Svetlana Tumanova - Lai pat vēl paiet gadi, bet iznākums ir jau iepriekš izšķirts. TUMSA SABIEZĒ PIRMS RĪTAUSMAS

Autors: Svetlana Tumanova

Kā gan es varēju to aizmirst un noticēt pasliktinājumiem pašas liktenī? Noticēt pasliktinājumiem pēc maija pēdējās magnētiskās rezonanses rezultātiem un pasliktinājumiem ar mugurkaulu? Uz to man norādīja magnētiskā rezonanse, sausi pavēstot, ka atkal ir palielinājušies iekaisuma perēkļi, bet neko nepaziņojot par tiem, kuri bija agrāk, un par to lielumu.

Jo pat mazie bezdelīgas putnēni jau zināja vairāk nekā es, tāpēc ka sajuta no Smalkā Plāna, kad es iznācu no svētā Avota. Un viņi, sēžot pie sevis vēl ligzdiņā, pēkšņi sāka dziedāt, kaut arī apkārt vēl bija pustumsa, un nekas skaidri nevēstīja Saules Uzvaru. Taču bezdelīgas ir jutīgākas radības, viņas jau bija uzzinājušas, cik labi būs viss tālāk! Un saulīte uzausīs, un atkal kļūs silti un gaiši. Un bezdelīgas atkal varēs draiski lidot, slavinot Debesu Ķēniņieni, tāpēc ka šīs burvīgās bezdelīgas ir dzimušas Svētās Dievmātes Debesbraukšanas (Успения Пресвятой Богородицы) klosterī, svētajā avotā Pjuhticā, svētā vietā.

Un es to arī tad sajutu caur šīm mazajām jutīgajām radībām. Bet vēl nesapratu, kāpēc, jo man viss bija tik slikti. Es tad tik tikko nokāpu pie kristījamā trauka, citas sievietes atbalstīta. Bet iznācu, bezdelīgas negaidīti man pašai sāka dziedāt. Tas man bija gandrīz kā brīnums, es viņas vispār neredzēju, iegremdējoties Avotā. Bija pustumsa. Un es vēl neko nesajutu, neredzēju, nezināju, nemanīju nekādas pozitīvas izmaiņas sevī.

Bet Dievmāte jau to zināja. Jo es taču uz klosteri pie viņas aizbraucu, meklējot atbalstu, kad likās, ka sabiezē tumsa. Taču tas, redzams, man likās tikai iluzori. Viss jau bija pavisam citādi manas Dvēseles iekšējos plānos.

Jo Venēra taču jau bija uzaususi pie debesjuma. Un šī mazā, taču pati spožākā Zvaigznīte vēsta rītausmas atnākšanu! Tumsa atkāpjas, nekad viņai vairs nesagrābt atkal ar savu bijušo varu manā liktenī. Saulīte Dvēselē ir uzvarējusi, GAISMA IR ATNĀKUSI. Un drīz visu apgaismos spoži Saules stari!

Un bezdelīgas putnēni jau spēja uztvert un sajust manu nākamo tuvo UZVARU. Tāpēc arī sāka dziedāt. Arī māmiņa ir pārstājusi iznākt uz sakariem (mana māmiņa no zemes plāna aizgāja 2011. gada decembrī), tāpēc ka viņai arī to parādīja Skolotāji, par kuriem viņa man pavēstīja vienā no saviem vēstījumiem. Māmiņa tad spēja atslābināties un doties dziļā reabilitācijā, kura viņai tik ļoti bija vajadzīga, bet kuru viņa nekādi neuzdrošinājās atļauties līdz brīdim, kad saprata, ka man viss būs kārtībā.

Jo Venēra taču vēsta pa rītausmas iestāšanos, kad apkārt vēl ir krēsla un kad šķiet, ka vēl ir gandrīz tumsa, kura sabiezē pirms rītausmas, taču tas vairs nemaz NAV TĀ! Tā ir tikai redzama Ilūzija. Rītausma vienalga iestājas, un ļoti drīz.

Un tagad es jau paredzu, KĀ VISI DEBESĪS dzied uzvaras himnas, un skan svētku bazūnes: Aleluja, Aleluja, SLAVĒTS DIEVS! Es uzvarēju sevī matērijas tumsu, un tā sāka izklīst, kaut arī nepareģoja man vēl nekādus redzamus uzlabojumus. Taču sirds tic tuvai rītausmai, kaut arī prāts vēl neko nevar zināt un drīzāk saņem vēstis par pasliktinājumiem. Cilvēku aparāti norādīja uz pretēju procesu. Taču pozitīvas zīmes jau ir sākušas nākt. Un man ir ļoti patīkami, ka pirmās man to paziņoja mazās bezdelīgas, jo es taču tik ļoti mīlu mazus putnēnus!

Un tagad augusta beigās es beidzot to esmu sapratusi. Man tas atnāca rīta pusē, un es ielīksmojos!

CIK BURVĪGA IR TAVA PASAULE, DIEVS KUNGS. Tu nekad nevienu neatstāj vientulībā un ciešanās, ir tikai jāredz zīmes un jājūt sava sirds, kura nekad nepiemāna.

15 09 05

2015.08.20.

 

Atsūtīts 05.09.2015

Tulkoja Jānis Oppe