Мы не всегда и не постоянно живем на Земле

Mēs ne vienmēr un ne pastāvīgi dzīvojam uz Zemes

17 02 26 02

17.02.16.

Dārgā Diženā Dieviete, vai es varu šeit uzzināt savu zemes plāna vēsturi?

Katrā plānā/līmenī ir sava vēsture, kā tu zini. Tava vēsture dažādos līmeņos nesakrīt. Kaut kur tu parādījies agrāk, kaut kur vēlāk. Kaut kādos periodos tava vēsture atbilda planētas vēsturei, taču visbiežāk tu parādījies un pazudi no Zemes Hronikām, taisot pārtraukumu.

Ar ko bija saistīti pārtraukumi? Es neiemiesojos vai gāju prom no planētas plāna, vai iemiesojos citā vietā?

Tu varēji iemiesoties dažādos plānos vienlaicīgi, dažādās vietās vienlaicīgi, un tajā pašā laikā iet prom, taisot pārtraukumu iemiesojumos, lai atpūstos. Nav lineāras secības, kā tu saproti, tādā veidā, kā jūs esat pieraduši domāt. Tu varēji iemiesoties uz dažādām planētām, lai translētu savas iemaņas un zināšanas caur saviem pārvadītājiem, piemēram, no Venēras uz Zemi. Tādejādi, nebija obligāti ar šīm iemaņām lidot šurp un iemiesoties atnācēju-dievu veidā. Pietika kļūt par zināšanu pārvadītāju, un tava būtība palīdzēja apzināties kaut kādas zinātnes vai secinājumus, uzturēt augstu vibrāciju līmeni vides (minerālās, cilvēciskās) zemāka vibrāciju līmeņa apstākļos.

Es redzu sevi Vidus Zemē. Es izskatos, kā gara mirdzoša figūra, kura barojas ar iekšējās saules gaismu un enerģijām. Es lidoju, nedaudz atgrūžoties no zemes, ne pārāk augstu. Momentāni pārvietojos, pietiek man padomāt, uz man vajadzīgo vietu bez lidošanas (teleportējos). Pēc apziņas es ļoti līdzinos savam Lemūrijas aspektam, kādu es viņu pazīstu: iekšienē ir daudz gaismas, maz ziņu un zināšanu kā tādu, iekšējā zemes plāna informācija vēl nav uzkrāta. Nav apakšējo enerģiju un jēdzienu (baiļu), nav sakrāta salīdzināšana, loģika, vērtējumi un zemfrekvences jūtas, līdzīgas vainai vai pārestībai. Gaiša bērnišķīga rāma paradīzes-bērnišķīgas eksistēšanas sajūta. Droši vien tas ir tuvu dzīvnieka saprātam, ja ap viņu nav ienaidnieku un briesmu.

Apkārt viss ir labvēlīgi un mīksti. Esmu maz atkarīga no citām tādām pašām būtnēm kā es – sociums ir maz sastrādāts. Mana apziņa ir koncentrēta manis iekšienē – es jutīgi ieklausos un dzirdu sevi, iekšienē ir miers.

Gribēju rakstīt „svētlaime” („блаженство”). Bet tajā pašā laikā man nebija ar ko salīdzināt, jēdziens „svētlaime” tika atklāts kā salīdzinājums ar „mocībām”, „ciešanām”, tāpēc uzrakstīju „miers” („покой и мир”), var vēl rakstīt „Dieva svētība” („благодать”), lai lasītājam būtu saprotams. Tā ir tā pati Dieva svētība, pie kuras cilvēks grib atgriezties kā pie apskaidrības stāvokļa. Mans apskaidrotais aspekts bija bērna līmenī, un tikai savienošanās kopīgai dzīvošanai ar citiem līdzīgiem sāka radīt pirmās pasaules kā sociumu, kurā pakāpeniski sāka rasties dažādi izdzīvošanas apstākļi.

Tā ir elementāļa apziņa?

Nē, cilvēka apziņa uzreiz atšķīrās no Zemes garu apziņas. Tu varēji sazināties ar elementāļu gariem, taču izcelsme ir no eņģeļiem, nevis no elemetāļiem (no Ercenģeļiem, nevis no Elohimiem).

Ar ko Ercenģeļi[1] atšķiras no Elohimiem?

Tās ir dažādas garīgu būtību kategorijas, kuras rada dažādas būtnes. Lūk, Ercenģeļi, un, lūk, Elohimi, skaties.

Manas trīsdimensiju apziņas simbolisks priekšstats: Ercenģelis – liela gaiša mirdzoša lode, lode var mainīt savas formas. Es varu viņā ieiet, saplūst ar viņu. Turklāt izšķīstu gaismā. Iekšā ir daudz gaismas, viegla mīlestība, Dieva svētība. Ercenģelis ir atvērts/tiecas uz augšu, apakšā ir ierobežojums (kā augs bez saknes). Eksaltācijas, ekstāzes stāvoklis, vibrācijas saspringtas, taču vieglas (nezinu, vai ir saprotams – spēks bez pretestības). Iekšā daudz brīvības un “paradīzes” gaismas. Nav kaut kādas “varenības” sajūtas, tāpēc ka nav salīdzinājuma ar kaut ko citu iekšienē. Mēs tādi esam vienmēr, kopš dzimšanas Apziņa ir kolektīva – mēs.

