Елена Майстренко – Душа России

Helēna Maistrenko - Krievijas Dvēsele

19 04 08

Krievijas Dvēsele

2019.04.07.

 

Krievijas Dvēsele dzīvo un izpaužas cilvēkos – katrā atsevišķi, kā arī lielās un mazās grupās: ģimenēs, Dzimtās, Tautā. Krievu Dvēsele tika daudzināta ar diženumu un dāsnumu, dziļu gudrību un taisnprātīgumu, godīgumu un tikumīgumu.

Daudz lielisku īpašību un iezīmju piemīt Krievu Tautas – cēlāja, darba rūķa, sargātāja tautas – Dvēselei. Spēkavīra Gars un neparasts spēks, iedzimta taisnīguma un pienākuma izjūta, strādīgums un pacietība, smalkjūtība un labestība…

Visos laikos un laikmetos, no gadsimta uz gadsimtu, visās zemēs un valstīs par Krievu Tautas Dvēseli runāja kā par nesasniedzamu brīnumu, kā par noslēpumainu burvestību, kura rada nebijušus varoņdarbus, dziedinošu un pārveidojošu spēku.

Un krievu cilvēkiem augstsirdības, dziļas gudrības, dāsnuma, godīguma, taisnīguma, žēlsirdības paušana nebija kaut kas īpašs, neparasts un apbrīnojams. Augsta tikumība, savstarpēja palīdzība, atbildība, pienākums, gods – parastas ikdienas izpausmes, radoši strādājot un dzīvojot mīlestībā un harmonijā.

Vislielākais Visuma Dievišķās Mīlestības Spēks baroja slāvu Dvēseli ar dzīvinošajām celšanas-jaunrades, žēlsirdības-gādības, taisnprātīguma-taisnīguma strāvām! Kā asinis pa asinsvadiem, tā arī Mīlestības Spēks pa dzīslām piepildīja mūsu būtību ar varenību un gribu.

Senču-Ciltstēvu dziļā gudrība baroja no saknēm visu Dzimtas Koku līdz pašiem mazākajiem zariņiem, lapiņām. Ar Lielu Tēvišķīgu Vārdu un personīgu piemēru vīri visgudrie izvadīja ceļā savu augošo jaunaudzi. Dzimtas līdzdalība, viengabalainums, vienotība un nesagraujamība pieprasīja arī vispārēju atbildību.

Atrauties no Koka, kļūt par izstumto-izraidīto – vislielākais sods un neaizpildāms zaudējums sev pašam, savai tagadnei un nākotnei. Izraidīto bija maz… Dzimtai zaudēta lapa – jūtams zaudējums, bet ne fatāls, aizpildāms. Cilvēkam izraidīšana nozīmēja vairāk nekā nāve – dvēseles bojāeju…

Šodien ir rūgti laiki – lapkritis. Atrāvušās nesaprātīgās lapas-vieninieces, nesaudzīgo rietumu vēju dzītas, plosot sevi zem ledainas krusas bombardēšanām, pūstot zem indīgām nepatiesības lietavām, šaudās, pazaudējušas savu dvēseli, sākotnes, radniecību. Mocības nav ilgas, bet atmaksāšana mūžīga. Nenovēršama ir dievišķā taisnīguma atmaksa.

Tautas dvēsele sirgst un cieš, par pazudušajiem dēliem un meitām raud. Nu nevar atgriezt atpakaļ to, kas zaudēts, neatdzīvināt to, kas gājis bojā.

Dzīva ir Tautas – brīvās, varenās – Dvēsele, bet mazumā ir gājis spēciņš, un vairumā ir pienākušas bēdas degošas. Pacelsies ļaudis, atdzims Tauta, uzplauks Dzimtas Koks ne caur svešzemju viltīgajām melīgajām runām, bet ar taisnprātīgo Senču dziļo gudrību un spēciņu, visu uzvarošo Visuma Mīlestību un Dievišķo radošo tikumību!

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2019

 

Pievienots 08.04.2019

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/dusha-rosi.html

Tulkoja Jānis Oppe