Helēna Maistrenko - Kāda starpība, zem kā?..

2015.04.25.

Jauni cilvēki: studenti, skolnieki ir sākuši uzdot jautājumus, kuru parādīšanās vēl pavisam nesen būtu neiespējama, absurda, neticama...

Mūsu bērni šodien jautā:

– Kādēļ mācīties savas tautas dzimto valodu, tradīcijas, kultūru?

– Kādēļ zināt vārda sākotni, tā spēku, īsteno jēdzienisko nozīmi?

– Kam vajadzīga tautas mūzika, dziesmas?

– Kāda starpība, zem kā mēs atrodamies: zem amerikāņiem, zem angļiem vai – paši par sevi?

Var atgaiņāties, sakot, ka mani bērni gan tā neteiks... Varētu likties, viss ir pareizi: neteiks... Bet! Mūsu bērni ir ne tikai tie, kas mūsu dzemdēti, bet arī tie, kas blakus. “Svešu bērnu nemēdz būt!” Mūsu bērni dzīvo, mācās, sazinās. Viņi taču neatrodas ne vakuumā, ne tuksnesī. Tātad kaut ko mācās, un kaut ko nodod paši. Kurš šodien ir gatavs galvot, ka mūsu bērnus rīt neiekārdinās ar mirdzošu ietinamo papīru, aicinošu mūziku, saldeniem solījumiem?.. Mūs taču iekārdināja!.. Ar ko dzīvo, ko elpo, par ko interesējas bērni? Ko lasa (un vai lasa?); ko skatās (un ko redz?); par ko runā (un kā runā?)

Piedāvājot šo tēmu apspriešanai, nebūtu derīgi – lasīt notācijas, apsūdzēt un atmaskot, dusmoties vai atstāt, kā ir.

Vēl vairāk, var miljons reižu atbildēt uz jautājumu un būt nesadzirdētam! Jo šie jautājumi taču ir no tiem, uz kuriem cilvēks var atbildēt pats un viņam jāvar atbildēt pašam. Un vecāko klašu skolnieka vai studenta vecumā, ja tie arī skan, tad – retoriski...

Jaunu cilvēku un jaunatnes paaudzi, protams, nevajadzētu saukt par bērniem. Pēc vecuma viņi jau ienāk vai stāv uz pastāvīgas pieaugušo dzīves sliekšņa. Atbilstoši, jau atbild par sevi; drīzumā – par savu ģimeni, saviem bērniem, par dzīvi, par valsti...

Pēc vecuma – ienāk, bet pēc apziņas brieduma, pēc gatavības dzīvei, pēc audzināšanas?

Faktiski esam klāt! Kurš un kā šodien nodarbojas ar mūsu bērnu audzināšanu? Turpinot jauno paaudzi saukt par “mūsu bērniem”, vēršu vecākās paaudzes uzmanību uz līdzdalību, uz sakaru ar notiekošo. Jo bez jūsu darbības vai bezdarbības, sirsnīguma vai bezjūtīguma nav iztikts.

Šodien mums ir tas, uz ko gājām... Kā gājām? Apzināti vai neapzināti (mūs tā veda... Bet vai tad mēs – nesaprātīgas aitas esam?)

Kā gājām? Mīlestībā vai naidā? Jaunradē vai darbā? Veidošanā vai graušanā?

Kurš un kā nodarbojas ar mūsu bērnu audzināšanu?

Kurš vien vēlas, bet maz – vecāki... Īpaši – tēvi...

Skola šodien nodarbojas ar “gatavošanos izlaist kvalitatīvu patērētāju” (citāts – A. Fursenko).

Sabiedrība praktiski ir pazaudējusi mūžsenās tikumiskās vērtības.

Televīzija, masu informācijas līdzekļi, “masu kultūra” – pēc būtības pērkams un pārdodošs ŠOVS – norežisēta, apmaksāta izrāde par uzdoto tēmu... Kurš uzdod tēmu un kurš apmaksā? Ekrāni ir piepildīti ar vardarbības, izvirtības, banalitātes, netikumības, faktu izkropļojuma ainām...

