Meditācijas 11:11:11 apraksts

11.11.11.

Lejupielādēt audioversiju

11 11 13Mēs sapulcējāmies 11.11.11 Jekaterinburgā, mūsu bija apmēram 45 cilvēki. Kā vienmēr, mēs sazemējāmies, savienojāmies ar Tēvu arī apļa centrā, lai kļūtu Par Vienu Lielu Būtību. Atslābinājāmies un attīrījāmies, noharmonizējāmies. Piesaucām savus Skolotājus, Augstākos Es un visu Hierarhiju visus Tēvus. Savienojāmies ar visas planētas gaismas nesējiem.

N.K.: Tagad mēs iesim uz Zemes-Māmuļas līmeni. Sakoncentrējiet savu uzmanību savākšanas punktā galvas iekšienē, Adžnā. Varat sevi iedomāties mazu, gaismas lodē. Un tagad mēs pamazītēm, uzmanīgi, liftā brauksim uz leju, uz kakla centru. Mēs izbraucam deguna... lūpu un zobu “stāvu”... esam nonākuši kaklā. Skatāmies – deguns mums ir augšā, galva mums ir ļoti augstu, palikusi “septītajā stāvā”, bet paši mēs esam kakla centrā, šeit ir tumšs, mitrs un mīksts, silts.

Sakoncentrējušies tālāk un ejam uz sirds centru. Nolaižam sevi lēni un mierīgi pa centrālo kanālu un ieejam sirds centrā. Šeit arī ir tumšs, mīksts, mitrs... Mēs skatāmies, ka kakls ir palicis augstu, galva... pavisam augstu, ļoti tālu.

Tagad mēs pagriežamies uz leju, redzam mūsu sazemējošo kanālu, un, lūk, es maziņš slīdu gaismas lodē uz leju, atlaižu sevi un lidoju lejup. Šis portāls ir zelta, mirdzošs (...) Lūk, es esmu atnākusi uz kristāliskajām enerģijām, es gaidu pārējos, laidieties šurp lejā, uz planetāro zvaigzni. (Redzu, ka it kā akvaparkā no caurules, no portāliem lec ārā arvien jauni un jauni cilvēki).

No šī centra mēs redzam daudz staru, kuri iet uz planētas virsmu, un pa šiem stariem es sāku augt uz visām pusēm, kļūstot par sfēru. Šie stari kļūst resni, un es ieaugu pašā planētā uz visām pusēm, sfēriski, sasniedzu virsmu un kļūstu par visu planētu.

Es Esmu Planēta. Sajūtiet sevi par Zemi-Māmuļu, lēdiju Gaiju, Terru. Mēs tagad atrodamies planētas apziņā un varam just, kā viņa jūtas. Mēs nolasām planētas stāvokli.

Vai ir kaut kāda ļoti stipra spriedze planētai? Ko jūs jūtat?

(klusēšana)

Nu labi, kamēr visi vēl cauraug, tie, kas jau ir uz vietas, paskatieties cilvēci. Jūs redzat cilvēci? Tā ir kā plāna, plāna plēvīte uz planētas virsmas, bet... bet!! viņa mirdz zelta uguntiņās. Tā ir atšķirība no iepriekšējām meditācijām. Iepriekš jūs redzējāt planētu ar tumšu Cilvēku, cilvēcei nebija gaismas, bet šodien atšķirība – mēs meditējam kā visa planēta, un pa planētu iet plāniņa zelta plēvīte. Tie esam mēs – mēs mirdzam, un mēs esam redzami, pat planetārajā līmenī.

Mēs varam paskatīties atsevišķi kontinentus. Skatieties Āfriku, piemēram. Viņa ir gandrīz tumša, kaut gan pa jūras piekrasti arī ir gaisma, tur arī šodien meditē. Bet Āfrikas centrā jūs nevarat ieraudzīt gaismu, es pat dienvidos neredzu. Paskatāmies tagad Eiropas-Āzijas kontinentu. Sibīrijas ziemeļi, piemēram, ir absolūti tumši, taču tur, kur ir pilsētas – tur ir ļoti daudz gaismas. Eiropa visa mirdz, Ķīna mirdz, Indija – ne visai, droši vien viņi šo dienu nesvin, Dienvidaustrumāzija arī mirdz. Aizejam vēl uz Ameriku, pārpeldam Atlantiju... Amerika tik ļoti mirdz! Un arī pa piekrasti, centrā ir mazāk gaismas, taču pa piekrasti vienkārši gaismas pārpilnība...

Iesim uz Dienvidameriku... Tur ir pat vairāk gaismas kā Ziemeļamerikā... lieliski... Austrālija. Tieši tāpat: kontinenta centrā nekā nav, tur ir tuksnesis, bet pa malām gaismas ķekari...

Tie esam mēs ar jums, kas meditē, ienesot katrs savu gaismas daļiņu visplanētas meditācijā. Mēs visi balsojam par mieru, par planētas mierīgu pāriešanu, par visu cilvēku laimi, par to, lai mēs vairs nekad nekarotu, par mierīgumu un harmoniju, par vispārēju mīlestību, par vienlīdzību un brālību.

