Helēna Maistrenko - Un atkal gaismas darbinieku ceļi...

2014.05.11.

Pirms dažiem gadiem Maskavas Augšupcelšanās Skolā izlasīju frāzi no Metatrona čenelinga “pats dižākais veids, kādā jūs katrs varat kalpot Dievam, visai cilvēcei, planētai un sev pašam – radīt no savas dzīves prieka šedevru”.

Pacilājoši un iedvesmojoši vārdi! Tikai, lūk, katrs pēc savām spējām un iespējām ieliek šajos vārdos kaut ko savu.

Viens to izlasīs tā, ka garīgās prakses ļauj viņam iemantot nedzirdētu materiālu pārpilnību – mašīnas, pilis, biznesu un tml. Sava veida burvju nūjiņa vai zelta zivtiņa. Tūlīt paburšu, iemāciet man, kā, un “būs man laime!”

Citi redz vai gaida momentānu vai vismaz ātru izdziedināšos. Uzlādēšos, piesūknēšos ar enerģiju, kļūšu veselīgs un nemirstīgs.

Vēl diezgan liela gaismas darbinieku grupa tiecas ātrāk aiziet no planētas, kaut vai uz astrālu, un jau tur iekārto savu bez bēdu eksistenci.

Kaut kā pārāk naivi, vai nav tiesa?

Kāpēc cerības neattaisnojas?

Kādi mērķi – orientieri tika sprausti?

Maz kas saprotami var pastāstīt par augšupcelšanos. Vēl mazāk ir to, kuri zina, kurp iet, kā un kādēļ?

Un vēl neapšaubāmi ir derīgi saprast, ka tā nav ģeogrāfiska atrašanās vieta 3 dimensiju mērogā un pat ne “trejdeviņa karaļvalsts”, kaut gan šis orientieris ir daudz tuvāks un saprotamāks, ja zini, par ko ir runa.

Kā iet? Saprotams, ne tikai kājām, bet arī ar apziņu, jušanu. Bet ja apziņa vēl nav nobriedusi un ir tikai dīgļa stāvoklī?

Kādēļ uz kaut kurieni iet un kas gan tas ir par burkānu priekšā, ar kuru vilina, bet kurš ne par matu netuvojas?..

Visi uzskaitītie un daudzi citi virzieni: materiālā labklājība, veselība, astrālas piena upes ar ķīseļa krastiem – viss ir brīnišķīgi un ir vietā un tiesīgs būt!

Tad par ko gan mēs runājam?

Viss tas ir ceļa etapi, un var teikt, starpposmu pieturas, sekas, atvasinājumi, ja gribat.

Bet kā tad pats ceļš?

Mūsu vec-vec-vec-tēvi un vectēvi zināja un novēlēja.

Nu, lūk, kaut kā mēs pazaudējāmies. Pazudējām sevi. Atdalījām sevi no Sevis. Izkritām no viengabalainās vienotības matrioškām un aizmirsām, kā konstruktoru šo salikt, sevi pašu kā radīt?

Sākām meklēt citur, pie citām tautām, citās kultūrās.

Культура – Культ Ра. Kultūra – Ra Kults. Tādejādi, kultūra, kad viņa nav aizstāta ar mākslu, – var būt pie Ra. Orientieris. Kur meklēt, kurp iet...

Tas nenozīmē, ka pie citu zemju tautām pat pamācīties nav ko un ka Миро-в-Ось-Зрение Pasaules Uzskats – vispasaules tradīcijas, paražas kļūst svešas. Nepavisam.

Autores komentārs e-pastā: “Ar asi senie slāvi saprata saskaņotību ar dievišķumu, ar Sākotni. Šajā nozīmē pasaules uzskats – dievišķo noteikumu sapratne, zināšana un sekošana tiem, tiem virzieniem, kuri saskaņojas ar dzīvi, veselību, uzplauksmi... Pasaules uzskats – plašā izpratnē – sekošana tām tradīcijām, normām, noteikumiem, kuri ir labi visas cilvēces dzīvei, veselībai, uzplauksmei... Šim gadījumam vēl ir piemērota frāze “зри в корень” “skaties saknē”, t.i. atpazīsti, izdali graudu, mērķi, jēgu, bet liekais ir tikai skaists konfekšu papīriņš...” (Tulk. piezīme)

Atgriezīsimies pie Metatrona vārdiem: “radīt no savas dzīves prieka šedevru”.

