Balva, Dievišķā Piededzināšana

Atskaite par seansu ar Saules Brālību 15.08.23.

Ievads

Dārgie Saules Brāļi! Es klausos jūs!

Šodien ir atpūtas diena, un mēs ar jums pabūsim dažādos svētkos un parādīsim jums, ka mēs nodarbojamies ne tikai ar darbu, bet mums patīk izklaidēties un atpūsties ne mazāk kā jums.

Sākumā mēs nolaidīsimies tā sauktajā ellē.

Tā nu gan ir atpūta!

(smiekli). Nedomā par mums slikti, jums jāzina, kas kur atrodas un kā tur nokļūt.

It kā es būtu Orfejs, kurš laižas lejā pēc Eiridīkes!

Nē, protams, mūsu Serafimi jūs tur nogādās un stādīs priekšā tām Būtībām, kuras tur valda. Ir laiks pārstāt baidīties no elles!

Pēc tam mēs jums parādīsim paradīzes vietas. Tās ir vietas, kur dvēsele atradīs mieru un klusumu pēc taisniem darbiem.

Bet vai jūs varat mums parādīt Nirvānu?

Protamas, ceļš uz turieni ved pēc Paradīzes. Jūs salīdzināsiet enerģijas un sapratīsiet, ka... bet nesasteigsim.

Pēc tam mēs jums parādīsim karstu planētu no gāzes.

Atkal pārmaiņa, un mēs ieraudzīsim krāsās mirdzošu brīvu planētu tiem, kas nav gatavi laisties lejā uz plāniem dvēseles attīstīšanai.

Pagaidām viss.

Ja viņi nav gatavi attīstīties zemākos plānos, iespējams, viņi arī tāpat lieliski attīstās?

Jūs varēsiet saprast un ieraudzīt savām acīm.

 

Īsa atskaite:

Atslābināšanās un sagatavošanās, SB piesaukšana.

Mūsu apoteoze un visu cilvēku, kuri piedalījās grupveida meditācijā 15.08.21., iesvētīšana bija piektdien. Tas bija vienkārši lieliski, ne kā uz zemes. Šodienas balva – ceļojums un ārstēšanās.

 

Ārstēšana. Liela karsta plūsma. Visi mūsu daudzdimensionalitātes aspekti ir savienoti vienā lielā Cilvēka ķermenī. Miers un gaisma, mīlestība, labestība un tīrība.

Pārejam apziņā Es Esmu Viss. Šeit ir visas pasaules – gan blīvās, gan vidējās, gan smalkās. Nenosodām tos, kas stāv zemāk par tevi vibrācijās, tāpēc ka tu esi visas šīs pasaules – gan blīvās, gan smalkās.

 

“Laiks uz elli. Ja reiz apsolījām – aizvedīsim.”

Mūs ietin, sakoncentrē mūsu “margrietiņas” centrā. Mēs sēžamies uz liela brūna Serafima centrā, mazliet zemāk par “margrietiņas” centru. Salīdzinot ar mums, Serafims ir milzīgs.

Viņš caur savu apziņu nodod savas zināšanas, viņš apmāca mūs.

Grupā sāk iet bailes, vēl nekas nav noticis, bet jau “mirst no bailēm”. Daži no bailēm ir ielīduši čaumaliņās. Vēl nekas nav parādīts!

Cīņa ar bailēm grupā. Izslēdzam savu prātu un neko negaidām. Mūsu prāts – tīra lapa.

SB skaļi smejas, apsmej mūs.

“Mēs esam gatavi, var sākt!”

Ir tāda sajūta, ka mēs krītam. Serafims mums rada realitāti, kuru mēs vērosim.

Zeme.

19. gadsimta krogs, apkārt netīrumi, žurkas, vīri dzer, smejas, krīt kā beigti...

Bildīte ar karu, kauju, slaktiņu (kā romānā “Karš un miers”)...

Ežēna Delakruā glezna “Brīvība uz barikādēm”...