Nu, tagad jūs visi esat iebūvējušies planētā, tiesa? Pāriesim pie planētas sajūtām. Es jūtu daudz, daudz gaismas, pati Māmuļa-Zeme palīdz mums mirdzēt. Viņa ir mierīga... Viņa ir sakoncentrēta, savākta, mobilizēta, taču mierīga. Mēs bijām tur, pirms Japānas, viņa bija tik ļoti saspringta iekšienē, viņa turējās, taču bija ļoti stipri saspringusi. Pēc turpmākajām kataklizmām no planētas aiziet Kundalini spriegums, jo praktiski viņa taču virzās jau uz Pārejas beigām. Kvantu Pāreja jau beidzas.

– Es jūtu vieglumu...

– Agrāk bija bailes, bet tagad pazudušas...

– Mierīgums...

– Veselums...

N.K.: Arī man ir sajūta, ka viņa ir nolikusi eksāmenu, tikai ieskaišu grāmatiņa jānoliek pasniedzējam... Tas ir, kaut kādu noieto ceļu viņa jau ir nofiksējusi, beidzas šis ceļš un ir palicis pavisam mazlietiņ, lai spertu pēdējo soli. Kāds svētku noskaņojums ir planētai! Neparasts, it kā viņai būtu iedevuši lielu prēmiju. Viņa ir sakoncentrēta, mierīga, taču viņa... ir uz “sarkanā celiņa”!

Klau, domās tagad pāriesim uz 13. gada pavasari, nākotnē...

Paskatieties, kā ir nokritusi spriedze, viss ir kļuvis viegli, gaiši, parādījies maigums. Tātad 12. gadā beigsies pats sarežģītākais mūsu Pārejas periods, un sāksies jauns laikmets ar pilnīgi citām enerģijām. Mums vēl priekšā ir vesels gads, lai šīs enerģijas ATNESTU uz planētu. Caur mums viņas atnāk, caur mūsu gaismas kodiem. Mēs tādēļ atnācām šurp – atnest šo gaismu uz planētu.

Un paskatieties, kāda viņa ir priecīga – viss ir aiz muguras. Viņa ir kā bērns, kurš aulekšo pa pļavu – bezrūpīga, priecīga, gaiša, viegla kā eņģelis vai bērns. Viņa ir kļuvusi meitene, kura ir pabeigusi institūtu un dodas dzīves ceļā. Protams, priekšā var būt grūtības, tas ir dabiski, taču pats galvenais ir aiz muguras...

– Es redzu, ka viņa visa mirdz, bet apkārt viņai ir skaists vainags vai varavīksne.

Anna Jurdaļa: Es redzu kristālu Zemes iekšienē, ļoti daudz šķautņu, virsotņu, galu... Šī kristāla pavedieni ievijas paralēlēs un meridiānos. Tīkls izplešas un izplešas. Tagad šis kristāls ir augšanas procesā, vēl līdz galam nav saformēts. Tagad viņš vēl ir mazs, taču šī pusotra gada laikā kristāls pilnībā izaugs, radīs struktūru, tīklu, un tā izplatīsies pa visu režģi, pa visām diagonālēm.

Zemes iekšienē un no ārpuses ir kaut kāds ļoti spēcīgs tīkls. Tie saaugs. It kā elektriskā gaisma sāk pārvietoties pa šo tīklu. Šie centri ir pieslēgti katra cilvēka apziņai, lai apvienotu mūs.

N.K.: Tas ir mūsu piektās dimensijas apziņas režģis, kas sāk strādāt.

A.J.: Lūk, tad cilvēkiem sāksies kolektīvās apziņas sajūta, viņi jutīs tā, kā tam jābūt.

N.K.: Es tā saprotu, ka uz to brīdi pamodīsies pietiekami daudz cilvēku, lai caur apziņas režģi iedarbotos uz visiem planētas cilvēkiem. Uz to brīdi mums vēl ir jāpiestrādā... Man Lucifers teica: it kā mēs atrodamies lēcienā ar kārti, un mums pavisam mazliet nepietiek, lai neaizskartu latiņu, izdarītu pēdējo izrāvienu absolūti visiem, visas grupas dotu vēl citiem cilvēkiem informāciju un gaismu, dotu viņiem mīlestību. Mazlietiņ papildinātu, lai tas notiktu tā, kā esam ieplānojuši. Sasniegtu to normu, to augstumu... Mēs sev, protams, ļoti augstu latiņu esam uzstādījuši, bet mēs līdz latiņai pagaidām neesam vēl aizsniegušies. Svarīgi šajā gadā, kurš mums vēl ir, katru mobilizēt šim darbam.

Galimžans: Es redzu zelta režģi, kurš atrodas smaragda liesmās...

N.K.: Tā ir Lucifera krāsa. Viņam ir milzīgs smaragda kristāls.

Jana (meitene): Zeme kaut kāda eņģeļa veidā. Viņai ir tādi lieli spārni, un šajos spārnos ir kaut kādas zīmes hieroglifu veidā, tās ir ķīniešu, ēģiptiešu... Un, kad katrs cilvēks iegremdējas meditācijā un nāk pozitīvas domas, mīlestības enerģijas, tad no katra cilvēka šīm zīmēm pieslēdzas stariņš, zīme iedegas. Rodas figūra – daudz piramīdu ieiet cita citā, daudz šķautņu savienojas savā starpā, sāk mirdzēt, izplatīties, notiek atdeve. Cilvēki ieliek šajā kristālā enerģiju, un viņš pēc tam kā ģenerators atdod šo enerģiju atpakaļ.

