Елена Майстренко - А стал ли я волшебником и почему?

Helēna Maistrenko - Vai es esmu kļuvis par burvi un kāpēc?

17 12 04 07

2017.11.22.

“Cilvēks ir savas realitātes burvis!

Andrejs Ivaško (Андрей Ивашко)

Mūsu lieliskajā padomju laika kino šedevrā “Pelnrušķīte” (“Золушка[1]”) skan spārnotā frāze no zēna-pāža mutes: “Es neesmu burvis, es tikai mācos…”

Frāze ir pa īstam zīmīga un maģiska. Bērns vēl nav burvis, viņš apgūst burvestības ābeces patiesības un pakāpes caur apmācīšanos un pielietošanu. Tā īstajā, ne pasakas dzīvē, bērns mācās meistarību, lai kļūtu par radītāju, veidotāju.

Var teikt, ka viņš jau rada un veido, bet viņa līmenis un vēriens vēl nav lieli, jo zināšanas ieguvis, iemantojis ir vēl ne pārāk daudz. Un atbildība, protams, nav liela, pēc darbiem.

Jaunais cilvēks izaug, kļūst par jaunieti, brašu zēnu, spēkavīru vai meistaru. Viņš pieliek visas savas zināšanas un prasmes veidošanai, jaunradei, kaut kā jauna, unikāla, lieliska izgudrošanai! Vai viņa darbs ir burvestība?

Ja viņa darba augļi ir labi un caur tiem runā meistara Dvēsele, tad – Jā! Viņa darbi ir parasts brīnums!

Bet ja darbi ir tā pa vidu – štancējums, bez dvēseles, bez uguntiņas, – tad tādus augļus nosaukt labā vārdā “burvestība”, protams, nevar!

Menedžeru, finansistu, juristu, veikalnieku pūles nevar būt burvestības pēc definīcijas: viņi nerada, neieliek dvēseli, nespēj apgarot savu darbu. Lūdzu nejaukt un nesalīdzināt šodienas biznesmeņu darbus ar mūsu tirgoņiem un fabrikantiem, starp kuriem bija daudz mecenātu, pazīstamu labdaru, kuri prata pavērst naudas un materiālās plūsmas uz labiem darbiem, viņu godavārds bija stiprāks un drošāks par jebkuru līgumu-kontraktu...

Burvestība – tas nav tikai radīšanas, atdzīvināšanas un apgarošanas process!

Burvestība – tā ir izzināšana un pašizzināšana. Caur jaunradi cilvēks iepazīst pasauli caur sevi un sevi caur pasauli un caur savas darbības rezultātiem. Tāpēc ir svarīgi un nozīmīgi, ar ko cilvēks nodarbojas, kam viņš pieliek savus spēkus, zināšanas, dvēseli, centienus, kam viņš tērē Laiku? Radošā apgarojošā darbā Laiks kļūst par sabiedroto un palīgu. Laiks ir labvēlīgs darba burvestībai. Tā vienmēr pietiek, tas nesadeg, gluži otrādi, papildina spēkus radījumam, paceļot viņu Mūžības kategorijā. Piemēram, talantīga mūzika, glezniecība, literatūra, arhitektūra utt.

Šādā nozīmē nav tik svarīgi, ar ko cilvēks nodarbojas, cik – kā! Bet atceramies, ka tie ir radoši darbības veidi, nevis patērnieciski.

Frāzei, kuru mēs šodien jau atcerējāmies: “Es neesmu burvis, es tikai mācos” ir ne mazāk ģeniāls turpinājums: “Bet draudzība palīdz veikt lielus brīnumus!”

Un tagad ir piemēroti paspriest par draudzību burvestības tēmā.

Sākumā parunāsim par kopīgu radošu darbu – kopīgu jaunradi. Kad divi strādā pie kaut kā savrup, viņu tā arī būs tikai divi. Turklāt viņu kopīgais radījums nekļūst viens vesels, viengabalains: tas it kā ir saveidots no atšķirtām daļām.

