Kas tas ir – agresija?

No Seta grāmatas „Personiskās realitātes daba” Autore Dž. Robertsa

(Fragmenti) http://www.koob.ru/roberts_j/

 

No vebināra dalībnieka Nikolaja vēstules:

Visvairāk no turpmākā mani mulsina tā sauktās „Atēnas” atnākšana. „Viņas” enerģijas ne tikai ir pilnīgi vīrišķas un asas, bet arī agresīvas. Un arī smalkajā plānā šī būtne ir tumša (es ar to domāju tieši tumsas klātbūtni un iekšējās gaismas neesamību, nevis mirdzošas bruņas un apģērbus, kuri spēj maldināt). Negribētos, ka mūs pārrauga un vada tamlīdzīgi skolotāji, jo mēs taču atveramies, lai mūs programmētu ar informatīvi-enerģētiskām paketēm-sēklām. Bet ko mūsu apziņā var iesēt tumša būtne? (vēl jo vairāk, es labi atceros Atēnu, kura atnāca pie mums seminārā Jekaterinburgā – tā bija cita, īstā, Atēna – spēcīga, mirdzoša, uzvarām vainagota, mīloša…)

Mana atbilde izskatās tā:

No savas puses gribu apliecināt, ka SB nav starpības tumšajos un gaišajos. Šajā līmenī vispār nav tādu zemu vibrāciju būtņu, viņas vienkārši tur nenonāk. Un, kā jūs atceraties, tūlīt aiz Atēnas tajā paša rindā atnāca ļoti tīra un šķīsta būtne. Ir vērts padomāt, kā viņas sadzīvo vienā līmenī.

Cilvēce, kā jūs zināt, savieno gaismu un tumsu. Atēna nemaz nebija agresīva baiļu un uzbrukšanas nozīmē, pēc manām domām. Viņa katram no mums atspoguļoja tās iezīmes, kuras katrs ieraudzīja atspulgā. Un šī agresivitāte bija pozitīva, – ja jūs esat lasījis Setu, tad saprotat, par ko es runāju.

Agresivitāte ir tīri vīrišķā dvēseles daļa, kura var gan salauzt, gan uzbūvēt jauno. Tā ir tiekšanās uz attīstību, uz pilnību, un spēks radīt šo pilnību. Šīva, universālā esamības enerģija.

Skolotāji mani māca neradīt sev bailes tumsas priekšā, jo apkārt gaismai visur ir tumsa, neizpausta un izpausta, un mūsu uzdevums – savienot viņu sevī ar gaismu un pāriet dievišķajā neitrālā. Mēs attīstāmies ne tikai uz gaismu, bet nolaižamies arī tumsā. Mēs paplašināmies uz visām pusēm.

 

Gribu arī teikt, ka katram vebināru dalībniekam tagad ir savs sakaru kanāls, un mēs savienojamies tikai Saules Brālības līmenī („margrietiņā”). Un jūsu personiskajām bailēm un personiskajiem iespaidiem, kuri rodas katram savā kanālā nav sakara ar Saules Brālību.

Domāju, ka ne visi pēc vibrācijām aizsniedzas līdz tam līmenim, kur atrodas Saules Brāļi. Un bieži jūs varat uztvert viņu daudzdimensionālās Būtības zemākus aspektus, kuriem, dabiski, var būt materiālāki raksturojumi.

Atēna atnāca spēcīga, stipra un skaista, gaiša un tīra, tikai „vīriešu dzimtē”. SB līmenī nav sieviešu un vīriešu, un mūsu prāts rada šīs dzimuma atšķirības, balstoties uz saviem iespaidiem. Ja būtne ir stipra un vīrišķīga, tad mēs radām vīrieša tēlu.