N.K.: Tā ir mūsu vienotība kristāliskajā līmenī. Tie ir mūsu gaismas ķermeņi, kuri savienojas vienotā kristālā. Kas ir vienotība? Mūsu smalkajiem ķermeņiem ir kristāliska forma. Mēs esam kā kristāla pilieniņi, niecīgi kristāliņi lielā kristālā. Mēs sākumā savienojamies grupu apziņā, bet grupas savienojas apziņas klasteros. Tādā veidā mēs savienosimies jaunā vienotības apziņas kristāliskajā režģī. Jana to tieši arī ieraudzīja.

G: Es ieraudzīju Luciferu rožaini zeltītā mirdzumā. Tagad redzu: Zeme stāv uz lotosa, viņam ir daudz, daudz lapiņu... Satriecošas krāsas...

N.K.: Pievērsiet uzmanību tam, kā jūs – planēta mīlat cilvēkus... Cik dārgs jums ir katrs cilvēks. Un jūs nešķirojat, kurš gaišs, kurš tumšs, kurš skaita lūgšanas, kurš neskaita, kurš iet uz baznīcu, kurš neiet. Jums – planētai viss ir absolūti vienlīdzīgs, jo tas viss taču ir jūsu bērni. Katrs cilvēks ir jūsu bērns, viņš jums ir savā veidā dārgs, un jūs saprotat, ka daļa no viņiem dara to, kas nepatīk otrai daļai, un otrādi.

Kā pie mums cilvēka organisma florā – eksistē tās baktērijas, kuras, kad viņu ir daudz, kļūst bīstamas. Taču viņām vienalga ir jābūt. Cilvēkā arī ir tādas pašas gaismas un tumsas proporcijas iekšienē – ir kolibaktērijas, ir lakto un bifidumbaktērijas, un citas. Un katra no viņām, kad ļoti stipri savairojas, provocē disbakteriozi. Viss ir nolīdzsvarots tā, lai mēs spētu dzīvot uz planētas un veikt savus uzdevumus. Mēs atlaižam gaismas un tumsas momentu un saprotam, ka katrs aizņem personīgi savu vietu uz planētas.

Tagad mēs iekļūstam Planetārā Logosa līmenī – augam arvien augstāk un augstāk, un planēta kļūst arvien mazāka un mazāka jūsu iekšienē, kamēr nepārvērtīsies lodītē sirds centra iekšienē. Planēta griežas, viņa ir gaišzila, apkārt viņai ir mākoņu slānis. Mēs redzam planētu sevis iekšienē. Planetārais Logoss izvietojas apkārt planētai, planēta ir viņa centrā.

Gribu teikt, ka planetārais Logoss izvietots ar galvu pret Sauli, atšķirībā no planētas viņš negriežas. Mēs redzam planētas gaišo daļu. Lūk, iet kontinenti acu priekšā, okeāna plašumi, sniegs uz poliem.

Pievērsiet uzmanību, ar kādu mīlestību un maigumu, ar žēlsirdību, ar sapratni Logoss attiecas pret planētu.

Mīlestība ļoti vienmērīga, tāpēc ka tā ir augsta dimensija. Šeit nav tāda emocionālā plāna kā pie mums. Tie, kas paaugstina savas vibrācijas, to saprot. Viņi saka, ka kļūst “nedaudz vienaldzīgi”. Tā jūs jūtat tādus mīlestības līmeņus. Taču vienalga paliek uzticības planētai moments. Tu esi šīs planētas aizbildnis, tu viņu radīji, visus, visus saprātus tu radīji – gan dzīvniekiem, gan augiem, gan kukaiņiem, gan zivīm, gan putniem... Gan akmeņi, gan ūdens, gan mākoņi, gan viss, kas ir uz planētas – tas viss ir tavs auklējums, un tu to mīli un līdzi-jūti katram augam, katram ūdens pilieniņam. Šo vārdu es labi piemeklēju – tu vari ieiet šajā apziņā un just kā viņa.

(...)

Sanats Kumara pie mums ir atnācis. Viņš palīdz mums just blīvākas enerģijas, lai sajušana būtu stiprāka. Viņš apsveic mūs ar mūsu svētkiem. Ne tikai es – visa Saules sistēma ir ar jums. Mūsu Debesu Tēvs arī ir ar mums. Visi Tēvi ar saviem stariem svēta mūs. Šeit daudz staru svēta mūs, ne viens stars no vienas skolas, un katrs no mums saņem savu paša svētības staru. Mūsu uzdevums tagad – nodot šo svētību caur savu sirds centru visiem planētas cilvēkiem un visiem, kas meditē un nemeditē, pa horizontāli. Lai piepildām visus tumšos kaktiņus, visus vientuļos cilvēkus, visus mazos bērnus, kuriem tā vajadzīgas gaisma un mīlestība... Palīdzēsim sirmgalvjiem un pat jauniem, tiem, kas mirst, pāriet uzreiz gaismā. Nosūtīsim viņiem savu mīlestību, maigumu un svētību, lai viņi viegli aizietu, vairs neciešot... Lai palīdzam visām dzemdētājām, kuras tagad dzemdē, lai viņas dzemdētu brīnišķīgus bērnus bez ciešanām un asarām.

Veltīsim īpašu uzmanību mūsu ģimenēm, tuviniekiem, radiniekiem, ievīstīsim viņus mīlestībā un gaismā – visus, visus!

