N. Koteļņikova un H. Maistrenko - 1. nodaļa

1. nodaļa

Dievs vai cilvēks?

03.03.2014.

У Бога нет ответа: Нет!

Его ответ извечно: Да!

- Тебе позволю, Человек,

Все, что захочешь и всегда!

 

Твоим великим помыслам – Ура!

Открытьям, дерзновенным планам – Свет!

Твоим забавам рад, Дитя!

Ты выбрал огорченья?.. Да, скажу в ответ.

 

Любой порыв Души твоей –

Для всей Вселенной цель.

Задача задана. Скорей!

Как в сказку распахнулась дверь!

 

Пришли в движенье все миры –

Исполнить цель твою.

Задачу Человека претворить, -

Познать мечту свою!

 

Тебе Я вновь отвечу: Да!

Вчера – сегодня – завтра.

Меня окликни, - здесь всегда!

С тобой, в тебе. Я – в каждом!

 

В любви, в согласье, в радости – с тобой!

В невзгодах и в ненастье.

Я – в свете солнышка. И Я – морской прибой.

В твоих желаньях – также Я. Будь счастлив!

 

Мое Благословенье в слове: Да!

Моя Забота и Участье.

Творцом осознанным становишься, Дитя!

Да! На твоем Пути прекрасном!

Dievam nav atbildes: Nē!

Viņa atbilde mūžsena: Jā!

– Tev paveicies, Cilvēk,

Viss, ko vēlēsies un vienmēr!

 

Taviem dižajiem nodomiem – Urā!

Atklājumiem, pārdrošajiem plāniem – Gaisma!

Par tavām rotaļām priecājos, Bērns!

Tu izvēlējies apbēdinājumus?.. Jā, atbildēšu.

 

Jebkura tavas Dvēseles tieksme –

Visa Visuma mērķis.

Uzdevums dots. Ātrāk!

Kā pasakā atvērās durvis!

 

Iekustējās visas pasaules –

Izpildīt tavu mērķi.

Cilvēka uzdevumu īstenot, –

Izzināt savu sapni!

 

Tev atkal atbildēšu: Jā!

Vakar – šodien – rīt!

Mani pasauc, – Es vienmēr šeit!

Ar tevi, tevī. Es – katrā!

 

Mīlestībā, saskaņā, priekā – ar tevi!

Likstās un sliktā laikā.

Es – saulītes gaismā. Un Es – krasta bangās.

Tavās vēlmēs – arī Es. Esi laimīgs!

 

Mana svētība vārdā: Jā!

Mana Gādība un Dalība.

Par apzinošos radītāju tu kļūsti, Bērns!

Jā! Tavā brīnišķīgajā Ceļā!

 

Neatrisināmā filozofijas problēma: kas bija pirmais – vista vai ola? – šodien vairs nav tik aktuāla, salīdzinot ar citu globālu jautājumu:

Kas tas ir – cilvēks? Dzīvnieks vai dievišķa izpausme? Radītājs vai vergs? Apzinošs vai dzīvniecisks sākums?

Katrs atbild pa savam, un katram, protams, ir taisnība. Un par cik Visums vienmēr saka: Jā! Tad arī uz jautājumu: Es esmu vergs? Atbilde būs: Jā! Bet tam, kurš jautājis: Es esmu Radītājs? Atbilde arī būs: Jā!

Šodien, balstoties uz šo piemēru, mēs, iespējams, pirmo reizi sajutām, cik svarīga ir mūsu izvēle. No mūsu apgalvojuma un pat jautājuma, izrādās, ir atkarīga arī atbilde arī uz to, ar kādu daudzdimensionālo skaldni pasaule pret mums pagriezīsies.

Mēs nestrīdēsimies ar tiem, kuri apgalvo, ka cilvēks ir vergs, lai pat Dieva Kunga vergs. Jūsu izvēle ir Tēva dāvāta privilēģija.

Ir pienācis laiks pievērst lasītāja uzmanību tam, ka neviens nevienam neko pierādīt netaisās. Mēs izklāstām savu redzējumu un dalāmies tajā pieredzē un novērojumos, kuru esam ieguvuši paši.

Un tā, par cilvēka dievišķību.

Mūsu daba ir daudzdimensionāla jeb, labāk teikt – bezdimensionāla, tā kā nav robežu tās attīstībai. Un, runājot par cilvēka iemiesošanos, ignorēt mūsu fizisko dabu jeb komponenti, protams, nebūtu saprātīgi. Daudzi autori, mūsdienu čeneleri, runā par cilvēka divējādo izcelsmi un dabu – garīgo un materiālo. Viss it kā ir loģiski, – cilvēkam ir garīgie vecāki, kuri, ģenētiski eksperimentējot ar dzīvniekiem, radīja dzīvnieciski-dievišķu jeb dievišķi-dzīvniecisku būtni. Un, dabiski, uzreiz rodas jautājums: Kurš uzvarēs? Kurš stiprāks? Vairāk izpaužas dzīvnieciskais sākums, – tātad, cilvēks ir vergs, vairāk izpaužas dievišķais, – tātad, – radītājs.

