Dziedinām dzīvi

Diženās Dievietes seanss

Anapa

15 09 17

Piesaukšana, atslābināšanās.

Mēs atrodamies ļoti skaistā vietā, kur guļam guļamkrēslos. Patīkama maiga gaisma, ļoti tīrs gaiss, piesātināts ar ozonu. Ļoti komfortabls stāvoklis. Blakus katrai mums ir vairāki palīgi, kuri rūpējas par mums un mīl mūs.

Mūs atgriež bērnībā, un mēs atceramies pašas pirmās sajūtas, kad bijām mazuļi.

Pašlaik mūsu vietā šūpuļkrēslos guļ mazuļi, un mums translē šo sajūtu. Skatieties, kāds mūsos gaismas debesu līmenis iekšienē.

Palīgi blakus mums ir gluži kā aukles. Mums jāsajūt, kā mūsu sirsniņa atveras viņu rūpēm un mīlestībai. Sajūtiet šo eņģeliskās tīrības un nevainības sajūtu.

Mani palabo – nevis eņģelisko, bet ercenģelisko, jo mēs ar jums esam ercenģeļi.

Mūsu ķermeņos ir aktivizētas gaišākās tīrākās neitrālas enerģijas. Mēs pagaidām maz esam orientētas uz ārpasauli, visa uguns ir iekšienē, un mēs esam tās glabātājas. Sajūtiet, kā dvēsele mirdz no tām jūtām, kuras ir iekšienē.

Septiņu gadu vecums, mēs pirmoreiz ejam uz skolu. Lai nebūtu skolas satraukumu, iedomāsimies sevi vasarā pirms skolas. Ir parādījusies pirmā pieredze un jūtas – aizvainojums un prieks, kautrīgums, gaidas, bailes, vēlēšanās. Paskatīsimies uz tām – visas jūtas ir ļoti gaišas. Vēl nav sakrāts negatīvs un tumsa.

Mūs ārstē šajā vecumā – nāk maigs vilnis. Tas glāsta un lolo mūs, aizpilda mīlestības trūkumu, katrai šūniņai dod to, ko bērns tajā laikā nav saņēmis.

„Mēs ārstējam jūsu bērnību.”

Bērni ir sākuši draiskuļoties un lēkāt, spēlēties.

Mūsu apļa centrā ir ienākusi DD, un mēs esam pastiepuši viņas plīvurā rociņas (rokas jūt). Viņa visām reizē glāsta galviņas (jūtam). Mēs visa viņu pazīstam un mīlam, un nemaz nekautrējamies. Mēs mīlam Dievieti kā lielu māti.

Iekšienē ir pakļautības un paklausības sajūta. Tomēr kāda rāpo pa viņu, kāda uzkāpusi kaklā. Viņa ļoti maigi attiecas pret mums.

DD ārstē mūs. Uz sirdi, uz galvu nāk enerģijas: kādai jau ir bijušas traumas, kādai ir slimas austiņas, kādaitiek ārstēts aizkuņģa dziedzeris. Šajā vecumā jau ir pirmās slimības. Un arī ķīmija uz laukiem tajā laikā bija stipra.

 

Pašlaik mūsu vietā guļamkrēslos jau guļ 16-gadīgi cilvēki. Jau daudz baiļu un stresu mums ir. 16 gados te jau guļ mazas vecenītes.

Un mūsos ieaudzināja nedrošību un antipātiju pret sevi.

Kādaiir bailes vecāku priekšā, skolotāju priekšā.

Bailes par nākotni, nākotnes nenoteiktība, bailes, stājoties institūtos.

Norit šo aspektu ārstēšana. Mums atjauno ķermeni šajā vecumā – rokas, kājas, orgānus, galvu, mugurkaulu, apendicītu. Visas mēs esam līdz galam nemīlētas, pelēkas. DD atjauno mīlestības normu ķermenī un šūnās. Šajā vecumā mēs vispār nedomājām par ķermeni. Tagad mēs aplūkojam savu ķermeni un apsolām pieskatīt viņu un būt veselām.

Visas šūniņas piepūšas līdz savai pilnībai, kur bija izsisti caurumi orgānos, kur nepietiek enerģijas – tiek atjaunots normā.

DD: „Viss atgriežas normā pēc manas pavēles.”

Iztaisnojas visi orgāni, un iekšā parādās lidojuma sajūta. Spārniņi iztaisnojas.

Mums pienes spoguļus pilnā augumā un vērš uzmanību uz mūsu īpatnībām un skaistumu. Mūs ietērpj balles kleitās – greznos tērpos, taisa balles frizūras. Mēs vēl mēģinām sevi pakritizēt. Tajā laikā mēs ģērbāmies ne tā, kā gribētos, bet tajā, kas bija.

