Metta (Galina Vetrova)

Piedod sev

Es jau esmu rakstījusi, ka mums dažreiz mēdz būt ļoti grūti piedot sev. Tas bieži attiecas uz pagātnes notikumiem ar mūsu piedalīšanos, kuri notika tajā laikā, kad mēs vēl nebijām pamodināti, uz mūsu bērnības, jaunības notikumiem. Tagad, kad atmiņā ritini visus nedarbus un saproti, kādas sāpes tu esi atnesis saviem mīļajiem un tuvajiem, dažreiz pārņem skumjas un nožēla, un pat vainas sajūta. Taču mums nevajag vainot sevi ne pie kā. Mēs bijām tādi, kādi mēs bijām, un mums nepieciešams pieņemt sevi tādus, bez nožēlas, bez vainas sajūtas un bez skumjām, ka tagad vairs neko nevar labot. Patiesībā izlabot šo to var. Un tas attiecas uz mūsu attiecībām ar mūsu mīļajiem, ar mūsu vecākajiem radiniekiem, kuru vairs nav ar mums – vecākiem, vecmāmiņām, vectētiņiem utt.

Es šodien pastāstīšu notikumu, kā es dziedināju attiecības ar manu vecmāmiņu, aizgājušu pirms daudziem gadiem. Varbūt kādam palīdzēs savu paša attiecību dziedināšanā.

Vecmāmiņa bija māmiņas tante. Jaunībā viņai bija nācies pamest mācības institūtā, lai ietu strādāt un nodrošinātu ģimeni. Ar viņu dzīvoja pavisam veci vecāki un jaunākā māsa, mana dzimtā vecmāmiņa, kura tāpat neieguva augstāko izglītību tādēļ, ka tajos tālajos trūcīgajos 20-jos gados vajadzēja domāt tikai par to, kā nopelnīt iztikai. Māmiņas tantei nācās uzkraut uz saviem trauslajiem pleciem ģimenes galvas misiju un, iespējams, tas atspoguļojās viņas raksturā un savstarpējās attiecībās ar tuviniekiem. Viņā bija daudz vairāk vīrišķās enerģijas nekā sievišķās. Savu ģimeni viņai tā arī neizdevās radīt. Viņa dzīvē daudz sasniedza profesionālā ziņā. No vienkāršas bibliotekāres viņa kļuva par bibliotēkas vadītāju mūsu medicīnas institūtā, vienā no vecākajiem Krievijā. Vācu okupācijas laikā viņa no vāciešiem paglāba institūta bibliotēku. Riskējot ar dzīvību, viņa no izlaupīšanas paslēpa ļoti vērtīgas grāmatas un par to pēc tam saņēma tajos laikos ļoti augstu goda zīmi “Veselības aizsardzības teicamnieks” un daudz pateicību, un tagad pat mūsu vietējā novadpētniecības muzejā ir stends, veltīts viņai. Viņa strādāja līdz 70 gadiem, bija ļoti aizrautīgs daudzpusīgs cilvēks.

Manas attiecības ar vecmāmiņu neveidojās viegli. Mēs ar vecākiem dzīvojām ar viņu, un viņai ļoti patika “komandēt” visu ģimeni. Pēc viņas aiziešanas pensijā viņa palika vienīgais cilvēks, ar kuru es pavadīju lielāko daļu sava laika. Protams, es dumpojos, kad vecmāmiņa man kaut ko aizliedza. Bieži viņa man likās netaisnīga. Bet pēc viena gadījuma attiecības nu vispār pasliktinājās. 12 gadu vecumā es paņēmu uz mājām kaķēnu. Kā visi mazi bērni, viņš bija ļoti nerātns, bet vecmāmiņa necieta nekādu nekārtību. Un pēc pusgada vienā jaukā dienā es pārnācu no skolas un konstatēju, ka mana mazā kaķīša nav. Slepenībā no manis vecmāmiņa bija izrīkojusi atdot viņu kaimiņiem uz vasarnīcu. Dabiski, man bija histērija. Es nevarēju viņai to piedot.

Protams, es arī nebiju nekāda dāvana, un, atbildot vecmāmiņai, bieži biju rupja. Mani draugi, redzot mūsu attiecības, sauca vecmāmiņu par “migēru”, bet es vienkārši nesapratu, nepieņēmu un nepietiekami mīlēju viņu.

Kad es kļuvu vecāka, mūsu attiecības nogludinājās, kļuva vienmērīgākas. Bet man tā arī neizdevās pilnībā pieņemt viņu. Viņa aizgāja, kad man bija 19 gadu.

