Helēna Maistrenko - Kristus runā ar Tevi vienmēr...
2014. gada 16. aprīlī
Ne taisnu, bet ilgu ceļu izvēlējāties Jūs – dusošās Dvēseles, kuras neatceras savu Dzimtu... Vai no satricinājumiem pamosties gribat, vai arī atvērsiet Sirdis Savas diženās, atdzīvinot Gaismu patieso uz māmuļas Zemes, atverot acis un Dvēseles guļošajiem.
Vai augšupcelsieties, vai iesiet uz otru apli? Bet varbūt kritīsiet lejā...
Sirdi Savu ieliku katrā meklējošā ar Gaismu apgaismot Ceļu uz priekšu ejošiem.
Tad nesiet Tēva Gribu pa visu Zemi, Gara Iemantošanas Gribu uz Visu, kas Ir uz planētas.
Jauni un veci, vīri un sievas, atmetiet bagāžu ar zināšanām uzkrātām, pamatā uzspiestām, droši ar pilnu krūti ieelpojiet Tēva enerģijas, ar Sirdi pieņemiet Manu patieso un beznosacījuma Mīlestību. Sajūtiet Avota klātbūtni visā, kļūstiet par VIENOTU!
Nevis veco, bet jauno, nevis seno, bet piemēroto ienesiet un nostipriniet dzīvē savā, apgaismojot telpu ap Sevi.
Mosties taču, Cilvēces pazudušais Dēls, vērs savu skatienu uz Savu iekšieni un sāc apzināti Radīt Savu visumu, nepārliekot atbildību un neatdodot Savu Spēku Dievišķo, dotu Tev pie dzimšanas.
Sper pirmo soli, sekos otrs, sakrās inerci kustība plūstoša, pārvēršoties par Visa, kas Ir brīnišķīgu deju ar centru Tevī Īstenajā...
Kurš, ja ne TU, CILVĒK? Kurš, ja ne TU ĪSTENAIS atdzīvinās Dievišķā Vārda sākotnējo misiju visā Radījumā?
Apskauj ar Mīlestību Sevi kā ar gulbja spārniem, iztaisno abus spārnus, atverot Sirdi, un izšķīsti Sevī, visā, kas Ir.
Svētīts ir Ceļš tavs, CILVĒK.
Dmitrijs
– Jēzu, parunā ar mani!
Pat nezinu, ko gribu pajautāt. Dod pats man kaut kādu informāciju, kura man nepieciešama pašreiz.
– Mana dārgā, kas ir nepieciešams un aktuāls tev uz šodienu, – tad tas ir tas, ka tevī jau tagad sāk mosties sevis apzināšanās. Tā ir ne tikai apzināšanās, bet pienākuma jušana. Sajūti sevī to dievišķo spēku, kuru noteikti vajag izpaust!
Es esmu![1]
Atkal un atkal!
Tad visā skaistumā un spēcīgumā izvērsīsies tas dievišķais radījums, par kuru jums vienmēr ir teikts. Kļūsti par viņu!
Tas ir darbs, bet tas nav veltīgs.
Tāpēc mācies, radi, mīli, mirdzi!
Tu izdarīji savu izvēli, ej pa iecerēto ceļu. Bet kurš ir teicis, ka izvēlētais ceļš ir viegls?
– Es aršu.
– Zinu. Tu ar to arī atnāci uz zemi.
Izpaud sevi un apliecinies.
– Pateicos!
Tamāra
– Sveicu tevi, Jēzu!
Atnāc pie sevis caur Mani, kā tas ir?
Tevī ir Radītāja dzirksts, būdams radīts pēc Dieva tēla, dzīvo saticībā ar dabu, paužot gribu izvēles brīvības realizēšanai.
Izvēlies apzināti, dzīvo ar sevi harmonijā.
Meklē, mēģini, kļūdies un sāc no sākuma.
Helēna
Kas ir cilvēks?
Cilvēks – tā ir būtība.
Pats grūtākais cilvēkam – būt viņam.
Nest savu Gaismu, būt Gaismai.
Lai tu būtu Gaisma, tev vajag apzināties savu Dievišķo Būtību.
Nevar atrasties dzīvnieka apziņā un nest Gaismu. Cilvēce ieies strupceļā, ja nepacels galvu, ja neiemācīsies būt uz viena viļņa ar Dievu. Vajag iet uz priekšu, pieņemot tās enerģijas un informāciju, kuras tagad nolaiž uz Zemi.
Uz priekšu. Lai notiek tā.
