Saruna vilcienā

11.12.13.

Es: Tēvs, es gribētu pajautāt sakarā ar nejaušībām un varbūtībām uz planētas Zeme. Daudzi skolotāji saka, ka nekas nav nejauši un ka viss ir iecerēts un izdomāts iepriekš. Bet pēdējā laikā daudzās grāmatās sastopu, ka ne viss, kas iecerēts un izdomāts, gadās uz Zemes, jo gadās taču arī daudz nejaušību.

Vladimirs: N.D. Volšs[1] saka viennozīmīgi: nekā nejauša nemēdz būt.

Tēvs: Es tev gribu dot kvantu skatienu uz lietām. Lūk, ir enerģija, un šajā enerģijā jebkurai domai ir daudz paveidu, variantu, sazarojumu un seku. Lūk, tava domai par to, ir vai nav nejaušību, ir vairāki paveidi un sekas.

Pirmais variants: nejaušību nav, un viss ir stingri determinēts, tas ir, katrs cilvēks atrodas iepriekš izplānotā dzīvē, un visus viņa soļus kāds iepriekš ir izdomājis...

Vladimirs: Dvēsele izdomā un ved mūs...

Tēvs: Dvēsele ir iepriekš izdomājusi, un Karmas Padome seko un pieraksta katru domu un katru soli. Un liek atzīmes – atbilst vai neatbilst dvēseles plāniem. Ko dvēsele ir izdomājusi un cilvēks uzminējis – tas ir 5, bet ko cilvēks nav uzminējis un izdarījis pilnīgi otrādi – 2 vai pat 1. Tu taču saproti, ka tā ir bērna domāšana, tā ir realitātes un visa tā, kas tajā gadās, lineāra izpratne.

Tavas domas otrs variants: nejaušības mēdz būt. Šeit tu pieej no otras puses, ka dvēsele ir palaidusi cilvēku uz visām četrām pusēm, piešķīrusi viņam placdarmu pārdomām, jaunradei, attīstībai, balstoties tikai uz viņa paša izvēli.

Kāda būtu cilvēka, kurš dzīvo materiālajā realitātē, izvēle? Tikai tā vairāk paēst un mierīgāk padzīvot. Tas ir, izpriecu un materiālu lietu, iekārtotības izvēle. Vai cilvēkam materiālajā realitātē ir vajadzīga saikne ar Dievu, augstas domas, augstas mākslas, kuras prasa materiālus tēriņus? Vai viņš maksātu par skaistām gleznām vai mākslinieku uzstāšanos? Jo tas taču nav saistīts ar to, lai labāk paēstu un būt materiāli iekārtotam.

Tu saproti, ka te rodas daudz jautājumu: no kurienes cilvēkam ir izpratne par augsto un no kurienes viņam ir tieksme izaugt garīgi? Kurš uz planētas ir iesējis starp dzīvnieku cilvēkiem tādas tieksmes un nodomus? Kādēļ dzīvnieka cilvēkam kaut kas, izņemot lietas un ēdienu? Kas bīda viņu uz garīgu un dvēselisku attīstību?

Nav viennozīmīgas atbildes, tu nevari teikt, ka atnāca Skolotāji, viens vai divi uz septiņiem miljardiem cilvēku, un visi septiņi miljardi sāks viņu klausīties. Un visi teiks: jā, jā, jā! Mums to vajag, mēs ņemam!

Pieņemsim, viens Skolotājs, kurš atnāca uz Indiju, spēja „uzvarēt” indiešu tautu. Uzvarēt labā nozīmē, parādīt viņai ceļu, iemācīt viņai. Viens, atnācis uz Krieviju, spēja kļūt par sludinātāju, atvest cilvēkus pie Dieva. Ja tas būtu tik vienkārši, tad kāpēc cilvēki cīnās līdz šim laikam, kāpēc reliģijas karo savā starpā? Kāpēc skolotāji neatzīst cits citu?

Tu saproti, ka atbildes ir neviennozīmīgas un ļoti dziļas, tāpēc, protams, ir gan vadība no dvēseles, gan vadība no Skolotājiem, gan fiziskiem, gan no garīgā plāna, gan vadība no reliģijas. Fiziskais plāns pats daudzējādā ziņā vada cilvēku – vienkārši nepakļaujas, vienkārši sagrauj.

Planēta notraipās, cieš no cilvēku iedarbības. Un cilvēki redz ciešanas, redz šos netīrumus, redz, ka viņi cērt zaru, uz kura sēž.