Bet arī man reiz rādīja manu sievišķo spēku un varenību, nebūt ne meitenīgu. Ne reizi vien mēs esam redzējuši kosmisko Radītāju sievišķās daļas diženumu, piemēram, reiz Ercenģelis Mihaēls sākumā atnāca vīrišķās enerģijās, ber pēc tam nodemonstrēja mums savu sievišķo daļu. Lucifers mums ir rādījis gan savu mātišķo aspektu, gan jaunas meitenes aspektu.

Atēnas agresivitāte bija pozitīva, nesaistīta ar uzbrukšanas vai dusmu bailēm. Mums rādīja mūsu dvēseles šķautnes, un tādu šķautni noliegt būtu smieklīgi. Nevajag jaukt spēku un tumsu, un zelta bruņu mirdzums nenes nekādu negatīvu informāciju, taču PRĀTS uzreiz piedomā klāt to, kā pat nav tīrajā un baiļu nesaduļķotajā citu vebināra dalībnieku saprātā.

Gribētos atbildēt visiem mūsu dalībniekiem, ne tikai Nikolajam, to, kas ir agresivitāte kosmiskā nozīmē. Lieliski ir teicis Sets grāmatā „Personiskās realitātes daba” par to, kas ir agresivitāte tās dabas nozīmē. Gribu publicēt dažus fragmentus no grāmatas, lai labāk saprastu, ko mēs redzējām Atēnas atnākšanā.

15 11 15 01   15 11 15 02

 

No 1. daļas

 

„Agresivitātes patieso dabu bieži aizmirst, bet tā taču pēc būtības ir vienkārši vardarbīgas darbības. Turklāt runa ne obligāti ir par fizisku spēku, drīzāk par enerģijas, vērstas materiālās darbībās, spēku.

Droši vien dzimšana – jūsu izpratnē ir pati stiprākā agresija, kāda iespējama jūsu realitātes sistēmā (uzstājīgi): Šajā pašā nozīmē jebkuras idejas attīstīšanās līdz realizācijai laikā ir radošas agresijas rezultāts. Nav iespējams mēģināt atbrīvoties no patiesas agresivitātes. Tas nozīmētu iznīcināt dzīvi, kādu jūs to saprotat.

Jebkurš mēģinājums likt šķēršļus patiesas agresijas plūsmai ved pie izkropļotas, nevienmērīgas, sprādzienbīstamas pseidoagresijas, kura izraisa karus, personālas neirozes un daudz problēmu pašās dažādākajās jomās.

Normāla agresivitāte virzās pa stiprām enerģētiskām struktūrām, dodot motivējošu enerģiju visām jūsu domām, lai par kādām jūs tās neuzskatītu apzināti – pozitīvām vai negatīvām, labām vai sliktām. (Kategoriski.) Tāds pats radošs izvirdums tās visas rada. Kad doma jums liekas laba, jūs parasti viņu neaplūkojat. Jūs ļaujat viņai dzīvot un sekojat viņai. Bet, lūk, ja jūs domu uzskatāt par sliktu vai jūsu necienīgu, ja kaunaties no viņas, tad parasti jūs mēģināt viņu noliegt, apturēt viņas kustību un noturēt viņu. Taču enerģiju noturēt nav iespējams, kaut arī jums var likties, ka jums izdodas. Jūs vienkārši viņu komplektējat, un viņa aug un pieprasa izeju.

Jūs varat teikt: „Pieņemsim, man gribas nogalināt bosu. Vai iebērt indi vīra tējā. Vai, vēl ļaunāk, pakārt visus manus piecus bērnus. Un kā, man jāseko šīm domām?”

Es jums jūtu līdzi. Patiesībā, pirms izrādīties zem tādu šausmīgu un it kā pretdabisku ideju “spiediena”, jūs jau esat nobloķējuši bezgalīgu daudzumu daudz radikālāku lēmumu, no kuriem katru jūs varētu droši un dabiski iemiesot ikdienas dzīvē. Tas ir, jūsu problēma nav, kā tikt galā ar dabisko agresivitāti, bet gan, ko ar to darīt, ja tā ilgi ir bijusi neizteikta, ignorēta vai apspiesta.

