Metta (Galina Vetrova)

Mazais brīnums

Tulkoju Ercenģeļa Metatrona čenelingu par Svētajiem Vaļveidīgajiem, Svētajām Kaķu un Suņu dzimtām, bet blakus man novietojusies maza burvīga murrājoša radība. Viņa skatās uz mani uzticīgām acīm, izstarojot mīlestību. Šis brīnums man parādījās marta beigās.

Pagājušajā gadā aprīlī aizgāja mana kaķenīte, kura 16 gadus bija man uzticīgs draugs, var pat teikt, ģimenes loceklis. Pūkainā skaistule tīģera nokrāsā ar baltu krūtežu un baltām ķepiņām – viņa bija ļoti gudra radība, galaktiska radība, sūtīta man, kā saka Krajons, palīdzībai un atbalstam. Raugoties uz viņu, varēja tikai pabrīnīties, kā varēja parādīties gan arēji, gan iekšēji tik pilnīga radība. Es sazinājos ar viņu telepātiski, un mēs ļoti labi sapratām viena otru. Grūti aprakstīt, uz kādiem stiķiem viņa bija spējīga. Viņa visai manai ģimenei bija beznosacījuma mīlestības skolotāja. Saka, ka suņi ir ļoti uzticīgi, bet kaķi – nē. Tas tā nav. Katrā gadījumā kaķi-galaktiskās būtnes ir mums neapšaubāmi uzticīgas. Viņas patiešām ir mūsu skolotāji un lielākie palīgi. Kad man bija slikts noskaņojums, viņa vienkārši atnāca, apsēdās blakus vai uzlēca man uz ceļgaliem un ar savu murrāšanu pārraidīja man mīlestības fluīdus, – un garastāvoklis tūlīt pat uzlabojās. Viņa bija ļoti labestīga un mīlīga, praktiski nekad neskrāpējās, nekoda. Kad kāds no mums nodarbojās ar kaut kādu darbu – tūlīt pat nāca “palīdzēt”.

Es sen zinu, ka kaķi, tāpat kā suņi, ir augsti attīstītas galaktiskas būtnes, kuras tiek sūtītas mums palīdzībai. Zinu, ka viņas var reinkarnēties un atnākt pie saviem iepriekšējiem saimniekiem.

Pēc kaķu standartiem viņa nodzīvoja ilgu mūžu, ilgu un laimīgu, tāpēc ka no pašas pirmās savas parādīšanās pie mums dienas viņa bija mīlestības ielenkta. Bet diemžēl kaķu dzimtas mūžs nav tik ilgs, kā mums gribētos. Dzīves pēdējo pusgadu viņa stipri slimoja, un es viņu ārstēju, pie kam viņa pati teica man priekšā, kā viņu ārstēt. Ārsti teica, ka viņai nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Operācijas dienā es ļoti uztraucos. No rīta, pirms tam, kad man vajadzēja viņu vest uz operāciju, mani pēkšņi apņēma skumju vilnis. Sirds sažņaudzās, es sajutu, ka viņa no manis atvadās... Viņa pārraidīja man, ka grib atgriezties pie manis jaunā ķermenī...

Operācija pagāja sekmīgi, un es atstāju viņu dzīvnieku stacionārā, kurā ārsti cauru diennakti rūpējas par tiem, kuri pārdzīvojuši operāciju. Taču pēc 2 stundām pazvanīja ārsts un pateica, ka viņa ir nomirusi.

Es uzreiz sāku sazināties ar viņas dvēseli, un viņa apsolīja, ka atriezīsies, es viņai to ļoti lūdzu.

Gāja mēneši, bet viņa nenāca. Es jau sāku pārdzīvot, kaut arī viņas dvēsele joprojām solīja, ka viņa atgriezīsies, vajag tikai pagaidīt.

Un, lūk, gan man, gan manām redzošajām draudzenēm pienāca informācija, ka viņa jau ir piedzimusi. Pat ieraudzīja, kādā nokrāsā viņa ir. Kaķi reti dzimst ziemā, bet viņa izrādījās decembra bērns. Taču laiks gāja – bet viņa neparādījās. Es domāju: bet kā gan mēs satiksimies? varbūt man vajag viņu kaut kur meklēt? un lūdzu manu garīgo ģimeni palīdzēt mums satikties. Sazinoties ar viņas dvēseli, es lūdzu, lai viņa atnāk zem maniem logiem (es dzīvoju pirmajā stāvā), lai es viņu uzreiz ieraudzītu un paņemtu uz mājām.

Kādā skaitā rītā marta beigās mans vīrs virtuvē brokastoja un dārziņā zem loga ieraudzīja mazu brīnumu! Viņa sēdēja pilnīgi mierīgi un, kad es piegāju pie loga un to atvēru, paskatījās uz mani ar savām mirdzošajām actiņām, it kā sakot: “Esmu atnākusi!..”

Jā, tā bija viņa! Es uzreiz viņu pazinu! Vīrs uzreiz aizgāja pēc viņas un atnesa uz mājām.