Eņģeļi liek pirkstiņus pie lūpām – klusu, klusu! skaties uz sevi – cik tu esi skaista! Rit sevis un sava ķermeņa pieņemšanas moments ļoti biežās sevis noraidīšanas vietā. Rit savas dvēseles pieņemšana.

Mēs esam līdzīgas brīnišķīgām princesēm. Taču mūsos nav prieka...

Mums lūdz iepriecināt sevi, dot šūniņām signālu, ka mēs esam apmierinātas. Tā ir iekšējā gaisma, labestība pret sevi, atļaušanās, atvēršanās, iekšējā mīlestība. It kā viss trīsētu no iekšējās mīlestības. Mums māca to, ko mums nav iemācījis neviens – mīlēt un godāt savu ķermeni un dvēseli.

 

30 gadu. Pieauguša cilvēka robeža Ir pagājusī bezrūpīgā jaunība, un tas ir pieauguša cilvēka sākums. Mēs sēžam guļamkrēslos, jaunas un skaistas. Taču mūsos ir tāds dzīves nogurums, mēs jau tik daudz esam pārdzīvojušas...

– Uzartas un pelēkas...

It kā mēs būtu atnākušas šurp no maratona distances...

Mēs atjaunojam enerģētiku, spēkus...

Apkārt katrai sakrauti ierobežojumi, gluži kā bruņas. Šie aizšķērsojumi – „nedrīkst”, „nav naudas” u.c. Mēs novācam visus ierobežojumus. Iespēju bija maz, un mēs piekritām šiem ierobežojumiem, pieņēmām tos sevī. Mēs novācam visu, un aumaļām sāk plūst gaisma. Mēs stāvam zem gaismas ūdenskrituma, mēs kliedzam, dejojam, priecājamies. Enerģija ir bieza, pietiekoša pilnīgai atjaunošanai. Netīrumi notek pie kājām – melni un blīvi, atbrīvo mūs.

Mums nes ķēniņieņu kažokādas apmetņus – no baltas kažokādas ar melnām mēlītēm.

Paskaties – tu esi karaliene! Mēs uzģērbjam ķēniņienes regālijas un lepni staigājam pa zāli ar kroņiem uz galvas. Mēs pielaikojam sev šo lomu, jūtam to iekšienē. Nav ko kautrēties, tas ir mūsu! Dziedinās mūsu zemais pašvērtējums. Mums dod laiku kaut vai mazlietiņ pabūt mūsu iespēju smailē, karalienes lomā.

Mēs visas bijām piespiesti pie zemes. Tā ir Krievija, kopš kara vēl nav pagājis daudz gadu. Pašlaik mums dod iespēju pieņemt sevī pašpietiekamību, iekšējo pašcieņu, stīvumu, kautrīgumu, novākt visus ierobežojumus – visas vēlēšanās var tik izpildītas. Visi apkārt tevi mīl. Gribas pateikties un mīlēt visu pasauli.

Šajā vecumā pirmoreiz parādās pateicība, kad tu saproti, kas un kā tev tiek dots.

Mēs negribam iet ārā no šīs lomas.

Mūs ārstē šajā vecumā, tiek dots elastīgums muskuļiem, iekšienē viss tiek pievilkts. It kā būtu izsukāta katra tava ķermeņa šūniņa, un tā staro no veselības.

Mums šis periods atvērās un izdziedējās tāpat, kā atvērās iepriekšējie vecumi.

 

50 gadi. Tas ir dzīves vidus. Attiecību dziedināšana. Šajā vecumā mums ir traucētas attiecības ar vīriešiem. Kāda ir nepamierināta, kāda jau ir šķīrusies. Kāda meklē partneri, kāda ir palikusi atraitne.

Mēs dziedinām savu mīlestību, ārstējam sirds brūces, zaudējumus, vācam prom nodevību, nodarbojamies ar piedošanu, tas ir, atjaunojas mūsu sākotnējā 30-35 gadu tīrība. No turienes tiek ņemta šī tīrība, kā sievietes-karalienes ideāls, un tiek ienesta 50 gados. Šī gaisma izspiež no mums 50-gadīgo nogurumu, vilšanos, aizkaitināmību, visu ko mēs negatīvu esam sastrādājušas. Āda tiek savilkta, pievilkta, gluži kā zvīņas tiek noņemtas no ādas. Tiek tīrīts astrālais un ēteriskais ķermenis.

Ir pagājusi puse dzīves, un tagad notiek misijas ielikšana. Mēs esam izgājušas dzīves fizisko periodu, dvēsele ir aizstaigājusi uz „augšu”, nolikusi eksāmenus – ar ko nodarbojusies, uz ko tiecas, par ko interesējas, kā es esmu spējusi savi saglabāt vai sagraut. Mūs izjauca pa skrūvītēm un salika, paskatoties, kas mēs esam, nosūtīja atpakaļ, un tagad mums vai nu sevi ir jāizdziedina, vai arī jāatrod mīlestība, iemīļota profesija. Un tagad viss mūs vedīs pie garīguma.

