Vladimirs Mazničenko - Nacionālās īpatnības un cilvēciskā būtība

Vēstis no Luganskas

Luganska, 2014.04.28. Izejot katru dienu uz darbu uz autobusa pieturu, kreisajā, ceļa pretējā pusē, redzu divkāršu barikādi blakus apgabala valsts drošības pārvaldei (СБУ[1]), uzbūvētu no vecām riepām, koka paliktņiem un citām krāmiem. Uz šī fona stāv koka krusts un plakāts ar uzrakstu “Svētā Krievzeme”. Virs barikādēm plīvo Krievijas karogi un svītraini, pēc analoģijas ar Georgija lentām (principā to var redzēt televīzijas ekrānos). Dažreiz šīs konstrukcijas priekšā stāv kāds puisis un klusējot vicina Krievijas karogu. Es to novēroju jau ceturto nedēļu. (Man, ukrainim, ir patīkami redzēt savus valsts simbolus pieklājīgākās vietās un bez šaubīgas argumentācijas).

Uzreiz aiz pagrieziena ir 26. skolas ēka, nodarbības skolā atcēla, bet pagājušajā nedēļā tika atjaunotas, tomēr atnāk ļoti maz bērnu, apsardzes nav, un vecāki baidās par bērnu drošību.

Pretim СБУ, uzreiz ar skvēra atrodas pedagoģiskā universitāte, un no deviņstāvu kopmītnes var labi novērot notikumus “nemiernieku nometnē”, bet principā tur var ieiet jebkurš cilvēks pēc iepriekšējas pārmeklēšanas. Miliciju pilsētā praktiski neredz, tikai pa retam – ceļa inspekcijas patruļu dienestus.

Bet pretnostatījuma raksturs pašreizējā laikā ir tīri teroristisks, ar visām klasiskām pazīmēm. Principā “dumpinieku” nav nemaz tik daudz, kaut kur divi, trīs simti, bet savi piekritēji iedzīvotāju vidū viņiem, protams, ir. Un pati galvenā pretenzija viņiem – tā ir korupcijas esamība, bet nacionālās problēmas – tas ir manipulācijas un emociju objekts. Un pats skumīgākais – tas, ka šajā konfliktā arvien vairāk izmanto sievietes, bērnus, kā arī presi un ārzemniekus, kā “dzīvu vairogu” un kā objektu spiedienam uz varu.

Atrodoties notikumu centrā un kontaktējoties ar konfliktējošo pušu pārstāvjiem, gribu vēlreiz atzīmēt principā to pašu, ko teicu vēl pagājušā gada decembrī: šajā konfliktā ar abām konfliktējošajām pusēm manipulē trešie spēki. Tas ir redzams ar neapbruņotu aci. Vakar televīzijā akcentēja uzmanību uz to faktu, ka konflikta galvenais iemesls ir nesen atrastās spēcīgās slānekļa gāzes atradnes esamība Donbasā ar centru Slavjanskas pilsētā. Principā tāpat kā Krimā – gāze uz Melnās Jūras šelfa.

Pēc manām domām, pašus vērtīgākos secinājumus var izdarīt nevis no preses un televīzijas, bet vērojot konflikta dalībniekus, viņu vēlmes, tieksmes, intelekta līmeni un garīgo attīstību. Konflikta situācijās šīs īpašības izpaužas visspilgtāk, un šajā brīdī katram ir iespēja novērtēt savu paša pozīciju un savu pasaules uztveri. Iedziļinoties dziļajos cēloņos, varu piedāvāt savu redzes viedokli rakstā zemāk.

Ar cieņu, Vladimirs.

 

V.G. Mazničenko

Nacionālās īpatnības un cilvēciskā būtība

Teorija un prakse mūsdienu etapā

Teorija

Uz jautājumiem, kas ir nācijas, kā viņas veidojas un kādas ir viņu īpatnības, var atrast masu visdažādāko versiju, sākot ar enciklopēdiskām rokasgrāmatām un beidzot ar vēsturnieku, antropologu, filozofu zinātniskiem darbiem, kā arī ezotēriskiem un citiem avotiem. Nāciju rašanās sākumi atrodami jau Lemūrijas un Atlantīdas senajās rasēs, un katrai no viņām bija piešķirta noteikta loma un misija cilvēku civilizāciju attīstībā. Taču kā zinātniskajā, tā arī publicistiskajā literatūrā var atrast masu atšķirīgu, reizēm pretrunīgu redzes viedokļu. Tāpēc par visdrošāko nacionālo īpatnību kritēriju var kalpot zinātniska pieeja un vēsturisko notikumu attīstības analīze.

