Apsēstās grēksūdze

15.09.27.

Tas ir N. no Vīborgas patiess stāsts. Viņa atnāca pie manis uz konsultāciju, bet diemžēl apsēstību es nevaru ņemt nost. Es viņas stāstu pierakstīju un domāju, ka tas varēs nedaudz apgaismot situāciju ar apsēstību, parādīt, kā tas ar cilvēku notiek. Diemžēl mēs nezinām apsēstības cēloņus, un es līdz šim neesmu satikusi cilvēku, kurš spētu noņemt apsēstību no tiem, kas pie manis ir vērsušies (izņemot vienu reizi Augšupcelšanās Krēslā).

Visi cilvēki ar apmātību ir parasti cilvēki, viņi ārēji ne ar ko neatšķiras līdz tam laikam, kamēr nekļūst par apsēstības upuriem. Tiesa, šajā cilvēkā, stāsta autorē, ir daudz uzticēšanās un muļķīga naivuma. Bet, tas, kas šajā stāstā ir pozitīvs – tas rāda šī cilvēka morālo un garīgo spēku, iekšējās uzvaras spēku un noskaņojumu izdziedināties. Labāk dzīvot tādā garā, nekā nolikt ieročus un justies kā upurim no tā, kas ir tevī. Es uzskatu šo stāstu par spēku un cerību dodošu, tādu, kurš māca nenolaist spārnus cīņā par savu dvēseli.

15 09 29 01

“Man dzīvē ir bijis daudz pārbaudījumu. No tā es sapratu, ka mainoties es varu pārvarēt daudz bēdu. Es pēc profesijas esmu mūziķe un psiholoģe. Es sen interesējos par ezotēriskām zināšanām. Savā laikā man palīdzēja Tatjana Mikušina un viņas “Valdnieku Vēstījumi”[1]. Es lasīju šos vēstījumus un saņēmu no tiem daudz gaišu enerģiju.

Tagad es saprotu, ka manī bija liela lepnība. Es to tajā brīdī neapzinājos, kaut arī daudz nodarbojos pie psihologiem. Es visu laiku nodarbojos ar sevis ēšanu un šaustīšanu. Un tikai N. Koteļņikovas grāmatas Sanata Kumaras vadībā man atklāja, ka var sevi pieņemt, nenosodot.

Tas notika pirms 5 gadiem, kad pie manis atnāca Augšupceltie Valdnieki. Tajā laikā es vērsos pie El-Morijas, pie Jēzus, Kuthumi, pie Sen-Žermena, lasīju ezotēriskas grāmatas. Pie manis ieradās Valdnieki. Viņi sāka ar mani strādāt: izstāstīja kaut no iepriekšējām dzīvēm, deva mācības. Es viņu gaismu nespēju noturēt, pie manis atnāca arī tumšie spēki. Tagad es esmu sapratusi, ka neatšķīru – kur ir tumšie spēki un kur gaišie.

Es raudzījos uz Sen-Žermena portretu, un viņš ar zīmulīti portretā mirdzēja un šāva ar uguni uz tumšajām būtībām, kuras pa mani rāpoja – ķirzakas vai kaut kas līdzīgs. Noritēja tumšo un gaišo spēku cīņa manā apziņā un ķermenī.

Tumšie spēki man sāka stāstīt, kā es esmu “gulējusi” ar Sen-Žermenu, un citus netīrus notikumus, saistītus ar seksu.

Es aizgāju uz slimnīcu un teicu: “Manā galvā ir svešas domas”. Un mani nosūtīja uz trakomāju. Bet pa ceļam uz slimnīcu gaišie mani pavadīja – ar mani bija violeta enerģija, un vairākas dienas bija cīņa. Tumsa uzvarēja, bet uzvarēja uz laiku.

Būtības manī runāja: “Lūk, redzi, mēs caur tevi redzam, mēs esam tevī iegājušas.” Taču es sapratu, ka neesmu sajukusi prātā. Es rakstīju dienasgrāmatu un caur sajūtām sapratu, ka gaišie vienalga ir ar mani. Piemēram, man sasāpējās kakls, un palīdzēja ar enerģiju – kakls pārgāja.

