Džeina Robertsa - Jūsu ikdienas realitāte

Jūsu ikdienas realitāte kā konkrētu varbūtīgu notikumu izpausme

(fragmenti no Dž. Robertsas grāmatas „Personīgās realitātes daba”[1])

15 12 05

Kā mēs formējam savu tagadni un nākotni? Kā strādā mūsu pārliecības? Kas notiek, kad mēs izmainām savu pagātni? Uz šiem jautājumiem atbild Būtība Sets Džeinas Robertsas čenelingā.

Smadzenes var saukt par saprāta fizisko analogu. Smadzenes dvēseles un intelekta funkcijas sasaista ar ķermeni. Pateicoties smadzeņu īpatnībām, nefiziskas izcelsmes notikumi kļūst fiziski reāli. Tas ir, pastāvīgi notiek filtrācija un fokusēšana.

No praktiskā redzes viedokļa jūs patiešām formējat tēlu, kurš tiek nostiprināts ar apzinātām pārliecībām. Šīs pārliecības uzstājas kā aizsardzības un kontroles līdzekļi, atdalot noteiktus varbūtīgus nefiziskus notikumus no citiem un ievedot tos trīsdimensiju realitātē.

Citi varbūtīgi notikumi tieši tāpat var iemiesoties fiziski. Priekšstatus par sevi formē jūsu tēls, no tiem ir atkarīgs, kas jums ir iespējams un neiespējams. Tas ir, jūs izvēlaties starp šiem nefiziskajiem varbūtīgajiem notikumiem tos, kuriem jūs piekrītat.

Jūsu psiholoģiskā un enerģētiskā struktūra ir tāda, ka jūsu būtības sarežģītajā shēmā ir ietverta bezgalīga daudzveidība tā, ko jūs varat saukt par varbūtīgajiem „Es”. Kaut kādā realitātē viņi eksistē visi. Taču jūsu pašreizējā eksistencē jūs izmantosiet tikai tās psiholoģiskās īpašības, kuras, jūs ticat, jums piemīt. Tāpēc, saprotiet, nevar personību definēt stingri kā „kaut kādu”.

Ķermeņa fiziskā forma atspoguļo jūsu pārliecības, un tieši tāpat visa sensorā informācija paklausīgi atspoguļos pārliecības, kuras vada ķermeņa darbību. Kaut kādā nozīmē hipnoze ir vienkārši vingrinājums pārliecību mainīšanā, kurš ļoti uzskatāmi rāda, ka sensorās sajūtas atkārto mūsu gaidas.

Tas „Jūs”, par kuru jūs sevi pašlaik uzskatāt, fiziskajā eksistencē iemieso tikai vienu jūsu būtības varbūtīgo stāvokli, kurš kontrolē fizisko dzīvi un „ierobežo” un nosaka visus sensoros datus. Kad mainās jūsu priekšstats par sevi, mainās arī jūsu dzīve.

Mainās pat pati personiskākā fiziskā pieredze.

Jūs varat teikt, ka jūs – tas esat jūs, taču kurš no jums? Pašā personiskākajā līmenī katrs indivīds pats rada savu pasauli. Jūsu esības bioloģiskie instrumenti jūsu masveida pieredzi vada tādā mērā, ka jūs sasniedzat saskaņu, bet tikai dažos galvenajos jautājumos.

Visas personiskās sajūtas, kuras jūs saņemat, formē jūsu pasauli. Bet kurā pasaulē jūs dzīvojat? Tāpēc ka, ja jūs izmainīsiet savas pārliecības un atbilstoši savas personiskās realitātes sajūtas, tad arī pasaule, it kā vienīgā, izmainīsies. Jūs pastāvīgi ejat caur pārliecību transformāciju, jūsu pasaules uztvere mainās. Liekas, ka jūs vairs neesat tā personība, kura bija pirms tam. Tas patiešām ir tā – jūs vairs neesat tā personība, kura bijāt, jūsu pasaule ir izmainījusies, un ne tikai simboliski.