Mūsdienu etapā mums ir pietiekami attīstīta zinātniskā bāze, lai analizētu kā nacionālās īpatnības, tā arī pašus izejas datus, kuru ietekmē formējas cilvēku rases. Mēs zinām, ka nekas nerodas no nekā un nekas neizzūd bez pēdām. Un ja, kā rakstīja V.V. Majakovskis, pie debesīm iedegas zvaigznes, tātad kādam tas ir vajadzīgs. Tautas un nācijas parādījās jau saformētā dzīves telpā, kura funkcionē pēc noteiktiem kosmiskiem likumiem, tātad cilvēciskās būtības attīstībai un rasu formēšanai šajā telpā ir jānotiek atbilstoši visuma likumiem. Katra nācija, tautība vai cilts izpilda savas noteiktas funkcijas sociālo savstarpējo attiecību sistēmā, analoģiski ķīmiskajiem elementiem D.I. Mendeļejeva periodiskajā sistēmā.

Šajā kontekstā jāakcentē uzmanība uz trīs pamatlikumiem.

Pirmais, tas enerģijas saglabāšanās un pārvēršanās no viena veida citā likums. Par cik pasaulē viss sastāv no enerģijas, tātad ne tikai dabas resursi, bet arī visi pārējie, ieskaitot kultūras, intelektuālos, garīgos, un pat cilvēka domas un nodomi ir dažādi ražojošu vai vadošu enerģiju veidi. Šīs enerģijas var transformēties un pāriet no viena veida citā, tajā skaitā no subjektīvās pasaules uz materiālo un atpakaļ.

Otrais, tas ir visu objektīvās un subjektīvās pasaules būtību gribas paušanas brīvības likums, kurš paredz iespēju novirzīties no uzdevumu programmas noteiktās robežās. Šis likums dod iespēju radošam darbam ar ražojošajām un vadošajām enerģijām atkarībā no subjekta apziņas līmeņa, vai tās būtu elementārdaļiņas vai augsti attīstītas domājošas būtnes.

Trešais, šis cēloņu-seku sakaru likums ir dibināts, lai nodrošinātu notikumu attīstības savstarpēji saistītu secību ražojošo un vadošo enerģiju transformācijas procesā. Citiem vārdiem, šis likums nodrošina darbību loģisku secību, formējot materiālo pasauli un dzīvības procesu vadību, tajā skaitā tas ir arī atdarīšanas likums. Tas ir, lai jebkurš, izdarījis kaut kādu darbību vai rīcību, faktiski vai domās (doma – tā arī ir programma), varētu pats uz sevis izjust savu darbību un nodomu rezultātus.

Šie trīs likumi tad arī ir tie trīs vaļi, uz kuriem noturas mūsu planēta (no senās mitoloģijas). Tie nosaka eksistences attīstības apstākļus visai dzīves telpai kā minimums mūsu visumā, zinātne šajā nozīmē jau spēj izskaidrot daudzus pasaules reliģiju postulātus.

Atšķirīgu rasu, nāciju un tautību esamība ar viņu ģenētiski ieliktajām īpatnībām dod iespēju cilvēku civilizācijai attīstīties visdažādākajos virzienos un formēt savas savstarpējās attiecības plašā diapazonā. Polaritātes esamība kā fizikā, tā arī sabiedrībā, ir kustības un attīstības avots. Jo lielāka ir polaritāšu potenciālu un avotu starpība, jo intensīvāk rit sabiedrības attīstība. Taču ģenētiski ieliktās īpatnības nav kritērijs vienas nācijas pārākuma pār citu vērtējumam, par to brīdina praktiski visas pasaules reliģijas, apgalvojot, ka visi cilvēki uz zemes ir vienlīdzīgi brāļi un māsas.

Tomēr šīs ģenētiskās īpatnības dod dažādas sākotnējās iespējas tās vai citas rases vai nācijas attīstībai, tas ir, nosaka starta potenciālu cilvēka garīgās būtības attīstībai. Taču šis potenciāls katram cilvēkam ir jāattīsta patstāvīgi atbilstoši gribas paušanas brīvības likumam. Tas ir, piederība tai vai citai rasei negarantē visu viņas indivīdu mūža pārākumu vai zemumu. Bez tam gadsimtiem ilgā iedzīvotāju migrācija ir novedusi pie ievērojamas rasu asimilācijas.

Cilvēka un visuma attīstība notiek pēc vienotiem kosmiskiem radīšanas likumiem, kuri ir cilvēka, kā struktūras posma pasaules-ēkas sistēmā, fiziskā ķermeņa un garīgās būtības pilnveidošanās pamats. Cilvēka struktūra ir dažādu vadošu enerģētisku centru (sava veida minidatoru) un pārveidojošu sistēmu (kuras formē metabolisma sistēmu fiziskā ķermeņa dzīvības nodrošināšanai) daudzplānu kombinācija. Cilvēka fiziskais ķermenis ir arī viena no enerģijas sablīvēšanas kombinācijām. Cilvēka smalko ķermeņu struktūra, viņa enerģētiskās informācijas lauks, intelektuālās un garīgās būtības attīstības ceļi ir aprakstīti ezotēriskajos avotos, bet pašreizējā laikā diezgan argumentēti tiek zinātnes apgaismoti.

