Kurp mēs tiecamies?

15 05 16 01

Vladimira Mazničenko vēstule 15.05.15.

Sveicināti, dārgā Natālija! Labprāt apmeklēju jūsu vietni, bet gribu izteikt īpašu pateicību par čenelingu ar Dievišķo Aizgādni „Kāda ir mūsu dzīves jēga”. Apbrīnojami vienkārši, saprotami un tai pašā laikā dziļi pārliecinoši un izzinoši.

Var tikai just līdzi cilvēkiem, kuri neapgrūtina sevi ar dzīves jēgas meklējumiem, kuri tiecas nevis pēc zināšanām un garīgas attīstības, bet pēc bagātības un varas, un pauž augstu oratora mākslu politiskās debatēs, kuras bieži aiziet līdz histēriskai kvēlei.

Tomēr katrs cilvēks atrodas noteiktā dzīves situācijā un formē savu paša paralēlu realitāti. Bet visas realitātes uz mūsu planētas ir cieši savītas un savstarpēji saistītas, un mums ir apzināti jāformē savstarpējās saprašanās portāli.

Bet dažreiz patiešām vajag apstāties un no malas paskatīties uz sevi un savām darbībām. Dažreiz tāda pasīva apcere var būt daudz efektīvāka par jebkādu darbību:

„Pieņemiet, ka jūs esat atnākuši Virsotnē.

Nu, pastāviet Virsotnē, nu, pastāviet... nu, papriecājieties, nu, pieņemiet to, kurp jūs tiecāties.

Jums jāskrien atpakaļ? Bet kādēļ? Vienkārši esiet brīdi šeit... baudiet TO...

...Šeit pazūd ēna. Šeit nav dualitātes. Šeit ir pilnīga Vienotība un Pasaules, kuru jūs radījāt, Mēs ar jums radījām, Pieņemšana...”

 

Ar cieņu, Vladimirs.

***

Pateicos Vladimiram par sapratni.

Patiešām, bet kurp mēs tiecamies? Kā dēļ ir visa mūsu cīņa? Kurp ved mūsu likumi, morāle, visa mūsu rosīgā, nenogurstošā darbība, tiekšanās uzlabot dzīvi?

Un kā dēļ ir mūsu kari? Vai tiešām dēļ ērtības dzīvot uz planētas, neko nedarot, lai kāds tevi nodrošinātu ar visu nepieciešamo? Tā taču ir parazitēšana... Cilvēki grib kļūt par parazītiem? Tas ir viņu mērķis?

Mūsu pārdomas, mūsu meklējumi, mūsu zināšanas, mūsu veiksmes un strupceļi – uz ko noskaņojamies, un kāda ir ideja un mērķis? Kas ir dzīves rezultātā? Ko mēs PATIEŠĀM gribam?

Neviens nekad nav domājis, ka mēs gribētu uz fiziskās planētas atjaunot Dzīves Virsotnes Skaistumu un Mīlestību.

Tur mēs arī dzīvojam – Būrī, sapņojot to apzeltīt.

Es piesaucu Dievišķo Aizgādni un lūdzu parunāt ar mani par cilvēka sapņa un tiekšanās uz Pilnību tēmu. Jo tā Pilnību, ko mēs toreiz (meditācijā ar D.A.) sajutām, nevar izjust ārpus sevis. Tas nevar tik ne nopirkts, ne sasniegts kaut kā citādāk, kā tikai ar garīgās izaugsmes un savu Augstāko Spēku un Iespēju izzināšanas palīdzību.

Gluži kā pavērās Maģiskas Durvis uz saviem Sapņiem...

Man liekas, Sapņojošās Būtības, par kurām es reiz uzzināju caur Amoru pēc viņas aiziešanas, rada ne tādu pasauli, kādā mēs dzīvojam. Mēs naktī slepeni viņas dzirdam, viņas apsveic mūs, noskaņo gluži kā mūzikas instrumentu, miegā, taču dienas dzīve no jauna izskaņo mūsu stīgas.