Vēlāk šajā grāmatā mēs konkrēti parunāsim par tam paredzētām metodēm. Pagaidām es vienkārši norādīšu starpību starp dabisku agresivitāti un sprādzienbīstamu, izkropļotu apspiestas agresijas izvirdumu.

Jums katram nāksies patstāvīgi noteikt, kurās sfērās jūs īpaši stipri apspiežat savas domas. Tur pat var atrast bloķētu enerģiju. Arī par to mēs parunāsim tālāk.

Pagaidām nodarbosimies ar nobloķēto enerģiju. Apzināti vairums cilvēku jau tāpat no tā baidās – viņi to neapspiež, tāpēc ka uzskata par “labu”. Ar “apspiestu” es nedomāju aizmirstu, iebāztu neapzinātajā vai nesasniedzamu. Jūs varat izlikties, ka tā ir slēpta informācija, bet tā atrodas apzinātas uztveres robežās. Jums tikai vajag to pameklēt un sakārtot to, ko jūs atradīsiet.

Ir pilnīgi iespējams “redzēt” tādu informāciju un vienlaikus neredzēt to, tāpēc ka jūs nesaliekat kopā visus datus. Protams, neviens nevar piespiest jūs to izdarīt. Tam nepieciešama drosme un avantūrisks gars. Pasakiet sev, ka jūs atsākties baidīties no idejām, kuras galu galā pieder jums, bet nav jūs.

Bieži saka, ka cilvēks tic dēmoniem, tāpēc ka tic dieviem. Patiesībā cilvēks dēmoniem sāka ticēt, kad sāka just vainu. Pati vaina parādās līdz ar līdzcietības dzimšanu.

Dzīvniekiem ir taisnīguma jūtas, jums nesaprotamas, un šai nevainīgajai veseluma sajūtai nāk līdzi bioloģiska līdzcietība, saprotama dziļākajā šūnu līmenī.

Jūsu izpratnē cilvēks – tas ir dzīvnieks, kurš paceļas no sevis, prom no sevis, maksimāli attīsta noteiktas dzīvnieciskas spējas. Kurš vairs neveido jaunus ķermeņa fiziskos raksturojumus (un atkal, jūsu izpratnē), bet no savām vajadzībām, vēlmēm un svētītās dabiskās agresivitātes rada iekšējas struktūras, kuras attiecas uz vērtībām, telpu un laiku. Šī tiekšanās dažādās pakāpēs ir ielikta visos radījumos.

(...)

Kad jūs ticat, ka jūs esat labi, jūsu ķermenis funkcionē pareizi. Esmu pārliecināts, ka daudzi teiks: “Es pastāvīgi cenšos būt labs, taču man ir problēmas ar veselību, kā tas jāsaprot?” Ja jūs izanalizēsiet savu pārliecību, tad paši sapratīsiet atbildi. Jūs tā mēģināt būt labi tieši tāpēc, ka uzskatāt sevi par sliktiem un necienīgiem.

Jebkuri dēmoni ir jūsu pārliecības produkti. Viņi dzimst no ticības “nedabiskai” vainai. Jūs varat viņus personificēt. Jūs pat varat satikties ar viņiem dzīvē, taču vienalga viņi paliek jūsu neierobežotā radošuma produkti. Viņus formē jūsu vaina un jūsu pārliecība par to.

Ja jūs atmetīsiet pretdabiskās vainas izkropļotās koncepcijas un to vietā pieņemsiet dabiskās vainas lielo seno viedumu, jums nebūs karu. Jūs bezrūpīgi negalināsiet cits citu. Jūs sapratīsiet jūsu ķermeņa katra orgāna dzīvo veselumu un nevēlēsieties viņiem uzbrukt.

Tas ir, dabiskajā vainā cilvēku dzimtai izpaužas neapzinātas materiālas taisnīguma un viengabalainības jūtas, kuras raksturīgas dzīvniekiem. Tā nozīmē: negalini vairāk, kā tev nepieciešams, lai fiziski barotos.

