Helēna Maistrenko - Parunāsim par ilūzijām...

19.07.2014.

14 07 26

Apzīmēsim šo stāvokli no tavas Patiesības apvāršņa. Un sākumā izvirzīsim savstarpēji vienai otru izslēdzošas frāzes:

Viss šajā pasaulē ir realitāte un

Viss šajā pasaulē ir ilūzija.

Ar realitāti tiek saprasta īstenība, kaut arī pēc enerģētikas šie vārdi ir atšķirīgi.

Re-alitāte – atkārtota alitāte, tamlīdzīgs stāvoklis. Tā vairs nav pilnīga īstenība. Tāpēc, atnācis caur citām valodām, atgriezies vārds “realitāte” ir ieguvis citu jēdzienisko izlasīšanu.

Piemērotāk būtu saprast realitāti kā to, kas ir noformēts, apjēgts vienos Esamības plānos un izpausts, nolikts citos. Tas ir, alitāte, dzemdināta vienā pasaulē un pārnesta citā. Saprotams, ka, ja reiz pasaules ir īpašas, tad realitāte neatkārto alitāti, taču tās ir radinieki.

Lūk, ilūzijas pirmais vilnis. Mums ir aizdomas, mēs atceramies, uzzinām, kāda bija alitāte, piešķiram tai mūsu sajušanās atdzīvojušās iezīmes, bet vēlāk atklājam to, ko nebijām domājuši ieraudzīt. Iestājas vilšanās.

Ilūzijai burvīguma un vilšanās efekts laikam ir pats raksturīgākais. Ilūzija ir burve.

Apburtība no izredzētā un sekojoša vilšanās neattaisnotās gaidās... Sākumā tu sirdsmīļajā redzi tikai pašu skaistāko un savās fantāzijās zīmē vēl cildenāku viņa labo īpašību turpinājumu. Ilūzija. Tu lasi sevi viņā kā spogulī. Tu pats iededzies no savām pašām lieliskākajām īpašībām un, atspoguļojoties izredzētajā, lasi sevi, nenojaušot to.

Vilšanās iestājas tad, kad pats izvēlies pieņemt. Pieņemt vārdus, dāvanas, uzmanību, gaidot un paredzot. Tu pats pazemini savu kaismi, gaismspēju, mīlestību. Tu gaidi. Un pēkšņi, redzot sevi caur viņu, nepazīsti. Vilšanās. Ilūzija.

Kāpēc šajā pasaulē?

Ir citas pasaules, kur radīšana notiek tieši tajās pasaulēs un priekš tām pasaulēm. Tas ir, alitāte dzimst, dzīvo, pārvēršas un nekļūst atkārtota vai pārnesta.

Zemes pasaule ir īpaša, tā kā tika radīta un daudzkārt pārveidojās par kosmisku laboratoriju, piemērojās pētnieciskai darbībai. Tāpēc šī pasaule ir mākslīga.

Nesauksim viņu par rēgainu vai neīstu. Bērnudārzi, skolas, augstākās mācību iestādes, zinātniskie institūti, medicīnas iestādes un pārējais – pārējais – arī ir īpašas pasaules pasaulēs jeb dzīves telpas. Jums prātā nenāk saukt tās par mākslīgām, neīstām. Vienkārši jūs saprotat, ka tajās ir īpaša specifika.

Kad tika radīts un reorganizēts mācību pētnieciskais DZĪVAIS stāvoklis – pasaule ar nosaukumu Zeme, piedalījās daudzas Zvaigžņu Ģimenes. Tāpēc alitāšu šajā pasaulē ir ienests daudz, tāpēc tās ir kļuvušas par realitāti, tā kā ir savītas, mijiedarbojas vai pretdarbojas, iekļūst vai saskaras, bieži eksistē paralēli cita citai. Vai pie tam ir vieta ilūzijai? Kāda? – Apburoša.

Vēl viena ilūzijas funkcija, spēja – sašūt, samaisīt, savīt alitātes, radot īpašu kolorītu. Kā mākslinieks sajauc krāsas uz paletes, radot jaunu nokrāsu, īpašu.

Pieskarsimies vēl vienai aktīvi spēlējošai tēmai: jaunrade un radīšana. Kāpēc un kādēļ tik bieži un neatlaidīgi tiek runāts par kop-jaunradi, aicinot cilvēkus iekļauties dievišķajā radīšanā, līdztiesīgā, līdznozīmīgā un līdzatbildīgā.

Mācību iestādes, kā likums, rada ne studenti. Skolnieki atnāk uz skolu, mazuļus pieaugušie atved uz bērnudārzu, abiturienti stājas augstskolā. Skolas, dārzi, augstskolas jau ir, tos jau ir radījuši. Cilvēki atnāca uz Zemes universitātēm, izauga, izglītojās. Pienācis laiks radīšanai. Kop-jaunradei.