Elohims[2] – Mazāka un blīvāka lode, mazāk gaismas, un iekšā ir gluži kā tīkls vai tīmeklis – “skelets”, kurš ļauj eksistēt lielā blīvumā. Ne mans.

Lūdzu stādīties priekšā, atklāties. Iegāju. Šeit jau ir divi stari, kā cilvēkam – sutratma uz leju un uz augšu. Mans stāvoklis iekšā – pa pusei saliecies, pēc garuma nav piemērots. Apkārt krēsla. Tiekšanās uz augšu nav, un uz leju arī nav. Iekšā ir klusi un mierīgi, bet kaut kas mazliet satrauc, kaut kādas gaidas... Iekšējās Zemes enerģijas... Ne pārāk gaišas, taču komfortablas.

Jautāju – kādu vai ko tu gaidi?

Klusēšana. Iekšienē ir visai nemierīga būtne, šis Elohims.

- Tu esi Elohims, jeb es kaut ko ne tā runāju?

Aizžņaugti:

- Jā, mēs Elohims.

- Kas ar tevi?

- Nekas. Mēs tādi vienmēr. Tā ir norma.

- It kā jums ir šauri?

- Jā, mēs izaugam no sava apvalka.

Apvalks manā acu priekšā saplīst, un no turienes sāk nākt ārā gaisma, it kā pelēka čaumala būtu sašķēlusies, un lien cālēns.

Vēl nav izlīdis. Transformācijas, kuru droši vien pārdzīvo jaunās pasaules, simbols.

Diženā Dieviete, pateicos par attēliem. Kas notiek ar Elohimu?

Apjaut pati.

Es domāju, augšupcelšanās vai transformācija? Pāriešana uz augstākām vibrācijām?

Jā, pareizi. Un aiz viņa visas apakšējā astrāla būtnes sāks pieskarties gaismai. Pieskarties – tātad garšot, mēģināt, aprast.

Tātad cilvēks nekad nav bijis elementālis? Bet kā tad ziņas, ka es esmu bijusi koka elementālis driāda? Es biju viņa, vai nē?

Vai tik tu nedomā, ka tikai uz Zemes aug koki? Bet uz Venēras?

Mums ir pretrunīgas ziņas – cilvēks var kļūt par dzīvnieku, zemes garu vai stihijas elementāli? Piemēram, Ramta kļuva par vēju, taču viņa attīstība gāja augstu. Viņš ir lielisks Skolotājs. Vai dvēsele var ieiet dzīvniekā vai zemes garā pēc inkarnācijas cilvēkā?

Ramta patiesībā nav vējš, bet gaišs gars, brīvs kā vējš. Tas ir, tas nav elementālis, un nekad tāds nav bijis. Viņa Lemūrijas eksistēšana beidzās ar augšupcelšanos gaismā. Tā ir augsta gara, kurš atnāca uz planētu attīstīt cilvēkus, sena augšupcelšanās.

Pašlaik mājdzīvnieki attīstībā jau ir diezgan tuvu pašiem viszemāk attīstītākajiem cilvēkiem. Un audzināšanas ziņā bieži pat pārspēj dažus no cilvēkiem. Es saprotu jautājumu: vai cilvēks citā dzīvē var kļūt dzīvnieks. Pie noteiktiem apstākļiem var, taču tas ir pret evolucionāro attīstību. Pašlaik cilvēki tiek pakļauti pārskatīšanai un separācijai. Kāds jau tuvākajā nākotnē var iekārtoties uz citas planētas un piedzimt, it kā vienmēr te būtu dzīvojis (pagājušajās dzīvēs). Bet daži atkārto dzīvnieka ceļu (DD negrib neko paskaidrot, “tās nav ķēniņa rūpes” (“не царское это дело”)).

Kā tad cilvēka dvēselei ir jāattīstās, pēc kāda plāna?

Cilvēks ir Ercenģeļu radīts, un viņa uzdevums – par to mēs esam runājuši – kļūt par priekšteci augstāk attīstītām visuma būtnēm. Par to pagaidām ir par agru runāt, vēl nepietiek materiālu un ziņu par šo ceļu. Visi novērotāji, katrs no savas pozīcijas, vērtē cilvēku iespējas un prognozē iespējamo nākotni. Par to mēs parunāsim vēlāk.

Pateicos, Diženā Dieviete!

 

Pievienots 26.02.2017

http://www.sanatkumara.ru/stati-2017/mi-ne-vsegda-i-ne-postoyanno-zhivem-na-zemle

Tulkoja Jānis Oppe


[1] https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%90%D1%80%D1%85%D0%B0%D0%BD%D0%B3%D0%B5%D0%BB Vikipēdija

[2] https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%AD%D0%BB%D0%BE%D1%85%D0%B8%D0%BC Vikipēdija