Kāpēc? Šeit nav harmonijas? Kāpēc mēs esam tādi tumši šeit? Mūžīgi neapmierināti, mūžīgi skrejoši un mūžīgi noguruši?

Kā saglabāt jēdzieniski noskaņu šeit, uz Zemes – (uz Zemes miegā, jo šķiet, ka šeit mēs pa īstam guļam)? Kā būt šeit saskanīgai ar Sevi Īsto Tur? Kā iemācīties dzirdēt Dvēseles Iekšējo Pilnību? Kā to iemantot? Kā iemācīties dzīvot tā, lai dzirdētu Sevi Vienmēr?

 

Dievišķā Aizgādne:

Patiesībā jūs vēl neesat virsotnē. Jūs esat pieejās. Jūs esat Manis apdedzināti, bet neesat pagaidām sadeguši...

Un nevajag, lai jūs sadegtu agrāk, nekā spēsiet šeit dzīvot un BŪT TĀDIEM VIENMĒR.

Jums stāv priekšā vēl ilgs ceļš, bet jūs tagad zināt, KURP UN KĀDĒĻ.

Tas ir pats svarīgākais.

Nāc pie Manis biežāk, aizmiedz ar Mani un Mīli Mani tāpat kā Es tevi. Palūdz, lai Es ņemtu tevi pie Manis vienmēr, un tu kaut ko iemācīsies.

Nenozīmē, ka Mēs vienmēr esam Mierā un Priekā.

Nenozīmē, ka Mums nav darīšanu. Mēs Radām Visumu.

Bet Mums ir Sapnis un Patiesība...

Bet mums ir ar ko dalīties ar jums.

Bet Mums ir neremdētas Laimes un Bezgalīgas Mīlestības Vēlēšanās.

Mīlestības visos Daudzdimensionalitātes Līmeņos, nevis tikai pie Mums Sistēmā...

Kā tu uzskati, ja tavā pasaulē norit kari, Mūs tas nekādi neietekmē?

Ja tev sāp sirds, tas tevi nekādi neietekmē?

Ja tev ir slikti ar aci, tu to nejūti?

Kas apakšā, tas arī augšā...

Kāpēc Mēs visi esam koncentrēti uz jums?

Mēs ārstējam Sevi, labojam savas kļūdas un līdz galam nepadarīto, savus tālredzības trūkumus un misēkļus. Tā mēs attīstāmies un augam Saprātā un Zināšanās. Taču Zināšanās tikai palīdz Mums IEMIESOT savu Ideālu, tās ir tikai pielietojamā zinātne Tam, kas veicina visu mūsu iedzimto dievišķo iezīmju Atklāšanos un Uzplaukšanu.

Mēs taču arī nespējām radīt To, ko Tēvs Nolēma Šeit Radīt...

Bet Mēs nesēžam, rokas salikuši, mēs rīkojamies.

Un, lūk, tāda Piededzināšana taču iedarbojās uz tevi? Tu taču saprati?

Jaunās enerģijas ir atnākušas uz Zemes. Mēs tās nesam, Mēs tās arī radām.

Nav svarīgi, cik hercu tagad ir uz planētas, kā spīd Saule, cik parseku ir līdz Galaktikas Centram... Nav svarīgi, cik tu nodzīvosi... Tāpēc ka Mums ir savi Mēri un savs Laiks.

Tas ir Laiks, kuru var atgriezt, saspiest, pastiprināt un pavājināt, piemērojot Sapnim. Bet var pamirt un vienkārši Būt...

„Mirkli, tu esi skaists! Jel kavējies!” – es atcerējos Gēti...

