Metta (Galina Vetrova)

Apziņas līmenis

http://metta.ucoz.com/

Pēdējos gados laiks ir paātrinājies un sablīvējies. Jūs droši vien pamanāt, ka laika vienībā tagad notiek daudz vairāk notikumu nekā agrāk. Mūsu apziņa arī attīstās paātrinātā tempā. Un tagad mūs burtiski spiež atbrīvoties no jebkuriem neharmoniskiem uzskatiem un īpašībām.

Jums kādreiz ir gadījies, pēkšņi iegūstot kaut kādu apzināšanos, apskaidrību attiecībā uz savu situāciju, savām attiecībām un tml., lamāt sevi un pukoties: “Kāpēc gan es līdz tam neaizdomājos agrāk?! Ja es būtu zinājis, ja tikai būtu nojautis, es būtu darbojies citādāk..!” Tas attiecas arī uz garām palaistām iespējām, uz kaut nelabojamu, ko mēs esam pieļāvuši, tāpēc ka laikā neaizdomājāmies, nenoreaģējām, nespējām paredzēt...

Katram dzīvē ir bijušas tādas situācijas, var būt arī tagad. Mums ir pierasti dzīvot “vēlu rītu”, un mēs sevi par to nosodām. Jā, jo mums taču tā gribas būt intuitīvākiem, informētākiem, apzinātākiem nekā apkārtējie. Mūsu ego piebaro visas šīs situācijas, tāpēc ka viņam taču vajadzīga barība, vajadzīga vara, un viņš nelaiž garām nevienu momentu, kad var vismaz kaut kā nostiprināt zaudētās pozīcijas. Viņš mūsos pastiprina vainas sajūtu, necieņu un žēlumu pret sevi, tāpēc ka visas šīs īpašības ir viņa uzticamas pavadones.

Daži sūrojas, ka vēlu ir nonākuši pie garīgās atmošanās, ka lielāko daļu dzīves ir pavadījuši neapzinoši... ka, ja viņi zinātu to, ko zina tagad, viņi nekad nebūtu tā rīkojušies dažos gadījumos, par kuriem tagad ir kauns...

Taču savādāk nevarēja būt! Katrs no mums pamodās tad un tikai tad, kad bija pienācis mūsu laiks, kad mēs bijām sakrājuši noteiktu apziņas potenciālu. Mēs nevarējām pamosties agrāk. Kūniņa nevar momentāni pārvērsties tauriņā. Mēs attīstījāmies, un noteiktā brīdī notika zināms izrāviens, kurš ļāva notikt mūsu garīgai pamodināšanai. Paldies arī par to! Dažos iemiesojumos mēs vispār bijām pilnīgā neapzinātībā un darījām tādas lietas, ka skaties – un brīnies. Un tagad paši par to arī maksājam...

Kad mēs lamājam sevi par kaut kādām kļūdām, vai tas bija pirms daudziem gadiem, vai vakar, mums ir jāsaprot sekojošais: tas apziņas līmenis, kurš mums bija toreiz (pagātnē vai pat vakar) – tas nav tas pats apziņas līmenis, kurš mums ir šodien. Un tajā apziņas līmenī mēs varējām rīkoties tikai tā un nekā savādāk. Katrs cilvēks katrā dzīves brīdī dara labāko no tā, ko viņš spēj (tāpēc ka viņa līmenī tas liekas labākais), izdara tieši tās izvēles, kuras viņam ir iespējamas šajā līmenī. Pat ja tas bija vakar, bet šodien viņam atnāca kaut kāda apskaidrība, – tātad mēs šodien jau esam kļuvuši nedaudz apzinošāki un viedāki.

Tāpēc nav nekādas jēgas nožēlot, nav jēgas nodarboties ar sevis tirdīšanu. Vajag atlaist jebkuru pašnosodījumu un piedot sev, un pieņemt sevi un visas savas izpausmes, lai kādas tās nebūtu.

Ko nozīmē pieņemt sevi? Tas nozīmē ļaut sev būt tādam, kāds tu esi.

Ko nozīmē pieņemt citus? Tas nozīmē ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir, un nemēģināt viņus izmainīt.

Lai mēs pagātnē izdarījām nepareizu izvēli, bet mēs sev to piedodam. Pagātne ir aizgājusi uz visiem laikiem. Mums nav iemesla pie tās turēties. Ja mēs kaut kā varam izlabot savas kļūdas, salīgt mieru ar tiem cilvēkiem, ar kuriem reiz nesapratām viens otru vai palūgt piedošanu tiem, kam jau vairs nevaram palūgt to tiekoties, tāpēc ka viņi jau ir citā pasaulē – mums tas ir jāizdara. Un, atkārtoju, jāpiedod sev. Pilnīgi un neapšaubāmi.

Mēs virzījāmies pēc mēģinājumu un kļūdu metodes, mēs sastrādājām pieredzi. Mēs saņēmām mācības un turpinām tās saņemt tagad. Kā zināms, nav pozitīvas un negatīvas pieredzes, viss ir vienkārši pieredze. Un vajag prast mierīgi attiekties pret savām pieredzēm, pret savu ceļu, lai ne vienmēr gludu. Vajag pieņemt visu un visus, ko mēs satiekam šajā ceļā.

