FRAGMENTI NO „URANTIJAS GRĀMATAS”
(1766. LPP.) Pasaule ir pilna ar izsalkušām dvēselēm, kuras iet bojā, kaut arī dzīves maize ir viņām blakus. Cilvēki mirst, meklējot to pašu Dievu, kurš dzīvo viņos pašos. Ar ilgām sirdī un smagumu kājās viņi meklē valstības dārgumus, tai laikā, kad dzīva ticība atrodas blakus katram no viņiem.
EŅĢEĻI
(286. LPP.) Eņģeļi – tie ir visas telpas augšupejošo evolucionāro stipras gribas radību garīgie aizgādņi un biedri; viņi ir arī sfēru dievišķo personību augstākstāvošā pulka kolēģi un partneri. Visu pakāpju eņģeļi ir spilgti izpaustas un augsti individualizētas personības. Viņi visi spēj pienācīgi novērtēt to palīdzību, kuru sniedz reversiju pārvaldošie. Kopā ar Telpas Sūtņu Pulkiem gari aizgādņi izmanto atpūtas un apstākļu pārmaiņas periodus. Viņiem piemīt komunikabls raksturs, un ar savām kontaktēšanās spējām viņi ir ievērojami pārāki par cilvēkiem.
Lielā visuma gari aizgādņi tiek klasificēti sekojošā veidā:
1. Supernafimi.
2. Sekonafimi.
3. Tertiafimi.
4. Omniafimi.
5. Serafimi.
6. Ķerubi un sanovimi.
7. Starpradības.
Eņģeļu pakāpju atsevišķu locekļu personiskais statuss visumā nav absolūti pastāvīgs. Dažu pakāpju eņģeļi uz laiku var pildīt Paradīzes pavadoņu pienākumus; otri kļūst par Debesu Arhivāriem; trešie uzkāpj līdz Juridisko Padomnieku stāvoklim. Daži ķerubi paceļas līdz serafimu statusam un misijai, bet evolucionārie serafimi spēj sasniegt augšupejošo Dieva Dēlu garīgos līmeņus.
Visas eņģeļu pulka pakāpes veltī sevi dažādiem kalpošanas visumam veidiem, tādā vai citādā formā palīdzot debesu būtņu augstākajām kategorijām; taču tieši daudzie supernafimi, sekonafimi un serafimi nodarbojas ar laika bērnu uzkāpšanas un pakāpeniskas pilnveidošanās secīgas programmas īstenošanu. Darbojoties centrālajā, virs- un lokālajos visumos, viņi veido nesaraujamu garīgo aizbildņu ķēdi, kuri ir Bezgalīgā Gara doti palīgā visiem tiem, kas tiecas iemantot Vispārējo Tēvu caur Mūžīgo Dēlu.
Supernafimu „garīgā polaritāte” ir ierobežota tikai vienā aspektā – tajās darbībās, kuras tiek izpildītas kopīgi ar Vispārējo Tēvu. Viņi var strādāt vienatnē, izņemot Tēva speciālo kontūru mērķtiecīgas izmantošanas gadījumos. Kalpojot Tēvam un atrodoties enerģijas pieņemšanas režīmā, supernafimiem ir brīvprātīgi jāapvienojas pāros, lai saglabātu spēju darboties. Tikpat ierobežoti ir arī sekonafimi, kuri turklāt spiesti strādāt pāros sinhronizācijai ar Mūžīgā Dēla kontūriem. Serafimi var strādāt vienatnē kā savrupas un lokalizētas personības, taču pieslēgties kontūram viņi var tikai tad, kad ir polarizēti saiknēs pa pāriem. Kad tādas garīgās būtnes apvienojas pāros, par viņām runā kā par vienai otru papildinošām. Papildinošās savstarpējās attiecības var būt uz laiku; tās ne obligāti iegūst pastāvīgu raksturu.
Šīs lieliskās gaismas personības uztur sevi, tieši absorbējot visuma pirmatnējo kontūru garīgo enerģiju. Urantijas mirstīgie ir spiesti izmantot gaismas enerģiju tikai pēc tam, kad to sasaista augi, taču eņģeļu pulki ir pieslēgti kontūriem – viņiem „ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat”. Turklāt viņi izmanto brīnišķo Trejisko Dēlu-Skolotāju kontūra mācības; tas, kā viņi uztver zināšanas un apgūst viedumu, daudzējādā ziņā atgādina viņu dzīvības enerģiju asimilācijas metodi.
