Mēs esam kļuvuši jauni

Meditācija

Mēs savienojamies grupveida kristālā. Mēs kļūstam vienota būtne, daudzdimensionāla, un Valdnieki strādās tieši ar katra cilvēka sirdi. Lūk, tādēļ mēs tieši arī savienojāmies grupveida kristālā. Un mēs kļūstam vienota būtne, daudzdimensionāla... Šajā būtnē ir daudz apziņu, un viņa tagad ir kā Viens.

Un kļuva šis kristāls augstāks par debesīm. Viņš ar sevi aptver lejā visu Zemi. Tas ir mūsu Patiesības Ķermenis, tikai tas piemīt kolektīvajai grupas apziņai.

Un tagad mums nāk pateikšanās dziesma, uzreiz sāka lieties. Man grūti nodot tās vārdus, tāpēc ka vienkārši nāk pateikšanās enerģija. Debesis mums pateicas, un vienkārši no debesīm lejas zelts. Sākusi nākt zelta enerģija. Sajūtiet, kā katra cilvēka aura piepildās ar zeltu.

Pie tam zeltam ir nedaudz iesarkana nokrāsa. Tas ir Saules Hierarhijas zelts. Tā ir Saule sarkanā. Saules Hierarhija pateicas mums par darbu, saviem kolēģiem, saviem darbiniekiem, tā teiksim, Saules sistēmas Hierarhijas locekļiem, par to, ko mēs izdarījām vakar – uzbūvējām augstu kanālu un noturējām to pusotras stundas. Ar to bija pietiekami, lai izdarītu to, ko mēs pat nenojaušam. Ne es, ne jūs. To, kāds darbs tika izdarīts. Konkrēti mums ir ļoti grūti saprast ar mūsu nelielajiem prātiem. Bet ar sirdi mēs saprotam. Katrs no mums saprot, kas notika. Lūk, ja pajautā sirdij, kas vakar notika?

Sirds saka: Jā, notika liels notikums. Jūs kļuvāt jauni, katrs no jums. Par cik ap jums, katram jums, ir citu cilvēku tīkls, tad šo tīklu mēs šajā vietā pacēlām, kur jūs parasti atrodaties. Pacēlām uz jaunu līmeni. Mēs iedarbojāmies uz visu cilvēces apziņas kosmisko tīklu.

Ņemot vērā, ka tādu aktivizāciju – meditāciju uz planētas notika vairāki desmiti, lūk, arī rezultāts.

Jūs esat liels spēks. Un pienācis laiks jums to apzināties. Pietiks būt maziem bērniņiem, pietiek! Kļūstiet pieauguši, savus soļus saprotoši, momenta diženuma apzinošies.

Tagad man rāda plūsmu, kura iet augšup – tā ir planētas kvantiskā pārveidošanās. Man to rāda evolucionārās plūsmas veidā, un šīs plūsmas maza daļiņa ir mūsu daļiņa. Tas ir, mēs esam plūsmā.

Planētas lielākā daļa pagaidām ir iepakaļ plūsmai. Milzīga daļa ir iepakaļ plūsmai. Bet mēs esam pionieri, kuri iet priekšgalā, iemin ceļu citiem. Tas ir ceļš kopīgajai apziņai.

Es saprotu, ka mūsu pagaidām ir nedaudz. Mūsu pagaidām ir ļoti maz. Es tagad no sevis izdaru atkāpšanos. Novirzos. Man saka – izstāsti...

Es sapratu, ka var ieraudzīt, kurp iet cilvēki.