Cilvēks, tāpat kā visi pārējie pasaules-ēkas subjekti, iziet noteiktas savas dzimšanas, attīstības un pāriešanas no viena stāvokļa citā stadijas. Viena no īpatnībām ir tā, ka cilvēka galvenā komponente ir viņa garīgā būtība, kura nemirst kopā ar fizisko ķermeni, bet reinkarnāciju[2] procesā iziet savas attīstības etapus (ko zinātne agrāk neatzina). Jo lielāku skaitu iemiesojumu iziet cilvēka garīgā būtība, jo vairāk viņai ir iespēju paaugstināt savu garīgo potenciālu. Jo augstāks garīgais potenciāls, jo vairāk iespēju iegūst cilvēks savai tālākajai attīstībai, taču vienlaicīgi uz viņu gulstas arī lielāka atbildība jaunāku dvēseļu priekšā atbilstoši cēloņu-seku sakaru likumam.

Cilvēka, kā Radītāja Aspekta, dzīves veidam ir jāformējas, pareizi saprotot radīšanas un visuma attīstības likumus. Cilvēks izgāja no dzīvās dabas klēpja bez tehniskiem līdzekļiem un mākslīga komforta apstākļiem, bet jāatgriežas viņam caur noosfēru, bagātinātam kā ar savas paša būtības, tā arī ar savas mītnes vides pārveidošanas un pilnveidošanas pieredzi.

Cilvēka pamatmērķis mērķis ir fiziskā, emocionālā, mentālā un garīgā attīstība, bet līdzeklis – jaunu sabiedrisku savstarpējo attiecību attīstība.

Cilvēka kā Kosmiskās kopienas subjekta uzdevuma būtība ir iegūt jaunu garīgās būtības attīstības pieredzi blīvas matērijas apstākļos kosmisko un planetāro enerģiju transformācijas ceļā. Tāpēc savstarpējo attiecību būvēšanas principus var formulēt sekojošā veidā:

1. Uzlūkot cilvēku kā dievišķu būtību un, pamatojoties uz to, būvēt visas savstarpējās attiecības.

2. Visiem cilvēkiem ir jābūt vienādām tiesībām un vienādām iespējām savai attīstībai.

3. Materiālo nodrošinātību uzlūkot kā līdzekli cilvēka garīgajai attīstībai.

4. Uzlūkot Zemi kā dzīvu organismu un saimniecisko darbību realizēt uz dabas vides viengabalainības saglabāšanas un dabas radošas izmantošanas principiem.

5. Uzlūkot Radīšanas likumus kā vadošus un apvienojošus faktorus savstarpējo attiecību būvēšanā visos līmeņos un virzienos.

Cilvēku un viņa garīgo būtību vajadzētu pieņemt kā galveno prioritāti sabiedrisko savstarpējo attiecību vērtību skalā. Tālāk seko ģimene kā pats pirmais un tuvais sazināšanās loks, bet pēc tam noteiktas cilvēku vai ģimeņu grupas, apvienotas ar interešu kopību vai dzīves vietu.

Katrs cilvēks ir sociuma neatņemama daļiņa, tāpēc sociumam un pirmām kārtām viņa primārajam posmam – kopienai ir jārada visi nepieciešamie apstākļi normālai eksistēšanai un radošai attīstībai katram savam loceklim, sākot ar bērniem un beidzot ar sirmgalvjiem. Tādēļ vajadzētu ievērot noteiktus noteikumus, kuri bāzējas uz Radīšanas likumiem un principiem:

1. Neviens cilvēks nedrīkst palikt bez vietējās kopienas uzmanības.

2. Pilnīga atklātība un informācijas pieejamība par kopienas katra locekļa darbību.

3. Katrs ir personīgi atbildīgs par visām savām darbībām savas kopienas priekšā.

4. Kopiena ir pilnīgi atbildīga par katra sava locekļa darbību.

5. Kopienas prioritārajai uzmanībai ir jābūt vērstai uz pienācīgu dzīves nodrošināšanu bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem.

6. Kopiena aktīvi piedalās un ar visiem spēkiem un līdzekļiem palīdz katra sava locekļa tapšanā un radošā attīstībā mācībās, zinātnē, biznesā, mākslā un citos virzienos.

7. Katrs kopienas loceklis atrodas viņas pilnīgā aizsardzībā (tajā skaitā ar juridiskā) un aizbildniecībā.

Balstoties uz galvenajiem mērķiem un uzdevumiem, kuri stāv priekšā cilvēkam, nepieciešams pareizi noteikt un izmantot dabas ieliktos apstākļus un iespējas.