- radīt. Tātad pats cilvēks rada, uzaudzē, kultivē sevi pats, ceļot uz augšupcelšanos. Tāpēc aicinājumi: “Atnāciet taču beidzot un ievediet pie mums kārtību!” – kļūst bezjēdzīgi. Kurš ievedīs kārtību valstībā tavā, izņemot tevi pašu?! Labais kaimiņš, skolotājs, gādīgais tēvs to nedarīs. Svešā teritorijā iebrūk tikai ienaidnieki, okupanti, iekarotāji, tie, kuri pieraduši parazitēt! Vai mums vajag piesaukt tādus, kā paši uzskatāt?

- no savas dzīves. Ne no kaimiņa, ne no radinieka dzīves: “Lai viņš izmainās!” Un vēl jo vairāk ne no visas planētas, galaktikas un tml. dzīves. No savas dzīves! Kas mūsu izpratnē ir “sava dzīve”? – Mūsu valstība – valsts, kur tu pats vari kļūt par viedu karali, tēvu, valdnieku – rūpīgu un gādīgu saimnieku, mīlošu un atbildīgu! Uzbūvēt, dzemdināt, izaudzēt valstību savu – māju savu – organismu, dzīvi, likteni, notikumus, saziņu, domu un jūtu pasauli pēc savas Ра-З-Умению Saprašanas, pēc saskaņas, pēc mīlestības! (Разум – Светлый Земной Ум ) (Saprāts – Gaišs Zemes plāna Prāts)

- радости. Ра-Д-Ость. Свет Ра, божественный Свет, солнечные знания, мудрость Добром освещают Ость (основу, сердцевину, звучание твое). Принести и пронести Свет Души (Ра) в жизнь, в Ость свою, на Землю и в Землю через себя, собою впустить Свет Души!

- prieka. Prieks. Ra Gaisma, dievišķā Gaisma, saules zināšanas, viedums ar Labumu apgaismo pamatu (serdeni, tavu skanējumu). Atnest un ienest Dvēseles Gaismu (Ra) dzīvē, savā Pamatā, uz Zemi un Zemē caur sevi, ar sevi ielaist Dvēseles Gaismu!

Un tāda maģiska dievišķa radīšana ir ļauta un dāvāta Cilvēkam. Neviens par tevi vai tavā vietā. Tikai pats cilvēks, radot sevi, uzkāpj Cilvēkā dievišķajā, iemantojot Svēto Garu un tādā veidā apstiprina, atdzīvina to savas dzīves Dieva Valstību, kura nevis kaut kur tur ķīseļa krastos gaida, bet tiek šeit tevis radīta!

Эпохи – созвездья себя разделяла.

Души светлой вечность на жизней глоток,

На миг неизвестности, вдруг, променяла,

В куски растерзала, в клочки разбросала,

Раздвинула порознь, как режут пирог.

 

Судьба – неизбежность затмила Дух – вечность,

Души самоцветы втоптала в песок.

Вина семя божье засыпала пеплом.

Пришло время вспомнить, настал всходам срок.

 

Себя выделяла, тебя отдаляя.

Себя выбирала свободной, одной.

Затем так страдала, судьбу обвиняя,

Что так одинока, несчастна, порой!

 

В тебе, вдруг, себя иногда узнавала. –

То первый шаг в целостность, в сердце, в Исток!

Тебя вновь собой, но другой принимала –

То глас к единению, в целостность зов.

 

Сегодня себя собираю с любовью.

Сегодня с Собой в единенье вхожу.

Вхожу через цельность в свою неизбежность.

И целостность смело – умело творю.

 

Творю Радость: с Духом – Отцом единенье!

По зову Отца песнь свою вновь пою.

Настрою ее по Истоку прозреньем.

И мощью божественной звук понесу!

 

Творенье по звуку, по слову, идее!

Творенье по образу Бога в себе!

Творенье собой в единенье с Душою!

По Духу творенье в согласье, в Отце!

Laikmetus – zvaigznājus sevi sadalīju.

Gaišās dvēseles bezgalību uz dzīvju malku

Uz neziņas mirkli pēkšņi samainīju,

Gabalos saplosīju, pa gabaliņiem izmētāju,

Pašķīru atsevišķi, kā pīrāgu griež.

 

Liktenis – neizbēgamība aizsedza Garu – mūžību,

Dvēseles pusdārgakmeņus iemina smiltīs.