Nogalināt citu cilvēka būtni ir noziegums. Nogalināt, kad jūs aizsargājat savu ķermeni no nāves no svešām rokām, ir noziegums. Nav svarīgi, ja jums liekas, ka eksistē attaisnojums, – noziegums notiek.

(Ilga pauze.) Tā kā jūs ticat, ka fiziskā pašaizsardzība ir vienīgais veids, kā tikt galā ar tādu situāciju, jūs teiksiet: “Jūs gribat teikt, ka, ja man uzbrūk cits cilvēks, es nevaru agresīvi pretoties viņa mēģinājumiem mani iznīcināt?”

Nemaz nē. Jūs varat uzbrukumam pretoties dažādos veidos, kuri neprasa slepkavību. Pirmkārt, jūs nenonāksiet tādā situācijā, ja jums zināmas vai nezināmas agresīvas domas jums to nepievilks. Kad tā jau ir notikusi, var ķerties pie dažādiem paņēmieniem, atkarībā no apstākļiem. Tā kā jūs agresiju uzskatāt kā sinonīmu vardarbībai, tad varat nesaprast, ka agresīvi – pārliecinoši, aktīvi, padomāti vai izrunāti – aicinājumi uz mieru tādā situācijā var jums glābt dzīvību. Taču tā ir.

Ja jūs esat iegriezuši pirkstā, nāk asinis. Turklāt tās mazgā ārā jebkuras indes, kuras varēja nonākt brūcē. Asiņu tecēšana ir derīga, un ķermenis zina, kad to apturēt. Jā tā turpināsies, tas jums var būt nepareizi vai bīstami, bet ķermenis neuzskatīs asinis par sliktām tādēļ vien, ka tās tecēs. Viņš nemēģinās atbrīvoties no visām asinīm vispār, uzskatot to par ļaunumu. Tā vietā viņš veiks visas nepieciešamās izmaiņas, lai dabiskā veidā pārtrauktu to zaudēšanu.

Kad agresīvas domas jums liksies nepareizas, atcerieties šo analoģiju. Jūs neļaujat sistēmai vismaz sākt attīrīties. Gluži otrādi, jūs „indes” ieslēdzat sevī.

 

No 2. Daļas

 

Atkārtoju: ja jums ir teikts, ka gars praktiski ir pilnīgs un jums pašiem ir jābūt pilnīgiem visā, un, turklāt jūs ticat ķermeņa nepilnībai, jūs konfliktēsiet paši ar sevi.

Ja jums liekas, ka savienība ar miesu pazemo dvēseli, jūs nespēsiet baudīt svētlaimi, tāpēc ka jums tā liksies neiespējama. No jūsu pārliecības tajā skaitā ir atkarīga dažādu emociju interpretācija. Piemēram, daudzi ir pārliecināti, ka dusmas – tas vienmēr ir slikti. Taču noteiktos apstākļos šī emocija var būt stimulējoša un labvēlīga. Un tad jūs sapratīsiet, ka gadiem esat pretojušies pretrunīgai pārliecībai, sacelsieties pret to un burtiski sāksiet jaunu brīvu dzīvi. Dabiska agresivitāte pēc būtības ir dabisks komunikācijas līdzeklis, īpaši sociālajās struktūrās. Tas ir veids, kā citam cilvēkam likt saprast, ka pēc jūsu priekšstatiem viņš kaut ko ir pārkāpis, tas ir veids, kā novērst vardarbību, nevis izprovocēt to. Dzīvniekiem dabiskā agresivitāte tiek izmantota bioloģiskā tiešumā. No vienas puses, tā pakļaujas rituāliem, bet no otras, ir reflektoriska. Tās signāli ir saprotami. Dzīvniekiem dabiskās agresivitātes dažādas pakāpes, pozas un pazīmes ir saziņas etapi, kurus dzīvnieki iziet satiekoties.

