Apspiestās emocijas

Mana dīvainā slimība vēl arvien turpinās. Rodas jaunas problēmas, un nākas tās risināt samērā ar to ienākšanu. Taču kopumā ir kļuvis vieglāk. Temperatūra pazeminās.

Caursite notika pa kakla centru. Tieši šeit katru nakti veidojas burtiski ūdens peļķe.

Es patiešām esmu iemantojusi jaunu gaismas ķermeni. Aplūkojot savas čakras, es Saules sistēmu atradu citā vietā. Viņa vienmēr bija trešajā centrā, bet tagad ir pārbīdījusies uz nabas centru. Trešajā centrā ir parādījusies jauna sistēma – Denebs (zvaigzne no Gulbja zvaigznāja).

Sirds telpā haotiska uguns baltā krāsā, līdzīga jaunas sistēmas formēšanai no kodola, un no kodola centrālās telpas ir sācis griezties ārā viens atzars.

Bet, lūk, kakla centrā bija iegruvums – melna bezveidīga telpa, ar kuru es nestādījos priekšā, ko var “izdarīt”.

Galvas un kroņa centros griežas kaut kas līdzīgs Piena Ceļam.

Šorīt aplūkojot savu kakla čakru un melno tuksnesi viņā, pēkšņi pamanīju, kā uz šejieni atlidoja četri mirdzoši objekti. Uzreiz ieraudzīju, kā enerģija burtiski sāka lidot nost no viņiem un pazust tukšumā. Viņi izpleta aizsargtīklus telpā – gareniski un šķērsām, saliekot tos citu uz cita.

Trīs objekti aizlidoja, atstājot ceturto kā enerģijas centru-avotu šajā vietā. Centrs sāka paplašināties, līdz neizveidoja mirdzošu spirāli, un enerģija – mīksta un dzīvinoša, piepildīja manu 5. centru. Tagad šajā centrā ir maza mirdzoša mākoņveida spirāle. Caur spirāles centru nāk mirdzošs stars, kurš savieno spirāli ar citiem maniem centriem.

Es pamazītēm mēģinu lasīt Dž. Robertsas “Seta Materiālus”, kaut gan lieta iet uz priekšu vāji. Tieši par tādiem tīkliem Sets runā pašā grāmatas sākumā. “Iedomājieties tīklu no vadiem, krustojošos pavedienu bezgalīgu labirintu, kurš ierīkota tā, ka nav redzams ne sākums, ne beigas. Jūsu esības līmeni var salīdzināt ar nelielu apgabalu starp četriem ļoti tieviem vadiem, bet manu – ar nelielu apgabalu starp kaimiņu vadiem no otras puses.”

Aizvakar burtiski uzdūros frāzei: “Proteīnus un ķīmiskās vielas, kuras veido ķermeni, var izmantot, lai radītu dažādus tēlu tipus, kā arī, lai veidotu čūlu, kāksli un citu slimību. Tādā gadījumā pastāv konkrētu emociju nepieņemšana. Cilvēks negrib uztvert tās kā sevis daļu. Un tā vietā, lai projicētu šīs emociju uz āru (...), vērš tās uz konkrētu ķermeņa vietu vai citos gadījumos atstāj klejojot, radot, tā sakot, klejojošas problēmas ķermeņa fiziskajā struktūrā.”

“Slimība bieži ir neatzīstamu vai apspiežamu emociju rezultāts.”

Un te man atnāca sapratne. Es nekādi nevarēju saprast to spilgto sapni, kuru redzēju vēl Krimā. Es atrados Diženās Dievietes līmenī vēl divu brīnišķīgu dieviešu lokā. Šeit es jutos Mājās, manas emocijas bija tīras un maigas, radot manām domām skaistu ierāmējumu. Pēc tam es pēkšņi sāku laisties lejup pa vibrāciju plāniem. Arvien tumšāki un blīvāki ir slāņi, krišana ir neizbēgama, un, lūk, es esmu mūsu realitātē – ap samazgu spaini guļ tabletes, pēc tam pēdējā aina – es stāvu uz tilta pār netīru, aļģēm aizaugušu upi, un ūdenī peld nosprādzis kaķis.

Patiesībā tā izrādījās uzvedne manām neatzītajām, apspiestajām emocijām – fiziskās pasaules nepieņemšanai.

Cik reižu esmu jautājusi Skolotājiem, kādēļ mēs šurp atnācām, ko mēs te darām? Es neapzinājos, ka pasaule kopumā man nepatīk, kaut arī ļoti mīlēju šo pasauli fiziskajā ķermenī. Taču palika vēl citi iekšējie es, kuri tad arī provocēja mani atkal un atkal saņemt atbildes uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem.