Jūs bieži nonākat starplaikos, kad, tā teikt, ievelkat apziņu sevī un mazāk jūtat dzīvi. Tādā stāvoklī liekas, ka jūs nejūtat sevi nepastarpināti. Un patiešām, tā vidū, ko jūs uzskatāt par nomodu, jūs uzvedaties ļoti mehāniski, sekojot ieradumiem, un vāji apzināties sensoros stimulus.

Tādās situācijās jūsu pārliecības parasti zaudē asumu, jūs ķermenim dodat neskaidrus norādījumus, pasaule liekas izplūdusi. Bieži tas ir augstas neapzinātas aktivitātes laiks. Potenciālās varbūtīgās īpašības gluži kā gaida savu stundu.

Runājot jūsu vārdiem, varbūtīgie notikumi ienāk īstenībā, izmantojot ķermeņa nervu struktūru ar gribas vai apzinātu pārliecību noteiktas koncentrēšanas palīdzību.

Acīmredzams, ka šīm pārliecībām piemīt cita realitāte, atskaitot to, kura ir pazīstama jums. Tās piesaista un pievelk esībā tos, nevis citus notikumus. Tas ir, tās nosaka pārdzīvojamo notikumu ienākšanu no varbūtīgo bezgalīgās daudzveidības. Jums šķiet, ka esat savas pasaules centrs, tāpēc ka jums pasaule sākas krustpunktā, kur satiekas dvēsele un fiziskā apziņa.

Virspusē „Es” sajūta, kura jums ir, ir rezultāts tam, ka pastāvīgi parādās varbūtīgas personības, kuras attīstās laikā, pateicoties fiziskā ķermeņa uzbūvei un iebūvētajiem nervu reakciju kavējumiem. Jūs atceraties tikai to savas personības daļu, kura ir realizēta fiziski, – tās daļas, kuras tiek pievilktas materiālajai shēmai. (Žestikulējot, enerģiski.) Tas ir apzinošos smadzeņu uzvedības koncentrēšanas un vienlaicīgas ierobežošanas rezultāts, tāpēc ka sekmīga izdzīvošana jūsu realitātē ir atkarīga no reakcijām laikā. Tas ir, nervu struktūru aktivitāte rada tagadnes ilūziju, kurā jūsu apziņa liekas koncentrēta un modra.

„Nākotnes” notikumi zināmā nozīmē eksistē tagad, bet tie ir pārāk strauji. Tie pārlieku ātri pamet nervu galus, un jūs pagaidām neuztverat un nepārdzīvojat tos fiziski.

Impulsiem piemīt pavisam citāda realitāte, nekā uzskata fiziķi un biologi. Kad jūs pašlaik domājat, „pagātne” vēl arvien notiek. Impulsi vēl arvien pamet sinapses, bet arī neatspoguļojas fiziski. Pagājušie notikumi turpinās. Apzināti jūs pārdzīvojat tikai notikumu daļas savā materiālajā struktūrā, taču pati struktūra tos ieraksta.

Tieši tā šūnas saglabā savu atmiņu, kaut arī jūs to neuztverat. Ķermenis apzinās tā sauktos nākotnes notikumus, kaut arī, kā likums, apzināti jūs to nejūtat. (Pēkšņi ļoti enerģiski un ātri.) Taču citos enerģētiskās darbības līmeņos šī zināšana jums ir pieejama, bet tikai, ja jūs uztveri atvienosiet no laikā aktivizētās nervu struktūras. To var sasniegt ar dažādu apziņas izmaiņu palīdzību, kuras itin bieži rodas spontāni.

Daudzi tādi stāvokļi ļauj jums nepastarpinātāk just savas nefiziskās realitātes dabu nekā jebkuri jautājumi normālā apziņā. Kurš jūs? Kura no pasaulēm? Zināmā pakāpē jūs sev varat atklāt citus varbūtīgos „Es”, kuri arī ir jūsu būtības daļa.

Tātad nākotnes notikumi arī ir jūsu izvēle no varbūtējiem. Daudzi notikumi, kuros jūs piedalāties, aiztraucas jums garām pārāk ātri priekš neironu struktūras. Tos jūs neuztverat kā tagadni. Tie iemieso jūsu pieredzi citādos līmeņos nekā fiziskais.