Cietumi pazemē, kazemāti, kur cilvēki dzīvi satrunēja un gāja bojā...

Netīrās vietas – kanalizācija, samazgas, žurkas, tarakāni...

Inkvizīcijas ugunskuri...

Izdarām secinājumu: Elle – tās ir zemes apakšējās vibrācijas, tas, ko mēs lieliski zinām no grāmatām, gleznām, kino. Bet mēs no tā nebaidāmies, jo katru dienu to rāda pa TV.

Mums jāsaprot, ka elle – tas ir tas, ko mēs esam savārījuši uz savas Zemes...

Bet mēs jau iedomājāmies Elles ugunis, velnus...

Atceramies, ka, kā likums, visiem cilvēkiem apakšējie – apakšējā astrāla aspekti – ir miermīlīgi, strādīgi. Tur viss ir dievišķā kārtībā.

Dvēseles cilvēka aspekti ir radījuši uz Zemes savu Elli.

Bet mēs taču esam radījuši arī Paradīzi?

Mēs strādājam ar jēdzieniem “labais un ļaunais”, tāpēc ka mēs pie sevis radījām, lai atšķirtu.

“Mēs visu sapratām, visu ieraudzījām un pateicamies!”

Mūs mazgā un attīra. Viss tumšais aiziet lejā. Apzināmies savu elli.

 

Atveramies uz augšu. Mēs esam nonākuši augšējā ziedā (margrietiņa uz margrietiņas).

Novācam prāta gaidas. Tīra lapa.

Atveras un atveras ziedlapiņu rindas virs mums. Mēs augšupceļamies pie Dievišķās Aizgādnes.

Kad mēs šeit ieejam, mans dvēseles aspekts vienmēr saka “Skaisti!”

Dvēsele nepieņem netīrumus un slepkavības, bet mīl skaistumu un krāšņumu.

DA mūs sagaida kā savus labus un vecus draugus. Šīs Augstās Būtības mīlestība ir neitrāla, mierīga, klusa, tāda, kā mēs mīlam savus bērnus...

Iekšēja vienlīdzība un pieņemšana – labs piemērs mums. Šeit viss ir vienkārši un dabiski, bez šķēršļiem un prātojumiem.

Uguns un gaisma. Ieejam šeit un izplūstam pa Visu, Kas Ir. Ieslēdzam sirds, ķermeniskās sajūtas, atveram apziņu. Šeit cilvēka saprāts nestrādā.

Ieskanējās Ercenģeļu taures (tieši kā pie mums valdības koncertā!).

Pavēstījums: Mūsu ieeja Paradīzē.

Tas nav zemes priekšstats par Paradīzi, tie nav mūsu priekšstati, kas strādā. Tā ir īstā Paradīze.

Mēs saplūstam ar DA, kļūstam Viņa. Viņas stāvoklis, apziņa, saprātīgums, viņas Pasaule tad arī ir paradīze.

Mēs šeit mēdzam būt augstos sapņos un meditācijās. Un mēs paši radām šīs Paradīzes tēlainību, kā protam. Mēs ar savu apziņu, savu radīšanu radām to, kas mums patīk, kas mums liekas paradīzei piederīgs. Šeit radīšana ir ļoti vienkārša – tu domā, un tas ir.

Tā bija individuāla radīšana...

Tagad pamēģināsim kolektīvo radīšanu...

Kāds rada starpzvaigžņu telpas, bet kāds piesien sevi zemes tēliem... Kurš uz mežu, kurš pēc malkas...

Lūdzam DA savākt visus mūsu tēlus un radīt mums vienotu realitāti, kura mums būtu skaistuma, mīlestības, atpūtas, tīrības un prieka paraugs.

DA: Labprāt! Parādīšu jums vienu no manām iekšējām pasaulēm (bet to ir daudz).

Mēs nonācām faraonu laiku Ēģiptē.

Vai tiešām Tu radīji Ēģiptes civilizāciju uz Zemes?