Visa planetārā apziņa sastāv no divām daļām, kuras atnāca šurp. Šurp atnāca gaišā un tumšā daļa. Un viņas bija vienlīdzīgas. Viņas bija 50 pret 50. Neitrāla gandrīz nebija, neitrāli cilvēki uz Zemi vienkārši atnāca daži. Neitrālā plūsma – tā ir Augstā Cilvēka dievišķā apziņa. Mūsu planēta bija kalve, tīģelis apziņas pārkausēšanai. Un gatavās apziņas kļūst neitrālas. Neitrālā plūsma iet tieši pie Tēva, atgriežas Mājās. Ja neitrālo plūsmu pieņem par vieninieku, tad viena piektā daļa aiziet pie eņģeļiem, uz gaišo pasauli. Un 5 reizes vairāk kā neitrāls dvēseļu iet uz tumšo pasauli. Cilvēku vairākums. Praktiski četras piektdaļas pagaidām iet uz tumšo pasauli. Un skolotāji turp ved. Tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir mūsu uzdevums, kuru mēs pildām, mūsu dvēseles uzdevums – pētīt jaunas pasaules, kuras prasa darbu ar sevi – novešanu līdz dievišķībai un kārtībai, līdz saprātīgumam, līdz sapratnei un apzināšanai. Mēs nenosodām viņus, bet otrādi, teiksim, ka tie viņiem ir tādi uzdevumi, mums ir tādi uzdevumi.

Tie, kuri iet neitrālajā plūsmā, jau ir bijuši tumšajās pasaulēs, viņi jau ir apguvuši tumšās pasaules, tas jau ir viņu Akašas Hronikās. Viņu pieredze beidzas. Bet tie, kuri nav bijuši, tie, kuri apguva gaišās telpas, lūk, tagad iet uz tumsu, lai viņiem arī viņu Akašas Hronikās, viņu pieredzē būtu tumšās pasaules. Tās ļoti spēcīgi attīsta dvēseli. Daudz vairāk kā gaišās pasaules.

Kāpēc mēs sakām, ka eņģeļi ir mazāk attīstīti kā cilvēks? Tāpēc ka viņi neapgūst blīvo dzīvi, blīvās pasaules, kuras mēs saucam par tumšām. Tās nav tumšas, tās vienkārši ir blīvas. Taču blīvumam ir savas īpatnības. Dvēseles, kuras nonāk blīvumā, iestieg darvā. Un Skolotāji iet turp ļoti daudzi, tāpēc ka viņiem šīs dvēseles ir jāatved atpakaļ pie Tēva. Jāiegrimst šajā darvā kopā ar visiem, jākļūst par vienu no viņiem un jāizved viņi atpakaļ, lai viņi tur nepaliktu uz visiem laikiem. Tas taču ir lielisks uzdevums – pētīt šīs pasaules un atvest cilvēkus atpakaļ pie Tēva. Lūk, arī cēlonis, kāpēc vairākums iet uz blīvajām pasaulēm. Tās nav izpētītas, nav novestas līdz pilnībai. Un mums pazūd iemesls cīnīties ar tumšajiem, nosodīt viņus vai vēl kaut kā negatīvi pret viņiem reaģēt.

Daļa jūsu dvēseļu – tie ir tumšie. Daļa jūsu dvēseļu – tie ir gaišie. Katrā jūsu dvēselē ir gan tumšas inkarnācijas, gan gaišas inkarnācijas, tāpēc ka dvēsele izzina visu. Viņu interesē absolūti viss. Gaišās pasaules – tās ir jau vecas pasaules, pilnīgas pasaules, atstrādātas. Tajās ir ielikts ļoti daudz dvēseļu, enerģijas, daudz darba. Tās ir novestas līdz pilnībai. Bet tumšās pasaules ir tās, kuras gaida savus darbiniekus.