Sajūtiet sevi kā Planētu. Un sajūtiet, ka tieši jūs veicat planetāro kvantu lēcienu. Jūs – Logoss esat atbildīgi par šo kvantu lēcienu personīgi! Katrs no mums atnāca uz planētu veikt planētas kvantu lēcienu caur apziņas un gaismas izaugsmi. Pievienosim mūsu mīlestībai šodienas prieku. Mūsu planetārais Logoss arī priecājas par to, kas notiek uz planētas.

Man gribas parādīt jums to, ko es jau redzēju. Apkārt planētai jau ir radīts astrālais plāns. Viņš ir līdzīgs otram mākoņu līmenim, un tur ir savs zemes līmenis. Pakāpeniski tas līmenis, kurš ir tagad, nostāsies planētas iekšienē, un tas būs iekšējais plāns. Bet mēs varam pāriet uz ārējo, astrālo plānu. Gaismas Pilsētas jau nāk uz mūsu pusi. Es pati redzēju Gaismas Pilsētu virs Doņeckas. Es redzēju šo pilsētu, bet pēc meditācijas aizgāju uz turieni. Tur visi jau gandrīz bija aizgājuši, atstājot mums visu, un bija palikuši tikai dežuranti.

Klau, pāriesim divus gadus uz priekšu. Uzdodam sev jaunu laika vektoru – 14. gadu. Skatāmies no augšas uz planētu, mirdzošu mākoņu slāni, un planēta ir kļuvusi plata, liela, gandrīz divas reizes lielāka. Šis mākoņu slānis atgādina mums olbaltumu apkārt dzeltenumam, mēs varam tagad pavērt mākoņu slāni un ieraudzīt, kas tur ir. Tur, iekšā, ir mirdzoša planēta. Paskatieties: viens garš kontinents gar ekvatoru un tikai vienīgi mazs jūras šaurums, kurš savieno ziemeļu un dienvidu daļu. Šis kontinents ir piepildīts ar astrālo gaismu, kuru mēs saucam par “platīna enerģiju” – zeltaini sudrabotu, kā sutināts piens[1] vai tādā plānā. Šī enerģija formē kontinentus. Gribu pievērst uzmanību, ka astrālās planētas ass jau ir pagriezusies par 90° attiecībā pret mūsu planētu. Viņa jau ir, un tā nav fiziskās planētas nobīde, tā ir dimensiju nobīde! Lūk, kāpēc nebūs kataklizmu – mēs vienkārši varēsim pāriet uz dimensiju nobīdi.

Planētas iekšienē (zem mākoņiem) viss kontinents spoži mirdz. Šeit būs tikai viens plāns cilvēcei, KURA VARĒS ATNĀK ŠURP PATSTĀVĪGI. Bet daļa atnāks šurp caur nāvi, ar jau savāktām augstām vibrācijām.

Es guvu no iepriekšējās meditācijas, ka uz šīs planētas ne tikai cilvēce būs galvenā rase, šurp atnāks dzīvot arī cita rase, varbūt vairākas rases. Kad es par to padomāju, man krūtīs radās protests – kā tad tā, mūs patraucēs!

Tagad jūsu uzdevums ir pieņemt šo momentu, to “atstrādāt”, kā mēs sakām. Jā, kaut kad delfīni saspiedās un pielaida mūs. Bet mēs, tāda agresīva rase, kļuvām par galveno rasi uz planētas. Iespējams, pie mums atnāks mīloša rase, un mēs būsim viņiem uz planētas kaimiņos, tā, kā mēs esam kaimiņos delfīniem un vaļiem. Vienkārši mēs neapzināti to darām, pēc tam darīsim to apzināti.

Paskatieties, kāda rase atnāks? Ar ko mēs būsim kaimiņos? (klusēšana)

Klau, sākumā paskatīsimies, kādā tad ķermenī būs pats cilvēks? Es redzu, ka lielā, gaismotā, saulainā. Mēs būsim jauni un skaisti. Un vēl ir klātesoši – mazi, apmēram mums līdz jostas vietai. Tas nozīmē, ka mēs viņus audzēsim... Mēs pildīsim delfīnu funkciju, kuri audzē cilvēci, bet mēs audzēsim to daļu, kura aug mums pa pēdām. Taču iespējams, viņa ir radīta ar vēl lielāku potenciālu nekā mēs. Mums kā saprātīgām būtnēm ir jāsaprot, ka nākošās rases, kuras tiek radītas pēc mums, ir pilnīgākas nekā mēs.

Vai būs mājas? Būs... Augstas, daudzstāvu... Tās stāvēs kā apgāztas piramīdas (konusi), ar smaili uz leju. Augšup tās aug platumā.

Lidaparāti būs individuāli, mēs spēsim teleportēties, taču tālākos attālumos mēs tomēr lidosim kā maziņā automobilītī.

Mums būs augu plantācijas, es redzu kultūraugu plantācijas. Acīmredzot mēs tomēr ēdīsim augus vai izdaiļosim ar viņiem sadzīvi.

– Tas ir 14-tais gads?

Nē, es droši vien aizskrēju uz priekšu. 14-jā gadā es redzēju visu tukšu.