DA: Jā, tas ir mans darbs. Tiesa, Ēģipte nebija tik augsta pēc vibrācijām, kā pašlaik realitāte uz Zemes... Es radīju šo realitāti...

(Atceramies, iztēlojamies, jūtam.)

Tā bija debešķīga vieta, tur bija cits klimats, daudz vergu, mēs (augstākā kasta) nodarbojāmies ar savu attīstību, un virsslāņiem tā bija Paradīze zemes virsū...

(Daudz vemināra dalībnieku atcerējās savas Ēģiptes dzīves.)

Ieejam nākamajā DA telpā – Hiperborejā. Tā ir augstāka pēc vibrācijām un vienkāršāka. Šeit ir vienlīdzība, mīlestība, maiga gaisma. Pavisam cita telpa, bet arī DA apspīdēta.

Tā ir baltā rase, bet ne slāvu. Tā ir ārpuszemes rase.

Mēs esam pieraduši pie lubu bildītēm. Bet kas ir šeit? Mums bija mazi lidojoši mehānismi. Mēs dzīvojām alās klintīs un terasēs, kā putni.

Daži no mums lidoja.

15 08 27 01

DA: Pats galvenais – izjūtiet šeit brīvības, vienlīdzības, maiguma, sirds siltuma enerģijas. Šeit nebija brīvības ierobežojumu, to nosacītību, kuras jūs pašlaik nomāc: jums ir jāstrādā, jādzemdē un jāaudzina bērni, jums ir jādara tas un tas...

Šeit mēs dzīvojām kā putni, un tāda bija iekārta. Barojāmies ar enerģiju... Ļoti augsts mīlestības un labestības, vienam otra cienīšanas un godāšanas līmenis. Cieņa pret visu dzīvo un pret dzīvi, žēlsirdība, jēdziens „nekaitē”... Ļoti augsta iedzimta apziņa.

– Gaiši, viegli, mierīgi...

– Prieka asaras...

– Atvērtība, brīvība, kā ārējā, tā arī iekšējā.

– Lidojuma sajūta, brīvība...

– Kā mājās... Redzēju sevi kā lidojošu būtņu virkni...

– Jūtama gaisa plūsma zem spārniem...

– Priecīgi un trīsoši, kā, atgriežoties Mājās.

– Brīvības, plašuma un mīlestības sajūta.

– Ēģiptē vairāk ugunīgu enerģiju, Hiperborejā vairāk smalku un cildenu.

– Siltums, labsirdība, kuri paplašinās no manas iekšienes, un negribas iet ārā no šī stāvokļa.

Es redzu daudz lidojošu dzīvnieku – lielus putnus, drakonus, lidojošus zirgus...

 

Un Paradīze arī bija uz Zemes.

Saprotam, ka no apziņas līmeņa ir atkarīga Paradīze un Elle.

Mūs atgrieza uz Zemes. Cik vienkārši mums parādīja Paradīzi un Elli...

Ir iespējams arī uz Zemes radīt gan Paradīzi, gan Elli.

Lūdzam, lai mums atgādinātu, kas mums jāsaprot un jāatceras.

Zemes paceļas apziņas ziņā. Kur mūs ved mūsu domas katru mirkli – turp vai turp?

Mēs varam paši šurp atgriezties vēlāk un atkal aplūkot visu detalizēti.

DA, kāpēc aizgāja šī Hiperborejas Paradīze?

Krasi nokritās planētas apziņa kataklizmu dēļ. Vietā tika radīta puscilvēku rase. Mums negribējās viņos iet iekšā, smagi bija tā nolaisties... Mēs atgriezāmies šurp, kad apziņa sāka nedaudz augt. Mēs atnācām nākotnē.

 

Pašlaik mēs pagaidām novērojam, un mūs lūdz ieiet iekšā un kļūt par vienu no viņiem, ieiet šajā dzīvē, lai pilnībā sajustu hiperborejiešu apziņas līmeni, skaistumu, brīvību.