Nāk pateicība, ka es to visu jums paskaidroju. Tāpēc ka tas ir Tēvs. Tagad Viņš pastāstīts savu stāstu. Viņš teica:

Es radīju ļoti daudz Dēlu, bet nedomājiet, ka viņi visi ir vīrieša dzimuma. Viņiem vienkārši nav dzimuma. Tās ir gaismas Būtības, no kurām katra nes manu sirdi. Nevis sirds daļiņu, kā jūs uzskatāt, viņi nes manu pilnu sirdi. Katrā no jums es ieliku visu savu sirdi. Tāpēc jūs esat radīti pēc mana tēla un līdzības. Katrs mans dēls – tas esmu Es. Tas ir mans modelis. Kad es viņus radīju, viņi bija tādi paši kā Es, taču viņiem nebija tādu pilnvaru, kādas bija Man. Un viņiem bija tādas pašas spējas un zināšanas, tādas pašas vēlēšanās, kuras realizējās momentāni, mani Dēli, var viņus saukt par meitām, izklīda pa pasauli. Tas biju Es, kurš sūtīja viņus apgūt jaunu pieredzi. Viņi gāja gan turp, gan turp, gan turp... Uz dažādām pusēm.

Es sūtīju tevi pa labi, bet Vladimiru pa kreisi. Tu apguvi eņģeļu pasaules, bet viņš apguva tumšās pasaules. Tāpēc ka tumšās pasaules uz to brīdi bija ļoti sarežģītas. Gaišās pasaules bija pavisam mazas, bet tās jau bija brīnišķīgas. Bet tumšās pasaules bija milzīgas neapgūtas haosa telpas, kurās vajadzēja ielikt daudz, daudz darba. Tu izvēlējies mākslu, baudījumu, prieku, gaismu, mīlestību, bet viņš izvēlējās darbu, iekarojumus, radīšanu. Smagu darbu – asinis, sviedrus un asaras. Es cienu katru no jums vienādi un tāpat mīlu. Jūs visi esat mani bērni. Visi jūs esat manis mīlēti, absolūti vienādā pakāpē, tāpēc ka katra jūsu dvēsele – tas esmu Es.

Mani Dēli radīja citus dēlus. Tie – citus... Dvēseļu daudzums sāka palielināties, nest Man savu pieredzi.

Un kā jūs nevarat saprast, ka katrs no jums – tas esmu Es. Tāpēc ka jūsu sirds – tā ir mana sirds. Katrā jūsu sirdī dzīvoju Es. Es (pēc savām vibrācijām) nevaru būt uz blīvas planētas blīvā ķermenī.

Es – tas ir Viss, katrā daļiņā dzīvoju Es. Viss, ko jūs pārdzīvojat, visas domas, visas jūtas – tas esmu Es. Jūs domājat, Es nedzirdu visus jūsu pārējos vārdus? Jūs domājat, Es dzirdu tikai jūsu lūgšanas? Nē, Es esmu katrā melnā sirdī, Es esmu katrās bēdās un katrā laimē, dzirdu 100%, gan jūsu lūgšanās, gan vaidus Es pārdzīvoju tāpat kā jūs.

Mana sirds plīst pušu no šiem vaidiem. Bet no šī augstuma Es uz to skatos citādāk. Es redzu, ka tā ir dvēseles attīstība, kad dvēsele apmācās, kas viņai ir labi un kas viņai nav labi. Un ja nebūtu ciešanu, mēs tās nevarētu saprast. Un ja nebūtu karu, tad nebūtu tādu jūtu, kuras pie tam rodas: milzīga jūtu gamma, sākot ar nācijas apvienošanos un beidzot ar pašu neģēlīgāko ienaidu.

Kā jūs uzskatāt, ja izliek pa vibrācijām – pa spektrālo gammu, kā jūs uzskatāt, kas ir svarīgi – no kreisās puses vai no labās puses? Svarīga ir visa pilnā gamma. Pasaulē nav svarīgākā un nesvarīgākā. Upura ciešanas, slepkavas pārdzīvojumi, un uzvarētāja augstais prieks – divas galējības, kuras es izzinu savā sirdī. Man svarīgs ir pilns spektrs. Un blīvajās pasaulēs šis spektrs ir ļoti stipri palielinājies, apmēram divas reizes, salīdzinot ar to, kādi jūs atnācāt šurp. Jūs savas emocijas un jūtas attīstījāt ļoti stipri. Es esmu pateicīgs jums par to, Es kļuvu divreiz bagātāks...