A.J.: Telpas ir plastiskas. Vienā punktā ir daudz dimensiju, telpu. Tā telpa, kuru jūs redzat, ir viens slānis no daudziem. Realitāte tiks radīta ar cilvēka domu. Vienā vietā var atrasties daudz dažādu telpu, dažādu cilvēku un dažādu kombināciju, un tas viss ir ļoti elastīgi.

N.K.: Kad es tur biju, es redzēju, ka, lai ieietu mājā pie kāda, mums ir jāiztaisa izvērsums, mums ir jāieiet punktā, mēs nevis pa durvīm ieejam, bet punktā, izvēršas cita telpa.

A.J.: Punkts kā izeja uz telpu, bet telpa kā izeja uz punktu. Tā ir ļoti sarežģīta tēma, kuru vēl grūti uztvert.

N.K.: Tā ir kvantu realitāte. Mēs varam kļūt mazi un lieli. Kļūt elastīgi, darīt nelineāras lietas.

A.J.: Rasu būs daudz, taču satiksies ar viņām tas, kas viņas uztver. Ja es viņas neuztveru, es viņas neieraudzīšu.

N.K.: Tāpat kā uz Zemes. Mēs taču tagad neredzam tās rases, kuras mums astrālajā plānā ir kaimiņos. Mēs nekontaktējamies, tāpēc ka neredzam viņas. Bet ir tie, kas redz figūras. Astrālā ir sava paša pasaule. Arī viņi mūs neredz.

A.J.: Visa būves ir tādas plastiskas, it kā no gēla, kaut arī tām ir skaidra formas struktūra, taču, kad sāc ar to strādāt, tas kļūst mīksts, kustīgs...

N.K.: Tas ir, tu vari to transformēt, kā gribi, ar domām.

Lūk, kāpēc mēs sakām, ka megalīti, kuri sastāv no milzīgiem, vairāku tonnu smagiem akmeņiem (nav iespējams nazi iebāzt), tika uzbūvēti astrālā, bet pēc tam sablīvējās kopā ar planētu. Un tos patiešām varēja griezt kā ar nazi.

– Ar lāzeru...

– Bet es tādus puscaurspīdīgus redzu, garos baltos apģērbos, viņi lido...

G: Tagad priekš jums informācija nāk, man saka – Agarthi, Agarthi. Natālija...

N.K.: Agarthi – tā ir mūsu pazemes pasaules galvaspilsēta.

Viņi sveic mūs... O! Viņi mums šodien pievienojas. Pazemes pasaule tagad priekš manis ir apgaismojusies... Vēlreiz Zemē ieiesim un paskatīsimies... Skatieties, kāda saule ir Zemes iekšienē! To viņi ieslēdza, viņi izdarīja...

G: Mūs turp aicina, uz Agarthi...

N.K.: Aizejam uz turieni, ja reiz aicina! Mēs ar savu apziņas staru ejam cauri planētai un ieejam Vidus Zemes pasaulēs. Es redzu Adamu, par cik mēs ar viņu esam labi pazīstami. Šeit ir ļoti daudz cilvēku, viņi visi sagaida mūs. Viņi ir iedeguši savu gaismu un saka mums: “Jūs arī iededziet savu gaismu, ko jūs tā sēžat?” Klau, mēs atvērsim savas čakras un visas merkabas, auru. Katrs izdarīs to, ko var.

A.J.: Viņi nodibina saikni starp mums, tā ir tāda gaišzili sudrabota. Tas ir kristāliskais režģis sakariem ar mums, tas pēc tam paliks ar mums, varēs to ieslēgt. Varat sajust kādam pat durstīšanos sirds čakrā, paplašināšanos.

N.K.: Man notiek sakari caur visu gaismas lauku, kuru es iededzu, tiešā veidā.

A.J.: Nu tas, kurš cik ir gatavs, bet, lūk, caur sirds čakru visiem pieslēdz.

N.K.: Un viņi mūs tagad piesūcina ar savu gaismu. Vēl atveriet savas čakras, visu gaismu, visu jaudu dodiet, kādu vien varat un kuru esat sastrādājuši visu meditāciju laikā.

A.J.: Kādam norit izdziedināšanās pa pirmo čakru. Kādam kanāli nav līdz galam atvērti pirmās, otrās čakras defektu dēļ, un tagad notiek attīrīšanās.

G: Es arī redzu, ka norit izdziedināšanās.

N.K.: Var teikt, izdedzināšana.

A.J.: Kāds spēj labi izvilkt savu sazemēšanas auklu, bet kāds ne par visiem 100%.

N.K.: Merkabas atveram! (norit atvēršana) Skatieties, kāda gaisma sākusi nākt!

Viņi teica, ka mūsu grupa kalpo kā viens no portāliem, caur kuriem viņi savienojas ar Saules sistēmu. Un mēs savienojamies sākumā ar Sauli, pēc tam ar Alcionu, ar Sīriusu, un tiešā veidā izejam Galaktikas Centrā. Ieaugam turp. Mēs esam Planetārajā Logosā, un mēs augam pa sutratmu augšup. Mēs esam koks, un mūsu galotne aug visā Oriona atzara telpā, bet jūsu kājām-saknēm ir jāiziet pat no Galaktikas telpas. Augam augšup uz visu planētu un visu zvaigznāju centru.