Jūs kādu notikumu uztverat kā tagadni. Jūsu pārliecības ļauj jums ieiet caur nervu sinapsēm un pievelk to. Pēc tam tas it kā kļūst par pagātni. Taču fiziski jūs noskaņojāties tikai uz tā daļu. Šie pagājušie notikumi turpina eksistēt ar savu „nākotni”, kuru jūs varat uztvert vai neuztvert. Atkarībā no šīs varbūtīgās darbības jūs pievelk nākamajiem notikumiem īstenībā.

Tātad pagātnei ir sava pagātne, tagadne un nākotne. No noteikta pagājuša notikuma jūs varat materializēt tikai konkrētu nākotni, bet pats notikums turpinās, un tam piemīt savs diapazons – precīzāk, daudzimensionalitāte, kura ir arī jums pašiem.

Piemēram, jūs varat iegremdēties šūnu atmiņā. Izmantojot atmiņu, jūs sekojat tikai vienai atzītai jūsu iegaumēto notikumu secībai. Taču jūsu pagātnē ir tikpat nepareģojami elementi, kādi pašlaik izskatās nākotnes elementi (uzstājīgi). Jūsu pagātnē, tāpat kā nākotnē, slēpjas radīšana, bet, lai to izmantotu, ir jāiemācās mainīt savas pārliecības un kaut kādā pakāpē izvairīties no apziņas ierobežotā fokusējuma, kuru jūs parasti izmantojat.

Jūsu pārliecības kļūst par jūsu pašreizējā stāvokļa serdeni.

No praktiskā redzes viedokļa jūsu apstākļos varbūtīgajiem notikumiem ir vairāk jēgas, kad jūs par tiem domājat kā par potenciālu nākotni.

Patiesībā eksistē varbūtīgie pagājušie notikumi, kuri „vēl arvien var notikt” jūsu pašu pagājušajā pieredzē. Jauns notikums pilnīgi var dzimt pagājušajā „tagad”.

Kopumā tas reti notiek tā, ka jūs to varētu uztvert.

Taču jauna pārliecība tagadnē var pagātnē izraisīt izmaiņas neironu līmenī. Jums jāsaprot, ka laiks pēc savas būtības ir vienlaicīgs. Pašreizējā pārliecība patiešām var iedarboties uz pagātni. Dažos izdziedināšanās gadījumos, piemēram, kad pēkšņi izzūd vēzis vai jebkura cita slimība, notiek noteiktas izmaiņas, kuras iedarbojas uz šūnu atmiņu, uz ģenētiskajiem kodiem vai pagātnes neironu struktūrām.

Ja to skaidro vienkāršāk, tādās situācijās notiek dziļa iejaukšanās bioloģiskajās struktūrās, kuras kādreiz ir eksistējušas. Šajā momentā izmainās varbūtības un stāvoklis izzūd tagadnē – un pagātnē arī.

Pēkšņa un stipra pārliecība par sava veselīguma faktu patiešām var „atcelt” slimību, bet praksē tā ir atcelšana pēc kāda laika. Veco atmiņu vietā stājas jaunas, vismaz šūnu līmenī. Tāda ārstēšana bieži notiek spontāni, kad cilvēki atbrīvojas no slimībām, par kuru eksistēšanu sev pat nezina.

Apmācība tiek nodota ne tikai no dzīviem audiem uz dzīviem audiem – tas ir zināms jūsu biologiem – bet arī caur ķermeņa īsto materiālo realitāti, dažreiz pilnīgi mainot vēstījumus pagātnes šūnām, kuras jūsu izpratnē vairs neeksistē.

Apmēram tādā pašā veidā stipra ticība kādai spējai, radusies tagadnē, aizsniegsies pagātnē un sāks uz to iedarboties, izraisot nepieciešamās izmaiņas (žestikulē), lai šī spēja kļūtu pamanāma.

Ar to ir izskaidrojami ārzemēs veiktu eksperimentu rezultāti, kad ir novērojama paātrināta apmācība. Cilvēku tagadnē zem hipnozes vai vēl kaut kā pārliecina, piemēram, ka viņš ir liels mākslinieks vai lingvists. Īstas pārliecības aktivizē „latentas” spējas katrā cilvēkā[*].