15 05 16 02

(No lielā vācu zinātnieka un rakstnieka Johana Volfganga Gētes (1749. – 1832.) traģēdijas „Fausts”. Tie ir vārdi, kurus saka Fausts, izklāstot savu nosacījumu darījumam ar velnu Mefistofeli. Tas ir gatavs izpildīt visas zinātnieka vēlēšanās, taču zinātnieks baidās, ka reiz pienāks brīdis, kad viņam pat nebūs ko vēlēties, un viņš pazaudēs dzīves jēgu, mocīsies un cietīs. Tāpēc Fausts lūdz Mefistofelim pārtraukt viņa zemes eksistenci, kad viņš sasniegs visaugstāko laimi un vēlēsies, lai tā turpinātos vēl nedaudz („Jel kavējies!”) – un, lūk, tajā pašā mirklī Mefistofelim ir jāaptur Fausta dzīves laiks un jāaizrauj viņš sev līdzi uz pekli.

„Spārnotu vārdu un izteikumu vārdnīca” http://dic.academic.ru/

 

Es atcerējos šo izteikumu, bet jēga tagad ir apgriezta – kad tu izzini šo mirkli, tu tieksies dzīvot Šeit un BŪT TĀDS VIENMĒR...

D.A.: Jā, tās nav lamatas, tās nav velna intrigas, tā ir dzīves jēga, tas ir Paraugs, uz kuru tiecas cilvēce visu savu vēsturi. Un ir tiekusies Vienmēr, no Dibinātājiem līdz Dibinātāju Dvēseļu Iziešanai no planētas.

Un tāda Iziešana jau ir notikusi?

Nē, dārgā, tā notiek, Tagad notiek.

Kāpēc?

Tāpēc ka ir pienācis laiks nogurt no tādas darbības un nedaudz jums atvilkt elpu. Pārāk ieilgusi ir jūsu bez-mirdzēšana (безбрежье)...

Paskaidro pēdējo Vārdu...

Bez-mirdzēšana... Lai iemirdzas (забрезжит) gaisma prātos... Ar stariem apgaismo Tumsas Valstību... Uzziniet, kādēļ jūs šurp pacēlāties.

Vai tad mēs nenolaidāmies? No kurienes Tu runā? No apakšas?

Nav augšas un apakšas. Jums viss ir apgriezts. Jūs paceļaties pie Manis, izejot brīvībā. Bet jūs arī pacēlāties no pilnīgas Tumsas, kur jūs aiznesa pārbaudījumi un ziņkāre. Ne katrs ir atgriezies, ne katrs ir sapratis to, kur viņš ir bijis un kādēļ atnācis šurp. Patiešām tagad sākas uzkāpšana uz gaismu, bet bija uzkāpšana uz tumsu.

Es lieliski saprotu šo izteikumu, šo tēlu... Es redzēju mūsu Pasaules-ēku, kura kā nedroša laiviņa peld Tumsas, Pirmmatērijas, neizpaustas vai neapstrādātas realitātes okeānā...

Mēs taču sakām, ka mums viss vēl tikai tiek radīts, un apkārt mums, mūsu visumam, VISUR ir neizpausta matērija... Un pieejās gaišajām realitātēm visbiežāk stāv tumsība, neapstrādāta materialitāte. Es Tevi pareizi saprotu, Dievišķā Aizgādne?

Lai apjēgtu gaismu un bezgalību, katrai dvēselei ir jāiziet Bērnudārzs. Tas nostāda Dvēseli vajadzīgajā virzienā un dod grūdienu attīstībai, un tāds grūdiens – tā ir dzīves jēgas sapratne, tiekšanās uz jēgas iegūšanu, bet pēc tam tās iemiesošana sevī un savā realitātē.

Lūk, tu būvēsi realitāti tagad, pēc „piededzināšanas”, nedaudz citādi. Kā?

Pagaidām nezinu. Es vēl pa īstam nedzīvoju apzināti katru mirkli. Droši vien man iestāsies kaut kas jauns, nedaudz pagaidīsim...