Tatjana
|
Душа, как аленький цветок Дарует свет и восхищенье. Она, как маленький росток Преобразуется в стремленье Постичь и трепетную жизнь, И светлое преображенье, Паденье, творческую мысль, И дорасти до вознесенья. Все в силах божией души, Всего достичь она способна. Все достиженья хороши – Она талантливо – огромна! |
Dvēsele kā sārts zieds Dāvā gaismu un sajūsmu. Viņa kā mazs asns Pārvēršas centienos Apjēgt gan trīsošo dzīvību, Gan gaišo pārvēršanos, Krišanu, radošu domu, Un pieaugt līdz augšupcelšanai. Viss Dieva dvēselei pa spēkam, Visu sasniegt viņa spēj. Visi sasniegumi labi – Viņa talantīgi milzīga!
|
Nadežda
Jēzus: – Kas Ir Patiesība? Es neEsmu Patiesība.
– Tu neesi Patiesība? Bet Dievs – tā ir Patiesība?
– To tu pajautā Dievam.
– Ja tu neesi Patiesība, tad tavas mācības nav patiesas?
– Nē, es neteicu, ka Es esmu nePatiesība.
– Kā? Es taču izdzirdēju: “Es neEsmu patiesība.”
– Jā, es to teicu.
– Tad kā to saprast?
– Es neEsmu Patiesība – tas nav gluži tas pats, ka Es neesmu Patiesība.[2]
– Esmu sapinusies. Paskaidro, lūdzu.
– Es tad arī sapinu tevi.
– Kādēļ?
– Tu taču nesāki pieņemt šo frāzi.
– Acīmredzot nē. Es sāku uzdot jautājumus.
– Lūk, tā arī notiek Cilvēka savas Patiesības izzināšana. Es nesaku kādām kaut ko konkrētu. Es dodu iespēju pašiem nonākt pie slēdziena. Es nevaru iemācīt kādām kaut ko bez viņa vēlēšanās. Nav iespējams iemācīt tevi lēkt pāri pārliktnim, ja tu nevari šim pārliktnim pat pieiet klāt. Tava vēlēšanās tad arī nosaka tavu nākošo soli.
– Kāpēc es pieņemu informāciju vienā stilā, praktiski vienādās frāzēs.
– Es nepaužu domas tā, kā tu tās pieņem. Tava apziņa ņem tās tieši tā, kā viņa ir gatava. Gan tavs vārdu krājums, gan tava uztvere pievienojas tam, ko jūs saucat par čenelingu. Tāpēc arī dažādi teksti un atšķirīga informācija. Jūs to pārformulējat sev apziņā.
2014.04.16.
– Es gribu saprast, kā notiek čenelings. Kāpēc es ne vienmēr jūtu, ka sazinos ar Tevi. Vai mani Skolotāji var atbildēt tavā vietā uz kaut kādiem maniem jautājumiem?
– Nē. Tas nav iespējams. Tavu uztvere tagad ir ne gluži pareiza. Tu taču zini, ar ko tas ir saistīts. Tu netici ne tam, ka sazinies ar mani, ne pat tam, ka pati vari būvēt savu dzīvi. Es nevaru tev tagad palīdzēt saprast to, ko tu negribi.
– Kas tad patiesībā notiek?
– Ne tā, ka jūs to nesapra... (tālāk rakstīt negribu). Tu tagad sajuti, ka atbildu ne Es. Tas tā arī notiek. Kamēr tu nespēsi uzticēties tam, kas ar tevi notiek, tev būs ļoti grūti...
– Kāpēc man sažņaudzas sirds un kaut kā dīvaini savelk rokas?
– Ne gluži pareizi noteici. Tev nesažņaudzas sirds, viņa tev tagad lec laukā. Bet tavas rokas negrib rakstīt to, ko tu raksti.
– Un ar ko man to saistīt?
– Tu pati pamēģini, nosaki, kas notiek.
– Neticu tam, ka tas esi Tu.
– Pareizi. Tā ir tava ķermeniskā uztvere tam, kas notiek. Tu taču pati visam netici, bet tavs ķermenis negrib darīt to, ko apziņa noliedz. Tavs ķermenis negrib arī atmest ēšanu.
– Interesanta tēma. Un kāpēc tad?
– Viņam to nevajag. Tā ir tava apziņa, kura negrib atvadīties no tā, kas tev var nest mirkļa apmierinājumu.
– Bet vai ar apziņu var vienoties? Jo man taču gribas pāriet uz dabisko barību. Ķermenis mani atbalstītu.
– Bet tavs ķermenis tevi šajā lietā arī atbalsta. Tev atkal apziņa neļauj mierīgi pāriet uz to barību, kuru tu gribi. Viņa tev kliedz: Nevajag tev to!
– Nesaprotu. Es taču apzināti gribu baroties ar pareizu barību. Kāpēc tad mana apziņa uzskata, ka man to nevajag. Neloģiski.
– Bet tavai loģikai ar to nav nekāda sakara. Tu un tava apziņa nevarat izteikt savas vēlēšanās tā, lai jums abām būtu saprotams. Kādēļ? Kādēļ tas vajadzīgs? Kādēļ, piemēram, tev pareiza barošanās?
– Lai atjaunotu savu organismu, savu ķermeni...
– Pareizi. Un ko tu gribi iegūt rezultātā?
