Ceļojums uz Gaismas Pilsētu virs Kijevas

Kijeva, 14. gada februāris, meditācija pēc

miera nesēja darba ar Maidanu

(No arhīva)

15 03 25 01

Mēs aicinām tos, kuri grib pabeigt mūsu semināru. Mēs aicinām visus un vienkārši gaidām tos, kuri atnāks.

Atnāca Atēna, turklāt viņa ir neparasta, ne pārāk līdzīga grieķu Atēnai. Tāda smalka, gracioza un ļoti gaiša. Viņa grib mums pateikties.

Pašlaik mums katram dod kaut kādus miera nesēja atribūtus. Tā ir balva par mūsu darbu, par mūsu mīlestību, par mūsu notiekošā pārapzināšanos. Mēs taču daudz šajā seminārā domājām par tiem spēkiem, kuri bija Maidanā. Mēs daudz apzinājāmies, uz kaut ko mēs palūkojāmies citādāk. Un, pateicoties mūsu pūliņiem tajā skaitā, viss normalizējās. (Šis seminārs beidzās ar to spēku nomierināšanu, kura bija Maidanā. Esmu stāstījusi par savu ceļojumu uz pašu Maidana sirdi pēc semināra.)

Un mums tagad grib lauru vainadziņus uzlikt galvā... Un liek tos nevis galvā (tāpēc ka tur ir kronis), bet uz labās rokas. Lauru vainadziņu. Tas ir kā lentas, kuras maidaniešiem bija uz piedurknēm dzelteni gaišzilas.

Ap kaklu arī aplika platu vainadziņu no ziediem, kā parasti sagaida ceļotājus Bali salā.

Mums katram ir savs apsveikums. Kādam dod karogu rokās, kādam ir kaut kādi uzpleči, apsēji. Tas kaut kā ir saistīs ar kara atribūtiku, bet pārtaisīts uz miermīlīgu toni. Kādam dod palmas zaru, kādam rokās ir balodis. Kādam ir mirtes zariņš.

Mūs tagad iesēdināja lielā grozā, tādā, kāds mēdz būt gaisa baloniem, un ceļ augšup. Viss ir svinīgi, priecīgi, apkārt ir ļoti daudz gaismas.

Mums pateica, ka mēs pildām savu miera nesēja misiju, tāpēc mūs arī pacēla šurp, lai mēs no augšas paskatītos uz šo pilsētu... bet ne uz Maidanu...

Lai paskatītos uz Gaismas Pilsētu, kura ir virs Kijevas. Viņa ir ļoti zemu pašlaik nolaidusies. Caur mums pagājušajā gadā laida lejā Gaismas Pilsētu uz Kijevu liela, liela negaisa laikā naktī. Un tagad mēs uz šo pilsētu vienkārši atnāksim un paskatīsimies, tā ir kā balva par to, ka mēs pacentāmies nodibināt mieru šeit, uz Zemes. Mums ir ekskursija uz šo brīnišķīgo Gaismas Pilsētu.

(Skatāmies.) Šeit ir ļoti daudz smaiļu. Pilsēta mirdz gaišās astrālās enerģijās, it kā visa sastāvētu no elektrības. Es teiktu, ka tur ir nelielas mājas, atgādina 19.-18. gadsimtu. Tādas nelielas būves... tikai izturīgas, it kā nesen uzceltas. Un daudz baznīcu smaiļu.

(Notiek salūts.) Tā mums salutē!

Interesanti, kuru kur nolaida? Mēs pašlaik jau esam Pilsētā. Man liekas, es eju pa ielu, un man zem kājām ir bruģakmens, viss it kā 18. gadsimta pilsētā.

– Nezin kāpēc kaut kādas vienlaidu mājas. Ga-aras. Man nezin kāpēc nāk divslāņu mājas, ar diviem stāviem.

Nu jā, tās tieši arī ir vidus Eiropas divstāvu mājas. Kurš ir bijis Eiropā vecpilsētās – lūk, apmēram tādas pašas.

– Vecas mājas...

Tā ir Gaismas pilsēta. Kāpēc tur ir tāda arhitektūra?

Tā ir zemiešu, kuri aizgājuši, nostaļģija. Viņi taču gan 18., gan 19. gadsimtā gāja prom, palika tur. Viņi uzbūvēja savu pilsētu, un kopš tiem laikiem uztur šo arhitektūru, lai tā viņiem atgādinātu zemes būves.

Un nezin kāpēc šeit ir tukšs. Nav cilvēku, kuri mūs sagaidītu. Neviena nav. It kā pilsēta būtu atstāta.

Mums rāda, ka viņa ir vecajās enerģijās, ka viņa pat mums jau ir paveca, tāpēc mums tiks piešķirta tukša vieta, lai mēs pēc tam uzceltu savas pilsētas pēc saviem priekšstatiem. Man apstiprina, ka tas viss ir pareizi, tāpēc ka šī pilsēta kādreiz dzīvoja, bija dzīva, un šeit ir atstāti Glabātāji. Mēs tagad palūgsim, lai atnāktu Glabātājs un pastāstītu mums par šo pilsētu.

