Jēzus atnāca uz Augšupcelšanās Krēslu

15 01 24

15.01.07.

Šodien svinam Ziemassvētkus. Pie mums uz ceremoniju “Augšupcelšanās Krēsls” atnāca Jēzus ar pavadošu personu kohortu, ļoti svinīgs un krāšņs. Šis izskats Viņam ir pilnīgi neierasts. Agrāk Viņš nāca kā vecākais brālis, vienkāršs un mīlošs. Šodien Viņš ir atnācis visā savā spožumā, lai apsveiktu mūs ar Zemes Pāriešanu.

Es atnācu jūs apsveikt ar jaunu laikmetu, ar jaunām enerģijām, ar jauniem veikumiem. (Jēzus rāda: Zeme līdz 2013.-14. g. vienmēr bija atradusies “lotosā”, un tagad mēs no šī “lotosa” izejam.)

Sākas jauna dzīve. Kāda tā priekš mums izvērsīsies?

Agrāk mēs nācām tikai gaismā: no gaismas nācām un gaismā gājām prom. Un aizejošais laikmets bija cīņas starp gaismu un tumsu laikmets. Bet tagad mēs tomēr pievienojām sev “tumsu”, izdarījām to, ko gribējām.

Tas arī ir tas jaunais, ko mēs līdz galam neesam izzinājuši, tieši tāpēc notiek kari. Tie jau sen būtu beigušies, ja ar mums nebūtu tumsas. Mēs “velkam” aiz sevis tumsu, kura ir mums vajadzīga. Tas ir Spēks, kura mums agrāk nebija. Mums bija Gaisma, Mīlestība, taču nebija Spēka.

Bet Varenība – tā ir visu spēku, gaišo un tumšo savienošana, saprātīga savienošana, nevis šo spēku cīņa, bet to sintēze. Un katrs vibrāciju plāns šajā sistēmā spēlē savu lomu, kā kokā – saknes spēlē savu lomu, zari savu, augļi savu utt.

Šī dievišķā sistēma beidzot ir nolaidusies uz planētas un sākt augt. Viņa aug ļoti grūti, tā, kā aug ozolzīle, piemēram, kā priede no čiekura... Tas, kam ir stiprs pamats un tāpēc aug grūti. Taču Mēs redzam pirmos rezultātus.

Kad mēs izejam no cīņas, mēs mācāmies pieņemt savas tumšās daļas un būt neitrāliem. Mēs tikko kā esam pret to pagriezušies. Dabiski, ir grūti teikt, ka mēs uzreiz visu pieņēmām. Prātos un apziņā vēl arvien norit cīņa un pretnostatījums, attīrīšanās un ciešanas.

Mēs tikko kā esam pagriezušies, un tā ir jaunā laikmeta pazīme – ka mēs esam sākuši nevis pretoties, atkratīties, bet saprast, piedot un pievienot.

Es priecājos, ka jūs tagad esat sapratuši mani pie Krusta, kad es lūdzos par tiem, kas mani pie tā sita. Beidzot jūs esat sākuši saprast, ko es toreiz izjutu. Priekš manis šī krustā sišana bija Tumsas Kristīšana. Man bija vajadzīgs nolaisties līdz pašam dibenam vienas dzīves laikā. Nevis dzīvot šeit daudzas dzīves, bet nodzīvot vienu, taču izjust visu, līdz galam. Un pateicoties sišanai krustā, pateicoties Krustam, es iepazinu ciešanas, šo sāpju bezgalību... Un Es esmu pateicīgs tam, kas ar Mani notika uz Zemes...

Es mīlu jūs, mani bērni! Un Es nesaku, ka jums vajadzēja to iziet. Tas bija paredzēts tikai Man. Un pateicoties tam, ka es tik stipri kritu, Es tik augstu pacēlos.

Es nekad neaizmirsīšu Zemi, manus draugus, manus radiniekus. Es vienmēr atcerēšos, kā Es biju cilvēks.

Pašlaik Es jau esmu pacēlies augstu, un zemes lietas jau ir sākušas aiziet no manas atmiņas. Bet pats galvenais ir palicis – cilvēciskā mīlestība, brālība, fiziskā ķermeņa sajūta. Un pats augšupcelšanās moments – viņš ir brīnišķīgs...

Es zinu, ka jums šodien ir svētki. Es jūs ar tiem apsveicu! Es mīlu jūs, un šodien Es esmu ar jums!

 

Pievienots 24.01.2015

http://www.sanatkumara.ru/stati-2015/iisus-prishel-na-kreslo-vozneseniya

Tulkoja Jānis Oppe