Tā kā viss Radīšanas process īstenojas, balstoties uz enerģiju dažādiem veidiem, kuri var funkcionēt tikai, esot polaritātei, tad arī sabiedrības attīstība var notikt, esot polaritātei viņas locekļu savstarpējās attiecībās. Jo lielāks ir dažādu polaritāšu veidu diapazons, jo efektīvāk norit sabiedrības attīstība. Filozofijā to sauc par pretstatu vienotību un cīņu. Tāda polaritāte var rasties, to inicējot kā ar ārējām galaktiskām un planetārām programmām, tā arī ar programmām, kuras formē pati sabiedrība.

Sociāli-ekonomiskās programmas var realizēties tikai enerģijas un planētas dabas resursu izmantošanas un pārveidošanas ceļā. Pie tam ir jāņem vērā, ka dabas resursi arī ir dažādas formas no sablīvētas enerģijas, kura var modificēties saskaņā ar enerģijas saglabāšanās un pārveidošanās likumu. Tātad jebkurām sociāli-ekonomiskām inovācijām ir jāievēro visuma attīstības sākotnējie likumi. Polaritātei ir jābūt vērstai uz cilvēka kā personības radošu attīstību un apkārtējās dabas vides pārveidošanu atbilstoši kosmiskajām programmām.

Katrs cilvēks sociāli-ekonomisko savstarpējo attiecību formēšanas procesā un, piedaloties apkārtējās vides pārveidošanā saskaņā ar gribas paušanas brīvības likumu, var brīvi paust savu gribu, pilnīgi polāru cita cilvēka, personu grupas gribai vai apkārtējās dabas vides subjektiem. Tāpēc šajā gadījumā darbībā iesaistās cēloņu-seku sakaru likums, kurš regulē notikumu attīstības secību un ir savstarpējo attiecību visu subjektu darbību koordinators kā uz planētas, tā arī aiz viņas robežām. Dažreiz šo likumu trakē nepareizi, saucot par atmaksas likumu, austrumu kultūrās sauc par karmas likumu, kristietībā – par atdarīšanas likumu. Šis likums dod iespēju katram subjektam, kuram piemīt tas vai cits apziņas līmenis, atrast savu vietu sociumā, paust savus nodomus, kā arī agri vai vēlu, taču personīgi uz sevis, izjust savas gribas pauduma rezultātus. Pie kam nav nozīmes, vai gribas paudums bija izteikts fiziskajā plānā vai nolūkos, par cik domas enerģija smalkajā plānā strādā kā nodoma programma.

Priekšā stāvošo uzdevumu risināšanai un savas attīstības mērķu sasniegšanai cilvēka rīcībā ir noteikts instrumentārijs, kurš dod iespēju izzināt apkārtējo pasauli un savu tiešo misiju.

Izziņa dod iespēju formēt sistēmiski viengabalainu visu dabas un sociālo procesu redzējumu, ir evolūcijas virzošais spēks, un to sastāda sekojošas komponentes:

Intelekts – tā ir vispārīga spēja izzināt un pārvarēt grūtības, kura apvieno visas cilvēka izzinošās spējas: jušanu, uztveri, atmiņu. Intelekts – tā ir iezīme, kuru var attiecināt uz jebkuru sistēmu, objektu vai būtību, ja tā pauž spēju kopumu uztvert, analizēt, sintezēt un prognozēt informācijas izmaiņas.

Saprāts – tā ir filozofiska kategorija, kura izsaka domāšanas darbības augstāko tipu. Saprāts izmanto intelektu to lēmumu pieņemšanai, kuri cilvēkam ir visnozīmīgākie, un tā jau ietekmes uz ego[3] sfēra. Ego pieņem lēmumu saprāta un tāda jēdziena kā gara stiprums iedarbībā. Tās ir tieši tās īpašības, kuras cilvēkam ir jāsastrādā patstāvīgi un kuras viņu atšķir no dzīvniekiem.

Viedums – cilvēciskā saprāta iezīme, kuru raksturo zināšanu un zemapziņas pieredzes apgūšanas pakāpe un kura izpaužas spējā tās piemēroti pielietot sabiedrībā, ņemot vērā konkrēto situāciju. Viedums – tā ir apkārtējās pasaules izzinātības pakāpe, cilvēka iedzimta vai iegūta (saka, dzīves pieredzes dots viedums) īpašība, kura ļauj apjēgt augstākās zināšanas. Viedums – tā ir spēja novērtēt situāciju un pieņemt lēmumus ārpus ego iedarbības sfēras, fiziskā ķermeņa prasībām un personīgām interesēm. Viedumu nav iespējams izmērīt ne ar kādiem testiem.

Griba – ieprogrammēta nodoma enerģija. Griba – tā ir radīšanas enerģija, intelekta, saprāta un vieduma vadīta. Viņas izpausmes rezultāti ir atkarīgi no vadošo enerģiju rakstura un kvalitātes.

