Helēna Maistrenko - Vecāku svētība

2015.05.29.

Mūsu straujajā, pragmatiskajā, ātri gaistošajā, bieži bezjēdzīgajā un negarīgajā laikā par Tēva, Vecāku svētību nav pieņemts runāt, pat vēl jo vairāk aizdomāties – lūgt Tēva svētību...

Šodien par Vecāku Svētību atceras kāzās, pie ģimenes veidošanas (dzimšanas, radīšanas), bet šo tradīciju izpilda vairs ne visi un ne vienmēr. Atmiņa par to vēl ir dzīva... Vai vēl ilgi?

Bet taču vēl pavisam nesen (pēc vēstures standartiem praktiski šodien, bet no rīta) neviens svarīgs pasākums, apmācība, darbs, ceļš neiztika bez Vecāku un, pirmkārt, – Tēva Svētības!

Kā gan tā? Mūsu vectēvu, vecvectēvu paaudzei šī ieraža bija obligāta, negrozāma, nesatricināma un stingra!

Vecāku Svētība nevis vienkārši iedvesa īpašu pārliecību un apstiprinājumu pasākumā. Tā kalpoja kā amulets un aizsardzība, baroja ar viedumu un izlēmību, neatlaidību, stiprināja spēkus un iedvesmoja! Vecāku Svētība nebija tukša skaņa vai bezjēdzīgs rituāls, velta laika tērēšana.

Vecāku Svētība bija īpaša veida Iesvētīšana patstāvībā, pieaugušo kārtā, atbildībā, taisnumā, godīgumā! Savā veidā – tava Dvēseliskā un Garīgā Ceļa noteikta līmeņa brieduma atestāts!

Kāds sakraments, noslēpums, maģija slēpās šajā vienkāršajā un diženajā tradīcijā, kultūrā?

Poēzija, skanējums, skaistums, dvēseliskums un garīgums ģimenes saziņā. Starp vecākiem un bērniem, vectēviem un mazdēliem, vienaudžiem un vecākiem bērniem ar jaunākiem, dzīvojošiem saskaņā, saticībā, savstarpējā mīlestībā! Smalkums, bijība, dziļums, gādība, brīva griba, godbijība, pateicība, MĪLESTĪBA kā ģimenes kopīgās dzīves pamats!

Lielas ģimenes. Dažādas paaudzes dzīvoja blakus un tuvu – visiem pietika gan vietas, gan gaisa. Katrs pildīja savus pienākumus no sirds, godīgi un priecīgi, liekēdība nebija cieņā. Godbijība, cieņa, palīdzība – vecākajiem: viņi gan padomu dos, gan iemācīs, gan jūtas nomierinās.

Tāpēc pēc atbalsta, padoma, svētības vērsās pie vecākajiem: vecākiem, dzimtas vecajiem, priesteriem. Pie viņu vieduma, zināšanas, taisnuma un sirdsapziņas, goda vērsās, lai izmērītu sevi, izzvanītu sevi, izgaismotu sevi pēc Taisnā Vieduma – Dzimtas Mīlestības!

Tāpēc arī Svētība ieguva Spēku, Spēcīgumu, Mīlestību, Dzimtas Aizsardzību. Enerģētiski garīgi izklāja Ceļu radīšanai, līdz-radīšanai. Jaunības radīšanai kopīgi ar Senčiem pēc Taisnības un saskaņā ar Dieviem!

Svētīta jaunība vairs nenogāja bezjēdzībā, bezgarīgumā, netikumībā!

Svētas vērtības, mērķi, bagātības, pirmkārt bija garīgi tikumiski meklējumi un radīšanas. Gods. Sirdsapziņa. Pienākums. Patiesība. Dvēseles nobriešana Augstsirdībā. Uzkāpšana Garā. Sava paša Zināšanu iegūšana, sasniegšana, iegūstot Pārzināšanu.

Ķermeņa, fiziskās pasaules dzīve netika noraidīta un pamazināta, gluži otrādi, par veselību un jaunību mēs nevis vienkārši daudz zinājām, bet dzīvojām veselībā un jaunībā! Bet! Ķermeņa intereses un prasības nekad neizgāja priekšplānā. Pārpilnība un labklājība ir rezultāts un sekas gan darbam-jaunradei, gan augošā cilvēka Dvēseles-Gara priecīgai pieaugšanai.

Bet masu, “civilizēto”, sevi pašslavinošo mūsu dienu mērķi ir patērnieciskums, iedzīvošanās, alkatība...

“...alkatība grauj izzināšanu. Bet, kad izzināšana ir nokauta – iet bojā kauns. Kad ir nokauts kauns, tiek apspiesta patiesība. Līdz ar patiesības bojāeju iet bojā arī laime.”

Peruna Vēdu Santijas. 8. Santija

Mēs nepūlamies – strādājam;

Nepriecājamies – nogurstam;

Neradām – aprijam;

Nemeklējam – ņemam;

Nezinām – sevi cildinām;

Nemīlam – pakļaujam;

Nelidojam sapnī – rāpojam nomodā...

 

Tēvs – Gars.

Māte – Dvēsele.

Vecāku Svētība – gan Spēks, gan Prieks, gan Mīlestība, gan Viedums savienībā – Dvēseles un Gara saskaņā, kuri uzkāpj Sirdsapziņā, Ticības Patiesībā, uz Dzimtas Radītāju un Aizbildņu Augstāko Dievu Pasauli.

Mātes Svētība (visatļautības emancipācijas un reliģiskās verdzības nesabojāta) – baro ķermeni, dāvā dzīves spēkus, ar mīlestību dziedina dvēseli, atver Ceļus uz Augstsirdību...

Tēva Svētība (atbrīvota no melu tumsības, patērnieciskuma un bezgarīguma) – izved, apgaismo Ceļu Garam, radīšanai, visdimensionalitātei, mūžībai, Gaismai, Godam, Sirdsapziņai, Pienākumam, Ticībai. Dievu Ceļu atver tēvs.

Mums lemts pieņemt un atgriezt mūsu dzīvē, Likteņos, Ceļos Vecāku Svētības diženumu un svētumu.

Lai Vecāku, Vectēvu, Vecmāmiņu, Senču Svētības atkal atgrieztu dzīvē Radniecības, Likteņa, Dzīves, Dievišķās Būtības un Patiesības svēto pavedienu.

Mums lemts atcerēties un atgriez dzīvē!

Iedvesmot un Apgarot!

 

Helēna Maistrenko

 

http://elena-maistrenko.wix.com/rasvet#!text/cbis

Tulkoja Jānis Oppe