Kad, kāpēc un kādēļ atnāca tamlīdzīga brīvība? Brīvība no kā un kam?

Paraudzīsimies uz ģimeni. Viņas nozīmīgums sabiedrībā praktiski ir novests līdz nullei, un tas ir noticis apbrīnojami īsa vēstures perioda laikā...

Taču tikai caur ģimeni, pateicoties ģimenei, mums izdosies un stāv priekšā atgriezt dzīvē sevi un kultūru, un valodu, un audzināšanu! Atgriezīsim ģimenē saticību, saskaņu, mīlestību, – un bērni pārstās būt sveši, nemiera pilni, līdz galam nemīlēti, nevadāmi. Bērni atradīs savu vietu dzīvē, savu ceļu, savu gaismu. Un tas notiks, kad ģimene pilnībā ņems savās rokās savu bērnu audzināšanu. Kur savējie, tur arī kaimiņu bērni, tur arī draugi. Tā visa pasaule, no apakšas, no ģimenes, nevis no augšas no Izglītības Ministrijas, var pacelt, atjaunot gan tikumību, gan veselību, gan patriotismu, gan kultūru, gan mūžīgās nevīstošās vērtības!

Pats svarīgākais ir atcerēties, ka svarīga ir ne tikai skolas “izglītība”. Atklāti sakot, no Izglītības (Образования) (Tēla Veidošanas (Ваяния Образа), pasaules tēlainas uztveres) masveida skolā ir maz atlicis. (Tēlu Veidošana (Ваяние Образов) un Ass Barošana (Питание в Ось) ir jau aizmirsti, daudziem vecākiem nezināmi jēdzieni.

Par ko ir runa? Vai ir tik svarīgi piebāzt bērnu ar “zinātnisku” patiesību štampiem, jeb ir svarīgi pamodināt zinātkāri, meklējumus un atbildes atrašanu? Saformēt domāšanas patstāvīgumu; radošu daiļrunību; savu jūtu, domu, darbu pārvaldīšanu; iemācīt apkalpot sevi, uzturēt savu veselību? Apmācīt rokdarbu vai celtniecības meistarības iemaņām... Lasīt un dzirdēt zāles, strauta, dzīvnieku, vēja valodu. Runāt ar sauli un zemi...

Cik daudz ir jāatklāj un jāuzdāvina cilvēkam! Un pirmās, pašas svarīgākās, nozīmīgākās un neaizmirstamākās Veltes cilvēks saņem ģimenē: no māmiņas un no tēta; no vectētiņa un no vecmāmiņas; no brāļiem un māsām; tēvočiem, tantēm, radiem!

Šīs zināšanas nav skolas solā iegūtas. Tās ir atnākušas no pašas dzīves. Tās ir ieplūdušas līdz ar spēli, ar pasaku un nostāstu, ar smaidu un asarām. Tās ir ieaugušas miesā un asinīs un kļuvušas par dzīvi.

Ar audzināšanu slāvu ģimenē nodarbojās tēvs, vectēvs, vīrietis...

Ar lološanu, veselību, gādību, – māte, vecmāmiņa, sieviete...

Kad ģimene ir draudzīga, lādzīga, jautra. Vairs nav tik svarīgi televīzijas šovi un trokšņainas dzērāju kompānijas...

Kad ģimene ir mīloša, stipra, patiesa, vairs nav baiļu no dzīves, nav vientulības.

Kad ģimenes atkal iemantos savu spēku, – gan sabiedrība, gan tēvzeme atgriezīs dzīvē savu varenību, viedumu, kultūru, tradīcijas, valodu, atmiņu!..

«Здесь Русский Дух!

Здесь Русью пахнет!» (А. С. Пушкин)

“Šeit Krievu Gars!

Šeit pēc Krievijas smaržo!” (A.S. Puškins)

 

Елена Майстренко

Московская Ведическая Школа Ра Свет

Helēna Maistrenko

Maskavas Vēdiskā Skola Ra Svet

 

http://elena-maistrenko.wix.com/rasvet#!text/cbis

Tulkoja Jānis Oppe