Un tur mani sagaidīja un saka: “Mēs jūs šeit gaidām... Zinājām, ka jūs pie mums atnāksiet. Mēs esam sagatavojuši jums kaut ko neparastu.” Aicina mūs ienākt lielā, lielā zālē, amfiteātrī, tur ir daudz, daudz krēslu, katrs no mums ieņem jebkuru vietu, kāda viņam ir iepatikusies. Tur ir ļoti daudz ļaužu.

Viņi mūs apsveic kā varoņus, tāpēc ka šodien ir Zemes Diena. Datējuma tāda vairāk nekur nav, ne uz vienas planētas. Šodien visi, kuri ir Zemes aizbildņi, visi, kuri palīdz planētai, ir sapulcējušies šajā centrā, un klau, es pastāstīšu jums, kas tur sēž. Te, protams, ne cilvēki sēž. Visi viņi ir humanoīdi, viņi izskatās apmēram kā mēs, taču galvas ir dažādas, un ir tie, kuri staigā uz četrām kājām.

Lūk, es ziloni ieraudzīju, lielu putnu, līdzīgu strausam... viņš man paklanījās (smiekli), es viņam arī paklanīšos... te ir ļoti daudz dažādu rasu pārstāvju.

G.: Mums deva zīmi, ka mums ir pilnvaras sakariem ar citām civilizācijām... Katram tiek dota pazīšanās zīme. Zīme ir līdzīga Saturna zīmei. Tā ir izgatavota no zelta. Un apkārt pa perimetru ir briljanti, ļoti skaisti. Tā tiek likta uz kreisā pleca, tuvāk sirdij, no kreisās puses. Tā ir Zemes pārstāvja zīme. Mēs esam zemieši.

N.K.: Mūs aicina uz skatuvi. “Lūdzu, ko jūs gribat mums teikt?” Mēs visi izejam priekšā nešauboties, neviens no mums nekautrējas, neviens nebaidās. Kāds no mums iziet priekšā teikt apsveikuma vārdus, taču tie nav tie, kuri tagad ir zālē. Kaut kāds reprezentabls vīrietis ir izgājis priekšā un sveic publiku. Viņi visi smaida, paceļ rokas, māj vai kaut kā savā veidā sveic, kurš ar asti, kurš ar kliedzienu, kurš ar ņaudienu... Viņi blēņojas, viņi mūs tā apsveic, kā uz viņu planētas viņu rase apsveic cits citu.

Mūsu cilvēks sāk runāt. “Mēs jūs apsveicam. Mēs esam jums ļoti pateicīgi par jūsu palīdzību. Mēs vēl ne līdz galam varam novērtēt, cik lielā mērā jūs mums palīdzat. Mēs nejūtam jūsu palīdzību, mums liekas, ka mēs esam vientuļi, ka neviena apkārt nav. Un, lai 85% nejūt to, viņi apjūk no vientulības, viņiem ir ļoti grūti, taču 15% cilvēku zina, ka mums nāk milzīga palīdzība, ka mums palīdz un planētai arī. Un mēs visas planētas vārdā jums karsti pateicamies. Un mēs novērtējam jūsu palīdzību. Un, kad mēs pabeigsim, palīdzēsim citām planētām, tāpat kā jūs palīdzat. Mēs arī kļūsim par galaktiskiem palīgiem, mēs arī būsim aizbildņi citām planētām, lai atdotu mūsu parādu. Mēs ar lielu līdzdalību un prieku palīdzēsim tiem, kurus vēl vajag izvilkt. Bez tam mēs esam atveduši jums filmu par mūsu planētu, kuru mēs jums tagad parādīsim, lai jūs redzētu, cik brīnišķīga ir mūsu planēta. Vieni cilvēki tur dzīvo viegli, bet citi smagi. Jūs droši vien to zināt, mēs jums tagad parādīsim.”

Viņš atver ar roku ekrānu, uz ekrāna iet kadri. Dzīvnieki, planētas ainava. No kosmosa arī ir parādīts... Un kā Āfrikā mirst bērni... kā dzimst bērns... kā cilvēki iet uz skolu... kā viņi strādā rūpnīcās, kā brauc mašīnās, lidmašīnās, kuģos... Informācija iet ļoti ātri, pie mums tā lineāri iet, bet tur tā iet paketē. Ir parādīti sērga un bads, slimības un pandēmijas, cunami, zemestrīces, atomstacijas... Lūk, parādīja Černobiļu tagad, Japānu parādīja...

Ir parādīts, kā cilvēki meditē un sazinās augstā līmenī ar planētas apziņu, ar planētas režģi. Tieši ir parādīts, kā no mums enerģija iet uz planētas režģi, ar tādiem stariem, kā zibens savieno mūs planētas režģī. Režģis viss mirdz zeltā, pie kam režģis jau... draugi, tas jau ir sešstūrains... Nu droši vien tas ir mans līmenis... Skatāmies, vai ir piecstūrains... jā, ir, mazliet zemāk. Tur ir daudz režģu, taču pats mirdzošākais, pats lielākais režģis ir šūnveida kā sešstūrainas bišu šūnas, sestās dimensijas. Ir arī septiņstūrains, taču tas nav aktivizēts, tur ir ļoti maz gaismas.

Vajag gada laikā pacelties līdz septiņiem, lai ne tikai atsevišķs cilvēks, bet visi gaismas nesēji jau paceltos uz dvēseles līmeni, uz septīto dimensiju. Tas ir mūsu izdevums.