Un šīs enerģijas un vibrācijas atnest sev līdzi, būt tādiem šeit un mūsu apziņas slānī sākt tās kultivēt. Mācāmies pie sevis pašiem – gaišiem, brīviem, vienkāršiem. Šeit nav mūsu „āķīgā” prāta, kurš visu pierādīs, izskaidros, un ar viņu, starp citu, ir ļoti viegli manipulēt. Nirstiet šajā telpā, lidojiet, staigājiet, peldiet. Sajūtiet pilnībā, lai izbaudītu un saprastu to.

15 08 27 02

 

 

15 08 27 03

Tagad iedomājieties, ka šajā apziņā jūs esat mūsu laikā – savās mājās, darbā, braucienā, veikalā. Savienojiet savu dzīvi ar šo iekšējo paradīzi. Mums nav jābūt atkarīgiem no ārējā stāvokļa. Paņemam šo brīvību, lai arī šeit to praktizētu, būtu.

Šajā apziņā ir viegli lidot pāri mūsu zemes drāmām (skatāmies savas drāmas).

Sapratām, ka tas nav tik briesmīgi. Tas viss ir tikai zemes prātā. No šejienes tas viss nav briesmīgi...

Nosūtiet sev dziedināšanu fiziskajā plānā, varat paņem zālaugus, minerālus, savākt šeit sev zāles un nolaist savā fiz. organismā programmu veidā, kuras darbosies un palīdzēs organismam.

Skatieties, kā apakšējais aspekts pateicas. Sūtām atjaunināšanās, reģenerēšanās programmas, daudz fizisko enerģiju, atmiņas un saprašanas attīrīšanu.

 

DA: Nu, ko, jums patika savā Paradīzē? Sapratāt, ko Es jums gribēju parādīt? Bet tagad vēl iesim uz vienu telpu, tas ir tas, kā iedomājos savu Paradīzi.

Mēs, kā mazi bērniņi, sēžamies vilcienā ar maziem vagoniņiem, priekšā mums ved ēzelītis. Mums ir jautri, mēs lidojam pa debesīm. Mūs ieved „Pieaugušo Paradīzē”.

Šī telpa nav saistīta ne ar civilizācijām, ne ar dabu, ne ar ko, kam varētu pieķerties mūsu prāts. Mums apkārt ir ļoti gaišas Būtības, viņas šeit ir telpas vide. Šajā vietā var dzīvot. Eņģeļi un Ercenģeļi, pasaule ir apdzīvota. Un katrs, kā plaukstoša roze, atdod savu aromātu. Viņi ir kā lāpas, izstaro visaugstākās vibrācijas, un viņi visi ir dažādi, bet visi brīnišķīgi.

Atveras mūsu centrs, un mēs sākam izstarot, smaržot, atdod sevi... Mums visi maigi uzsmaida, un katrs kaut ko piedāvā: tu gribi to? Bet varbūt tev izdarīt to?

Mēs pagaidām nezinām, ko un kā.

DA: Pagaidām jums neko ņemt nevajag. Šeit ir savi noteikumi un likumi. Jāzina, kā ar to rīkoties, tāpēc jūs vienkārši ejat garām un skatāties. Neko neaiztieciet, neatdodiet un neņemiet. Vienkārši vērojiet.

Es sapratu, ka tie bija pārdevēji...

Telpa ir kļuvusi gaišāka un augstāka, spožāka. Mūsu būtne arvien vairāk atveras... Mēs pieņemam sevī un piesūcināmies ar programmām un enerģijām, kā roze ar saulīti.

DA: Lūk, šī tad arī ir mana debešķīgā vieta, kur Es atpūšos no radīšanām un darbiem. Es izšķīstu brīnišķīgā mūzikā, kura šeit plūst. Vēroju eņģeļu lidojumus un varu nošķirties vienatnē.

Vieta ir smaržojoša un gaiša, ugunīga. Taču mēs redzam procentus 10 no tā, kas šeit ir. Un, atšķirībā no mūsu hiperborejiešu brīvības, šeit jūties stīvi. Tu nezini, ko darīt, tu šeit esi kā jauniņais. Mēs esam muzejā – netrokšņot, nefotografēt, neēst... Labi... bet tas nav mūsu radīts, šī vieta ir sveša... Nezini, kā uzvesties.

