Елена Майстренко – Несколько слов о Благодарности

Helēna Maistrenko - Daži vārdi par Pateicību

20 09 21

Runāt par “paldiesību” vairs nav nepieciešamības: daudz ir uzrakstīts, kas īstenībā slēpjas aiz šī nekādā ziņā burvju vārda.

Labuma Dāvājums (Благо Дарение или Дарение Блага).

Šis vārds, tāpat kā rīcība šodien tiek izmantoti diezgan reti un nelabprāt.

Tāpēc, ka esam zaudējuši spēju dāvāt.

Tāpēc, ka esam pārstājuši saprast, kas ir Labums. Labums kam? Sev vai tam, kam dāvā? Bet varbūt tas ir universāls – milzīgs un viengabalains – visiem?

Tāpēc, ka fatāli, dziļi esam iestiguši patērnieciskumā, pārstājuši saprast savstarpēja norēķina, savstarpējas maiņas nepieciešamību saņemot: cik paņēmi, tik atdod! Mēs esam cieši noķerti uz atlaižu, bonusu, kešbeku un tml. ēsmas. Cik populāras šodien ir šīs ēsmas-iekārdinājumi lētticīgiem: lai ievilktu nāsīs tā vairāk, ir jāapsola “prezents”.

Var uzskaitīt arī citas Labuma Dāvāšanas pazīmes, taču īpaši gribas pievērst uzmanību vēl vienai īpatnībai. Uzdāvāt var to, kas pašam ir pārpilnībā. Ja Mīlestības sirdī ir tik daudz, ka pietiek gan pašam, gan tuviniekiem, tad dāvā jau lielākam paziņu, draugu lokam.

Ja Maiguma un Gādības ir papilnam, tad spīdi ar tiem.

Ja Prieks un Laime pārpilda dvēseli, tad iedvesmojies no tiem un, papildinot ar savām notiņām, skani, dziedi, vibrē.

Kas ir Labums?

Kam to dāvāt un cik?

Viegli ir iekliegties: Visiem un neizmērojami! Bet vai ilgi pietiks tavas Pārpilnības, Mīlestības, Skaistuma, Prieka, Laimes… Diez vai tev to ir tik, cik Saulei: viņa spīd visiem, silda un priecē. Viņa prot sevi aizpildīt, turklāt sildot mūs.

Cilvēks spīd ar to, ko dzemdinājis un uzaudzējis pats: ar darbu – lietas, ar dvēseli – jūtas, ar garu – viedumu. Kad cilvēks radīšanā nav stiprs, viņš atņem, kad jūtās ir raupjš un nikns – kaisa indīgus enerģētiskus vīrusus. Kad iesūnojis spriedumu stereotipos – šausta un nosoda, kontrolē un apsūdz. Pasauli, laiku, telpu, cilvēkus, notikumus, Visumu.

Kas man ir, to dāvāju.

Vai pārdodu. Man dodiet bez atlīdzības, bet es – pārdošu. Man iedodiet atlaidi, bet es jums – neko neesmu parādā. Man nodrošiniet visu augstākajā līmenī, jo es taču esmu īpašs, pats labākais, neparasts! Man visi ir parādā, bet es – nevienam…

Visums ir bagāts un pārpilns, viņam visa visiem pietiks. Tātad man – tikai pašu, pašu labāko. Bez atlīdzības, tas ir, par velti…

Atļaušos piezīmēt, ka bez atlīdzības un par velti (даром), – šie jēdzieni nav ekvivalenti: bez atmaksas, bez atdarīšanas, bez taisnīga norēķina – bet pretējā tieksme – simboliska, cēla.

Materiālajā maiņā mēs esam pieraduši maksāt; iegādājoties vajadzīgo lietu, piedāvā ekvivalentu vai naudu. Bet jutīgajā un garīgajā? Lūdzu nejaukt augstas tīras jūtas ar zemas kvalitātes izklaidēm (kuras, starp citu, dārgi maksā), garīgās zināšanas ar intelektuālo īpašumu (arī tas tiek aizsargāts un apmaksāts).

Skumjas domas par tēmu “Prasme Dāvāt Labumu”.

Tās apzīmē virzienu pārdomām un patstāvīgām atbildēm, izvēlei – kā rīkojos es, kā papildinu savus resursus un mainos mijiedarbībā materiālajā, dvēseliskajā un garīgajā līmenī.

Pateicos. Dāvāju Labumu. (Благодарю. Дарю Благо.)

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2020

 

Pievienots 22.09.2020

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/neskolko-slov-o-blagodarnosti.html

Tulkoja Jānis Oppe