Beznosacījuma /Dievišķā/ mīlestība – mīlestības augstākā forma. Viņas būtība ir vēlmē atdot, neko neprasot pretī, neatkarīgi no apstākļiem. Tā ir mātes mīlestība pret bērnu, mīlestība pret visu uz Zemes esošo. Beznosacījuma mīlestība – tas ir pats spēcīgākais un tīrākais Radīšanas procesa radošais spēks, to apstiprina visas pasaules reliģijas. Viņa var kalpot arī kā indikators cilvēkam sava attīstības līmeņa pārbaudei.

Ticība – kaut kā atzīšana par patiesu, bez faktiska vai loģiska pamatojuma, pateicoties iekšējai, subjektīvai pārliecībai. Ticība – tas ir mentālais pamats, uz kura formējas realitātes uztvere un notiekošo notikumu būtības sapratne. Ticējumi – tā ir summa no zināšanām, saformētām un izteiktām noteiktā apziņas līmenī un ietilpstošām dzīves programmā. Ticība, balstīta uz zināšanām un dzīves pieredzes, ir galvenais sasaistošais elements nodoma enerģijā, vērstā uz iecerēto programmu realizāciju.

Apziņa – cilvēka psihiskās dzīves stāvoklis, viens no objektīvās īstenības atspoguļošanas veidiem. Apziņa – tā ir pakāpe cilvēka dievišķā vieduma sasniegumam zināšanu iegūšanas un saprāta attīstības ceļā.

Saskaņā ar kosmiskajiem līdzības likumiem katram atomam, šūnai un cilvēka orgānam piemīt savs apziņas līmenis un iespēja novirzēm paša programmas ietvaros. Fiziskajā līmenī tas izpaužas kā cilvēka sajūtas, nepieciešamas, lai apmierinātu dzīvei nepieciešamās vajadzības. Jo vairāk uzmanības cilvēks velta jutīgām izpausmēm, jo vairāk attīstās atbilstošais orgāns vai smalkā enerģētiskā substance.

Intelekta, saprāta un vieduma attīstība dod iespēju pareizi pielietot gribas īpašības. Ar nepietiekami attīstītām gribas īpašībām cilvēks ne pilnā mērā pārvalda savu organismu un nonāk savu jutīguma izpausmju atkarībā. Citiem vārdiem, atsevišķi cilvēka orgāni un smalkās enerģētiskās substances sāk pārvaldīt cilvēka apziņu. (Kā piemērs var kalpot dažu cilvēku sliecība uz alkoholu, narkotikām, seksuālām pārmērībām u.c. Pie tā paša pieder tieksme uz varu, bagātību un slavu.)

Tāpēc cilvēka izzinātības un attīstības līmenis pirmām kārtām ir atkarīgs no viņam dabas dotā instrumentārija pareizas izmantošanas.

 

Prakse

Pašreizējā laikā pasaules kopienas pārdzīvotās ekonomiskā un ekoloģiskā krīzes liecina par skaidru teorijas un prakses nesakritību. Ir pagājuši trīs ANO Vispasaules Samiti par Stabilu attīstību (Riodežaneiro, Brazīlija, 1992. g.; Johannesburga, DĀR, 2002. g.; Riodežaneiro, Brazīlija, 2012. g.), kuros visu pasaules valstu vadošie zinātnieki uzstājās ar nopietniem brīdinājumiem par draudošo ekoloģisko katastrofu. Tiek piedāvāts pievērst uzmanību tam, kā sociums reaģē uz pasaules elites – pašas repzentablākās un augsti attīstītas pasaules kopienas daļas – brīdinājumu. Praksē mēs redzam, ka turpinās mežu masveida izciršana, nežēlīga floras un faunas iznīcināšana, intensīva dabas resursu ieguve.

Sociāli-ekonomiskās politikas realizācija praktiski visās valstīs neatbilst ne tikai pasaules-ēkas likumiem, bet pat elementāriem dabas racionālas izmantošanas noteikumiem. Pat pati termina “ekonomika” jēga (οἶκος – māja, saimniecība un νόμος – nominanta, norma) neatbilst praktiskajam pielietojumam, par cik sākotnēji, ar likuma spēku ieliktās normas peļņas iegūšanai, ražoto produktu sadalei un to ne tuvu racionāla izmantošana ir pilnīgi antiekonomiska no enerģijas saglabāšanās un pārveidošanās likuma traktējuma pozīcijas.

Atsevišķu uzmanību pelna militāro doktrīnu formēšanas jautājums. Zinātniski-tehniskā progresa laikmetā, kad sabiedrība saprot un atzīst pasaules-ēku kā vienotu dzīvu organismu, nācijas un tautības īsteno karus un iezīmē savas mitināšanās robežas kā primitīvie dzīvnieki. Taču robežu iekārtošana tiek realizēta augstā tehniskā līmenī, piemēram, starp Krieviju un Ukrainu viena puse rok prettanku grāvi daudzu kilometru garumā, bet otra uzstāda prettanku un kājnieku mīnas; tai laikā zinātnieki izstrādā starptautisku ekoloģisku tīklu radīšanas projektus un meklē līdzekļus ekoloģisku koridoru organizēšanai dzīvnieku migrācijai. Spēcīgākā bruņojuma, paredzēta savstarpējai iznīcināšanai, ražošanai tiek doti pirmrindas intelektuālie, zinātniski-tehniskie un materiālie resursi. Un viss tikai tāpēc, ka cilvēki nevar vienoties cits ar citu.