Vaina dieva sēklu apbēra pelniem.

Pienācis laiks atcerēties, pienācis dīgstiem laiks.

 

Sevi izcēlu, tevi attālinot.

Sevi izvēlējos brīvu, vienu.

Pēc tam tā cietu, likteni vainojot,

Ka tik vientuļa, nelaimīga reizēm!

 

Tevī pēkšņi sevi reizēm atpazinu.

Šodien ar Sevi vienotībā ieeju.

Tevi atkal par sevi, taču citādu pieņēmu –

Tā ir balss uz vienotību, uz veselumu sauciens.

 

Šodien sevi vācu ar mīlestību.

Šodien ar Sevi vienotībā ieeju.

Ieeju caur viengabalainību savā neizbēgamībā.

Un veselumu droši – prasmīgi radu.

 

Radu Prieku: ar Garu – Tēvu vienotību!

Pēc Tēva aicinājuma dziesmu savu atkal dziedu.

Noskaņošu to pēc Sākotnes apgaismībā.

Un ar dievišķo spēku skaņu nesīšu!

 

Radīšana pēc skaņas, pēc vārda, idejas!

Radīšana pēc Dieva līdzības sevī!

Radīšana ar sevi vienotībā ar Dvēseli!

Radīšana pēc Gara saskaņā, Tēvā!

 

Un vēl daži vārdi par radīšanu.

Pēdējos gados, un īpaši mēnešos, mums atklājas, bet piemērotāk būtu teikt: “Mēs paši atceramies aizmirstās, pazaudētās zināšanas par radīšanas instrumentiem, par pasaules iekārtojumu...”

Un tā, pazīstamie, mūsu apziņai atkal atklātie radīšanas instrumenti: Doma – Vārds – Darbība.

Instrumenti ir nosaukti. Jautājums, vai mēs esam apguvuši kultūru tos izmantot tā, lai rezultāts izpaustos momentāni vai vismaz jūtami?

Pirmkārt, “izmantot”, tas ir – pielietot lietderīgi, atbildīgi, saprātīgi!..

Otrkārt, no trīsvienības: Doma – Vārds – Darbība daudzi izrauj, izceļ vienu elementu – Vārdu, piemēram. Skaidri redzams: Gulbis – Vēzis un Līdaka: domāju vienu, saku otru, daru trešo. Radīšanas efektivitāte atspoguļo iekšējās un ārējās dzīves kultūru, tās viengabalainību, drosmi būt neliekuļotam, patiesam, godīgam, pirmkārt ar sevi pašu! Atkal un no jauna – sevis radīšana – dziļa dziļuma iekšēja izzināšana un izgaismošana!

Treškārt, Doma ir kolosāls, apbrīnojams instruments, kurš ir maz apgūts. Sava domāšanas procesa virtuoza pārvaldīšana ir ļoti reta tagadējā laika parādība. Mums tikai liekas, ka mēs protam domāt. Parasti, kā likums, pa galvu klīst galīgi ne mūsu domas, bet tās frāzes un domiņas, kuras izdzirdētas, aizgūtas. Prātot un domāt – nav viens un tas pats.

Ceturtkārt, Vārds atgriež savu dzīvotspēju vienīgi tad, kad atjauno savu Īsteno tēlaino skanējumu. Īsteno – pēc Sākotnes, pēc Sākuma, pēc Likuma, bez apburtības[1] un izkropļojuma. Saprast Vārdu un no jauna iemācīties izmantot Dzīvo Vārdu ir visai noderīgi cilvēkam paša uzkāpšanas ceļā.

Piektkārt, tādus spriedumus var attiecināt arī uz instrumentu Darbība.

Tas arī izskaidro, kāpēc mūsu pavēlējumi, rīkojumi, nodomi ir maz efektīvi. Jeb iegūstam rezultātu kā pazīstamajā dziesmiņā “Burvis – diletants[2]”: “Gribēja uztaisīt negaisu...”

Sasniegt pilnību radīšanas instrumentu pārvaldīšanā un vadīšanā – arī ir daļa mūsu ceļa.

Ar pateicību un mīlestību

Helēna Maistrenko

 

Pievienots 14.05.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/i-snova-puti-rabotnikov-sveta

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Krieviski “Чаромутие”. Skat. “Лукашевич, Платон Акимович” (Tulk. piezīme)

[2] Skat. “Волшебник недоучка” (Tulk. piezīme)