Ārsti brīnījās, ka es labi jūtos, un drīz izrakstīja no slimnīcas, un es visu laiku dzēru tabletes.

Pēc slimnīcas dzīve noskaņojās: esmu mūziķe, es dziedāju un palīdzēju cilvēku grupai – nomierināju viņus ar manu dziedāšanu. Es vēl esmu arī psiholoģe – strādāju ar uzticības telefonu, un man ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem.

Es sajutos stipra un pārliecināta un atmetu tabletes, kuras man bija izrakstījuši ārsti. Pēc 10 dienām es atkal nonācu psihiatriskajā slimnīcā.

Otro reiz bija cits ārsts, viņš izrakstīja citas tabletes, un man kļuva sliktāk. Es slimnīcā jutis ļoti slikti, bet mani izrakstīja pēc mēneša un pateica, lai tabletes dzeru visu mūžu.

Man kļuva sliktāk, spiediens lēca augšā tuvu 220, mani ielika parastajā slimnīcā, bet man bija arvien sliktāk. Dēls uzaicināja mani uz Pīteru un tur ielika parastajā slimnīcā. Tur pie manis atnāca psihiatrs un atkal nozīmēja tās pirmās tabletes, no kurām man bija labāk – tika apspiestas emocijas. Es tagad esmu sapratusi, ka tabletes nekad neizdziedinās tādu cilvēku kā es. Var izdziedināt tikai pozitīva enerģija, saikne ar augstākajiem spēkiem.

Es sāku dzert šīs tabletes, un pēc tam pēkšņi parādījās depresija. Kļuva ļoti sāpīgi dvēselē, es sajutu stipru vientulību, radās stipra vajadzība pēc mīlestības, es biju atkarīga no cilvēkiem, nevarēju atrasties viena. Šīs tabletes nepalīdzēja, dvēselē kļuva arvien sliktāk. Es sāku lūgt augstākajiem spēkiem palīdzību.

Es mūsu pilsētā satiku masieri (atnācu uz masāžu), viņš masēja ļoti sāpīgi. Citi kliedza no sāpēm, bet es nesāku kliegt, cietu un piesaucu Dievu Kungu. Masieris teica: “Caur mani Tēvs runā ar tevi, Viņš tevi mīl.”

Un, reiz pēc masāžas atnākot mājās, es atkal izdzirdēju, ka kāds ar mani sarunājas. Viņš ar manu roku paņēma Kuthumi grāmatu un, skatoties uz viņa portretu, it kā manā vārdā saka manā galvā: “Mīļotais!”

Bet es saku: “Tās nav manas domas, tā neesmu es, kas runā!”

Atkal galvā skan vārdi, vērsti pie Kuthumi, it kā no manis: “Viņš mani mīl...”

Būtība manī enerģētiski un mentāli bija ieguvusi mani un pat gribēja panākt, lai es šo būtību iemīlētu. Viņa izlikās laba, sākumā sāka man palīdzēt, un domāju, ka tas ir Debesu Tēvs.

Viņš palūdza man pieņemt viņu manā ķermenī, un es nodomāju, ka viņš ir gaišs, nesāku viņam jautāt (man bija neērti to pajautāt), un es ielaidu viņu. Līdz tam mēs gājām Maslova kustībā, un mēs sūtījām mīlestību pasaulei. Arī šeit viņš teica – sūti man mīlestību. Un es saku – “mīlestība, mīlestība”, un viņš arī man it kā sāka sūtīt mīlestību. Diemžēl es pieņēmu kā mīlestību to, kas nav mīlestība.

Es tagad zinu, ka mīlestība ir sirdī, bet viņš, runājot par mīlestību, deva seksuālu enerģiju, sakot: “Mēs ceļam šo enerģiju uz augstākajām čakrām, atveram sirdi!” Un viņš dod man enerģijas, bet man ir slikti. Es domāju, ka nevaru ielaist mīlestību, atkal sevi nosodu. Un es paciešu sliktas enerģijas, bet viņš saka: “Beidzot tu esi pieņēmusi manu mīlestību.”