DA: Šeit nav jāuzvedas nekā. Šeit ir vienkārši jābūt. Nav vajadzīgas ne darbības, ne jūtas, ne prāta kustības, nekādas vēlmes. Tā ir pilnīga atslēgšanās no jebkādas radīšanas.

Pabūt Monādē, dabiskumā.

Sajust, kāda tu esi radīta, kas tevī ir ielikts pie radīšanas.

Tas ir aiz Zemes, Saules, galaktisko pieredžu ietvariem. Tās pieredzes ir pieprasītas tajos līmeņos, šeit tās nav vajadzīgas.

Mēs tādi dzimstam uz Zemes?

DA: Nē, jūs dzimstat, piepildīti ar zemes pieredzi – fizisko, astrālo, mentālo. Jums iekšā ir ļoti daudz programmu. Jūs dzimstat jau kā ļoti pieredzējušas Būtības. Bet šeit šī pieredze ir palikusi nepieprasīta. Tā te nav vajadzīga. Šeit ir tīra apziņa.

Un tā kā šeit nekas nav jādara, tad arī saprāts šeit nav vajadzīgs. Saprāts rodas no tā, ka vajag vadīt realitāti, mainīt to, radīt. Šeit ir pilnīga prostrācija.

– Dvēsele atgriezās Paradīzē, uzplauka, kā zieds, kā izvērsums, un vienlaikus uzsūca, bet pēc tam notecēja lejā.

– Vajadzēja tur turēt līdzsvaru un mīlestību kādu laiku.

– Pašpietiekamības un brīvības sajūta. Pazaudēt to ir, kā saslimt.

– Sirds, pilna mīlestības, atvērta un trīsoša...

– Neizmērojama laime...

– Es jūtu visu pasauli uzreiz un tiešā veidā. Ir apziņa, bet nav ego-prāta.

– Es lidoju uz liela putna. Sajūtas un tēlus pārējiem nododu bez vārdiem.

– Pasmēlu un piepildīju sevi ar dzīvo, paradīzes, ūdeni, ķermenis uzsūca kā sūklis.

– Mēs esam līdzīgi šīm Būtībām.

– Turos Natašai pie rokas, viņa ir kā māmiņa, gara, bet es kā mazs bērns, mulstu.

 

DA: Mēs jums apsolījām svētkus! Ejam uz galaktiskajiem svētkiem.

Nolaižamies no šīm vibrācijām. Enerģijas un smaržas ir nomainījušās, ir aizgājusi stīvuma sajūta, ir parādījusies brīvība. Apzinājos, ka tur bija atslēgta griba un vēlēšanās radīt.

15 08 27 04

Lejupnākošas plūsmas, radošu aktīvu enerģiju, kustības, možuma, skaistuma un mīlestības ūdenskritums.

Mēs evakuējamies uz Galaktikas Centru, taču ne uz pašu „melno caurumu”, bet uz perifēriju, uz rietumiem.

DA: Šī ir Galaktisko kāzu vieta. Šeit tiek slēgtas laulības un savienības uz zināmu laiku. Jums šis laiks ir nozīmīgs, bet, neesot laikam, tas ir normāli.

Pētām un skatāmies.

Dievi un dievietes, kā no indiešu lotosa. Savienības ir uz laiku. Vieta pēc enerģijām ir paaugstināta, smalka, dziļi izjusta. Dzied eņģeļu kori. Viss ir mierīgi, nav ne lūgšanu, ne deju, ne dziesmu.

DA savieno pārus visaugstākajā līmenī.

Bet cilvēki šeit ir?