Visu cilvēka darbību no kosmisko likumu pozīcijas var aplūkot kā vēža šūnas, kura apmierina savas vajadzības, iznīcinot visu organismu, darbību. Rodas jautājums, kāpēc sabiedrība, kuras rīcība ir pietiekami augsts zinātniskais potenciāls, virzās pa pašiznīcināšanās ceļu.

Nacionālās īpatnības ir viens no argumentiem, lai sludinātu nacionālas idejas un formētu nacionālu politiku, kura mūsdienu etapā galvenokārt izpaužas tieksmē apmierināt savu līdzpilsoņu materiālās un fizioloģiskās vajadzības. Pie tam materiālo resursu faktiskais patēriņš no sociuma atsevišķu locekļu puses neatbilst vienlīdzības principiem un ne tuvu vienmēr atbilst organisma fizioloģiskajām vajadzībām. Citiem vārdiem, netiek ievēroti pasaules-ēkas likumi.

Tomēr ģenētiski ieliktās nacionālās īpatnības paredzētas plaša etnosu garīgās attīstības iespēju diapazona formēšanai. Literatūras, tēlotājas mākslas, mūzikas, arhitektūras un daudzu citu mākslas veidu attīstība dod pašu spēcīgāko impulsu cilvēciskās būtības garīgajai attīstībai. Materiālā labklājība, kura ir tikai sākotnējais līdzeklis nacionālās kultūras formēšanai, pašreizējā laikā ir kļuvusi par galveno nācijas attīstības rādītāju, bet kultūras atribūti no garīgās attīstības līdzekļiem ir pārvērtušies par modes vidi. Ir notikusi mērķu un līdzekļu jēdzienu samainīšana cilvēka garīgās būtības attīstības nodrošināšanas ziņā. Tas ir, gribas paušanas brīvības likums tiek ievērots skaidri neracionāli.

Īpašu uzmanību pelna filozofiskais aspekts. Pirmie zinātnes pamatlicēji bija senie filozofi, viņi bieži bija arī alķīmiķi un pareģotāji. Tas ir, cilvēki, apveltīti ar īpašām spējām un iespējām, un viņu filozofija bāzējās pirmkārt uz zināšanām un reliģiju. Tālāk sabiedrība sāka attīstīties ļoti ātros tempos, un uz seno filozofu bāzes attīstījās daudz zinātnisku un “nezinātnisku” virzienu. Uz šo brīdi savstarpējai saiknei starp tiem piemīt fragmentārs raksturs un masa pretrunu jeb drīzāk neskaidra izpratne. Tomēr zinātne ir panākusi milzīgas sekmes, tāpat kā sabiedrības attīstība kopumā. Taču vienotības zaudēšana starp zinātni, reliģiju un sociumu, plus antagonistisku savstarpējo attiecību attīstība savstarpējas sapratnes vietā, ir novedušas sabiedrību līdz morālai degradācijai un pēc būtības pie ekoloģiskas katastrofas.

Mūsdienu filozofu nospiedošais vairākums, neskatoties uz to, ka skaitās zinātnieki un izmanto visas atbilstošās priekšrocības, pēc būtības apkalpo politikas un lielā biznesa intereses, tāpat kā principā ievērojama zinātnes daļa. Būdami ar pietiekamu intelektuālo līmeni, operējot ar specifisku terminoloģiju, manipulējot ar zinātniskiem un vēsturiskiem materiāliem, tādi filozofi pēc būtības pilda politiskus pasūtījumus un ved sabiedrību prom no viņas īstenajiem mērķiem un savu planetāro uzdevumu pildīšanas.

Pietiek aplūkot mazu piemēru, kā tiek manipulēts ar Āriešu kultūras misiju. Āriešu kultūra ir labi pazīstama austrumos, pēc būtības tā savā laikā deva ļoti spēcīgu garīgās attīstības impulsu visam Eiropas kontinentam. Ar šo tēmu manipulēja fašistiskā Vācija, tagad to aktīvi pārspīlē Krievijas impērija. Augsto āriešu kultūru mēģina parādīt kā rasi, un daži garīgi degradējušies pēcteči mēģina mākslīgi celt godā savu stāvokli, pieskaitot viņai savu nāciju. Mēs varam lepoties ar saviem senčiem, bet mums jārisina savas problēmas pašu pūliņiem, lai mūsu pēctečiem nebūtu par mums kauns.