Ne visiem cilvēkiem ir tāds uzdevums. Bet mums tas noteikti ir.

Mūsu misija – tas ir darbs ar planētu, ar cilvēku apziņu.

Atkal mūs ārstē. Apbrīnojami, bet nogurums ir mazāks nekā 30 gados. Ir parādījusies izturība un atbildība par savu rīcību, viedums. Mūsu prioritātes ir mainījušās – ģimenes aiziet otrajā plānā, aiziet ārējās aizraušanās, atraušanās. Sākas jauns pasaules redzējums.

Mūs cenšas noharmonizēt ar pasauli – padarīt piemērotas un saskaņotas ar pārējiem cilvēkiem. Apmācība visu cilvēku pieņemšanā.

Sākam just dievišķo mīlestību.

Prieks par izvēlēto ceļu – šis ceļš ir atrasts!

Mēs vairs nepriecājamies par savu ārieni, tērpiem, neskrienam, nelēkājam, nedejojam, šeit mēs sākam domāt – par savu dzīvi, par ģimeni, par planētu. Rodas interese par ezotēriskajām zināšanām, iestājas viedums caur mīlestības prizmu. Harmonija un visuma viedums ved mūs pie sapratnes, ka daļa cilvēku ir tumša, bet daļa gaiša. Un nav iespējams atdalīt tumšumu no gaismas, un mēs nevaram sevi pretnostatīt pusei cilvēku.

Mums pasniedz zižļus – tā ir garīga iesvētīšana – dzīves pirmās puses pabeigtība.

Kāda jau ir sākusi pildīt savu misiju, iemantojusi Skolotāju. Iemantojusi prieku par bērniem un mazbērniem..

Katrā vecumā šodien mums ārstē slimības. Pašlaik rit darbs ar visu organisma sistēmu. Iekšienē tiek uzstādīta norma, notiek piepildīšana ar siltumu, dievišķās mīlestības modināšana.

Šajā periodā dvēsele sāk strādāt caur ķermeni – lūk, kas ir garīgs ceļš. Dvēsele dzird cilvēku, bet cilvēks – dvēseli. Iekšienē parādās neskaidras ilgas – mēs tās jūtam, bet bieži nesaprotam, kas ar mums notiek. Parādās dvēseliskas, garīgas vēlmes. Tie ir Skolotāji, kuri mūs apstaro un tā ved pie misijas. Gribas mīlēt un priecāties, pateikties visai pasaulei.

Visa Sahasrara mirdz un deg. Šajā vecumā atklājas saikne ar Dievu.

Kādai šajā vecumā ir dotas dziedināšanas enerģijas – plaukstas deg un zied kā lotosi.

Mums pašām ir sevi jāizdziedina. Netīrā un slimā ķermenī neienāks tīra garīgā enerģija. Slimīgā ķermenī AEs un Skolotāji neienāk.

Mani šajā vecumā piespieda izārstēt visu, kas iespējams. Pēc tam sākas iesvētīšana pēc iesvētīšanas – garīga.

 

Nākamais vecums – garīgais plaukums un apskaidrība. Mēs esam apgaismotas ar brīnišķīgu zelta gaismu, šeit dvēsele mūs labi dzird, viņa atrodas krūtīs, runā caur mums, sazinās ar augstākajiem un zemākajiem es. Viss ķermenis ir piepildīts ar šķidru zeltu un viegli vibrē.

Atkal es atrodos iekšienē kā mazulis. Priekš manis ir apdzisusi ārējā pasaule. Tā vairs nav tik vērtīga kā agrāk – ko par mani padomās, kā es esmu apģērbta, kāda man ir profesija, cik naudas... Brieduma vecumā es atkal atrodos sevis iekšienē.

Saprotams, kāpēc mēs sākām ar mazuļa vecumu. Mēs iekšienē atkal jūtam Diženās Dievietes gaismu, kura mums bija pašā sākumā.

Tās nemaz nav dzīves beigas. Šajā vecumā pats galvenais ir, lai jūs būtu veselas, lai jūs sevi pilnīgi sakoptu un priecātos par dzīvi.

Pašlaik no manis ir izņemts vecais serdenis un no apakšas liek jaunu. Iekšienē parādās spēks, un sajūta sevis iekšienē ir „aršīna” – stāvi taisni!

Palielinās mūsu iespējas. Atklājas jauna nākotne.

(Skatāmies uz savu nākotni.)

Seansa pabeigšana.

Pateicības.

 

Pievienots 17.09.2015

http://sanatkumara.ru/stati-2015/istselyaem-zhizn

Tulkoja Jānis Oppe