Fragments no „Urantijas Grāmatas”
Nodaļas „Morontijas mota[1]” fragments, 557. lpp.
1. Speciālu prasmju izpausme nav garīgu spēju pazīme. Prāts neaizstāj īsteno raksturu.
2. Tikai nedaudzi ir tās ticības cienīgi, kura viņiem patiešām ir. Nepamatotas bailes – tas ir liels intelektuāls apmāns, par kura upuri kļūst mirstīgās būtnes dvēsele attīstības procesā.
3. Nav iespējams pārsniegt iedzimtās spējas; pintā nekad neietilps kvarta. Garīgu jēdzienu nav iespējams mehāniski iespiest materiālās atmiņas šablonā.
4. Tikai nedaudzi uzdrīkstas cik necik izmantot būtisku daļu no tās kredītu summas, kura personai piešķirta ar dabas un Dieva svētības apvienoto palīdzību. Vairums Dzīves atstumto dvēseļu ir īsteni bagātas, taču viņas atsakās tam ticēt.
5. Grūtības var atņemt drosmi viduvējībai un satriekt nobijušos, bet tās tikai iedvesmo īstenus Visaugstāko bērnus.
6. Izmantot privilēģijas bez ļaunprātībām, brīvību bez visatļautības, būt pie varas un pilnīgi atteikties to izmatot pašslavināšanai, – lūk, augstu attīstītas civilizācijas pazīmes.
7. Kosmosā nemēdz būt neapdomātu un neparedzētu nejaušību. Tieši tāpat debesu būtnes nepalīdz tai zemākai būtnei, kura nevēlas, lai viņas ceļu apgaismotu patiesības gaisma.
8. Pūliņi ne vienmēr ved pie prieka, taču bez saprātīgiem pūliņiem nav laimes.
9. Darbība piedod spēku, mērenība – pievilcību.
10. Taisnprātīgums no patiesības izvilina labskanīgus akordus, un melodija skan pa visu kosmosu, sasniedzot Bezgalīgo.
11. Vājie iepriecina sevi ar lēmumiem, stiprie darbojas. Dzīve – tas ir tikai darbs katru dienu; pildiet to pienācīgi. Darbība – mūsu; sekas – no Dieva.
12. Kosmosa vislielākā nelaime – nekad nepiedzīvot nelaimi. Viedums pie mirstīgajiem atnāk tikai caur ciešanām.
13. Zvaigznes vislabāk ir redzamas no empīrisku dziļumu nošķirtības, nevis no apgaismotām un ekstāzi izraisošām kalnu virsotnēm.
14. Rosiniet savos biedros patiesības slāpes. Dodiet padomu tikai tad, kad to lūdz.
15. Izlikšanās ir nejēgas bezjēdzīga tieksme izlikties viedam, tukšas dvēseles mēģinājums izlikties bagātai.
16. Nav iespējams apjēgt garīgu patiesību, to nepārdzīvojot, un daudzas patiesības pa īstam ir sajūtamas tikai nelaimē.
17. Godkāre ir bīstama tik ilgi, kamēr tā pilnībā nav piemērota sabiedrības vajadzībām. Jūs iemantojat tikumīgumu tikai tad, ka tikumiska kļūst jūsu rīcība.
18. Neiecietīgums indē garu. Dusmas – ir tikpat kā akmens, iemests lapseņu pūznī.
19. Nepieciešams atbrīvoties no satraukumiem. Pašas neizturamākās vilšanās – tās ir tās, kuras jūs nekad nepiemeklē.
20. Tikai dzejnieks spēj ieraudzīt poēziju pastāvīgās eksistēšanas ikdienišķajā prozā.
21. Jebkuras mākslas augstākais uzdevums – ar savu ilūziju palīdzību pareģot visuma augstāku realitāti, laika emocijas atveidot mūžības domā.
22. Dvēsele, kura attīstās, kļūst dievišķa nevis uz tā rēķina, ko viņa dara, bet uz tā rēķina, uz ko viņa tiecas.
23. Nāve neko nav pielikusi klāt intelektuālai bagātībai vai garīgām spējām, taču tā patiešām ir bagātinājusi empīrisko pieredzi ar dzīves turpināšanos.
24. Mirkli pēc mirkļa mūžības likteni nosaka dienu pēc dienas ritošās dzīves sekmes. Šodienas rīcība kļūst par rītdienas likteni.
25. Varenības būtība ir ne tik daudz piemītošajā spēkā, cik viedā un dievišķā šī spēka izlietošanā.
26. Zināšanu var iemantot, tikai daloties ar to ar citiem; to sargā viedums un socializē mīlestība.
27. Progress pieprasa individualitātes attīstīšanos. Viduvējība tiecas saglabāt nemirstību standartizācijā.
28. Pierādījumu nepieciešamība, lai aizsargātu kaut kādu apgalvojumu, ir apgriezti proporcionāla tajā ietvertajā patiesībā.
Pievienots 26.08.2011
http://sanatkumara.ru/stati/otrivok-iz-knigi-urantii
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. „Моронтийная мота” (Tulk. Piezīme)