Aktīvi apspriestā slāvu etnosa vienotības tēma praksē uzrāda diezgan pretrunīgus rezultātus. Piemēram, laikā, kad Krievijas armija iebruka Ukrainas teritorijā, pārkāpjot vispāratzītas starptautiskas normas, no krievu nācijas puses bija agresijas, provokāciju un dezinformācijas izpausmes. No Baltkrievijas, ziemeļu kaimiņa, puses tika saglabāta praktiski neitrāla pozīcija, bet no rietumu slāvu tautām Ukraina saņēma atbalstu un sapratni. Vēl vairāk, uz mākslīgi radīta konflikta starp divām slāvu tautām fona, politiskajiem klaniem manipulējot ar plašu iedzīvotāju slāņu apziņu, tika pausta solidaritāte un sapratne no valstīm, pietiekoši tālām no slāvu etnosa.

Mūsu senču ievērojamā ieguldījuma būtība civilizācijas attīstībā bija āriešu kultūras izplatīšana Eirāzijas kontinentā, asimilējot senās rases, kuras nesa šo kultūru, ar kontinenta pamatiedzīvotājiem. Senie rusi pret saviem ienaidniekiem gāja ar saucienu “иду на Вы” (eju pret Tumsu) un gāja ar atvērtiem sejsegiem (ar atklātām sejām), aizsargājot bērnus, sirmgalvjus un savu ticību. Daži viņu mūsdienu pēcteči iet cīņā, aizsedzot sejas ar maskām un nostādot priekšā sievietes un bērnus, iet klusējot, tāpēc ka viņiem nav ko teikt, par cik tagad viņi pārstāv tumsas spēkus. Viņiem nav ticības, viņi cīnās un ir gatavi atdot savas dzīvības nevis par nācijas garīgo attīstību, bet par savu fizioloģisko vajadzību apmierināšanu.

Pie tam var izvirzīt versiju, ka viens no āriešu civilizācijas pēcteču atzarojumiem upurē sevi, garīgi un morāli degradējoties, sabiedrības attīstības polaritātes pastiprināšanai, tādā veidā dodot iespēju citām rasēm izzināt tāda attīstības ceļa visas negatīvās sekas.

Kad zivs redz ēsmu, uzliktu uz āķa, viņas apziņas līmenis neļauj ieraudzīt draudus no paša āķa. Kad cilvēkiem piedāvā augstu algu, materiālu labklājību un dažādas privilēģijas un priekšrocības, tad ne tuvu visi iedziļinās šo labumu rašanās būtībā un to izmantošanas iespējamajās sekās. Iespējamās sekas neapzinās arī tie, kuri ļaunprātīgi izmanto cilvēku uzticēšanos un uz viņu rēķina iekārto savu labklājību.

Attiecībā uz ebreju nācijas lomu var atrast daudz informācijas un atšķirīgus redzes viedokļus. Ezotēriskajos avotos var atrast versiju, ka viņu nacionālās īpatnības nosaka tas, ka šī nācija jau ir gājusi caur analoģisku savas attīstības ciklu citā planetārā sistēmā, taču nav spējusi to sekmīgi pabeigt pēc lepnības parametra. Sakarā ar to tiek veikts atkārtots mēģinājums, kurš tomēr negarantē tā sekmīgu pabeigšanu. Redzams, ar to var izskaidrot nācijas panākumus zinātnēs, mākslā un īpaši menedžmentā.

Uzmanību pelna nacionālās īpatnības arī reliģiskajā tematikā. Ir zināmas ne tikai konflikta situācijas starp dažādām reliģijām un pat vienas mācības reliģiskajām konfesijām, bet arī savstarpējas cieņas fakti. Piemēram, kad radās problēma ar telpām ukraiņu pareizticīgajā baznīcā Krievijas Krimas (divu pareizticīgās reliģijas nāciju) aneksijas laikā, tad musulmaņi ukraiņu pareizticīgajiem piedāvāja savas mošejas kalpošanu veikšanai. Šis fakts liecina ne tikai par lielu garīgā līmeņa polaritāti ticīgo vidū, bet arī par iespējamiem samierināšanas un savstarpējas sapratnes soļiem starp atšķirīgiem reliģiskiem virzieniem, kā arī par nāciju solidaritāti.

Nav nepieciešams detalizēti aplūkot visas nācijas, par cik katra no viņām planetārā mērogā spēlē svarīgu lomu un pilda savas funkcijas atbilstoši kosmiskajiem uzdevumiem un savu tautu gribas paudumiem. Savas attīstības galvenie nosacījumi un noteikumi cilvēkiem tika doti baušļu, teiksmu un līdzību veidā praktiski visās pasaules reliģijās. Katram jebkuras nacionalitātes cilvēkam ir iespēja mantot vai izdarīt patstāvīgu izvēli par labu kādai reliģiskai ticības mācībai vai turēties pie ateisma. Cilvēki un nācijas paši nosaka savas prioritātes, izvēlas sev līderus un formē attīstības programmas.