Pēc tam sāka kļūt arvien sliktāk, bet viņš it kā manā vārdā saka: “Es tev piederu...” Bet es saku: “Tā nav mana doma! Man nav tā, ka es piederu jums!”

Viņš sāka dusmoties. Līdz tam viņš bija pacietīgs, bet šeit sāka dusmoties. Es atkal ņēmu uz sava rēķina un padomāju – es neprotu piederēt augstākajiem spēkiem, man nav uzticēšanās un pazemīguma. Viņš saka: “Ja reiz tev neizdodas mani mīlēt, bet smalkajā plānā tu esi vulgāra (vārdi bija daudz sliktāki), es tagad turpmāk ar tevi strādāšu sāpīgi!”

Es pajautāju: “Bet citādi nekādi nevar?” Viņš teica: “Tagad nē!” Viņš gribēja mani iegūt, pārvaldīt, tā ir ļoti varaskāra būtība, bet es esmu viņu sarūgtinājusi un atklāti saku: “Es jums nepiederu.” Viņš saprata, ka ir bezspēcīgs manā priekšā. Viņš sāka man atriebties, nodarīt sāpes. Viņš ieslēdza mani tualetē, nelaida ārā ne ēst, ne dzert. Ieguva manu ķermeni, es nevarēju kustēties, darīja ar mani, ko gribēja. Es biju bezspēcīga viņa ņirgu priekšā. Bet es tā biju “apmaldījusies”, ka tajā momentā uzskatīju, ka man tā arī neizdodas samierināties. Es vēl arvien ticēju, ka ar mani strādā Dievs. Es ticēju, ka esmu slikta, ka esmu sagrēkojusi pagājušajās dzīvēs un ka caur mocībām man ir jāizlabojas.

Atbrauca uz vasarnīcu vīrs, ieraudzīja mani tādu un pateica: es atkal tevi sūtu uz slimnīcu. Izsauca ātros, miliciju, un mani nosūtīja uz psihiatriju, bet šis izvarotājs bija ar mani visu laiku un par mierinājumu pateica: “Tu kā psihologs strādāsi šajā slimnīcā.”

Es ārstiem uzrakstīju atteikšanos no ārstēšanas, bet man pateica: jūsu radiniekam ir tiesības nodot jūs slimnīcā, jo jūs esat uzskaitē.

Es visu laiku jutu, ka Dievs ir blakus, bet es neesmu izpirkusi savu vainu par pagājušajām dzīvēm. Tātad Dievs grib manas mocības, ja reiz viņš ļauj ko tādu darīt ar mani, jo Dievs taču ir visuvarens. Ja reiz kas tāds ar mani notiek, tātad esmu vainīga.

Slimnīcā medmāsas mani apsmēja, kliedza uz mani, pazemoja. Bet es biju pilnā apziņā. Tabletes es centos izmest tualetē. Apsēdētājs enerģētiski uz mani ļoti stipri spieda, centās, lai es ēstu ļoti maz, tikai lai izdzīvotu, neļāva man ēst. Viņš mocīja mani un runāja: “Lūdz Dievam piedošanu, lūdz palīdzību.”

Un es, jūtot stipras sāpēs, periodiski zaudējot samaņu, krītot, pastāvīgi lūdzu Dievam piedošanu. Es domāju: tā kā Dievs vienmēr ir ar mums, tātad to dara Dievs.

Pēkšņi pēc nedēļas mani izrakstīja. Man tas bija šoks. Vīrs ņem mani ārā, raud, saka – es sapratu, esmu vainīgs, ar varu tevi nosūtīju, un tagad nolēmu ņemt ārā. Tagad es ticu, ka ar viņu bija pastrādājis Debesu Tēvs.