Mēs tajā redzam vēl vienu paņēmienu, kā pārvaldīt cilvēka apziņu, kuram atklājas tikai daļa patiesības. Un jautājums nav par to, ka visu patiesību kopumā mums lemts izzināt un atklāt ilgi un mūžīgi. Vai vienkārši – zināt. Ar prātu atklāt – mūžīgi. Ar sirdi – momentāni. Bet par to vēlāk.

Ir derīgi pievērst uzmanību, ka jau zināma patiesība netiek pateikta līdz galam, ar nodomu netiek atklāta, sekojot īpašiem mērķiem – lai pārvaldītu un pakļautu.

Pieņemt, atzīt, iekļaut savā dzīvē, katrā savā dienā, jebkurā domā, vārdā, darbībā zināšanu par savu dievišķību, – ir viegli. Var atcerēties, var noticēt un pārliecināties, var zināt. Un Visums, protams, atbildēs: Jā! Un pagriezīsies pret mums ar mūsu pašu dievišķību!

Tēva radītais dievišķais Gars saņēma tiesības, izvēli, iespēju attīstībai, sevis tapšanai, sevis izzināšanai. Virzienu un pasauļu bija pietiekami. Katrs izvēlējās to, ko izvēlējās. Un ne visi izlēma pētīt blīvās pasaules, pazeminot vibrācijas un iegremdējoties matērijā. Bet to izvēlējās mūsu Gars un, tātad, mēs paši. Noteiktā iegremdēšanās momentā tad arī tika dzemdināts, radīts cilvēks kā Gara pavadītājs materiālajās pasaulēs, kā šīs pasaules radītājs un pētnieks, kā garīga būtne, izpausta fiziskā ķermenī.

Fiziskajam ķermenim ir sava apziņa; dvēsele, kura izvēlējusies šo fizisko ķermeni, arī pauž savu apziņu. Cik lielā mērā dvēseles apziņa pārvalda ķermeņa apziņu, cik lielā mērā dvēseles apziņa ir iekļauta cilvēka dzīvē, – ir paša cilvēka izvēle un ceļš. No vienas dzīves līdz otrai dvēsele izvēlas to fizisko ķermeni, kurš ir vispiemērotākais pašreizējā iemiesojuma mērķu un uzdevumu sasniegšanai. Ķermeņi mēdz būt dažādi un, atbilstoši, ķermeņu apziņa; bet dvēseles apziņa savā pamatā ir viena, taču no iemiesojuma uz iemiesojumu dvēsele krāj sev jaunu apziņu, bagātinās ar zināšanām, atklājumiem, papildina vai maina savu matricas saturu.

Dvēseles apziņas saslēgtība ar ķermeņa apziņu ir cilvēka parastais stāvoklis. Taču bērna un jaunības vecumā bieži notiek vai nu dvēseles vadības daļēja bloķēšanās, vai arī izkropļošanās. Bērns, adaptējoties dzīvei, saziņai, pārņem vecāku pieredzi, apgūst bērnudārza un skolas programmas, pie kam, atsakoties no paša dvēseles vadības, pārstāj sev uzticēties, meklē atbalstu, aizsardzību ārpusē, aizgriežas, atgrūž sevi.

Šodienas bērni bieži ir citādi. Viņi zina savus uzdevumus un iet dvēseles ceļu, neļaujot sevi pārtaisīt.

Cilvēks, izgājis “pārkausēšanu” sociumā (un mēs visi to esam izbaudījuši, un arī pati dzīve tika izvēlēta un attīstās tieši sociumā), atgriež dvēseles vadību caur paša apziņas attīstību, caur sirds atvēršanu, caur sevis, sava likteņa, savas pasaules radīšanu.

Pilnveidojot sevi, cilvēks uzkāpj garā un, kā sekas, – pilnveido, rada, pārveido dzīvi, pasauli, likteni ne tikai sev personīgi, bet arī visai cilvēcei kopumā.

Bieži tiek teikts: Ko es varu? Kas no manis var būt atkarīgs? Vai tad viens cilvēks kaut ko nozīmē?

Nozīmē! No katras pārveidošanās izmaiņas notiek reizēm ātri, reizēm lēni. Šodien – viens Krievijā, viens Eiropā... Rīt – desmit Krievijā, desmit – Eiropā...

Cilvēka ceļš no dzīvnieciskā līdz dievišķajam, no pazemīgā līdz uzkāpjošajam, paredz:

viņa apziņas attīstību, paplašināšanos, uzkāpšanu;

viņa gaismspējas, skanīguma vibrāciju, frekvenču raksturojumu pacelšanos;

sirds atvēršanos;

un beznosacījuma mīlestības kā savas dievišķības atgriešanas pamata ieslēgšanos.

 

Pievienots 18.03.2014

http://www.sanatkumara.ru/uchebnik-ezoteriki/glava-01

Tulkoja Jānis Oppe