Pašreizējā laikā valsts pārvaldes nacionālā politika praktiski visās valstīs nav vērsta uz garīgo attīstību, bet bāzējas uz materiāli-ekonomiskām prioritātēm. Valstu līderi, būdami ar augstu intelektuālo līmeni, taču bez saprāta un vieduma, bez sistēmiski-viengabalaina planetārās attīstības procesa redzējuma ir noveduši pasaules kopienu pie sociāli-ekonomiskas krīzes un ekoloģiskas katastrofas. Šie fakti var liecināt par Visuma attīstības likumu nesaprašanu.

 

Secinājumi

Nacionālo īpatnību sākotnējos parametrus nosaka mūsu planetārās sistēmas attīstības kosmiskā programma. Notikumu attīstībai mūsu planētas sociuma teātrī ir jānotiek atbilstoši visu darbības dalībnieku gribas paušanas brīvības izpausmēm. Un šajā teātrī nevar būt labu un sliktu lomu, ir dažādi enerģijas vibrāciju līmeņi, formējoši dažādus polaritātes veidus, kuri nosacīti apzīmēti kā pozitīvi un negatīvi. Protams, ir pagodinoši un prestiži spēlēt pozitīvas lomas, bet tās taču var rasties tikai uz negatīvo fona, par cik sabiedrības attīstība var notikt tikai, esot polaritātei.

Pirmām kārtām jāpievērš uzmanība tam faktam, ka, pārdzīvojot sociāli-ekonomiskus satricinājumus un pastāvīgas krīzes parādības praktiski visās valstīs, sociums meklē ceļus iziešanai no situācijām, vēršoties pie politikas un biznesa, praktiski atstājot bez ievērības nopietnās zinātnes un pasaules reliģiju rekomendācijas. Praktiski neviens neizvirza rodošos problēmu cēloņu likvidēšanas jautājumus, visi izmisīgi cīnās ar sekām. Un tas vairs nav jautājums, bet fakta konstatācija, un šīs parādības cēlonis ir virspusē.

Pasaulē valda lielais bizness, kurš atbilstoši kontrolē arī visu sociuma pārvaldes sistēmu, tajā skaitā zinātni, politiku un pārējās sfēras. Tāpēc problēmas var atrisināties divos veidos, vai nu pasaules biznesa elite apjēgs pasaules-ēkas likumus un atradīs sevī gribasspēku to izpildīšanai, vai arī tos spēs izdarīt jauna paaudze un noliks biznesu šo likumu ietvaros. Bet tas pie noteikuma, ja gaidāmā ekoloģiskā katastrofa neienesīs savas korekcijas.

Vecajai cilvēku savstarpējo labā cīņas ar ļauno attiecību polaritātei ir jāaiziet pagātnē. Jaunajai polaritātei ir jābūt vērstai uz cilvēka kā personības radošu attīstību un apkārtējās dabas vides pārveidošanu, izmainot un pilnveidojot sabiedrisko savstarpējo attiecību eksistējošās formas, kā arī paceļot tās uz augstāku attīstības līmeni.

Kā mēs varam redzēt praksē, nevis augsts intelekts, bet tikai garīgā attīstība un viedums var veicināt apziņas un pasaules izpratnes līmeņa paaugstināšanos. Un tikai ar paša pūlēm cilvēks var paaugstināt šo līmeni, neatkarīgi no rases un nacionalitātes.

 

Literatūra

1. В.И.Вернадский и ноосферная парадигма развития общества, науки, культуры, образования и экономики в XXI веке: коллективная монография / Под науч. ред. А.И.Субетто и В.А.Шамахова. [В3-хтомах, 1742с.]. Астерион, Санкт-Петербург/

2. Блаватская Е.П. Тайная доктрина. С.-Петербург. «Кристалл», «Корона принт», 1998. в 2-х томах.

3. Друнвало Мельхиседек «Древняя тайна цветка жизни». Изд. «София». 2008.

4. Новая реальность или устойчивое развитие. [Электронный ресурс]. – Режим доступа: http://lg.tcvin.snu.edu.ua/ru/novaja-realnost

 

Izsūtīts 01.05.2014

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Autors Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/natsionalnie-osobennosti-i-chelovecheskaya-suschnost

Pievienots 04.05.2014

Tulkoja Jānis Oppe


[1] “Служба безопасности Украины” (Tulk. piezīme)

[2] Reinkarnācija – “dvēseļu pārcelšanās” no viena fiziskā ķermeņa uz citu.

[3] Ego – tas ir “es”; apziņa cilvēkā “es esmu es” – jeb sajūta “es esmu”. Ezotēriskā filozofija māca par divu ego eksistēšanu cilvēkā; mirstīgo jeb personīgo un augstāko, dievišķu un bezpersonisku. Pie ego pieder tādi jēdzieni kā gods, sirdsapziņa, pienākuma sajūta (tiek domāts – pret tuviniekiem, sabiedrību, dabu) utt.