– Veselā ķermenī – vesels gars!
– Un tad tava atkarība no patērējamās barības vairs tev neuzspiedīs to, ko tu negribi ēst.
– Precīzi. Labāk nepateiksi. Es jūtu šo atkarību katru dienu. Kaut kas manā dzīvē jau mainās. Bet pēc tam, mēdz būt, atgriežas.
– Tev ir grūti gan pieņem, gan apzināties, ka atkarība no tā, ko tu ēd, atrodas tavā ķermenī, nevis tavā apziņā.
– Un kā tad man pierunāt savu ķermeni, ka derīgs un pareizs ēdiens – tas ir tas, ko viņam vajag?
– Viņu nevajag pierunāt. Viņš arī grib būt vesels. Bet viņam vajadzīgs laiks, lai pakāpeniski pārlādētu visu to, ko jūs saucat par sava ķermeņa informācijas struktūru. Tas nozīmē, ka to informāciju, kuru tu tagad viņā liec – viņš pieņem jau arī uz šīs, jaunās, informācijas pamata, viņš būvē tavu uztveri visam, kas ar tevi notiek. Tu viņam saki: Es vairs neēdīšu gaļu. Kā viņš reaģēja?
– Mierīgi, lai cik dīvaini nebūtu.
– Ne gluži mierīgi. Tā esi tu, kas tagad jau pret to attiecas mierīgi. Bet tad tavs ķermenis tev atbildēja: Tu ko! Viņš pretojās, jo viņš taču daudzo gadu laikā ir pieradis pie šīs garšas. Bet tagad viņš pats jau vairs negrib ēst gaļu.
– Pateicos! Radu Gaismu sevis iekšienē! Dāvāju savu Mīlestību!
– Arī Es radu Gaismu! Dāvāju savu Mīlestību!
– Kāpēc es nejūtu tagad kā agrāk, kad tu dāvā savu Mīlestību?
– Netici. Tā?
– Tā.
– Un ko tu gribi sajust?
– Tavas enerģijas.
– Nu, padomāsim. Tu taču netici, ka Es – tas esmu Es?
– Tā. Es daudz kam tagad neticu. Bet enerģijas es laiku pa laikam jūtu.
– Tā tu arī jūti tad, kad tas notiek pirmo reizi. Savā nākošajā saziņā tu šīs enerģijas tā vairs nejūti. Tu pie viņām esi pieradusi.
– Piedod par neuzticēšanos. Pašai jau ļoti gribas, lai tās nebūtu.
– Darām tā. Tu sāc redzēt apkārt To, kas Ir. Bet Es redzēšu To, ko neredzi Tu.
– Man patīk.
– UN TAS PALĪDZĒS TEV IZIET NO TĀS NEUZTICĒŠANĀS, AIZ KURAS TU SLĒPIES.
– No kā?
– Bet no visa tā, kas var tev pateikt: Kas gan Es esmu. Tu negribi to zināt! Tev nav vajadzīga šī atbildība!
– Ir vajadzīga! Es pie strādāšu. Man jau pašai ir interesanti, kāpēc es to neapzinos.
Ar Mīlestību un Maigumu, Natālija.
Kristus – Cilvēkam:
– Tu – Mana otrā atnākšana.
Caur tevi, tevī ES[3] runāju.
Un to, ko runāju ES, – runā tu. Un to, ko runā tu, runāju ES.
Pestī sevi pats.
Ceļš ir norādīts. Tu zini savu Ceļu. Tam nav jāatkārto Manējais. Pēc tēla un līdzības, – nenozīmē atkārtošanu, kopiju. Tavs Ceļš ir skaists un vieds. Īpašs.
Tāpat kā tavs Vārds. Kad dzemdini, radi Dzīvo Vārdu, – Viņš ir dievišķs, apgarots, iedvests, vieds, mīlošs.
Apzinies, pieņem, atceries, ka esi Kristus.
Tagad! Katru mirkli – Kristus! Sauc, uzrunā sevi par Kristu. Pateicies sev – Kristum! Domā, jūti, elpo, dzīvo Kristū!
Un tu redzēsi, un redzēs cilvēki, kā Gaisma piepilda tevi! Kā Mīlestība staro no tevis! Kā prieks izlīst pasaulē!
ES zinu tavu gaismu, jo tā – Mana Gaisma!
ES redzu tavu mīlestību, jo tā – Mana Mīlestība!
ES pateicos tavam priekam!
Mana – tava mīlestība, gaisma, prieks – Vienotība Tēvā un ar Tēvu. Pēc tēla un līdzības!
Mana – tava pasaule – Velte un Labums Tēvam!
Mūsu Ceļš.
Helēna Maistrenko
Maskavas Augšupcelšanās Skola
Pievienots 19.04.2014
http://www.sanatkumara.ru/stati-4/christos-govorit-s-toboy-vsegda
Tulkoja Jānis Oppe