SEPTIŅI TĒVI
(588. LPP.) Tiek pieņems, ka mirstīgie, kuri sāk eksistēt apdzīvotajā pasaulē, iegūs septiņu tēvu atzīšanas pieredzi:
1. Bioloģiskā tēva – miesīgā tēva.
2. Pasaules Tēva – Planetārā Ādama.
3. Sfēru Tēva – Sistēmas Valdnieka.
4. Augstā Tēva – Zvaigznāja Tēva.
5. Visuma Tēva – Dēla-Radītāja un lokālo radījumu augstākā valdnieka.
6. Virs-Tēviem – No Sākotnes Senajiem (От Века Древних), kuri pārvalda virsvisumu.
7. Gara, jeb Havonas Tēva – Vispārējā Tēva, kurš atrodas Paradīzē un sūta savu garu dzīvei un darbam prātos zemākajām radībām, kuras apdzīvo visumu visumu (вселенную вселенных).
MŪSU PLANĒTAS ATTĪSTĪBAS PERIODS
(594. LPP.) Parastā pasaulē pēc-Ādama tiesas periods ir lielu izgudrojumu, enerģijas pārvaldīšanas un tehniskā progresa laikmets. Šajā ērā parādās daudzveidīgas ražotnes un pakļaujas stihijas. Iestājas pētījumu un planētas galīgās iekarošanas zelta laikmets. Tas ir laiks, kad līdz ar dabaszinātnēm notiek materiālā progresa lielākā daļa; tieši šo laikmetu pašlaik pārdzīvo Urantija. Jūsu pasaule vairāk kā par veselu tiesas periodu atpaliek no parastas planetāras programmas.
Uz Ādama perioda beigām uz normālas planētas rasu sajaukšanās process praktiski beidzas, un tagad var patiešām deklarēt, ka „Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm” un ka viņa Dēls „radījis visas tautas vienā krāsā”. Tādas sajauktas rases krāsa ir tuvu violetai ar olīvkrāsas tonējumu – planetāro rasu „baltā” krāsa.
(595. LPP.) Pēc-Ādama ēra – tas ir internacionālisma periods. Gandrīz pilnīgi izpildīta rasu sajaukšanas uzdevuma apstākļos nacionālisms izsīkst, un cilvēku brālība patiešām sāk iemiesoties dzīvē. Monarhistisku vai aizbildniecisku pārvaldes formu pakāpeniski nomaina pārstāvēta vara. Izglītības sistēma iegūst vispasaules raksturu, un violetās rases valoda pakāpeniski izspiež planetārās valodas. Vispārējs miers un sadarbība parasti iestājas pēc tam, kad rases kļūst pietiekami sajauktas un sāk izmantot vienu valodu.
Pēc-Ādama laikmeta pēdējo gadsimtu laikā parādās jauna interese par mākslu, mūziku un literatūru, un tāda vispasaules pamošanās kalpo par zīmi Dēla-Arbitra atnākšanai. Šīs ēras svarīgākais sasniegums ir vispārēja interese par intelektuālām realitātēm – patiesu filozofiju. Reliģijas nacionālistiskās iezīmes pakāpeniski izzūd, tā iegūst arvien planetārāku raksturu. Šie gadsimti raksturojas ar jaunu patiesību atklāšanu, un zvaigznāju Augstie sāk vadīt cilvēku darbus. Patiesības atklāšana sasniedz zvaigznāju pārvaldes līmeni.
Šī ēra raksturojas ar milzīgu ētisku progresu; cilvēku brālība ir šajā ērā eksistējošās sabiedrības mērķis. Vispārējs miers – rasu konfliktu un nacionālā naida izbeigšanās – liecina par to, ka planēta ir gatava Dēlu trešās kategorijas pārstāvja, – Dēla-Arbitra – atnākšanai.