Jūs nosodāt sevi. Nosodījums – tas arī Man ir jauns. Tas, ko jūs atklājāt arī uz citām blīvām planētām... jo Es sevi nekad nebiju nosodījis. Es nezināju, ka var nosodīt sevi. Es vienmēr biju domājis, ka Es esmu pilnīgs. Bet pilnības nekad sevi nenosoda. Un pēkšņi atradās tie, kuri sāka Mani nosodīt. Paši sevi, un Mani tajā skaitā.

Kāpēc? Tāpēc ka jūs esat aizklāti no Manis. Lai jūs nebūtu manā pilnīgā pārziņā. Es nolaidu jūs paskatīties, kas būs, ja es aizsegšu savus bērnus... Es esmu apmierināts ar rezultātu. Izrādās, katrs no jums – tā ir jauna pilnība. Es esmu katrā no jums.

Jūs sākāt attīstīties tā, kā Es pat nedomāju. Un nezināju. Ja es jūs vestu, tad ko jaunu jūs varētu Man dot? Tikai to, ko Es zinu. Bet kad Es sevi no jums aizsedzu, lūk, šeit tad jūs arī kļuvāt radītāji. Nu, bet pastrādājāt jūs... daudz ko... Bet, nenosodot sevi, Es varu teikt, ka Es esmu attīstījies blīvajā spektrā, emocionālajā plānā.

Jūs domājat, jūs esat tumsas kalngals? Nē, nepavisam nē. Ir citas pasaules, daudz sliktākas, briesmīgākas un blīvākas. Bet arī tā ir dzīve. Kā cilvēks ir pieradis nosodīt! Jūs nosodāt pelējumu, mikrobus, vīrusus... Tā ir dzīvība! Jūs taču nenosodīsiet atomus un molekulas? Bet tā taču arī, arī ir dzīvība! Es mīlu visas pasaules. Visas pasaules man ir vajadzīgas...

Es radu katrā no jums...

Un kad jūs no rīta pieceļaties, tad tas esmu Es, kurš ar jums pieceļas. Kad jūs glaudāt galviņu savam bērnam, ziniet, kas tas esmu Es, kurš viņu glauda. Jūtiet to... Kļūstiet par Mani... Un tad mana mīlestība sāks lieties uz jums straumē, kā viņa tagad lejas no jūsu sirdīm. Sajūtiet šo mīlestības straumi... Kļūstiet par Mani... Un dodiet katram tādu mīlestību... (liela pauze, mīlestības straume pāršļāc un aiznes...)

Lai pamazītēm, bet caur jums katrs uzzinās šo patiesību. Dievam ir daudz, daudz plānu, un ne visi plāni nāk pie Manis. Es sūtu bērnus arvien tālāk un tālāk – uz jaunām telpām, uz neizpētītām pasaulēm, tajā skaitā arī uz blīvām. Es sūtīju jūs izzināt pasaules un vest šīs pasaules pie Manis. Tas ir, kā valdnieks sūta savus karavadoņus iekarot jaunas zemes un pievienot savai valstij jaunu. Bet pie mums jaunas frekvences mūsu pasaules-ēkā pievienojas mūsu visumam.

