Ceļojums uz Mājām

Sestā saruna ar Šri Juktešvaru

15.08.18.

Dārgais Šri Juktešvar! Es atnācu pie tevis uz sarunu, sveicināts!

Ļoti gribas atrast atvērtus portālus uz visuma sirdi, lai uzreiz – un tur!

Šri Juktešvars parādīja, bet es stāstu, ko ieraudzīju.

Ir jāiziet uz Būtību, uz Visu, Kas Ir, bet pēc tam jākļūst mazam, mazam, saraujoties līdz atomam, turklāt iekšienē paliek šis Viss, Kas Ir. Tu kļūsti par visuriekļūstošu atomu. Tu kusties nevis, kurp pagadās, bet pa savu sutratmu, kā pa sliedēm. Šķēršļi (lielas Būtības) apliec, izklīstot mazākos fragmentos, atkal savienojies.

Rezultātā izlēcu atklātā telpā bez sutratmas. Šeit es esmu jau bijusi. Manas atoma daļiņas ir noliekušās uz leju un noformējušas ar sevi tora meridiānus apakšā, tajā telpā, no kurienes es izlidoju. Bet es izlēcu no saviem nesējiem un saplūdu ar telpas uguni. Tas ir ugunīgs centrs ugunīga blīvuma veidā, bet es esmu klātesoša visur, tālu no centra, kur blīvums ir ļoti neliels.

Un robežu šeit nav.

Šeit absolūti nav ko darīt pēc zemes standartiem, bet vienkārši jāsaprot, kā šeit dzīvo un kādēļ rada. Kā rada, un ko dod tāda augsta apziņa cilvēkam. Jāsaprot ugunīgā realitāte.

Atradu iekšienē Alfu, manu pavadoni pa ugunīgo pasauli. Viņa ir gluži kā punkts manā iekšienē.

Alfa: Mēs visi šeit eksistējam vienā formā, tikai apziņas centri ir dažādi. Tavs apziņas centrs atrodas tiešā redzamībā no manis, un mēs varam viegli sazināties, lai pat tev pagaidām nav “pasta”.

Kamēr viņa runāja, es ieraudzīju sevi kā tādu pašu mirdzošu punktu...

Bet tikko kā es biju Viss, Kas Ir...

Alfa: Šeit ir arī citas apziņas formas. Tu vari ieiet un pētīt.

Atradu komētu ar milzīgu ugunīgu asti, saplūdu ar viņu, sāku “izjust” viņu. Bet atradu tikai viņas lēno minerālo apziņu. Izlidoju un laidos tālāk lidojumā. Un te apjēdzu, ka es skatos uz sevi no malas. Un tur, kurp es lidoju maza, es jau esmu Liela.

Šī sīciņā mana atoma-visuma apziņa šaudās manā lielajā apziņas-visuma laukā.

Apzinos sevi-Lielo – kas es esmu? Un saprotu, ka tās ir milzīgas kāpnes ar apziņām, katru no kurām mēs iemācīsimies atsekot, kad ieiesim atbilstošā formā ar atbilstošu apziņas līmeni un ienesīsim šajā formā cilvēka pētnieka prātu.

Būtības nav pētnieki, viņas eksistē un ar to rada telpu dzīvei. Viņu dzīve ir pavisam citāda nekā sīciņām radībām. Viņu dzīve (no mana sīciņā redzes viedokļa) ir Eksistēšana, pakāpeniska vai ātra Sadegšana, turklāt transformācija un vienas vielas un apziņas pāriešana citā. Kvantu lēcieni un citi transformācijas procesi. Tas ir gluži kā liels pulkstenis, kurā katra detaļa zina savu mācību un vienkārši izdzīvo savu kopējās noskaņas daļu.

Var pamēģināt iziet uz nākamo, smalkāku slāni, kurš aptver tevi un iekļūst tevī. Šeit apziņa ir vēl tālāk no manējās, un es sev liekos kā sapņojoša būtne, vienkārši aizmigusi. Šeit skaidri visa dzīve ir sakoncentrēta iekšienē un izejas uz āru nav, apziņa nelaiž, atgriežot atpakaļ. No ārpuses apziņa ieiet dziļā miegā, aizveras.

Dzīve ir koncentrēta kaut kur manā vēderā. Vēders – tā ir mana telpa, kur “brāzmo” dzīve, bet apkārt ir realitāšu miegs, kurš atslēdz manas smadzenes. Saprotu, ka, tikai atslēdzot manu dienas saprātu, es varēšu kaut ko saprast arī šeit. Droši vien vajag tikai mentālo apziņu vai augstāku, lai saprastu tādas realitātes likumsakarības.

Lūk, tās apziņas dziļās daļas, par kurām rakstīja Sets. Ieejot šeit miega dziļās daļas laikā, mēs neredzam sapņus. Bet zināšanas, šeit pasmeltas, pēc tam ieliekam vizuālu sapņu zemes tēlos, savienojot tos ar dienas saprātu.

Sapratu – šeit nav domas, tāpēc mana domāšanas kārbiņa aizveras un vienkārši atrofējas. Šeit ir Cita Apziņa, kura nebalstās uz mūsu priekšstatiem. Ienirstu ar apziņas staru sev vēderā, kur ir dzīve un kustība. Tas ir mans kodols. Viņš sastāv no daudzām galaktikām. Piena Ceļš ir norakts kaut kur dziļi centrā. Nokļūstot pie viņa, atvēru vairākus portālus, ieurbjoties iekšā, un tas viss milzīgā ātrumā. Atradu Piena Ceļu, visu ietītu putekļu mākoņos, gluži kā noslēgtu, paslēptu no svešām acīm. Redzu viņā trīs milzīgus Centrus-Saules. Iespējams, no šejienes mums ir Svētās Trīsvienības jēdziens.

Ieeju katrā Saulē un pētu. Sapratu, ka tie ir mūsu Galaktikas visuma visas enerģijas Avoti, ģeneratori-starotāji. Visi trīs ir dažādi pēc funkcijām. Viens dod saules tipa enerģiju – gaismu un uguni. Otrs dod apziņu un kārtību. Trešais dzemdina būtības, uzstādot viņās dzīvības resursu.

Pašlaik atceros ezotēriskās zināšanas. Trīs radīšanas viļņi – ugunīgais, matērija, monādes. Kaut kā tā. Tikai droši vien tas nav secīgi, bet uzreiz.

Viņu emanācijas, viņu radījumi ir apakšā, zem viņiem, rezultātā izskatās kā melni tīmekļi un putekļi (materiāli). Ielidoju viņu emanācijas, šajos putekļos, un redzu aptuvenus attēlus, kādus tagad ir redzējuši visi – mūsu materiālo kosmosu.

15 08 19 01

Atgriezos vietā un uzlidoju VIRS Avotiem, lai saprastu, kas es esmu. Mani var saukt par Jumtu, vāciņu. No Manis lejup, pie Avotiem un zemāk iet daudz sutratmu-diedziņu. Trīs Saules ir trīs manas acis. Saprotu, ka esmu līdzīga medūzai. Atradu medūzas attēlu...

Ja medūzai ir tik sarežģīta uzbūve, ko tad lai saka par Mani Lielo?

15 08 19 02

Nākamo reizi uzzināšu vēl kaut ko. Mans uzdevums ir apzināties no materiālā saprāta redzes viedokļa.

Pateicos visiem, kas man palīdzēja! Un Šri Juktešvaram un Alfai īpaši!!!

 

Pievienots 19.08.2015

http://sanatkumara.ru/stati-2015/puteshestvie-domoy

Tulkoja Jānis Oppe