Uz normālām un lojālām planētām šī ēra sākas jauktu un fiziski attīstītu mirstīgo rasu apstākļos. Neeksistē problēmas, saistītas ar rasi vai ādas krāsu; visām nācijām un rasēm burtiski ir vienas asinis. Plaukst cilvēku brālība, un nācijas mācās dzīvot miermīlībā un mierā. Tāda pasaule atrodas lielas intelektuālas kulminācijas attīstības priekšvakarā.
Kad evolucionārā pasaule tādā veidā kļūst gatava Dēla-Arbitra laikmetam, viens no augstākās kategorijas Dēliem-Avonāliem ierodas arbitrāžas misijā. Planetārais Kņazs un Materiālie Dēli (Ādams un Ieva) ir dzimuši lokālajā visumā; Dēls-Arbitrs nāk no Paradīzes.
Kad Paradīzes Avonāli apmeklē mirstīgo pasaules, lai spriestu tiesu sakarā ar tiesas perioda beigšanos, viņi nekad neinkarnējas. Taču ierodoties ar arbitrāžas misijām – vismaz ar pirmo no tām, – viņi vienmēr pārdzīvo inkarnāciju, kaut arī nekad nedzimst uz planētas un nemirst planetārā nāvē. Viņi var dzīvot daudzas paaudzes gadījumos, kad paliek kā valdnieki noteiktās pasaulēs. Kad viņu misijas noslēdzas, viņi pārtrauc savu planetāro dzīvi un atgriežas iepriekšējā dievišķā Dēla statusā.
Drīz pēc Dēla-Arbitra pirmās atnākšanas rases iegūst ekonomisku brīvību. Ikdienas darbs, kurš nepieciešams indivīda neatkarības uzturēšanai, līdzinātos divām ar pusi stundām jūsu laika. Ētisku un saprātīgu mirstīgo atbrīvošana nav saistīta ar risku. Tādi augstu attīstīti cilvēki lieliski zina, kā izmantot brīvo laiku pašpilnveidošanai un planetārajam progresam. Šajā laikmetā notiek rasu tālāka attīrīšanās uz tā rēķina, ka tiek ierobežota vairošanās mazāk pielāgojušos un mazapdāvinātu indivīdu vidū.
Tiesas perioda nākamo gadsimtu laikā sabiedrība sāk atgriezties pie vienkāršākām dzīves formām. Progresējošās civilizācijas sarežģītais raksturs sevi izsmeļ, un mirstīgie mācās dzīvot dabiskāk un efektīvāk. Šī tendence pastiprinās līdz ar katru nākamo laikmetu. Iestājas mākslas, mūzikas un augstāko zināšanu uzplaukuma ēra. Dabaszinātnes jau ir sasniegušas savas attīstības robežu. Ideālā pasaulē, pabeidzot šo laikmetu, notiek liela un visaptveroša reliģiska pamošanās, vispasaules garīgā izglītošanās. Un šī rasu garīgās dabas spēcīgā pamošanās kalpo par signālu, lai ierastos iesvētošais Dēls un sāktos piektais laikmets mirstīgo pasaulē.
Daudzās pasaulēs sanāk tā, ka planētas sagatavošanai iesvētošajam Dēlam ar vienu arbitrāžas misiju nepietiek. Šajā gadījumā seko otrā vai pat vairākas Dēlu-Arbitru parādīšanās, katra no kurām, no viena tiesas perioda līdz otram, paceļ rases uz jaunu attīstības pakāpi, kamēr planēta nekļūst gatava iesvētīšanas dēla veltei.
Pēc tam, kad apdzīvotā pasaule sasniedz intelektuālās un garīgās attīstītības noteiktu līmeni, šeit nemainīgi ierodas Paradīzes iesvētīšanas Dēls. Normālā pasaulē viņš parādās miesiski tikai pēc tam, kad rases sasniedz intelektuālās un ētiskās attīstītības augstāko līmeņus. Taču uz Urantijas iesvētīšanas Dēls – kurš ir arī jūsu Dēls-Radītājs – parādījās, noslēdzoties Ādama periodam, kas neatbilst notikumu parastajai secībai telpas pasaulēs.