Ievērojamā pakāpē simbolisko darbību sarežģītā secība notiek ilgi pirms kautiņa, ja līdz tam vispār nonāks. Taču bieži agresīvas uzvedības demonstrēšana novērš pašu sadursmi. Cilvēkam ir ārkārtīgi saspringti un pretrunīgi priekšstati pat agresiju, kuri viņam rada daudz sabiedrisku un personīgu problēmu.

Jūsu sabiedrībā un arī citās zināmā mērā ir traucēti agresijas paušanas dabiskie mehānismi. Jūs jaucat vardarbību un agresiju, nesaprotot agresijas radošo aspektu un tās lomu vardarbības novēršanā.

Patiesībā jūs pieliekat daudz pūļu, lai ierobežotu agresijas komunikatīvos mehānismus, ignorējot tās pozitīvās īpašības. Rezultātā tās enerģija uzkrājas un izlaužas kā vardarbība. Vardarbība – tas ir agresijas izkropļojums.

Dzimšana ir agresīva darbība, strauja „Es” izraušanās uz āru, no ķermeņa, jaunā apkārtnē.

Jebkura radoša ideja ir agresija. Vardarbība nav agresija. Tā ir pasīva pakļaušanās emocijai, kuru jūs nesaprotat un nenovērtējat, no kuras jūs tikai baidāties – un tajā pašā laikā tiecaties uz viņu.

Pēc būtības, vardarbība – tā ir nepārvarama pakļaušanās. Jebkurā vardarbībā ir daudz pašnāvniecisku emociju, pilnīgs pretskats radīšanai. Piemēram, karā gan slepkava, gan upuris ir pārņemti ar vienu kaisli, taču tā nav agresija. Tas ir pretstats – tiekšanās uz iznīcināšanu.

Ņemiet vērā: bezcerīgas vēlēšanās veidojas no izmisuma, kuru izsauc bezpalīdzības, nevis spēka, sajūta. Agresivitāte ved pie darbības, pie radīšanas, pie dzīves. Tā neved pie graušanas, vardarbības vai iznīcināšanas.

Aplūkosim ļoti vienkāršu piemēru – lādzīgs, pozitīvs vīrietis, kurš dzīvo pilnīgi parastos apstākļos jūsu sabiedrībā.

Viņam ir mācīts, ka agresija ir vīrišķīga uzvedība, taču viņam tas nozīmē kautiņus. Kļuvis pieaudzis, viņš neatbalsta kautiņus. Viņš nevar iesist savam priekšniekam, pat ja viņam ļoti gribas. Turklāt baznīca viņam saka, ka, ja viņš ir sarūgtināts, ir jāpagriež otrs vaigs, ir jābūt labam, maigam un saprotošam.

Sabiedrība viņam māca, ka tās ir sievišķīgas īpašības. Viņš visu mūžu mēģina slēpt, ko patiesībā domā par agresīvu – cietsirdīgu – uzvedību, mēģina būt labs un saprotošs. Protams, tas ir nereāls prototips, saistīts ar izkropļotu priekšstatu par vīrišķību un sievišķību, bet mēs patlaban runājam tikai par agresivitātes aspektiem.

Mūsu vīrietis, kurš mēģina būt saprotošs, bieži apspiež pilnīgi dabisku aizkaitinājumu, kurš, piemēram, darbā varētu kļūt par dabisku komunikācijas sistēmu ar priekšnieku; vai pat mājās, ar ģimeni.

Visas apspiestās reakcijas vienlaikus meklē izeju, tāpēc ka agresīvu jūtu iemiesojums uztur ķermeņa dabisku harmoniju, kā arī kalpo kā komunikācijas sistēma.

Kad sistēma izrādīsies pārslogota, mūsu draugs patiešām var reaģēt ar vardarbīgu uzvedību. Viņš pēkšņi var iesaistīties kautiņā – pat sākt to – turklāt kā iemesls kalpos mazākās nepatikšanas. Viņš var nopietni kaitēt sev vai vēl kādam.