Tu mums tagad izstāsti, kādēļ mēs šurp „pacēlāmies”?

Droši vien jāsāk ar to, ka tu piedzimi kā zvaigzne. Un tu ne pārāk zināji, kā iekārtota pasaule, kādēļ esi piedzimusi, kas tas ir – šī pasaule, kā tu dzīvo?

Jā, es atceros no sapņiem...

Pat ne tikai no sapņiem, tu jau tur bieži mēdz būt, savā Pirmsākumā...

Kādēļ vispār tika radīts Cilvēks? Kādēļ tiek radītas visas rases? Ko gribēja Radītāji, strādājot pie fiziskās pasaules radīšanas un uzdodot šo pasauli apgūt tādiem neveikliem un tādiem nekautrīgiem Radītajiem-cilvēkiem?

Mēs gribējām vienu – apgūt visas realitātes, piepildīt tās ar Saprātu, ieiet radītajos ķermeņos katrā līmenī un paskatīties, kas būs.

Kas būs? Kā mūsu Saprātīgumu ienest šajā līmenī? Kā Saprātu atklāt pa visu daudzdimensionalitāti, lai loģika piemistu Būtībām, bet Saprāts Cilvēkiem?

Kā savienot gaismu un tumsu? Kā piepildīt ar izpaustu gaismu to Vienotību, kura pagaidām nav mūsu varā? Kā apgūt tās pasaules, kurās Mēs pat degunu pabāzt baidāmies?

Mums palīdz tie Radītāji, kuri ir nolaidušies līdz dibenam. Tie, kuri jūsu valodā tiek saukti par Tumšajiem. Viņi ir arī citos plānos, tur ir arī mans tumsas aspekts... un tavs, un katram ir...

Bet mēs redzam savu apakšējo astrālu, ejam pie sevis lejup, viņi ir tādi mīļi, un tur ir tik miermīlīgi un klusi...

No kurienes tad uzradušies tie, kurus mēs nemīlam?

Tie arī esat jūs. Jūs esat VISS, KAS IR.

Jā, esmu to jau dzirdējusi, un esmu izgājusi uz to līmeni. Taču duālā apziņa neļauj man to pieņemt līdz galam...

Kā izdarīt, lai mana bargā un kareivīgā daļa kļūtu klusa un miermīlīga kā mans otrās dimensijas aspekts? Es gribu mieru uz planētas, es vēlu labklājību katram cilvēkam – bērnam, pieaugušam, vīriešiem un sievietēm. Kāpēc mēs pastāvīgi cīnāmies? Kādēļ mēs tā dzīvojam? Kāda ir tādas dzīves jēga? Kāpēc mums pietrūkst sapratnes un vēlēšanās mīlēt citam citu? Ja es esmu VISS, KAS IR, kāpēc es nevaru izdarīt tā, kā ES GRIBU? Kāpēc nevaru uzbūvēt realitāti VISA, KAS IR vārdā?

Man žēl, bet tev vēl nav pilnvaru runāt visu vārdā, kaut arī tu izej uz VISA, KAS IR realitāti... Tu nesaproti pasaules uzbūvi... Izej tagad!

Es izgāju savu Saules Es līmeni...

Un atkal šeit ir zeme un debesis, blīvums un smalkas pasaules. It kā Saules kodols būtu magnēts, kurš visas dvēseles notur ar savu gravitāciju... Ieejot savā kodolā, nolaižoties (jeb paceļoties?), es redzu, ka šeit ir gaisma, bet tikai ļoti lēna. Gaismas palēninājums organizē realitāti tā, ka šeit visas reakcijas ir palēninātas, un var nesteidzoties saprast, kas ir iekšienē un ārpusē, salikt pa plauktiņiem, apturot ugunīgo ķermeņu trako virpuļošanu.