Piemēram, cilvēku vairākums redz, ka atomenerģijas grauj planētu, tomēr atomstacijas turpina funkcionēt, pat tiek būvētas jaunas. Kas spiež cilvēkus tā rīkoties, ja jau planētas kolektīvais saprāts saprot, kas tas ir kaitējums, tas ir nelabvēlīgi cilvēcei? Kāpēc turpina tonnām naftas iepludināt jūrā, tonnām ķīmisku vielu aprakt zemē, turpina ķēpāt ūdeni ar uzņēmumu atkritumiem? Kas spiež to darīt, kāpēc tas notiek uz planētas, ja cilvēku vairākums un kolektīvais saprāts ir sapratis, ka tā neder?

Tātad eksistē vēl kaut kādas varbūtības, kuras iedarbojas uz planētu? Kā tu varētu atbildēt uz šiem jautājumiem?

Es: Es teiktu, ka cilvēce vēl nav nobriedusi tam, lai dalītos citam ar citu, lai saprastu miera vērtību, lai kļūtu par vienu nāciju, vienotību.

Tēvs: Mēs tam piekrītam, bet tomēr eksistē vēl kaut kas, kas nav pa spēkam cilvēkam, viņa kolektīvajam lēmumam...

Es: Planētas slepenā vadība?

Tēvs: Jā, slepenā vadība, un vēl kaut kas...

Es: ...ka fiziskais blīvums ir haotiska un grūti vadāma planētas enerģija...

Tēvs: Protams... Fizisko realitāti vadīt no mentālā plāna ir ļoti sarežģīti. Un, lai ko Mēs neizdomātu, tad eksistē... 40% varbūtības, ka tas nenotiks tā, kā ir Mūsu iecerēts. Nu, varbūt 35%. Jā, lielākā daļa, kā tu redzi, izpildās tā, kā ir Mūsu iecerēts, bet viena trešā daļa vai pat lielāka varbūtība ir, ka tas nenotiks. Pati realitāte ir tāda sarežģīta.

Un Mēs varam teikt, ka Mēs šo varbūtību ieliekam mūsu plānos, un tad iznāk, ka nejaušību nav, jo Mēs arī ar šīm nejaušībām rēķinājāmies, arī ielikām kaut kādu konkrētu procentu tam, kas notiks vai nē.

Tādejādi, nav determinētas realitātes un, ka mums ir viennozīmīga vadība: vajag izdarīt tikai tā un nekādi vairāk. Jebkurā mūsu lēmumā tiek ielikta realitātes vadības grūtība un cilvēku domu un darbību nepareģojamība. Tās ļoti bieži ir atkarīgas no emocijām, kuras plosa cilvēkus. Ja kāds cilvēks mierīgā stāvoklī var izlemt viedi un taisnīgi, tad emocionālā pretnostatījumā, aizvainojumos un apjukumos viņš var nolemt ļoti nesaprātīgi. Un ar to neko nepadarīsi. Tā tad arī ir nedeterminēta realitāte, tā tad arī ir nejaušība.

Taču tieši šie 30-35% Mums dod radošo rezultātu, jo Mēs tad arī rēķināmies, ka ne viss tas, kas ieplānots, viennozīmīgi tiks atrisināts tā, kā Mēs izdomājām, citādi Mums būtu šeit neinteresanti dzīvot: ko iecerējām, to arī dabūjām. Tieši šie realitātes radīšanas procenti no cilvēces tad arī dod mums jaunu, nepareģojamu rezultātu. Un kaut arī no cilvēku redzes viedokļa tas, iespējams, ir negatīvi, un tas, iespējams, ir sāpīgi, un tas, iespējams, ir neglīti, no visuma redzes viedokļa – tas ir kas jauns, neizpētīts un interesants.

Tādejādi, viennozīmīgas atbildes nav. VISS, KAS GADĀS VISUMĀ, IR PAREĢOJAMS, BET NE ABSOLŪTI DETERMINĒTS.

Mēs varam pareģot dažādus rezultātus. Mēs jums dodam pat procentu attiecībā, ka tāds rezultāts var būt ar varbūtību tik un tik procentu, tāds – tik un tik, tas ir, tā faktiski ir varbūtību pārskaitīšana. Taču Mēs dodam vēl procentus tam, ko mēs nezinām un kas var notikt negaidīti, nepareģojami un... trīskārt interesanti – Mums kā pētniekiem-Radītājiem.

Es: pateicos Tev, Tēvs.

 

Pievienots 21.12.2011, atjaunots 26.12.2011

http://sanatkumara.ru/stati/razgovor-v-poezde

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Nīls Donalds Volšs; Neale Donald Walsch; Нил Доналд Уолш (Tulk. Piezīme)