Reiz es atradu sevī ļoti daudz nicinājuma pret cilvēkiem un centīgi visu attīrīju. Vēlāk es atradu šī nicinājuma avotu – manā mentālajā aspektā. Es toreiz pastrādāju ar cilvēku pieņemšanu…

Vēlāk redzēju sapni – esmu par to stāstījusi – es lidoju virs purva, kur papilnam cilvēku stāv līdz krūtīm un ir pacēluši rokas uz dievu ar lūgumu glābt viņus. Es pielidoju un saku – dod roku, es tevi izglābšu! Roka tiek aizlikta aiz muguras – nē, mēs esam pieraduši!

Es atcerējos, kā uztvēru Ēģipti – kā ar smiltīm un netīrumiem aizaugušu reiz brīnišķīgu paradīzes dārzu. Kādas netīras ainas es tur redzēju!

Indijā Gangas svētajos ūdeņos, kur miljoniem cilvēku sevi apmazgā, laiž peldēt līdz galam nesadegušas cilvēku ķermeņu daļas…

Es mēģināju uz savas zemes uzbūvēt mazu debešķīgu dārziņu, glābjoties no pilsētas netīrumiem… Šeit es imitēju to, kam ir jābūt manā apkārtnē…

Mēs arvien vairāk un rafinētāk mācāmies nogalināt cits citu, tūkstošiem dažādos veidos, rādām to pa televizoru, lepojamies ar sasniegumiem rafinētu slepkavību un vadošu iedarbību uz ķermeni un psihi jomā.

Kā, mūsu ir savairojies pārāk daudz, ka mēs ar labpatiku katru dienu skatāmies, kā mirst desmitiem cilvēku? Iespējams, mūsu ir jābūt miljons reižu mazāk, lai mēs sāktu turēt dārgu citam cita dzīvību? Nerunājot par to, lai palīdzētu jaunajai paaudzei izaugt nevis apdedzinātā un sakropļotā valstī, bet normālā dabas teritorijā?

Katrs no mums mīl planētu… bez cilvēkiem. Mēs mīlam dabu, dzīvniekus, augus. Bet vai mums patīk cilvēka iedarbība uz dabu? Netīrs dzeramais ūdens, karjeri kā brūce, atom- un bioloģiskie ieroči, un citas lietas, kuras bojā barību, ūdeni, gaisu, magnētisko vidi… Kam ar jānotiek ar planētu, lai tas viss taptu aizliegts?

Karu, vardarbības, citu cūcību nepieņemšana ir manas apspiestās emocijas, kuras šajā slimībā radīja „klejojošas problēmas ķermeņa fiziskajā struktūrā”. Bet kā to var pieņemt??? Kā ar to var samierināties? Un ja nevar samierināties, tad ko darīt?

Indiānis brauc savā laivā: „Tev ir jāpieņem sava tauta, citas izejas nav!”

Dalailama: „Apbruņojies ar pacietību un dari cilvēku labā tik, cik ļauj tavi spēki.”

Sanats Kumara: „Es esmu visa šī tauta. Es tik daudz gadu esmu viņu glābis… Paskaties, cik procentu ir neliešu un cik gaišu cilvēku… Šo gaišo dēļ tu atnāci, palīdzēt citiem attīrīties, izglābt vēl dažas dvēseles. Iemanto mieru, atmet domas par negatīvu un vienkārši domā par gaišo un pozitīvo. Pasaulē ir viss, pievērs uzmanību priekam.”

Ramta: „Esmu nogalinājis… Šeit ir tāda „paradīze”, kur cilvēki un dzīvnieki nogalina cits citu. Augšupcelies ar dvēseli uz Debesu Paradīzi un atrodies tur, nesot šajā pasaulē brīnišķīgu noskaņu un miermīlīgas enerģijas. Un jau ar to tu piepildīsi pasauli nevis ar pārdzīvojumu rūgtumu, nevis ar smeldzi par aizgājušu tev dārgu pasauli, bet ar prieku un mīlestību, uz kuru tu esi spējīga.”

Bet es tā arī darīju visus šos gadus, kamēr šī čūla neatvērās!

Sanats Kumara: „Tā ir mana čūla, tās ir manas sāpes, un tev nekad tās nenovākt. Mēs tikai varam darīt to, ko varam. Mums ir parādījušās citas planētas saprātīgākiem cilvēkiem. Dievam, kas Dievam pieder, ķeizaram, kas ķeizaram pieder.”

Bet kā man novākt šīs apspiestās emocijas, kuras dod man slimību?

„Es pārstāšu tev tās translēt.”

 

Pievienots 29.09.2016

http://sanatkumara.ru/stati-2016/podavlennie-emotsii

Tulkoja Jānis Oppe