Skaidri saprotu, ka starpība ir tāda, ka šeit visi ir mērķēti uz lietām, formu vispār un popularitāti, slavu. Uz varonību vai varu, uz ieguvumiem vai ērtībām. Pasaule pagaidām neatbilst cilvēka iedzimtajām debešķīgajām vajadzībām, bet Paradīzē cilvēks nedzīvotu – tur nav ko darīt...

Es kā VISS, KAS IR esmu radījusi sev vīrusu humanoīda personā, lai aizvāktu burvīgumu, stagnāciju, to vēlēšanos pastāvīgi atrasties Nirvānā, to bezgalīgās Mīlestības un Laimes Stāvokli. Vajag virzīties tālāk, vajag atrast izeju no Paradīzes, lai radītu, darbotos, kustētos un virzītos tālāk attīstībā. Un nepazaudētu Paradīzi dvēselē.

Bet tagad es saprotu, ka mēs vienalga gribam tikai vienu – atkal kļūt par Dievišķību, atkal BŪT.

Nu kā tu nesaproti. Mēs jums to neatņemam, jūs varat BŪT un DZĪVOT vienlaicīgi. Jūs esat aicināti savienot savu kustību un Eksistences augstākās Kārtības. Jūs esat motors, kodols, blīvums, bez kura mums vairs nav interesanti dzīvot. Jūs esat Kodols, Realitātes Centrālais Atoms, realitātes vadošais posms.

Centrālais Atoms tur formas visas atomu saites, vai ne tā?

Jā, līdz zināmai pakāpei.

Kā tad mēs vadām, kad neko nevaram?

Jūs vadāt kā mehānisms, kurš ielikts jūsu pasaulē, pagaidām mehāniski un neapzināti veicot to, kas jums uzlikts. Taču mēs tad arī tiecamies uz vislielāko apzinātību jūsu pasaulē.

JŪSU REALITĀTĒ JUMS JĀIEMĀCĀS BŪT UN DZĪVOT VIENĀ UN TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ. Tad jūs kļūsiet par Augstākās Kārtības Būtību, tas ir, Atnāksiet Mājās nobrieduši un pieauguši.

Jūsu vēlēšanās pagaidām ir līdzīga vēlmei atkal kļūt bērnam. Skaties, kādu bildīti tu atradi ilustrācijai. Bērnība jums ir kļuvusi par laimes simbolu. Bet tā ir nepareiza dzīves izpratne. Vienkārši pieaugušo dzīvē jūs pagaidām neesat iemācījušies atrast jēgu un laimi. Visa jūsu dzīve sastāv no pretrunām. Tās ir iekšienē.

Tās vienkārši plosa mūsu dvēseles. No vienas puses, mēs iekšēji ZINĀM, ko mēs gribam. Bieži tas pat ir neapzināti, taču intuitīvi mēs jūtam noskaņojumus un vēlēšanās. Bet dzīve pilnīgi tam neatbilst, tāpēc ka DARĪŠANAS IR BEZGALĪGAS...

Kā apturēt savu skrējienu?

Nē, nevajag apturēt, tā ir nāve. Iemācies Būt un Dzīvot VIENLAICĪGI...

Mēs atgriezāmies (mūs atgrieza) pie Kristus-apziņas idejas – ienest mūsu Dzīvē Radītāja Bezgalīgo un Beznosacījuma Mīlestību pret visu radīto. Un augstākā pasaule tagad potē mums šo Mīlestību, mēs esam pagājuši zem Mīlestības-Vieduma Stara un mācāmies kā skolnieki. Tātad bērnība klusītiņām aiziet, un pusaudža pasaule – pretrunīga, asa, neērta un brīnišķīga tagad iestājas cilvēku rases dzīvē.

Pateicos Tev, mūsu Dieviete! Nāc pie manis sapnī, lūdzu!

15 05 16 03

 

Pievienots 15.05.2015

http://sanatkumara.ru/stati-2015/kuda-mi-stremimsya

Tulkoja Jānis Oppe