Istenība, kuru dzemdina cilvēks, vairs nav realitāte. Tā ir īstenība – stāvoklis, radījums, esamība. Viņa ir dzemdināta jau šajā pasaulē un priekš šīs pasaules, tā kā tiek radīta no cilvēka – saimnieka, šīs pasaules ķēniņa.

Ar ko šodien runāju?

Bet runā tu ar Sevi. Kā, starp citu, vienmēr. Bet ar lielo, augsto, vienoto Sevi, kur tu esi izpausta gan Lielajā Mātē, gan Mihaēlā, gan Kristū. Tā saka katrs. Ar Sevi – Dievu-Tēvu. Dažreiz var atpazīt Savu izpausmi Lielajās Būtībās, caur kurām runā Tēvs. Citu reizi ir derīgi atzīt sevi kā Sevi. Šodien ir tāds gadījums, dārgā!

Ar ko sākas radīšana?

Ar sevi, ar savu pasauli, ar sevis, savas telpas, laika, apziņas apgūšanu, vadīšanu, saimniekošanu. Savu domu, vārdu, rīcības radīšana. Pie tam sāks aiziet, izzust nejēdzīgas domiņas, nedzīvi vai maznozīmīgi vārdi: vārdi – kropļojumi, vārdi – parazīti. Atceries, kas skaidri domā, tas skaidri izklāsta.

Rīcība un darīšanas kļūs apzinātākas, derīgākas, veselīgākas. Atnāks prasme saimnieciski pārvaldīt savu telpu, lietas. Tu iemācīsies tā izkārtot un organizēt savu dzīves apkārtni, ka tajā visi izrādīsies pārtikuši, aizies liekais, bet derīgais sāks palīdzēt un vairot. Ieslēdzas arī jušana: kas derīgs veselībai, mundrumam, enerģiskumam utt. Tāds stāvoklis neatnāk pats par sevi, pēc pieprasījuma, tas dzimst procesā. Piemēram, atbrīvojoties no vecām lietām vai remontējot, atjaunojot tās, nodarbojoties ar sevis attīrīšanu kā iekšēji, tā arī ārēji, atnāk arī sapratne, kā skaidrzināšana, kas derīgs tavam organismam atveseļošanai...

Laika pārvaldīšanas kultūra arī ir vienkārša un unikāla.

Pietiek vienkārši zināt, ka tur, kur mums jābūt, mēs noteikti būsim. Tur, kur mums lemts būt, mūs nogādās visādā ziņā. Tāpēc aizvācam kņadu, steigu, traukšanos. Mācāmies lasīt sevi, notikumus, cilvēkus. Lasīt un just.

Atkal atgādināsim, ka izejot no pasaules jušanas linearitātes, no zvērestu un sazvērestību maģiskās realitātes, tu iekļaujies jušanā un zināšanā.

Šeit tieši tad arī atrodas robeža iziešanai, atsvabinājumam no ilūzijas burvestības.

Kāds ir magu un zīlnieču noslēpums? Viņi zina un jūt. Viņi ir pārliecināti par uzvaru, par sekmēm. Viņi redz sevi un tic sev. Cilvēki, kā likums, sev netic, sevi nezina, nemīl, nejūt. Pieņemot cita patiesību, atdod spēku, brīvību, savu gribu.

Un atkal atgriežoties pie ilūzijas. Kur tad ir tās vieta mūsu dzīvē, un kāpēc tā ir tik vilinoši maldinoša (заманчиво-обманчива)? Lasām vārdus burtiski: burvestība, mānija (чары, мания).

Cilvēkiem ir raksturīgi apburt sevi, mānīt sevi, ļaut sevi vadīt...

Ko mēs parasti dzirdam?

Dodiet mums veselību, naudu, laimi, līdzgājēju, bērnus... Dodiet mums...

Sakiet, ko mums darīt, lai...

Iemāciet, palīdziet...

Mēs jums ticējām, bet jūs...

Meklējam pa malām, ārpus, ārpusē...

Lūk, ja mani iemīlētu...

Cilvēki nevis gaida, bet meklē. Meklē un atrod, atklāj, iegūst.

Meklē sevi un savu patiesību.

Uzstāda jautājumus un atrod atbildes uz tiem.

Retāk viļas un retāk ļaujas piemānīšanai.

Dievišķā Spēle ar nosaukumu Dzīve iziet uz apzinātu līmeni.

No baiļu pasaules ceļas uz mīlestības pasauli.

No vadītas apmācības stāvokļa dzimst radoša esamība.

 

Helēna Maistrenko

 

Pievienots 26.07.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/pogovorim-ob-illiuziyach

Tulkoja Jānis Oppe