Lūk, tagad man pateica: lūk, tas tad arī ir jūsu mērķis!!! Katru no jums pacelt uz dvēseles līmeni.

Lūk, tagad jūs izteicāt šo mērķi. Lūk, tagad jūs sapratāt, kāds solis jums vel pietrūkst līdz latiņai, kuru jūs uzlikāt. Jūs uzlikāt nevis piekto dimensiju par savu latiņu, bet septīto.

Un tagad notiek grupas iniciācija, lai visa grupa paceltos uz dvēseles līmeni. Kas konkrēti notiek, man grūti teikt, tāpēc ka es vienalga atrodos augstāk.

Es redzu, ka mūsu gaismas ķermeņi piepildās ar jaunu gaismu.

G.: Divi virpuļi ieiet mūsu galvvidos un ķermeņos, viens pulksteņa rādītāja virzienā, otrs, ārējais, pretēji pulksteņa rādītājam. Griezes kustības. Kurš lejup - pulksteņa rādītāja virzienā. Tīrīšana, izkārtošana, notiek sinhronizācija ar citām enerģijām.

N.K.: Tagad mūs pacēla Saules sistēmas līmenī, mēs esam jau apkārt Saulei.

Visa mūsu grupa ir izkārtojusies kā planētas ap Sauli, taču ne pa ekliptiku, bet kā sfēra. Mēs esam ļoti tuvu Saulei, relatīvi, protams.

G.: Bet no Saules nav taču karstuma, normāli...

N.K.: Jā, gaisma laba nāk, karsti, taču ciešami, man patīk. Šajā mūsu ķermeņu līmenī tā priekš mums ir norma, nav bīstami.

A.J.: Tā nav Saules fiziskā izpausme, tāpēc tā ir maiga.

N.K.: Mēs taču visi esam Saules Logosi. Bet Logosiem ļoti patīk būt Saules tuvumā.

A.J.: Man parādīja, ka vienlaicīgi ir noticis daudz darbu. Viens darbs, kad mēs radījām režģi ar apakšējo pasauli, otrs darbs – apkārt katram ir radīts kaut kāds savs režģis, trešais slānis – radīts kopējs režģis sfēras veidā, un iekšienē ir daudz, daudz sajauktu līniju, rakstu, ļoti interesantu savienojumu, un viss tas izgaist kaut kādās telpās, iziet...

N.K.: Lūk, tagad Tēvs atnāca... (ilga pauze). Kaut kāds darbs norit, taču man grūti paskaidrot, kas... Es jūtu ar kaut kādu astoto-devīto sajūtu, ka Tēvs ar mums kaut ko maģisku dara. Jūtiet, iedarbība iet ļoti skaista, ļoti maiga, smalka, daiļa.

Tēvs, paskaidro, lūdzu...

Tēvs: Es no sākuma izdarīšu, pēc tam pastāstīšu...

N.K.: Viņš man rāda septītās dimensijas līmenī, bet pamēģiniet to nodot. Tur es to lieliski saprotu, taču kā pārtulkot cilvēciskā valodā? Jūsu septītās dimensijas Augstākā Es ķermeņi ir ugunīgi, daudzroku. Un mums tur nevis darbs norit, bet svētki. It kā deja kaut kāda tiek veikta. Mēs esam kosmosā. Mums nav ne planētas, ne kādā cita plāna. Mēs esam kosmosā. Bet kur ir Zeme? Mēs esam zemāk par viņu, viņa ir augšā, tuvāk Saulei.

Bet tagad mēs esam pacēlušies augstāk, visi ir nostājušies apkārt planētai, tādā riņķa dejā... Interesanti, it kā mēs esam pieslēguši šļūtenes pie planētas dienvidpola, redziet? Mēs palīdzam planētai tīrīties, pārstrādājam un sadedzinām to enerģiju, ar kuru mēs nekādi nevaram tikt galā. Redzams, mēs atsūknējam kā šļūtenē kaut ko, kas mums ir jāaizvāc no planētas. Lūk, ko mēs vācam prom no planētas – apakšējo astrālo plānu! Mēs taisām inkubatorus apakšējā astrāla būtībām katrā no mums un pārnesam viņas... mēs taču runājām par to, ka apakšējais astrālais plāns jau ir atslēgts uz planētas, un mēs, redzams, tagad teleportēsim to. Tās nav tās būtības, kuras parazitē uz cilvēkiem, viņas nav iespējams aizvākt, mēs ņemam vienkārši pazemes plānu, kā es saprotu. Mēs ievietojam dienvidpolā, Antarktīdā, savas šļūtenes, tās ir melnas, un mēs sākam no apakšas atsūknēt šo enerģiju, palīdzot planētai attīrīties. Un mēs tās nepārdedzinām, tāpēc ka tās taču ir dzīvas būtnes.

Ā! Lūk, kāpēc mēs apakšā stāvējām! Mēs radījām tur tumšu planētu, es vienkārši viņu neieraudzīju! Un tagad mēs pagriežam savas šļūtenes un ielejam ziemeļpolā tai tumšajai zemei, kura ir astrālajā plānā, taču tikai tumšajā astrālā, un tur būs viņu pašu planēta. Es neko neizdomāju, es vienkārši novēroju, kā mūsu augstākie aspekti strādā. Mēs izlādējām tur visas šīs būtības melniņās, viņas ir diezgan simpātiskas, kā melni mirdzoši burbulīši, spīdoši, bet tikai melniņi, ar dažādu formu. Mēs radījām priekš viņām speciālu planētu un teleportējām.