Jā, patiešām, mūsu apziņas līmenis katru mūsu dzīves minūti ļauj mums rīkoties tikai tā, nevis savādāk. Mēs attīstāmies, mūsu apziņa aug, un šodien mēs izdarām jau citas izvēles nekā vakar, bet rīt izdarīsim citādākas izvēles nekā šodien.

Tāpat ir arī citiem cilvēkiem. Katrs no viņiem atrodas savā noteiktā apziņas līmenī. Un šis līmenis ir viņiem pats atbilstošākais šajā brīdī. Un kad mēs žēlojamies, ka citi mūs nesaprot, mums ir labi jāpadomā: bet kāpēc viņiem vienmēr ir mūs jāsaprot? Mēs nekad savas smadzenes neieliksim nevienam citam. Mēs nekad un nevienam nespēsim pierādīt savu taisnību, ja cilvēks atrodas pilnīgi citā apziņas līmenī. Var zaudēt pacietību, mēģināt pierādīt, apvainoties utt., bet ar to neko neatrisināt, tā būs tikai veltīga enerģijas tērēšana. Katram ir sava apziņa – ir nobriedušas dvēseles, kurām ir liela pieredze, bet ir pavisam jaunas dvēseles, kurām vēl ļoti daudz ko vajag iziet, lai iemantotu viedumu. Un tas ir absolūti normāli! Un katrs atrodas tur, kur viņam ir jāatrodas šajā brīdī, un katram ir tiesības uz saviem uzskatiem un savu pasaules izpratni. Lai mums tas var nepatikt, bet tas tā ir. Kad “gaismas darbinieki” sāk mācīt un ārstēt savus dzimtos un tuvos, bez viņu piekrišanas, uzskatot, ka labāk zina, kā viņiem dzīvot, uzspiežot savu viedokli, un saņem pretsparu – tas ir dabiski. Mums nevienam un neko nav tiesības uzspiest. Tas sākumā mums visiem tā likās, ka mums ir pienākums izglītot, apskaidrot visus apkārt. Un mēs metāmies visus pēc kārtas apskaidrot un saņēmām pašu dažādāko reakciju: no iecietīgiem smaidiem līdz asam pretsparam. Un pēc tam kļuvām viedāki un vairs nemetamies, lai “nodarītu citiem nelabojamu labumu”, tāpēc ka sapratām, ka viņiem nav pienākums mūs saprast! Katrs no viņiem atrodas savā un viņam pašā piemērotākajā apziņas līmenī. Un tas nav slikti, tā ir norma. Mums liekas, ka mūsu ceļš ir pats labākais? Bet kāpēc īsti? Katram ir savs ceļš, un tas ir tas, kurš viņam nepieciešams šajā brīdī apmācībai un pieredzes iegūšanai. Un katram ir tiesības uz savu paša ceļu, un mums ir jāciena šīs tiesības. Katram stāv priekšā iziet savas paša mācības, un neviens cits nevar tās iziet viņa vietā.

Ja jūs gribat palīdzēt saviem tuviniekiem, redzot, ka viņi ir gatavi pieļaut kaut kādu kļūdu, dariet to neuzbāzīgi. Dariet tikai tad, kad viņi jums to lūdz. Neizdariet spiedienu, tas izsauc pretēju reakciju. Ja viņi nelūdz – sakiet: “Es redzu tavu situāciju un varu dot tev labu padomu. Tu to gribi?” Un ja cilvēks piekrīt, izskaidrojiet viņam, lai viņš saprot jūsu redzes viedokli. Un neko nedariet viņu vietā! Neatņemiet viņiem spēku. Viņiem ir tiesības uz viņu pašu pieredzi, un lai tā ir tikai viņu pieredze. Katrs mācās tikai no savas pieredzes. Jūsu pieredze, jūsu zināšanas neaizstās viņu pašu pieredzi.

Vajag pieņemt apkārtējos tādus, kādi viņi ir, ar visām viņu labajām īpašībām un trūkumiem. Tāpat kā pieņemt arī sevi ar visiem saviem gaišajiem un tumšajiem aspektiem. Citu cilvēku nepieņemšanu, ja viņa ir iekšienē, nenoslēpsi nekā. Pat ja sakām viņiem skaistus vārdus, vienalga viņi jūt šo nepieņemšanu, un reaģē tieši uz to, uz šo iekšējo enerģiju, nevis uz vārdiem.

Ja jūs mēģināt cilvēkam kaut ko pierādīt, bet viņš jūs nesaprot, atmetiet mēģinājumus viņu pārliecināt, netērējiet savu laiku un enerģiju.

Bet, iespējams, pēc kāda laika viņš apzināsies to, ko jūs mēģinājāt līdz viņam aiznest. Iespējams, kad viņam paaugstināsies apziņas līmenis, viņš spēs jūs saprast. Un varbūt viņš pat teiks jums: “Zini, tev toreiz bija taisnība, bet man nebija...”, (bet lai atzītu savu kļūdu, vajadzīgs noteikts gribasspēks).