Atnāca vīrietis veclaicīgā garā brokāta halātā. Ļoti skaists apģērbs, un viņam ir tāda veclaicīga augsta cepure. Un rokās griezts apzeltīts zizlis. Viņš izskatās ļoti reprezentabli, priecīgs un draudzīgi noskaņots.

Nu, beidzot taču es esmu sagaidījis vismaz kaut kādu kompāniju no Zemes, citādi es jau sāku garlaikoties.

– Pastāsti mums, lūdzu, par šo pilsētu.

Kāpēc tā jums atgādina Podolu[1], tāpēc ka tā ir vecā pilsēta virs Kijevas. Un tās dvēseles, kuras augšupcēlās... mūki, svētie, vēl kaut kādi ļoti apskaidroti cilvēki... šeit sev izdomāja tādu vietu, lai nebūtu tik tālu no Zemes, lai viss būtu līdzīgs Zemei, lai liktos, ka viņi it kā turpina dzīvot uz planētas, kaut gan viņi jau ir aizgājuši no fiziskā plāna un izdzīvo šeit savas astrālās dzīves.

Par cik notika apvērsums...

– Bet kāpēc tu to sauc par “apvērsumu”? Ko tas nozīmē?

Tas ir tēlains apzīmējums tam, ka cilvēki iztaisīja izvērsumu uz nākamo plānu. Mēs te jokojam, ka “apvērsums” notika. Patiesībā viņi jau ir aizgājuši uz mentālo plānu, bet astrālā mēs šeit apsargājam, lai tas viss būtu uz vietas, lai jūs nāktu šurp ekskursijās no savas pilsētas un lai būtu ko aplūkot. Nevis vienkārši visur tukšs, bet lai būtu kaut kas, ko var apmeklēt no vēsturiskā redzes viedokļa. Viss tas mums ir ļoti dārgs, mēs visu to ļoti mīlam, apsargājam, glabājam.

– Vai tu vari pastāstīt, kurp aizgāja dvēseles, kuras dzīvoja šajā pilsētā?

Viņas aizgāja katra savu ceļu, tāpēc ka bija piešķirts augšupcelšanās vilnis. Dvēsele aizgāja turp, kurp viņa gribēja.

– Bet kurp viņas aiziet?

Viņas aiziet uz gaismu. Kas tur ir, es jums nevaru pateikt. Es vēl tur neesmu bijis, bet zinu, ka viņas tur apmācīsies, viņām tur viss ir labi, jūs par viņām neuztraucieties. Es tagad gribu ievest jūs Dievnamā.

Atver skaistus grieztus vārtus. Mēs ieejam Dievnamā. Viņš ir pavisam citāds nekā mūsu dievnami. Tur nav sveču, ikonu. Vienkārši enerģētiski spēcīga vieta. Tur ir ļoti skaisti, taču diezgan tumšs.

Kāds kaut ko redz? Stāstiet.

– Tas ir Kijevas dievnams.

– Ebreju?

– Sinagoga... bijuši ugunsgrēki, vāciešu lielas postīšanas. Lūk, viņi tad arī aizgāja...

Es vispār neesmu ebrejs. Mums šeit nav nacionalitāšu. Mēs neatšķiramies pēc nacionalitātēm. Mēs esam dvēseles. Mēs taču varam ieiet dažādās nacionalitātēs – gan ebrejos, gan ukraiņos, gan francūžos, poļos, kuros gribam. Mums te nav nacionalitāšu. Un mūsu Dievnams – tas ir Vienkārši Dievnams, lai mēs to varētu apmeklēt un atrasties augstu vibrāciju vietā, piepildīties ar enerģiju, piebaroties, skaitīt lūgšanas un savienoties ar Dievu. Mums nav nekādu noteikumu lūgšanām, nav pašu lūgšanu, mēs vienkārši sirdī savienojamies ar Dievu. Šeit vienkārši ir augstāks portāls, bet tā mēs arī mājās varam to pašu darīt, taču par cik mums agrāk bija dievnami, tad mēs tos atstājām un uzbūvējām tos vēl labāk nekā uz Zemes.

Ko jūs vēl gribētu apskatīt?

– Es jau uzreiz pajautāju, vai ir slimnīca.

Slimnīcu te nav, mēs neslimojam, bet ir kaut kas līdzīgs kūrortiem. Tas ir, jā. Tas, kur jūs varat saņemt kaut kādas procedūras un tā tālāk.

– Bibliotēkas pie jums ir?

Ir. Bibliotēka ir Dievnamā pašā augšā.