Vai es pareizi pateicu? Jā.

To izdarīja daži no mums ar jums – tie, kuri ir izauguši līdz septītajam plānam un kam tur ir savi ķermeņi – tādu darbu tagad izdarīja. Un tagad mums dod padomu, pēc šī darba, atkal ieiet planētas apziņā un paskatīties, cik lielā mērā viņa ir attīrījusies, lai sajustu, ko mēs esam izdarījuši.

Savienojamies ar planētas apziņu un sākam sajust, kā viņa jūtas.

Viņa staro, pateicas. Viņa ir sajūsmā un saka: “Kā gan es gaidīju šo palīdzību! Nu beidzot ir pienākuši laiki, kad cilvēki ir spējuši notīrīt sevi paši!”

– Jaunākas Zemes enerģijas es jūtu...

– Es jūtu maigumu, mīlestību, pateicību.

– Ekstāze...

N.K.: Man sirdī ir sajūsma, ekstāze, ļoti liels prieks... Gaviles, it kā mēs būtu izcīnījuši uzvaru! Cik lielā mērā viņa ir kļuvusi gaišāka? Jūs varat viņu iztēloties pagātnē, piemēram, pirms stundas un tagad.

– Viņa vieglāka kļuvusi...

N.K.: Vai tiešām mēs aizvācām visu apakšējo astrālu no planētas?

A.J.: Nē, ne visu, daļu tikai...

N.K.: Mēs vienkārši radījām jaunu gaismas un tumsas attiecību uz planētas. To tumsu, kura jau mums nebija vajadzīga, mēs aizvācām... Bet kā planēta ir sākusi elpot?

– Viegli, viņa viegla kļuvusi...

– Gaiša, viegla...

N.K.: Un ko es pamanīju, ka mēs tās būtības svētījām, devām viņām jaunu planētu un teicām, lai viņas dzīvotu tur laimīgi, labi. Nevis vienkārši mēs viņas izdzinām, kā, zināt, Staļins izdzina tautas, bet mēs radījām viņām planētu, derīgu viņām, un pārvedām daļu, iespējams, arī viņu augstu vibrāciju daļu, lai viņas tur augtu tālāk.

Tēvs saka: “Jūs sapratāt, ka Es to izdarīju caur jums?”

N.K.: To Viņš izdarīja caur mūsu augstākajiem aspektiem, kuri vienkārši izpildīja viņa Gribu, viņa Plānu. Dabiski, mēs nevarētu to izdarīt bez atļaujas.

Mēs pateicamies tev, Tēvs!

Tēvs: Arī es pateicos jums, bērniņi! Es ļoti jūs mīlu! Neaizmirstiet, ka jūsu rokas kustinu es. Tāpat kā jūsu smadzenes, kā jūsu actiņas un jūsu rociņas Es kustinu. Kad gan jūs sāksiet just Mani sevī pilnībā!?

N.K.: Tagad es septītās dimensijas ķermenī jūtu, ka Viņš piepilda katru manu šūniņu, atomu un subatomu slāni, viss, viss, viss manī ir VIŅŠ. Tur man ir cita apziņa, šeit to, protams, ir ļoti sarežģīti iztēloties...

Mūsu uzdevums – neatstāt uz planētas savu trešās dimensijas apziņu. Kāpēc mēs pārejam ķermenī? Tāpēc ka mēs pārejam arī apziņā. Mēs atstājam sev trešās dimensijas apziņu un saprātu, mēs ieaugam piektās dimensijas apziņā un tur pievienojam viņai piektās dimensijas, septītās, devītās un pārējo dimensiju, saprātu. Visas saprāta daļas mums ir jāsavieno vienā SAPRĀTĀ.

Daudzdimensionālu būtņu Pasaules-ēkā ir ļoti maz. Parasti rase dzīvo pa horizontāli un jūt un sazinās savā slānī. Mūsu uzdevums ir visus saprāta slāņus savienot VIENĀ un ieaugt vertikālā būtībā, daudzdimensionalitātē, neko nezaudējot no savām pašām pamata saknēm trešajā un piektajā dimensijā.

Tēvs svēta mūs. “Pieņemiet manu svētību! Manu mīlestību, manu maigumu, manu gaismu. Sasniedziet Mani ar savu apziņu, sajūtiet, ka mēs tad arī esam VIENS.”

Skatieties, kāda milzīga Gaismas Figūra ir izaugusi no mūsu grupas. Mēs esam kļuvuši Viens. Mēs esam kļuvuši par mirdzošu milzīgu figūru kā Dzimtene-Māte pēc izmēra, tikai no gaismas. Tā tad arī ir grupas apziņa. Visi jūs kļūsiet par tādu Cilvēku, taču katrs sajutīsies viņš – Es esmu šī būtne.

Šī būtne jau stiepj roku nākošajam aspektam, sveic... mūsu ceļš ir bezgalīgs...

Es pateicos visiem, kas šodien ir atnākuši. Izteiksim pateicību visiem, kas mums palīdzēja...

 

Pievienots 13.11.2011, atjaunots 26.10.2012

http://sanatkumara.ru/mir-meditiruy-so-mnoy/opisanie-meditatsii-11-11-11

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Krieviski “топленое молоко” (Tulkotāja piez.)