Garlaicīgi jums dzīvot blakus Man, kad viss ir, un jūs visu zināt. Kad nav iespējas radīt jaunu tāpēc, ka jūs visu zināt, un Es visu zinu. Tāpēc jauns ceļš – izdarīt tā, lai jūs nezinātu. Aizklāt daļu zināšanas no sevis un ielaisties tādās avantūrās. Un kad jūs pārstāsiet sevi nosodīt un sajutīsiet sevi kā Tēvu, jūs visu sāksiet darīt citādi. Jūs apzināsieties sevi un kļūsiet tik saprātīgi... un raudzīsieties uz visām jūsu situācijām no putna lidojuma augstuma, kā jūs sakāt... No citu pasauļu augstuma. Un jums pāries nosodījums, salīdzinājums, vērtējums, kuri jums bija vajadzīgi noteiktā jūsu attīstības periodā, lai attīstītos, lai jūsu apzināšanās neapdzistu, lai tai būtu stimuls attīstīties.

Jā, tas ir Lucifera triks, Viņš izdomāja salīdzinājumu, sacensību, manipulāciju ar apziņu, lai jūsu apziņa blīvajās pasaulēs neapdzistu. Neapmaldītos un neiestrēgtu blīvuma staignājā. Tas izveda jūs šurp, uz šo vietu. Jūsu ambīcijas, jūsu vēlmes būt pirmajiem izveda jūs tagad uz šejieni, uz šo meditācijas apli. Katrs no jums ir nogājis šo ceļu. Tas bija nepieciešams.

Bet šajā sevis apzināšanās par Mani etapā jūs sāksiet priecāties par jebkuru dzīvību, par jebkuras dzīvības izpausmi kā Dzīvības zīmi, jo Es Esmu Dzīvība. Un viss, kas ap jums dzīvo, Esmu Es. Un, ja jūs esat – tas esmu Es, tad – Dzīvība Esat Jūs. Katrs no jums – tā ir Dzīvība...

Katrs no jums – tie ir kalni, tās ir debesis, tā ir nora, katrs no jums – tie ir visi cilvēki. Katrs no jums... Ļoti grūti jums ir pāriet šo robežu – ka vazaņķis dzērājs un Kristus – tas ir viens un tas pats, kā teica jūsu skolotājs Drunvalo Melhisedeks. Man nav atšķirību, tāpēc ka Es mīlu katru no jums, jo katrs no jums – tas esmu Es. Un Es esmu vazaņķis un nogalinu otru cilvēku. Un sēžu norā. Un baznīcā aicinu uz grēku nožēlošanu. Gan mīlu kokus, gan dedzinu planētu... Tas esmu Es...

Es esmu ar daudzām sejām. Un man ir daudz “spoguļu”. Katrā “spogulī” Es redzu sevi. Bet, ja katrs no jums – tas esmu Es, tad kāpēc gan jūs katrā “spogulī” neredzat sevi, jo jūs taču esat gatavi šai zināšanai? Jūs esat gatavi...

Sajūtiet, ka Es sēžu jūsos... Es esmu Cilvēks... Es esmu Cilvēks...

Man nav kolektīvās apziņas, kā jūs domājat. Man ir vienības apziņa. Es – tas ir viss... Es vienkārši esmu Liela Vienība... Un jūs esat Liela Vienība, bet vēl neaizsniegusies līdz apziņas augšējiem slāņiem. Es tagad ieminu ceļu pie Sevis, dodu jums savu roku. Paspiežu viņu... Un saku: Es – tas esi tu. Un tu – tas esmu Es. Es esmu tevī. Un tu esi Manī. Un mēs ar tevi esam Viens. Es esmu tevī. Un tu – Manī...

Nu tad papriecāsimies par šo lielisko faktu. Pasmaidīsim un paskatīsimies spogulī. Kā Es sev tur patīku! Tas esmu Es... Spoguļa tajā pusē... Raugos uz sevi...

Paskaties spogulī, turp, dziļāk. Varavīksnenēs... acu iekšienē... Tas esmu Es, kurš tev uzsmaida... Tas esmu Es, kurš tevi mīl spogulī. Jūti mani?

Kad Es uz tevi skatos, cilvēk, Es tevī redzu Manis atspulgu... Tu esi mans spogulis. Es taču arī skatos uz tevi! No spoguļa dziļuma – kā uz savu atspulgu.

