Helēna Maistrenko - Likavitos. Atēnas. Grieķija

2014.10.09.

14 10 21 01

Ja jūs vēl neesat iekļāvuši Kalnu Likavitos vietu sarakstā, kuras jums nepieciešams apmeklēt Atēnās, tad dariet to tieši tagad!

No šī kalna, kuru dēvē arī par Pakalnu Likabet, paveras pārsteidzoši skaista panorāma uz Atēnām, Akropoli un Egejas jūru. Starp citu, Kalns Likavitos ir augstāks par Akropoli: tā augstums ir 277 m. Kalns ir redzams praktiski no katra Atēnu stūrīša.

Saskaņā ar mītiem reiz dieviete Atēna nesa rokā kalnu, kuru gribēja nolikt Akropolē. Taču pusceļā līdz Akropolei dieviete satika kraukli, kurš viņai atnesa sliktu vēsti. Sadusmojusies Atēna izlaida kalnu no rokām, un šajā vietā radās Pakalns Likabet. Bet visi kraukļi kopš tā laika kļuva melni. “Likavitos” tulkojumā nozīmē “vilku pakalns”, tāpēc ka senatnē kalns bija vilku patvērums, un atēnieši nereti no tā vairījās.

Pakalna virsotnē atrodas pieticīga balta Svētā Georgija bizantiešu kapela, XIX gadsimtā uzbūvēta vietā, kur līdz tam atradās pravieša Elijas bizantiešu templis. Lieldienās kapelā vienmēr pulcējas daudz ļaužu. Cilvēki nāk uz šejieni, lai skaitītu lūgšanas un iedegtu sveces, kuras viņi pēc tam nes mājās. Un, turot iedegtas rokās, nokāptu lejā uz mājām.

Pašreizējā laikā Likavitos biežāk sauc par mīlētāju kalnu, tā kā tas ir populārs starp mīlētājiem un jaunlaulātajiem, taču bieži šurp atnāk arī vietējie iedzīvotāji, noguruši no pilsētas kņadas, trokšņa un lielpilsētas trafika.

Pie tam pakalns atrodas skaistā Atēnu rajonā – Kolonaki. Kalnu Likabet kopš antīkajiem laikiem par dzīves vietu ir izvēlējušies valdnieki un cilvēki ar ienākumiem. Arī tagad tas izskatās kā maza pērle urbanizētās pilsētas centrā.

Šim īsajam skicējumam vēl gribētos piebilst, ka šī Atēnu visaugstākā punkta mīklainība un noslēpumainība saistīja mūs vēl pagājušajā un aizpagājušajā gadā. Augšupcelšanās spirāle atdzima tieši šeit, viņas ietekme tikai pastiprinās un fantastiski, grūti izskaidrojami maina kā savu funkcionalitāti, tā arī ģeometriju.

Tas, ka pakalns ir formēts mākslīgi (“viņa šeit nebija”, “ar viņu ir kaut kas apklāts, kaut kas zem viņa ir paslēpts”, šeit ir apslēpta Lielā Gaisma”) – šīs jušanas, izteiktas vēl pirms gada, apstiprināja mīti.

Gribētos arī teikt, ka vilki ir viens no Krievijas pamata totēmiem, tādiem kā lācis, gulbis, briedis... Tad no kā gan un ko sargāja vilki, par kādu Lielo Gaismu, šeit apslēptu, tika runāts...

14 10 21 02

Pēc ilgstošas kāpšanas mēs beidzot tikām līdz virsotnei un... bez skaņas noelsāmies! Ar pamirušu sirdi lūkojoties uz brīnišķīgi, apburoši skaisto nakts pilsētu, pilnu ar dzīvību, daudzkrāsainām ugunīm – zvaigznītēm, atzariem – maģistrālēm, uz vakara apgaismojumā majestātisko Partenonu un uz šo nakts uguņu pārpilnību vainagojošo karalisko pilno mēnesi. Atēnas mēness gaismā pavērās mūsu priekšā.

Vārdi bija lieki. Visa telpa elpoja un dzīvoja kā ūdeņiem bagāts apmaiņu, mijiedarbības, sazināšanās virpulis. Blīvās un smalkās pasaules dzīve visā savā skaitumā nostājās mūsu acu un sajūtu priekšā.

Mēs pat elpot sākām retāk, lai neizjauktu dievišķumu stāvoklim, kurā bijām nonākuši. Dievišķumu, kurā bijām kļuvuši nevis vienkārši līdzdalīgi, bet kurā varējām radīt ar godbijību.

Majestātiskā Akropole un līdz šim neatminētais Likavitos aktīvi radīja dzīvi, mainījās ar mijiedarbības, savstarpējas ieplūšanas enerģētiskām spirālēm, dejoja enerģiju deju, – dziedošu un spēlējošu, radošu un pagaidām mūsu saprašanai nepakļāvīgu.

“Skaties! Izvēlies un uzsūc!

Sapratne atnāks vēlāk. Varbūt.”

Informācijas enerģētiskā neizmērojamība lija straumēm, iekļūstot un cauraužot visu mūsu būtību.

“Uzsūc!

Viss, ko pieņemsi, – izvērsīsies un izpaudīsies vēlāk.

Viss ir dzīves enerģija.

No Saules, zemes, ūdens un gaisa tu pieņem spēkus un zināšanas, prasmes un viedumu. Šodien tu piesātinies ar Gara varenību, radīšanas atslēgām, mīlestības stariem. Agrāk jūs šo stihiju/substanci saucāt par ēteru. Vēlāk nolēmāt iztikt bez viņas – izmetāt kā nederīgu, atteicāties, noliedzāt.

Tāpēc arī jūsu pasaule kļuva negarīga. Dzīves svari sašūpojās uz radīšanas pusi, pazaudējot dzimšanas sakramenta diženumu un dievišķumu. Mīlestība izkropļojās ar miesiskumu, aizmirstot par garīgu pacelšanos, pilnības dievišķumu.”

“Šeit paslēpta Lielā Gaisma!” – Gaļina atkal un atkal mums to atkārtoja.

Lielā Gaisma?!

Saule. Mīlestība. Radīšana. Zināšana.

Gars!

Gara enerģija!

Un tātad arī atslēgas, – nav fiziskas, nav materiālas. Atslēgas, kuras atveras, atdarās ar mīlošu, lēnprātīgu un kvēlu sirdi!

Atslēgas gan radīšanai, gan visaptverošai un brīvai mīlestībai, gan apgarošanas iespējas/spējas prasmei!

Ne viss tas, kas tiek saukts par dzīvu, ir apgarots. Dzīvajam var piemist tikai ķermenis vai – ķermenis un dvēsele. Viss ir apveltīts ar apziņu – pat tas, kas tiek saukts par bezjūtīgu: “nedzīvā” daba (akmens, stihija, augs, dzīvnieks), – visi ir apveltīti ar apziņu, bet ne visi ir apgaroti.

Tāpat arī cilvēku vidū – visi ir dzīvi, visiem ir apziņa. Bet ir garīgie, un ir – citādie. Ir – mīlošie, un ir tie, kam par mīlestību ir tikai vārdisks priekšstats, – viņi nekad nav izjutuši MĪLESTĪBAS STĀVOKLI. Ir radošie, un ir – celtnieki vai sagrāvēji...

Spēks, varenība, mīlestība, kura rada GARA STĀVOKLI!..

14 10 21 03

 

Helēna Maistrenko

 

Pievienots 21.10.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/likavitos-afini-gretsiya

Tulkoja Jānis Oppe