Mēs tagad saskanīgi devāmies augšā pa kāpnītēm, diezgan tumšām. Glabātājs ieved mūs kaut kādā goda istabā. Visas grāmatas šeit ir elektroniskā veidā, kā mazas flash atmiņas, pavisam nelieli informācijas nesēji. Tie novietoti uz plauktiņiem, kārbiņās pa vairākiem gabaliem. Un šo flash atmiņu var ielikt ekrānā, un ekrāns apgaismos jums jūsu dzīvi. Tā viņi ir modernizējuši savas bibliotēkas.

– Bet mēs esam hiperborejiešu pēcteči?

Ak jā. Ak jā. Hiperborejieši ir mūsu vecākie brāļi. Un viņiem te netālu ir Hiperborejas pilsēta. Arī astrālajā plānā vēl palikusi. Viņi arī jau aiziet, ir aizgājuši vai aiziet. Augstākajā astrālā Hiperborejas pilsēta vēl ir palikusi.

– Bet mēs varam to apmeklēt?

Viņš kaut kā sastomījās. Es tā saprotu, ka to viņam nevajag jautāt, tas nav viņa kompetencē.

Jāpajautā saviem augstākiem aspektiem, vai jūs varēsiet apmeklēt šo pilsētu, man pie viņas nav pieejas. Es šeit esmu savā postenī.

– Mēs tev pateicamies! Mēs gribētu apskatīt mitekļus, kā mēs te dzīvojām.

Labprāt.

Mēs atkal kāpjam lejā pa kāpnītēm. Bet daži izlec tieši pa lodziņu un lido. Mēs varam iet kājām, un varam lidot. Tas ir, mēs visi varam nekāpt lejā...

Un mēs dodamies uz vienu dzīvojamo māju tieši iepretī, patiešām it kā veclaicīga māja. Tur ir mazi lodziņi, daudz stikliņu. Kaut kāda veranda.

Mēs ieejam šajā mājiņā. Kāds ieiet, kāds ielido... Bet tur iekšā ir ļoti liela telpa. Mājiņa pati ir neliela. Bet telpa it kā izstiepjas, paplašinās. Pēc mūsu vēlēšanās viņa var būt lielāka, un var būt mazāka. Lūk, kas tas ir “nav telpas”. Tas ir, mēs paši viņu radām un paši regulējam. Varam arī tagad gaismu visur ieslēgt. Un redzam, ka telpa iet dziļi, dziļi uz leju. Mēs te no augšas skatāmies.

Dažādos plauktos dažādas mantas. Gan sēdekļi, gan skapji karājas. Viņi taču lido, tāpēc ir vienalga, kur viņiem atrodas trauki un mēbeles. Un, vai viņi izmanto, nezinu, protams, bet lietas viņiem pa sienām stāv. Bet kur viņi guļ?

Mēs praktiski neguļam. Mums taču nav nakts.

Mēs brīnāmies, ka viņi neguļ.

Mums ir dīvāniņi. Ja esat noguruši, tad varat tur pagulšņāt.

Viņš tieši istabas centrā ieslēdz it kā televizoru, tikai viņš ir gaisā. Attēls rodas hologrāfiski gaisā. Un tur kāds mūs sveic. Paskatieties, kas tur mūs sveic? Saimnieki. Šīs istabas bijušie saimnieki ir atstājuši sakarus, bet paši aizgājuši. Un viņi mūs sveic un saka, ka viņi ļoti priecājas. Grib šo māju nodot kā velti, ja mēs gribam, tāpēc ka viņiem tā vairs nav vajadzīga, bet mums, iespējams, vajadzīga. Tāpēc – lūdzu, rīkojieties šeit pēc sava ieskata.

Kurš grib, tas paliek. Bet mēs ejam mājās, tāpēc ka mūsu laiks jau ir beidzies. Mēs pateicamies par šo burvīgo dāvanu...

Un viņi gaida no mums kaut kādus solījumus...

Viņi ir pasnieguši mums dāvanu, un mums arī kaut kas ir jāatbild.

– Mēs ļoti centīsimies strādāt miera uz Zemes labā. Mēs ļoti centīsimies mīlēt visus cilvēkus, neatkarīgi no viņu nacionalitātes, ticības un politiskās noslieces – gan lielus, gan mazus, gan vecus, gan mūsējos, gan citas nacionalitātes.

No šejienes mēs redzam, ka nacionalitāšu principā nav. Nacionalitātes ir tikai fiziskajā plānā, bet dvēseles astrālajā plānā to nav. Mēs viegli tās varam mainīt. Ir vienkārši dvēseles, kuras inkarnējas dažādās vietās un plānos.

– Mēs pateicamies visiem. Atvadāmies no jums. Līdz jaunai tikšanās reizei!

15 03 25 02

 

Pievienots 25.03.2015

http://www.sanatkumara.ru/stati-2015/puteshestvie-v-gorod-sveta-nad-kievom

Tulkoja Jānis Oppe