DA: Šajā līmenī Mēs cilvēku dvēseles nesavienojam. Viņas pagaidām ir nenobriedušas. Kad viņas izies zemes pieredzes, augšupcelsies līdz šo procesu sapratnei un izvēlēsies cita citu, tad mēs viņas savienosim. Viņas var savienoties arī pašas, taču viņām šeit ļoti patīk. Šeit ir lieliski. Viņas grib svētkus un gūst iespaidus milzīgam dzīvju skaitam.

Mēs skatāmies no augšas. Šeit paveras lieliska perspektīva – milzīgas mirdzošas telpas, kā mēs teiktu – dārzi, taču nav augu...

Mana Dvēsele saka: „Ak, tas ir kaut ne no zemes pasaules, tas ir tāds skaistums, svētlaime, tas ir vienkārši lieliski!!! Ak!!! Lūk, šeit es paliktu!”

Dvēsele ir pamirusi. Ja viņa šurpu turpu šaudījās Paradīzē pie DA, nezināja, kā pagriezties un ko teikt, tad šeit viņa ir pilnīgā brīvībā un var darīt visu, ko grib... Un, jocīgi, pati šīs brīvības sajūta novāc mūsu vēlēšanās un mēģinājumus kaut ko radīt, izdarīt, saprast, it kā neitralizē mūs, noskaņojot mūs uz svētku noti. Šeit ir pilnīga pārpilnība, un viss pieder tev. Ja ir viss, tad neko nevajag.

Tā ir Viena Apziņas līmeņa sajūta.

Pamēģiniet kaut ko vēlēties, un Dvēsele atbildēs: „Nevajag. Tas ir viss noiets, tas viss ir aiz muguras.” Un atgriež mums bezgalīga lieliskuma un svētlaimes sajūtu.

(Mūsu jautājumus izlaižu.)

 

Vai tā ir tā pati vieta, kur Būtības ne reizi nav bijušas zemos plānos?

DA: Nē, šī vieta mums vēl ir priekšā.

Pateicamies par tādu burvīgu piepildījumu, par dvēseles svētkiem! Atcerēsimies šo stāvokli, tas ir ļoti dziedinošs dvēselei.

Jūtam, ka mēs vairs ne uz kurieni negribam... šeit ir tik labi, jo mēs taču esam sasnieguši labpatikas un baudu virsotni.

 

Ejam uz gāzes planētu. Ēzelītis ir priekšā, mēs vagoniņā. Mēs „braucam” augstāk pa vibrācijām. Planēta no šķidrām gāzēm iekšpusē. Ārpusē gāzveida atmosfēra. Augsta temperatūra. Uguns.

Tas ir kaut kur netālu no Galaktikas Centra.

Ļoti spoža gaisma, ļoti smalka gāze, ļoti augstas vibrācijas. Viss ir piepildīts ar neparastām gaismas plūsmām, kuras izplatās ar lieliem okeāna viļņiem.

Šeit cilvēka apziņa nedarbojas. Tikai jūsu vibrāciju sajūta var dot apziņas un realitātes līmeni. Darbojas Ugunīgais ķermenis un Augstākais Mentāls. Viņi mierīgi ieiet šajā „izliektajā telpā”.

Aizvācam analīzi, domājošo galvu. Ieslēdzam sajūtas, pilnīgi atslābināmies, aizvācam iekšējo saspringumu un nogurumu.

Planētas Būtība sagaida mūs kā Planetāro Logosu.

Novērsīsimies no formām un sakoncentrēsimies uz Būtības jušanu.

Ar savu Centru savienojamies ar planētas Būtību.

Es iegāju dziļi savā iekšienē. Tā tad arī ir saziņa mūsu iekšienē. Pacentieties nesajūtamo un neizsakāmo izteikt vārdos.

Nav tēlu. Sensens Dziļums, Izejas Punkts, caur kuru mēs ienācām Galaktikā. Šeit ir bijusi (un ir) civilizācija ugunīgajā līmenī.

Mēs esam iegājuši savā sensenajā stāvoklī. Izteikt vārdos neko nevaru. Nekādu zemes plāna sajūtu nav.

 

– Procesu apziņa.

– Viss ir noskaņošana, atspulgs...