Bet ja divi strādā ar iedvesmu un pa īstam kopīgi, ieejot rezonanses stāvoklī, – viņu dvēseles skan uz kopīga augsta viļņa, un viņu spēks palielinās vairākas reizes: tik saskanīgi strādātu septiņi cilvēki: tas ir, divi rezonansē ir vienlīdzīgi septiņiem!

Ģimene – tie ir septiņi es (Семья – это семь я): divi stājās kopīgā savienībā, saradojās, ieauga viens otrā, un viņu spēks pieauga septiņas reizes!

Unikālā jaunrades burvestība sadraudzībā augstā dvēseliski-garīgā saskaņā, noskaņā patiesi ir vislielākais parastais brīnums! Vienkārša Dievišķa burvestība!

Otru virzienu kopīgā radošā darbā vajag aplūkot, lūk, kādā rakursā. Vienam meistaram labāk padodas celtniecība, otram – dziedniecība, trešajam – dabas stihiju vadīšana utt. Lai uzceltu jaunas lielas mājas, mērķtiecīgāk ir uzaicināt nevis dziednieku vai konditoru, bet tieši celtnieku ar meistaru brigādi, un atmaksāt viņam par darbu – ar saviem izstrādājumiem – ar tiem radīšanas augļiem, kuros pats esi sasniedzis meistarību: augstas savstarpējās apmaiņas un savstarpējā norēķina process.

“Draudzība palīdz veikt lielus brīnumus!” Bet Mīlestība?

Kad cilvēkā pamostas un uzplaukst Mīlestība, viņš apbrīnojamā veidā pārvēršas pats, pasaule ap viņu it kā iemirdzas gaismā, krāsās, brīnišķīga mūzika skan viņa iekšienē, spēki nāk klāt... Viņš gluži kā spārnos lido! Iedvesma un prieks iemitinās viņam Dvēselē! Un visa viņa rīcība un darbi kļūst par burvestību!

Mīlestība cilvēku pārveido, pastiprina un palielina viņa spējas uz burvestību!

Kādi tad dievišķi burvju darbi atklājas cilvēkam, pateicoties Mīlestības Spēkam?

Vīrietis atklāj meitenei viņas sievišķo Ceļu.

Viņš apvelta viņu ar sievietes daļu, mātišķības Laimi.

No šī brīža viņas dzīve kļūst krietna: aiz vīra.

Vīrietis sievietē ieliek dzīvības spēkus bērna dzemdēšanai un iznēsāšanai.

Dzīvības spēkus dzemdētā bērna pirmajam gadam arī ieliek vīrietis.

Sieviete augšupceļas uz dievmātes stāvokli.

Sieviete kļūst par Dvēseli gan vīram, gan ģimenei.

Vīrs pieaug spēkā un kļūst par Garu gan sievai, gan ģimenei.

Dvēsele seko Garam – sieva seko vīram.

Kopīgi dievišķā burvju darbībā viņi ieņem, dzemdina un audzina bērnus! Tas ir vairāk nekā burvestība! Tā Dievišķa dzīva un apgarojoša jaunrade!

Viņi dzemdina jaunu dzīvību – jaunu dievību – bērnu un, audzinot viņu, audzina sevi!

Burvestība – tā ir pati gaišākā maģijas daļa. Bet maģija – tā ir apzināta pašpilnveidošanās, savas gara tumsības pārvēršana labās īpašībās.

Apzināta, caur mērķa uzstādīšanu.

“Katrs cilvēks ir savas realitātes dievs, un viņš ir atbildīgs par savu realitāti. Cilvēks ir savas realitātes burvis!” Andrejs Ivaško

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2017

 

Pievienots 04.12.2017

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/a-stal-li-ja-volshebnikom-i-pochemu.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. piemēram https://youtu.be/_IE24tVUUMA (Tulk. piezīme)