Tādejādi, notiek iedarbošanās un bioloģisko struktūru, eksistējošu pagātnē. Tas ir, pēc jūsu sapratnes organismā tiek ielikta pieredze, kuras tur agrāk nebija. Tā ir sava veida pārprogrammēšana. Protams, jūs nevarat tagad izpētīt savu šūnu struktūru, kura eksistē tagadnē un kura vienlaikus eksistēja pagātnē (ar entuziasmu). No zinātnes redzes viedokļa jūs varat pētīt tikai efektus, kuri parādās tagadnē. Izmainot savas pārliecības šodien, jūs pārprogrammējat savu pagātni. Jums tagadne ir darbības, fokusa un spēka moments. No šī gribas pielikšanas momenta jūs formējat jūsu nākotni un pagātni. Sapratuši to, jūs sapratīsiet arī, ka neatrodaties pagātnes, kuru nevarat kontrolēt, varā.

Jūsu pašreizējās pārliecības vada jūsu pašreizējo dzīvi, bet jūsu fiziskais ķermenis ir materiāls jūsu sajūtām tikai tagadnē. Taču aiz abiem šiem mainīgajiem elementiem ķermenis un apziņa ir relatīvi brīvi laikā. Viņi eksistē daudzimensionalitātē, ar kuru racionāla apziņa pagaidām nav spējīga būt sakarā.

Tam nav jāvājina saprātīgas apziņas funkcijas vai dabiskās spējas, tāpēc ka viņas spēki palīdz jums pilnīgi īpašā veidā koncentrēt savu dzīvi un ar apzinātu uzmanību vadīt enerģiju.

Runājot jūsu vārdiem, šī darbība notiekot automātiski maina racionālās apziņas dabu – bet tas, ko jūs ar to saprotat, pastāvīgi atrodas attīstībā.

Jūsu apziņa – tā nav lieta, kura jums pieder. Jūsu individualitātei nav robežu. Ja jūs jautājat, „kāds te sakars ar manu individualitāti” vai „kurš no „Es” esmu es?” – tas rāda, ka jūs automātiski uzskatāt sevi par psiholoģisku būtni ar noteiktām robežām, kuras ir jāsargā par katru cenu.

Jūs varat iebilst: „Es esmu dzimis mājā, tādā un tādā ielā, tādā un tādā pilsētā, un neviena pašreizējā pārliecība neizmainīs šo faktu.” Taču, ja tagadnē ir iespējams izmainīt vienu pagājušo notikumu neironu struktūrā, tad, pēc būtības, neviens notikums nav pasargāts no tādām pārmaiņām.

Tātad pašreizējā eksistēšanas momentā jūsu saprāts vada ne tikai tagadnes, bet arī nākotnes un pagātnes dziļo neiroloģisko notikumu pārdzīvošanu.

Šūnu atmiņu var izmainīt jebkurā momentā. Tagadnes pārliecības var pagātnē ielikt jaunu atmiņu – gan psiholoģiski, gan fiziski. Bāzes līmeņos nākotne nekādi iepriekš nav noteikta. Tas nenozīmē, ka nākotni reizēm nevar pareģot, tāpēc ka praksē jūs bieži sekojat noteiktai varbūtības līnijai, kuru var paredzēt „iepriekš”.

 

Pievienots 05.12.2015

http://www.sanatkumara.ru/stati-2010-2011/vasha-povsednevnaya-realnost

Tulkoja Jānis Oppe



[1] Skat. Jane Roberts; Джейн Робертс. http://www.koob.ru/roberts_j/ (Tulk. piezīme)

[*] Šķiet, Sets ar to domā „mākslīgo reinkarnāciju”, ar kuru nodarbojas Padomju Savienībā. Sk. Šeila Ostrandera, Līna Šrēdere. Ekstrasensori atklājumi aiz dzelzs priekškara (Шейла Острандер, Линн Шредер. Экстрасенсорные открытия за железным занавесом)