Kad pasaule ir gatava apgarošanai, ierodas iesvētīšanas Dēls. Tāds Dēls vienmēr pieder Arbitru, jeb Avonālu, kategorijai, izņemot katrā lokālajā visumā vienīgo gadījumu, kurā Dēls-Radītājs gatavojas noslēdzošajam iesvētījumam vienā no evolūcijas pasaulēm; tieši tā notika jūsu pasaulē, kad Mihaēls Nebadonietis ieradās uz Urantijas, lai veltītu sevi jūsu mirstīgajām rasēm. Tikai viena pasaule no gandrīz desmit miljoniem izpelnās tādu velti. Visas pārējās pasaules paceļas uz jaunu garīgo pakāpi, pateicoties viena no Paradīzes Dēliem-Avonāliem iesvētījumam.
Iesvētīšanas Dēls ierodas pasaulē, kura izceļas ar augstu izglītības kultūru, un sastop sagatavotu rasi, spējīgu uztvert augstāko viedumu un novērtēt iesvētīšanas misiju. Šī ēra raksturojas ar vispārēju dziņu uz tikumisku kultūru un garīgu patiesību. Mirstīgo patoss ir kosmiskās realitātes apjēgšana un saziņa ar garīgo realitāti. Patiesības atklāšanās paplašinās un aptver virsvisumu. Parādās pilnīgi jaunas izglītības un vadības sistēmas, nomainot iepriekšējo laikmetu nepilnīgos režīmus. Esamības prieks iemanto jaunas krāsas, un cildenās dzīves reakcijās parādās debesu toņi un tembri.
Laikmets pēc iesvētīšanas Dēla atnākšanas var ilgt no desmit tūkstošiem līdz simts tūkstošiem gadu. Neeksistē patvaļīgs ierobežojums kādam no tiesas laikmetiem. Tas ir milzīga ētiska un garīga progresa laiks. Šo gadsimtu garīgajā ietekmē cilvēka raksturs pārdzīvo kolosālu transformāciju un fenomenālu attīstību.
Šīs ēras laikā praktiski pilnīgi tiek izskaustas slimības un likumpārkāpumi. Deģenerācija galvenokārt jau ir likvidēta ar dzimtas selektīvas turpināšanas palīdzību. Praktiski pilnīga uzvara pār slimībām tiek sasniegta uz Ādama asiņu augstas pretošanās spējas rēķina, kā arī pateicoties tam, ka visā pasaulē saprātīgi tiek izmantoti dabaszinātņu atklājumi, kuri izdarīti iepriekšējos laikmetos. Vidējais dzīves ilgums šajā laikā pārsniedz trīssimt Urantijas gadu.
Šī laikmeta laikā notiek pakāpeniska valdības kontroles vājināšanās. Sāk darboties patiesa pašpārvalde, arvien mazāk ir vajadzīgi ierobežojoši likumi. Nacionālās pretošanās militārās formas aiziet pagātnē; iestājas internacionālas harmonijas ēra. Eksistē daudz zemju, ko galvenokārt nosaka ģeogrāfiskais stāvoklis, bet ir tikai viena rase un viena reliģija. Mirstīgā pasaule iegūst raksturu, kurš ir tuvu pilnībai. Tie patiesi ir diženi un lieliski laiki!
(595. LPP.) URANTIJA LAIKMETĀ PĒC IESVĒTĪŠANAS DĒLA ATNĀKŠANAS
Iesvētīšanas Dēls ir Pasaules Kņazs. Viņš ierodas, lai pasludinātu „mieru virs zemes, un cilvēkiem labu prātu”. Normālās pasaulēs sākas visplanetāra miera periods; cilvēki vairs nemācās karot. Taču jūsu iesvētīšanas Dēla, Kristus Mihaēla, atnākšanu nepavadīja tik labvēlīgas iedarbības. Urantija neseko parastajam attīstības ceļam. Jūsu pasaule neiet kopsolī ar citām planētām. Atrodoties uz zemes, jūsu Skolotājs saviem mācekļiem teica, ka viņa atnākšana nevedīs pie miera iestāšanās. Viņš nepārprotami brīdināja viņus, ka „dzirdēsit karus un karu daudzināšanu” un ka viena tauta celsies pret otru. Citā gadījumā viņš teica: „Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes”.