Kad tu nākošo reizi skatīsies spogulī, uzsmaidi Man, sūti Man savu mīlestību, parunā ar mani nedaudz... Tur, spogulī, tas esmu Es... (Pauze)

Cilvēk, esi brīnišķīgs. Man gribas, lai mani Dēli, kuri pie Manis atgriežas, nestu man mundrumu, gaismu un mīlestību. Viņi ir brīnišķīgi... un lai viņi visi ir dažādi... Man nav vajadzīgi vienādi... tirāža... Katrs no jums ir tāda vērtība, tāds briljants, tāds dārgums. Jo tas taču esmu Es – katrs no jums. Jums atlicis iemācīties mīlēt sevi. Un tas ir Ceļš – iemīlēt sevi un apzināties, ka Es esmu katrā no jums. Un ka jūs esat mani “spoguļi”. Un tad jūs iemīlēsiet sevi – savus matus, savas figūras, savas grumbiņas, savas nepilnības. Nav interesanti būt pilnīgam, Es jums apgalvoju. Nav interesanti. Nav ar ko strādāt, nav ar ko nodarboties. Lūk, es tad arī kļuvu par nepilnību – par to, ko Es mēģināju sasniegt miljoniem gadu.

Dvēseles domāja, ka viņām jābūt tādai pašai pilnībai kā Es. Bet Es domāju, ka Man jāsameklē nepilnība. Es tiecos uz šo nepilnību, lai Man būtu interesanti dzīvot, lai sajustu šo dzīvi, kura attīstās, uz kaut ko tiecas, uz kaut kurieni iet, nevis stāv uz vietas un priecājas par savu pilnīgo pilnību. Dzīvībai, kura ir nepilnīga, ir attīstības potenciāls. Un šis potenciāls var ievest, kurp vēlies. Ne obligāti augšup, bet gan pa kreisi, gan pa labi, gan augšup, gan lejup. Gan uz iekšu, uz tādām pasaulēm, kādas jūs vēl nepazīstat.

Pilnīgs esmu tikai Es. Visa pasaule ap mani ir nepilnīga. Ap Mani tā attīstās un tiecas kļūt par Mani pilnā mērā. Tā kā, mani mīļie bērni, atgriešanās pie Manis ceļā jums vēl ir ļoti daudz interesantu dzīvju. Ir, ar ko nodarboties, ir, kurp tiekties, ir attīstības potenciāls. Katrs no jums galu galā kļūs par Mani. Kad jūs man atnesīsiet veltes, Es uz tā rēķina attīstīšos. Es kļūšu citāds un pacelšos uz citu līmeni. Bet katrs no jums izrādīsies manā vietā. Iedomājieties, kāda perspektīva? Kolosāla perspektīva jums katram – kļūt par sava visuma Radītāju. Visa Esošā Tēvu.

Tagad Es pateicos jums, mani mīļie. Es jūs ļoti mīlu. Es mīlu Sevi jūsos.

Es mīlu Sevi jūsos...

Kad jūs citam cilvēkam teiksiet – es tevi mīlu, tā vietā jums izrausies vārdi – Es mīlu Sevi tevī. Jo tu taču esi mans spogulis. Es mīlu sevi tevī...

Sajūtiet savu mīlestības piepildīto sirdi. Paraugieties uz pasauli manām acīm, mīlestības pilnām. Saprotiet, ka visa pasaule ap jums – tie esat jūs paši. Un kad jūs mīlat pasauli, jūs mīlat sevi pasaulē, jo pasaule – tas ir jūsu spogulis.

Gan katrs zāles stiebriņš, gan katra lapiņa, gan ūdens pilieniņš kļūs jums par pilnību. Un jūs sapratīsiet, cik daudz mīlestības un cenšanās jūs esat ielikuši radīšanā, lai šī lapiņa vai ūdens pilieniņš izveidotos, lai viņi dzīvotu, nevis vienkārši eksistētu, bet dzīvotu. Lai viņiem būtu attīstības un pilnveidošanās jēga. Lai šie atomi saliktos, lūk, tādā veidā un nestu, lūk, tādu labumu cilvēkam.