Kā likums, dzīvnieki sajēdz labāk. Tas ir, jūsu saprātam un ķermenim piemīt viss nepieciešamais, lai strādātu ar agresiju. Vardarbība sākas tad, kad rodas šķēršļi agresijas dabiskai izpausmei. Spēka sajūta, kura pavada šīs epizodes, ir enerģijas pēkšņa izvirduma rezultāts, taču tādā brīdī cilvēks izrādās šīs enerģijas varā, viņš iegremdējas viņā un pasīvi viņai seko.

Bailes no savām emocijām var nodarīt daudz lielāku kaitējumu nekā to paušana, tāpēc ka bažas nes lādiņu, kurš pastiprina emociju enerģiju.

Tātad, tā kā mums ir radošs saprāts, mums ir lielāka brīvība, kā tieši izpaust agresiju, taču dzīvnieciskais mantojums kaut kādā nozīmē saglabājas. Jūs raucat pieri – tas ir dabisks komunicēšanās veids, tas nozīmē „Jūs mani sarūgtinājāt” vai „Es esmu apbēdināts”. Ja jūs spiedīsiet sev smaidīt, kad jums gribas atņirgt zobus, tad traucēsiet dabiskām izpausmēm un atteiksiet apkārtējiem saprotamu saziņu, kura stāsta par jūsu jūtām.

 

Mēģinot būt garīgam, nošķeļot sevi no radīšanas, jūs pārstājat būt priecīgas, viengabalainas, ar dzīvi apmierinātas būtnes. Jūs nesaprotat patiesu garīgumu. Daudzi no tiem, kuri saka, ka tic domu spēkam, patiesībā no viņa tā baidās, ka apspiež viņu sevī, izvairoties no visa, kas liekas negatīvs vai bīstams. Mazākā „agresijas” izpausme tiek bloķēta. Šie cilvēki baidās, ka domas var nogalināt, – it kā cilvēkam, pret kuru ir vērsts tāds impulss, nav savas aizsargājošas dzīvības enerģijas un dabiskas aizsardzības.

Šeit dažādu iemeslu dēļ var sadurties ar slēptu izkropļotu varas sajūtu, kura saka: „Es esmu tik varens, ka varu jūs nogalināt ar vienu domu, bet es negribu to darīt.” Nevienam, nevienai domai nepiemīt tāda varenība. Ja domas spētu nogalināt, jums nebūtu pārapdzīvotības problēmas!

Katram cilvēkam ir iebūvēta enerģija un aizsardzība. Jūs pieņemat tikai tās idejas un domas, kuras atbilst jūsu pārliecības sistēmai, bet arī šeit ir papildus aizsardzība. Neviens nemirst, ja negrib mirt, turklāt augstāka iemesla dēļ, nekā tas, ka jūs to vienkārši gribat.

Dažreiz jums liekas, ka pašnāvība ir pazemojoša un pasīva, bet karš – agresīvs un varens. Bet tie abi vienādā pakāpē ir rezultāts pasivitātei un izkropļotai agresijai, nesaprotamām vai neizmantojamām dabiskām komunikācijas struktūrām. Jūs par krāsām domājat maiguma, skaistuma, labestības terminos – taču, katru reizi, kad atveras pumpurs, notiek spēcīgs priecīgas agresijas, kā arī drosmīguma un varonības, kuri vērsti uz āru, izvirdums, kuru diezin vai var uzskatīt par pasīvu. Bez agresijas jūsu ķermenis nespētu augt, viņa šūnas pārņemtu inerce. Agresivitāte – tas ir jebkura radīšanas uzliesmojuma pamats.

 

Pievienots 15.11.2015

http://www.sanatkumara.ru/stati-2015/chto-takoe-agressiya

Tulkoja Jānis Oppe