 

Pēc gadiem sākusi savu garīgo ceļu, pirmais, ko es izdarīju – es sāku strādāt ar piedošanu. Un man ļoti svarīgi bija piedot īpaši tiem cilvēkiem, kuri bija paši tuvākie un ar kuriem neizveidojās attiecības. Ar piedošanu vecmāmiņai es strādāju daudz, bet izrādījās, ka visgrūtāk man ir piedot sev pašai. Un man nācās periodiski atgriezties pie darba ar piedošanu, tāpēc ka es jutu, ka vēl paliek kaut kāda neharmoniska mūsu attiecību enerģija.

Es paskatījos mūsu iepriekšējās dzīves. Mēs ar vecmāmiņu bijām tikušās vairākos iemiesojumos. Pirmajā reizi mēs bijām māsas, un attiecības bija lieliskas, bet pēc tam notika konflikts, un pēc tam mēs jau iemiesojāmies kā ienaidnieki, dažreiz nesamierināmi. Mēs abas sastrādājām karmu attiecībā viena pret otru. Kad mēs satikāmies šajā dzīvē, vecmāmiņai manā priekšā bija karmiskais parāds. Un šis parāds tika atstrādāts. Un es zināju, ka tagad man nepieciešams pilnībā aizvērt karmu mūsu starpā. Es spēju apzināties un pieņemt viņu tādu, kāda viņa ir. Mana attieksme pret viņu izmainījās dziļajā līmenī. Es biju viņai pateicīga, ka bērnībā man blakus bija stiprs, vieds, principiāls cilvēks, cilvēks, kurš palīdzēja man pašai kļūt stiprākai.

Bet, lūk, piedošana sev bremzējās. Man bija grūti pieņemt savu rīcību, savu nelabvēlību attiecībās ar vecmāmiņu. Tagad jau es sapratu, cik ļoti man nebija taisnība.

 

Un lai galīgi pieliktu punktu, man nācās parunāties ar viņas dvēseli.

Es piesaucu viņu, un viņas dvēsele labprāt atsucās...

Un es biju satriekta, kādu tīru mīlestību izstaro uz mani viņas brīnišķīgā dvēsele...

Man uzreiz kļuva silti no viņas mīlestības...

Dvēsele taču vienmēr visu saprot, viņa zina visas mūsu dzīves, un visas mācības, un visas karmiskās savstarpējās attiecības.

 

Es palūdzu viņas dvēselei piedošanu. Es lūdzu piedošanu par visu, kas bija, par visām savām domām, vārdiem un rīcību...

Man straumēm lija asaras, un vecmāmiņas dvēsele ļāva man izrunāties, turpinot izstarot man savu bezgalīgo mīlestību...

“Nevaino sevi. – atbildēja viņas dvēsele, – Tad tu varēji rīkoties tikai tā, kā rīkojies. Tu nevarēji citādāk.”

 

Un es sapratu, ka tas patiešām ir tā...

Es pateicos viņai par visām kopīgajām mācībām.

Es pajautāju, vai vajag dziedināt mūsu pagājušos kopīgos iemiesojumus. Viņa atbildēja, ka tas nav nepieciešams.

Es šķīros no viņas ar skaidrību dvēselē un milzīgu mīlestību sirdī.

Es beidzot spēju pielikt punktu mūsu attiecībām.

 

Jā, patiešām, bērnībā, jaunībā un pēc tam, gados, kuri paiet līdz mūsu pamodināšanai, mēs varējām izdarīt kaut kādas rīcības, kuras tagad mums liekas nepieņemamas, un mums mēdz būt grūti ar to samierināties, grūti piedot sev. Taču mums jāsaprot, ka tajā apziņas līmenī, kurš mums bija tajā laikā, mēs vienkārši nevarējām rīkoties savādāk. Tas ir tagad, kad mēs esam izmainījušies. Tagad mēs esam citādi. Un mums nevajag vainot sevi par iepriekšējām rīcībām. Mums vajag piedot sev pilnībā un pilnībā pieņemt sevi-pagājušos tādus, kādi mēs bijām.

Un vēl – iemīlēt sevi. Iemīlēt sevi tādus, kādi mēs esam, ar visām mūsu gaišajām un tumšajām īpašībām.

Vēlu jums, dārgie, mīlestību, pieņemšanu pilnīgu piedošanu sev!

 

Pievienots 08.08.2011

http://metta.ucoz.com/publ/prosti_sebja/prosti_sebja/86-1-0-547

Tulkoja Jānis Oppe