– Deg deguna un pieres čakra, tur šie viļņi riešas.

– Jā, esmu šeit bijusi.

– Šeit ir ļoti viegli elpot.

– Vienkārši esība, smalkas vibrācijas...

 

Dziļā miegā mēs šeit mēdzam būt, tāpēc ka spējām kaut ko šeit saprast... Pajautājiet sev – šī vieta man ir pazīstama?

Mana dvēsele čukst: „Jā, jā, jā, jā, jā!!!! Biju, biju!!! Biju šeit ļoti laimīga! Pavisam citāda pasaule, kura nelīdzinās tai, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Mūsu pašreizējā pasaule ir ikdienišķa, darbīga, izzinoša, zinātniska, pamatojoša, pierādoša, uzstājoša, bet tur es vienkārši ziedēju, kā zied zieds, un man nebija pienākuma ne pret vienu!”

 

– Man bija grūti elpot, un man uzģērba skafandru. Es šeit neesmu bijusi.

– Jā, mana dvēsele ir bijusi un ļoti vēlas visu atcerēties.

 

Mēs varam nākt uz šo vietu savās meditācijās. Šī vieta ir skaidrības, tīrības, labestības un prieka klēts. Tas ir mūsu enkurs un mūsu piestātne...

 

Gaidām SB pieteikto planētu: „Mēs ieraudzīsim krāsās mirdzošu brīvu planētu tiem, kas nav gatavi laisties lejā uz plāniem dvēseles attīstīšanai.”

Mēs iztvaikojam... kā tvaiki, pa molekulām, arī manas molekulas iztvaiko un ieiet tajā mākonī, kurš ir augšā.

Tā ir pati Galaktika, Galaktiskā Būtība. Mēs šeit bijām, kad pārnācām šurp no citām Galaktikām. Tas ir Galaktiskais Logoss, milzīgs apziņu mākonis. (Mēs pazīstam Māti-Zemi, Tēvu-Sauli, un tagad – Galaktika.)

Mēs esam klātesoši dažādās vietās vienlaicīgi, visos punktos, kur mēs attīstījāmies Galaktikā. Pa lāsītei mēs ieejam katrā kopienā un pēc būtības kļūstam par milzīgu galaktisku kopienu. Tā nav planēta, bet pasaule... Iespējams, es nepareizi pārtulkoju. Tas ir visums, pasaule...

DA: Manā līmenī tā ir planēta-pasaule. Gan planēta, gan zvaigzne, gan ārpusplanetāra pasaule – pasaules, kopienas.

 

Mums uzgāžas Debesis, it kā ar pilnu spēku būtu sākušas spēlēt ērģeles – svinīgi un brīnišķīgi. Dvēsele raujas tam pretim, lido un burtiski piesūcas tam, it kā viņa to tik ilgi būtu gaidījusi visos sapņos, slēptās neapzinātās vēlmēs, visa dziļumā.

Lūk, tas!!! Lūk, tas!!! Lūk, tas!!!

Neparasta laime, bērnišķīga atklāta prieka sajūta raujas laukā no krūtīm.

Kļūstiet šī milzīgā būtne, vienkārši uguns mākonis, un sajūtiet, ka viss ir tik brīnišķīgi, ka jums vairāk neko nevajag.

Mirkli, tu esi skaists! Jel kavējies!

Lūk, šeit es paliktu uz visiem laikiem.

Asaras aizmiglo...

Ķermenis arī to atceras, un viss atveras tam pretim. Ir neiespējami aprakstīt, ka šeit ir brīnišķīgi, ar vārdiem, bet viss ir tik pārsteidzošs, tik pilnīgs – pašas enerģijas un emanācijas.

Šeit var strādāt, darīt, domāt, just. Nav obligāti jālaižas lejā, lai dzīvotu, šeit var atrast gan darbu, gan izklaides. Milzīga pilsēta, republika, un visur tu esi gaidīts, un tu esi savā vietā.

