsdimensiju pieredzē, un viņa vēlas iemācīt viņam kvantu apziņu, bagātināt trīsdimensiju pieredzi ar daudzdimensionalitāti. Atkal apvienojušies ar dvēseli, piepildījušies ar mīlestību, varam augt uz garu. Gars ir mīlestība.

Ieejot garā, jūs jūtat neparastu brīvību, atbrīvošanos, spēku, vieglumu, atbildību un... tukšumu apkārt. Jūs esat punktā Šeit un Tagad, un cita vienkārši nav. Emocionālais ķermenis ir palicis kaut kur tālu lejā, trešajā-piektajā-septītajā dimensijā, tā maigā un smalkā mīlestība jau ir noiets etaps. Priekšā ir milzums veikumu, dvēseļu, plānu, telpu, planētu, sistēmu, evolucionāru programmu radīšana, darbs ar apziņas paplašināšanu savā iekšienē, pasaulēs, dvēseļu apdzīvotās. Šeit vairs nav astrālā plāna, vēlmju un jūtu ķermenis ir pavisam citā līmenī, un pat šīs jūtas pagaidām ir nepieejamas mūsu sajūtai. Nav mums tāda izpausta ķermeņa pilnīgai gara jūtu ķermeņa apzināšanai un jušanai.

Taču gara mīlestību mēs varam just savā līmenī. Tā izpaužas kā beznosacījuma pieņemšana un pateicība tiem, kas inkarnējas un veic atklājumus evolūcijas pasaulēs, strādājot kā blīvo realitāšu radītājs. Gars pieņem visu, uz ko spējīgs cilvēks, nešķirojot labu un ļaunu. Nav viņa jēdzienos šo paradigmu. Viņš mācās caur tiem, kas paši iziet laba un ļauna mācības, palīdzot VISIEM apjēgt šo atšķirību. Viņš piešķir visu, ko vajag pieredzei, bez vērtējuma „pozitīvi” un „negatīvi”. „Lai notiek tā!”

Gars ne tikai apmāca mūs, sūtot mums Skolotājus no smalkā plāna, ne tikai apmāca mūsu dvēseli, bet arī apmācās caur mums, iegūst materiālu pieredzi, vērtē to, mācās atšķiršanu, viedumu mūsu līmenī.

Nevajag noniecināt mūsu zemes cilvēcisko pieredzi. Ne obligāti gars jau ir izgājis tās „universitātes”, kuras izejam mēs. Kaut ko mēs esam izgudrojuši tādu, kas pagaidām nav novērtēts, un pasaule gaida, kas no tā iznāks. Tajā skaitā gaida arī gars.

Gars mīl mūs un pieņem mūs jebkādus. Mēs taču esam viņa bērni. Savus bērnus mēs pieņemam un mīlam jebkādus, vai ne tā? Gars vēro, eksperimentē, mēģina, aug caur mūsu Dzīvi, ar mūsu Dzīves palīdzību. Gars mīl un augstu vērtē sevi, dzīvo sev, attīstās un izzina sevi, atrodot tajā Dzīves Mērķi.

Gars caurauž Visu, Kas Ir, un katrs no mums garīgajā līmenī ir Viss, Kas Ir. Ir veltīgi saukt sevi par garīgu, ja jums ir apziņa: Dievs – atsevišķi, un es – atsevišķi, Dievs – tas ir „brīnišķīgi”, bet es vēl neesmu sasniedzis pilnību, tāpēc es pagaidām vēl neesmu izaudzis līdz Dievam.

Garīguma jēga ir just sevi kā Dieva pilnības daļiņu.

Garīgums – tas ir just brīnišķīgo katrā savas dzīves momentā, tāpēc ka Dzīve ir Tēvs, kurš šo Dzīvi radīja. Dzīves daļiņa, Tēva daļiņa, Dieva daļiņa – tas esmu Es.

Un Es Mīlu Šo Dzīvi, Manu Debesu Tēvu, mani.

Es Dzīvi radīju, Es viņu arī nodzīvošu, kā varu.

Ja es sevi nemīlēšu, tas nozīmē, ka Tēvs nemīlēs sevi. Viņam šī pieredze ir jauna. Viņš mācās nemīlēt sevi – caur mums.

Un Viņš māca mums mīlēt sevi bez nosacījuma. Jebkādus. Jo jebkurš no mums taču ir Visa, Kas Ir pilnības daļa. Pilnība nav sīrupā un šokolādē, nav nepārtrauktās baudās un atpūtā. Tā mēs domājam, ka Paradīzē ir vieni liekēži un patērētāji. Gars ir pats galvenais Radītājs un Darbarūķis, taču strādā viņš priekš visiem un priekš sevis, tāpēc ka tas ir viens un tas pats. Un mums savā apziņā ir jāizaug līdz apgalvojumam, ka viss – tas esmu es. Un viss, ko radu, ir priekš visiem. Un es mīlu to visu.

 

Pievienots 03.09.2011

http://sanatkumara.ru/stati/liubov-dushi-i-ducha

Tulkoja Jānis Oppe