Bet man notika, ka tas izvarotājs, kurš mani bija ieguvis, trīs nedēļas neļāva man iet uz tualeti lielajā darīšanā. Tika izsaukta medmāsa, un viņa ar rokām ņēma ārā, lauza fekālijas. Tās bija divas mocību dienas. Tagad es ticu, ka toreiz mani Tēvs izglāba.

Internetā es izgāju uz vienu gaišreģi. Es vērsos pie viņas pēc palīdzības. Un caur viņu Tēvs teica, ka es varu iztikt bez tabletēm, ka tas, kurš ir manī, grib, lai es tās dzertu. Un es noticēju, ka varu izdziedināties bez tabletēm, ka tabletes – tā ir tikai atkarība, ka tās apspiež gribu un jūtas. Es atmetu tabletes.

Es aizgāju uz baznīcu, lūdzu Debesu Tēvam būt manā ķermenī. Un pēkšņi manī kaut kas ienāca, un vienu dienu bija burvīgs stāvoklis – prieks, mīlestība, ticība un laime bija ienākuši manī. Bet tas ilga tikai vienu dienu.

Pēc tam atkal sākās mana pakļaušana. Tā vecā būtība bija palikusi manī un izbijusies, ka manī ir parādījis vēl kāds. Es domāju, ka tas bija Tēvs, kurš manī ienāca.

Pirmā dienā bija Tēvs, taču viņš visu darīja manā vietā, bet es vienkārši izšķīdu viņā. Bet tālāk es domāju tāpat, ka viņš ir manī, bet atkal nedaudz vairāk par gadu mani pakļauj un moka. Taču es neeju bojā. Manī skan: “Tev jāiemācās neciest vardarbību.”

Es gan zinu, ka mūs mīl ar beznosacījuma mīlestību, ka arī mums viss ir jāmīl – gan tumšais, gan gaišais. Un es domāju, ka mīlestība – tas ir maigums, pieņemšana, piedošana, siltums, gaisma. Bet tagad es sapratu – mani māca netaisno nepiebarot. Un saprast, ka man nav jāmīl un jādāvā mīlestība tajos momentos, kad tiek pārkāpti dievišķie likumi. Man jāpārskata savi uzskati un jāiemācās stingrums. Ja viņš man dara nepatīkami – sāpes sirdī u.c., tad man tas nav jāpieņem.

Man ir iekšējs konflikts, es nesaprotu psiholoģiski: kāpēc Tēvs ļauj tam būt manī? Kāpēc viņš neaizsargā un pieļauj tādu situāciju, un neiejaucas, glābj, bet neaizsargā?

Tēvs grib, lai Es pati spētu uzvarēt apsēdētāju.

No šī pārbaudījuma var iziet divos veidos – kā upuris vai kā uzvarētājs. Man ir jānotic, ka esmu uzvarētājs, Un es jau gandrīz esmu uzvarētājs. Es zinu, ka jebkura slimība ir pārbaudījums, un tā kaut kāda iemesla dēļ ir dota.

Tēvs viņu no manis ārā neņem, kaut arī es lūdzu.

Tagad es neesmu atkarīga no tā, kurš ir manā ķermenī, un, kad es braucu elektrovilcienā, bet es braucu ik pārdienu, tad jūtu, kā Tēvs caur mani palīdz cilvēkiem – es palīdzu gan bomžiem, gan parastiem cilvēkiem. Daudz apbrīnojamu tikšanos, un ir mana vēlēšanās palīdzēt viņiem.

Apsēdētājs sākumā dusmojās un atriebās manī, bet tagad viņš izmainījies – ir sācis lūgt piedošanu par pagājušo, jūs līdzi bērniem, nesaprot, kā viņš agrāk ir varējis ņirgāties par cilvēkiem un bērniem.

Atzīstas, ka negrib dzīvot, kad viņam ir nepanesami no dvēseles sāpēm. Tad Tēvs caur manu sirdi dod viņam mīlestību, un viņš raud. Es sapratu, ka Tēvs arī viņu ved un mīl, un grib, lai kritušais pieceltos.