Un šis ķermenis, kuru es radīju priekš dvēseles, priekš tā, lai dvēsele varētu iemiesoties blīvā pasaulē, šīs ķermenis sastāv no milzīga daudzuma atomu un šūnu. Un katra šūna – tā ir pilnība, uz kuru es gāju miljoniem gadu. Sākumā jūs bijāt smalkos ķermeņos, pēc tam jūs sastrādājāt un radījāt blīvākus ķermeņus, pēc tam jūs vēl daudzus tūkstošus vai miljonus gadu strādājāt, lai iznāktu blīvāki ķermeņi. Un visbeidzot mēs nonācām pie tādas pilnības, kura saucas fiziskais ķermenis. Šajā fiziskajā ķermenī ir ielikts daudz vairāk enerģijas, prasmes, mīlestības un uzbūvju kā, teiksim, mentālajā ķermenī. Šis ķermenis ir pilnīgāks kā mentālais vai astrālais ķermenis. Un tā ir jūsu bagātība, kuru jūs neapzināties un nenovērtējat. Jūs viņu nemīlat! Jūs nemīlat savu ķermeni – tādu pilnīgu, tādu lielisku, kurā ļoti daudz apziņu kalpo jums – Vienotajam Dievam. Apzinieties šo jūsu bagātības daļu. Planēta un jūsu ķermenis – tās ir jūsu bagātības divas daļas. Trešā daļa – tas esmu Es. Tās ir vienlīdzīgas daļas. Jums šajā ķermenī – tās ir vienlīdzīgas daļas.

Kad jūs aiziesiet pasaules-ēkā, pasaules-ēka ieņems planētas vietu, jūsu forma būs otrā daļa, bet Es vienmēr palikšu trešā...

Vēl man gribējās pateikt par sievieti... Es varu sevi saukt par sievieti. Varu arī par vīrieti. Sieviete – tas, kas ģenerē. Vīrietis – tas, kas iedvesmo un apaugļo. Es ģenerēju... taču man nav dzimumorgānu. Es esmu Viss. Tāpēc, kad jūs Dievu saucat par Dievieti, bet Dievieti par Dievu, tas ir viens un tas pats. Kad es runāju par Dēliem, es ar to domāju, ka tās ir arī Meitas. Manā līmenī nav atšķirību. Ir tikai dvēsele. Un jūs, kuri esat pārgājuši uz dvēseles līmeni, es lūdzu atlikt šīs atšķirības. Dvēselei nav dzimuma. Un faktiski jūs jau esat dvēsele. Pārstājiet karot ar pretējo dzimumu. Nosodīt vai vēl kaut kā domāt, kā par citu. Jūs esat dvēsele, katrs no jums jau ir pārgājis uz šo līmeni. Tāpēc es – jums es esmu sieviete, kura ģenerē un rada savus Dēlus vai Meitas. Tā arī nolemjam.

Nu ko, Es redzu, ka jūs vairs nevarat nociesties, jābrauc mājās. Es jūtu, ka mūsu meditācijai ir pienākušas beigas. Lūk, tagad Es ieiešu un pakustināšu jūsu sirdi. Ieklausieties viņā. Lūk, viņa, vibrācija... Tas ir mans atvadu sveiciens jums. Negribas Man no jums šķirties. Bet lai nu tā būtu. Līdz nākošajai reizei, mans bērns... Mans dārgais bērns, mans dēls vai meita. Paldies tev par visu.

Es mīlu tevi!

 

Pievienots 24.08.2010

http://www.sanatkumara.ru/mir-meditiruy-so-mnoy/mi-stali-novimi

Tulkoja Jānis Oppe