Tajā pašā laikā es neredzu tos, kas mani gaidītu. Viss ir harmoniski un pietiekami. Var nodarboties ar to, uz ko ir vēlēšanās un spējas.

Šeit var būt Dvēseles pilnīga realizācija. Pilnīga pieprasītība. Un tajā pašā laikā nevar teikt, ka tās būtu Mājas. Tā ir lieliska kopiena, kur mūsu patiesība jau ir iemiesojusies.

Tas, uz ko mēs tiecāmies uz Zemes un Saules sistēmā, šeit jau ir radīts! Taču šī kopiena ir pārāk augstu no mūsu pasaulēm, viņa ir ideāla.

 

– Visu ķermeni satricināja, mani vienkārši velk iekšā.

– Caururbjoša tuvības un piederības šai pasaulei sajūta.

– Neparastas sajūtas, ka es šeit esmu savā vietā.

– Tās ir Mājas, kuras pats būvē sev un mīļajiem.

– Atceros bērnības sajūtas, bija tās pašas jūtas un ticība šai pasaulei, tāpēc ka biju atnākusi no pasaules, kur tas viss ir iemiesots dzīvē.

 

Šī ir tā vieta, kur rada mūsu augstākie aspekti. Viņi šeit pilnveidojas. Un šeit eksistē arī ideālas Būtības, kuras ne reizi nav iemiesojušās. Un no viņām nāk šīs visaugstākās emanācijas.

Tā ir ideāla pasaule, kura ir viņu un mūsu, un visu pārējo būvēta. Tas ir paraugs, uz kuru tiecas dvēsele.

 

Kā mēs šodien esam piepildījušies, mēs ceļojam pa pasauli un iepazīstam visu pašu burvīgāko un lieliskāko, kas vien eksistē pasaulē, ko mēs varam tikai iedomāties!

Mēs beidzam. Mūsu pateicības visiem, kas bija ar mums šodien – tūkstošiem būtību. Tas ir vienkārši satriecoši!

Mēs to iegaumēsim, un tā ir programma, uz ko mēs tiecamies... Cik tāla ir mūsu realitāte no tā, ko mēs gribētu uzbūvēt!

DA: Tagad jūs sapratāt, KO jūs būvējat uz Zemes? To vēlaties ne tikai jūs, bet arī visas Būtības, kuras ir pabijušas Šeit, sākušas Šeit, ieraudzījušas TO. Un tālāk Mēs viņas nolaidām, lai viņas iemiesotu pašu skaistāko, kas ir viņu iekšienē. Atgriezieties un nesiet TO cilvēkiem. Stāstiet (kā Teicēji, Runājošie, Bojani) TO citiem. Neaizmirstiet TO, un nāciet ŠURP. TAS jums tagad ir atvērts uz visiem laikiem.

 

Vārti aizveras vieni aiz otriem, arvien vairāk un vairāk. Mūs nolaiž savā pasaulē, kurā ir gan Paradīze, gan Elle. Lai mēs domātu: ko es izvēlos? Kuru vilku es baroju?

Mēs saņēmām Dievišķo Piededzināšanu, lielisku un neaizmirstamu. Iekšienē mēs jūtam dvēseles brīvību, ugunīgu prieku, siltu un tīru, vienmērīgu un ne no šīs pasaules.

Mums ļāva sajust to, kas ir neapzināms, ar atvērtu zemes apziņu.

Mūsu uzdevumi atklājās savā grandiozitātē.

Mūsu misijas (zvaigžņu plūsmas misijas) izgaismojās ļoti skaidri.

Mēs esam radīti kā radītāji, skolotāji un zinātnieki.

Mūsu ceļš tikai sākas, un tagad mēs ieraudzījām mūsu mērķi tik skaidri, cik vien bijām spējīgi.

15 08 27 05   15 08 27 06   15 08 27 07

15 08 27 08

15 08 27 09

15 08 27 10

 

Pievienots 27.08.2015

http://sanatkumara.ru/stati-2015/nagrada-bozhestvennoe-prizhiganie

Tulkoja Jānis Oppe