Kad es paņēmu viņu rokās, viņa drebēja. Bet burtiski pēc pusminūtes sāka murrāt! Viņa atpazina mani! Un pēc tam nepārtraukti murrāja vairākas dienas, pastāvīgi glaužoties pie mums. Momentāni iedzīvojās dzīvoklī, uzreiz atrada visas savas iemīļotās vietas, un bija pilnīgi saprotams, ka viņa jūtas mājās. Un mēs tā priecājamies par atkal iegūto draugu!

Raksturs un visi paradumi viņai ir absolūti tie paši, kā pagājušā dzīvē, bet var teikt, ka viņa ir vēl mīlīgāka un nerātnāka. Viņas stiķi vienkārši izraisa smieklus. Viņai, piemēram, ļoti patīk skatīties televizoru (kas viņai nebija novērojams iepriekšējos iemiesojumos). Nopietnā izskatā sēž un skatās uz ekrānu, it kā visu saprastu. Bet viņas pati mīļākā nodarbe ir drasēt zem griestiem: vai nu uz skapjiem, vai uz karnīzes, vai uz durvīm. Ārēji viņa arī ir līdzīga savam iepriekšējam iemiesojumam, tikai gaišāka. Tik pat pūkaina, tie paši pušķīši ausīs un ļoti gudra “sejas izteiksme”. Un raugoties uz viņu, es redzu viņas dvēseli, tik labestīgu, uzticīgu un brīnišķīgu, kura ir ar mani jau daudzus gadus, kura atbalsta mani un palīdz man!

Kaķenītes pie mums dzīvo jau 30 gadu. Šī ir jau trešā. Pirmā man parādījās, kad man bija 18 gadu. Viņa arī bija burvīga radība, bet pēc rakstura un ārienes nelīdzinājās otrajai. Tāpēc es nekad neuzskatīju viņas par vienu un to pašu būtību, viņa nebija tādā mērā attīstīta intelektuāli un skaista ārēji. Taču nesen man pienāca informācija, ka tā pirmā – tā arī ir viņa! Vienkārši kaķi taču arī attīstās un katrā nākošā iemiesojumā sasniedz augstāku līmeni. Tā kā, izrādās, šis mazais brīnums ar mani ir jau 30 gadu. Mēs ar viņu atkal sazināmies telepātiski, un viņa stāsta man par savu mīlestību.

Ļoti daudziem garīgiem cilvēkiem, kurus es pazīstu, ir kaķi, pie kam visiem – galaktiskas būtības. Suņi arī ir daudziem, taču kaķu tomēr vairāk. Un katram mums tie ir lieli draugi un lieliski palīgi.

Kaķi vispār ir ļoti smalkas radības, jutīgas, smalkos plānus redzošas. Tiek uzskatīts, ka kaķi ir neatkarīgas būtnes (“kaķis staigā savā nodabā”). Bet mans ir sabiedriska radība. Nevienā iemiesojumā viņa nav varējusi palikt istabā vienā. Ja viņu, piemēram, atstāja vienu istabā un aizvēra durvis – viņa uzreiz sāka bļaut un prasīt, lai viņu izlaiž. Bet ja mēs aizgājām un atstājām viņu vienu mājās, atgriežoties dzirdējām aiz durvīm viņas ņaudēšanu – viņa sveica mūs, vēl neredzot, pazina iztālēm, ka mēs atgriežamies.

Ir zināms, ka kaķi un suņi dažreiz slimo ar tām pašām slimībām kā viņu saimnieki un uzņemas viņu karmiskās atstrādes. Šīs vērīgās būtnes ir ļoti jutīgas pret mūsu garastāvokli, viņas nepanes ķildas, sarunas augstos toņos. Jūs droši vien esat pamanījuši, ka tikko kāds paceļ balsi – kaķis pieglauž ausis un aiziet pēc iespējas tālāk. Viņi velk no saimniekiem viņu negatīvu. Pie kam ne tikai izteiktu negatīvu, bet arī neizteiktu, iekšā iedzītu negatīvu. Un ja cilvēks grib, lai viņa draugs būtu vesels, vienmēr vajag censties būt harmonijā un pozitīvā.

Kad mēs sazināmies ar dzīvniekiem, tas piepilda mūs ar prieku un mīlestību. Savstarpējā enerģiju apmaiņā palīdz abām pusēm. Dzīvnieki mācās no mums, mēs – no viņiem. Es domāju, ka starp garīgiem cilvēkiem nav neviena, kurš nemīlētu dzīvniekus. Jo viņi taču patiešām ir mūsu īstie draugi un palīgi. Ja jums jau ir kaķis vai suns – es jūs apsveicu! Jums ir īsts uzticīgs draugs, pie kam noteikti galaktiska būtība (citu garīgiem cilvēkiem nebēdz būt). Bet ja jums vēl nav tāda drauga – es vēlu jums iemantot viņu. Paņemiet pie sevis mājās kaķi vai suni. Ar kaķiem, protams, mūsu dzīvokļos ir vienkāršāk kā ar suņiem. Sunim vajadzīgs lielāks plašums. Ja jūs vēlēsieties iemantot īstu draugu – palūdziet savai garīgajai ģimeni atvest viņu pie jums, un jūs noteikti satiksieties!

 

Pievienots 27.06.2011

http://metta.ucoz.com/publ/malenkoe_chudo/malenkoe_chudo/81-1-0-527

Tulkoja Jānis Oppe