Mana labā roka uzrakstīja, ka šī būtība bija noturēšanas spēku pārstāvis, viņš ir pavedinājis mani uz seksu un cenšas panākt mīlestību.

Esmu sapratusi, ka mana mīlestība ir kļuvusi plašāka, un es vairs nesūtu viņam mīlestību. Esmu viņam piedevusi, bet viņam ir jāsajūt sava bezpalīdzība. Viņam ir jāsaprot, ka cilvēks ir stiprāks par viņu, ka cilvēka potenciāls, resurss ir milzīgs, un man ir jānotic sev, ka esmu stiprāka par viņu.

Pagaidām ir tā, bet tas ir pagaidām, un varbūt, ka Tēvs varētu viņu savākt, bet nav savācis.

Tagad manī ir divas būtības – izvarotājs ķermeņa kreisajā pusē, bet labajā pusē ir vairāk Tēva vai arī gaismas pārstāvja.

Otra būtība arī mani mocīja, bet “kaut kā dēļ”. Es sapratu, ka man nav jāpakļaujas vai jācieš vardarbība. Es sapratu, ka otrā Būtība ir Tēva vadībā – Viņš vienmēr apturēs vardarbību un pakļaušanos, tāpēc ka pirmais nespēja sevi iegrožot, viņu vadīja graujošas jūtas, bet otrais sāka mani mocīt, un es sāku sašust.

Un Tēvs uzreiz dod man mīlestību un pieņem mani agresīvu. Es pat esmu sākusi saprast agresīvus cilvēkus, sapratusi, ka sāpes nodara tie, kam pašiem ir sāpīgi.

Būtībai manī ir milzīga lepnība, bet es zinu, ka, ja ir lepnība, tad otrā galā ir mazvērtības komplekss. Un šī būtne ir tik tālu no mīlestības, ka viņai vēl vairāk par mani ir vajadzīga mīlestība.

Tā ir liela pieredze, kā man, tā arī viņam, tāpēc ka viņš vienmēr nicināja tos, kas raud un baidās, bet tagad viņš redz sevi vāju un raud, un baidās pats, un neieredz sevi par to, un viņš to sevī nekādi nevar pieņemt. Tēvs vairākas reizes piešķīra viņam iespēju iziet no mana ķermeņa, Viņš to apzinājās, bet negrib būt uzvarēts: “Es nomiršu, bet nepadošos.” – viņš saka.

Viņam ir jāatzīst, ka ir tas, kurš ir stiprāks par viņu. Viņš nepieļauj domu, ka var būt uzvarēts. Viņš joprojām cīnās. Bet es jūtu, ka esmu uzvarējusi viņu sevī.

Es zinu, ka manī ir kritusi būtība, un viņa pieredze manī dos viņam daudz jauna, to, ko nav izgājuši tādi paši, kā viņš – noturēšanas spēku pārstāvji. Viņš manī jūt mani, bet es jūtu viņa sāpes. Protams, man ir apnikušas viņa ciešanas, bet viņš nepanes manu prieku. Viņam ir smagi redzēt, ka es ar siltumu attiecos pret cilvēkiem. Viņš mani apskauž un apzinās to. Viņš saka: “Esmu izstumtais, un mani neviens nemīl, tāpēc es slikti uzvedos un atriebjos. Es neieredzu Tēvu, ka Viņš ļāva Luciferam vadīt.”

Viņš ir apsēsts ar seksu, ar banalitātēm un draņķībām. Viņam ir smagi. Viņš nicina tumšos, tādus pašus kā viņš, un jau saprot, ka viņš ir vājš, ka īstais spēks ir pieņemšanā un labsirdībā.

Tagad es saprotu, ka sajaucu mīlestību ar ķermeni. Mīlestība – tas ir par dvēseli, un, ja kāds jums dod mīlestību caur apakšējām čakrām, caur seksu, tā nav mīlestība. Ziniet to.

15 09 29 02

 

Pievienots 29.09.2015

http://sanatkumara.ru/stati-2015/ispoved-oderzhimoy

Tulkoja Jānis Oppe