Pat normālās evolucionārās pasaulēs visas cilvēces brālības īstenošana nepadodas viegli. Uz juceklīgas un nekārtīgas planētas, kāda ir Urantija, tādam piepildījumam nepieciešams daudz vairāk laika un pūļu. Bez palīdzības no malas sociālā evolūcija diezin vai spēj vest pie tik labvēlīgiem rezultātiem uz planētas, kura atrodas garīgā izolācijā. Reliģiskas atklāsmes ir nepieciešams nosacījums, lai uz Urantijas īstenotu brālību. Kaut arī Jēzus norādīja ceļu, kā tieši sasniegt garīgo brālību, sociālās brālības īstenošana dzīvē jūsu pasaulē daudzējādā ziņā ir atkarīga no veselas virknes personisku transformāciju un planetāru adaptāciju:
1. Sociālā kopība. Starptautisku un starprasu sociālo kontaktu un sabiedrisko sakaru vairošana caur ceļojumiem, tirdzniecību un sporta sacensībām. Kopīgas valodas radīšana un poliglotu skaita palielināšana. Apmaiņa ar studentiem, skolotājiem, rūpniekiem un reliģijas filozofiem starp dažādām zemēm un tautām.
2. Intelektuāla savstarpēja bagātināšanās. Brālība nav iespējama pasaulē, kuras iemītnieki ir tik primitīvi, ka nesaprot galēja egoisma bezprātīgumu. Ir nepieciešama apmaiņa ar nacionālo un rasu literatūru. Katrai rasei ir jāiepazīstas ar citu rasu domāšanas veidu; katrai nācijai ir jāzina visu nāciju jūtas. Gara tumsība rada aizdomīgumu, bet aizdomīgums ir nesavienojams ar tādām svarīgām attiecībām kā savstarpējā sapratne un mīlestība.
3. Ētiskā pamošanās. Tikai ētiska apziņa spēj atsegt cilvēka neiecietības netikumiskumu un brāļu slepkavošanas grēcīgumu. Tikai tikumiska apziņa spēj nosodīt nacionālās skaudības un rasu aizdomīguma ļaunumu. Tikai tikumiskas būtnes nemitīgi tieksies uz to garīgo sirsnību, bez kuras nav iespējams dzīvot saskaņā ar zelta likumu.
4. Politiskais viedums. Bez emocionāla brieduma nav pašsavaldīšanās. Tikai emocionālais briedums kļūs par garantiju kara barbariskās visatļautības nomaiņai uz starptautisko tiesību civilizētām metodēm. Dažreiz viedi starptautiski darbinieki darbojas cilvēces labā pat tad, kad vadās pēc savām nacionālajām vai rasu grupas interesēm. Ja politiskā tālredzība kalpo egoistiskiem mērķiem, tad gala rezultātā tā ved pie pašnāvības – visu to stabilo īpašību, kuras nodrošina kolektīvu izdzīvošanu uz planētas – iznīcināšanas.
5. Garīgais vērīgums. Gala rezultātā cilvēku brālība balstās uz Dieva Tēva atzīšanu. Ātrākais ceļš uz cilvēku brālības īstenošanu uz Urantijas ir šodienas cilvēces garīga transformācija. Sociālās evolūcijas dabiskās gaitas paātrināšanas vienīgais paņēmiens ir izmantot garīgo iedarbību no augšas, kas uzlabo tikumiskuma apjēgšanu, vienlaicīgi paaugstinot katra mirstīgā spēju saprast un mīlēt katru citu mirstīgo. Savstarpēja sapratne un brālīga mīlestība ir vareni transcendentāli civilizējoši faktori, kuri dzīvē īsteno vispasaules cilvēku brālību.
Ja jūs no jūsu atpalikušās un juceklīgās planētas varētu pārvietot uz vienu no normālām laikmeta pēc iesvētīšanas Dēla atnākšanas planētām, jums varētu likties, ka jūs esat nonākuši jūsu teikās aprakstītajās debesīs. Jūs diezin vai noticētu, ka vērojat sfēras, kuru apdzīvo mirstīgi cilvēki, normālu evolucionāru procesu. Tādas pasaules ietilpst lokālos garīgos kontūros un izmanto lokālā visuma ziņojumu caur telpu un virsvisuma atspoguļojuma dienesta visas priekšrocības.
Pievienots 30.08.2011
http://sanatkumara.ru/stati/otrivki-iz-knigi-urantii
Tulkoja Jānis Oppe