To visu apzinājušies, mēs pārstājam nosodīt citus cilvēkus, sašust par viņu nesaprašanu. Viņu apziņa ne drusku nav sliktāka un nav labāka par mūsējo. Viņa vienkārši ir citāda, un viņiem viņa ir pati piemērotākā. Un attīstības ceļš nav vienkāršs, un, iespējams, šie cilvēki šajā dzīvē nekad nesasniegs augstāku apziņu. Taču tā ir viņu izvēle. Un tā ir piemērota viņiem.

Taču, ja jūs gribat ietekmēt savus tuviniekus, tad tas tomēr ir iespējams. Un ir iespējams tikai ar jūsu paša piemēra palīdzību. Ja jūsu dzīvē notiek pārmaiņas uz labo, viņiem būs iemesls aizdomāties, kāpēc tas notiek, un viņi var vēlēties, lai viņiem arī notiktu pozitīvas pārmaiņas, un, lūk, tad jūs spēsiet viņiem palīdzēt un pastāstīsiet, kā tās sasniegt.

Un vēl. Tie, kuri lielāko daļu laika atrodas mums blakus, mitinās mūsu apziņas laukā. Mūsu apziņa attiecībā pret viņu apziņu ir lielākas dimensijas apziņa. Un, saskaroties ar mūsu apziņu, viņu apziņa pēc noklusējuma likuma nolasa mūsu apziņu un iegūst dažas mūsu apziņas īpašības. Viņa paplašinās un paaugstina savas vibrācijas. Taču tas nav ātrs process, nevajag piebikstīt cilvēkam, viņš pats pakāpeniski mainīsies. Ja jūs būvējat ar viņu harmoniskas attiecības, balstoties uz mīlestību, lai kas viņš nebūtu – jūsu vīrs, bērns vai vecāks, – viņam būs visas izredzes, lai ātrāk paaugstinātu savu apziņas līmeni un labāk jūs saprastu. Tas attiecas pat uz padzīvojušiem cilvēkiem, pat viņi var mainīties jūsu apziņas laukā. Pacietība, pieņemšana un mīlestība var radīt brīnumus, un jūsu tuvinieki var kļūt par jūsu īstajiem domubiedriem, ja jūs to vēlēsieties. Ja jūs pastāvīgi esat blakus tuvam cilvēkam, ja jūs viņu saprotat, ne uz ko nepiespiežat, neizdarāt uz viņu spiedienu, tad ne uzreiz, bet pakāpeniski, viņam iepatiksies jūsu uzskati, un jums būs daudz vieglāk ar viņu atrast kopēju valodu. Pat ja viņš nepieņems jūsu uzskatus pilnībā, bet tie izraisīs viņā cieņu, viņš atbalstīs jūs jūsu tieksmē uz attīstību, un jūs labi sapratīsiet viens otru. Es to izgāju pieredzē ar savu ģimeni. Es redzu, kā tas notiek citiem, tiem, kas ar pacietību un mīlestību būvē savas attiecības ar tuviniekiem, nenorobežojoties no viņiem un pilnībā pieņemot viņus tādus, kādi viņi ir.

Taču tas attiecas tikai uz tiem, ar kuriem jūs dzīvojat zem viena jumta un ar kuriem jūs pavadāt pietiekami daudz laika. Ja jūsu vecāki un citi radinieki nedzīvo kopā ar jums, un jūs ar viņiem redzaties tikai periodiski, tad jūsu ietekme uz viņiem nebūs tik nopietna.

Bija laiks, kad man likās, ka, ja visā pasaulē skolās pasniegtu mācību par dvēseli, tad visi cilvēki būtu daudz apzinošāki kā tagad. Bet pēc tam es sapratu, ka neņemu vērā to, ka daudziem cilvēkiem nav pietiekams apziņas līmenis, lai uztvertu garīgo patiesību, viņi vienkārši vēl nav gatavi, viņi vēl savu iemiesojumu laikā nav sastrādājuši to mentālu, kurš nepieciešams, lai to uztvertu. Un tas ir normāli. Katrs atrodas savā vietā, tur, kur viņam jābūt.

Nu, bet tas, kam tas ir nepieciešams, noteikti atradīs veidu atklāt sev tās garīgās zināšanas, kuras viņam vajadzīgas. Kaut kādā ceļā viņš pie tām nonāks, tāpat kā mēs ar jums, katrs dažādā veidā savā laikā nonācām pie tām.

Tagad, neskatoties uz to, ka pasakas par vispārēju augšupcelšanos tā arī palika pasakas, tomēr vispārējās apziņas līmenis ir nedaudz paaugstinājies. Un, redzams, paaugstināsies arī turpmāk. Un visdrīzāk mums būs vieglāk būvēt attiecības ar visiem apkārtējiem, balstoties uz sapratni, pieņemšanu un mīlestību.

Mums vajag saprast mūsu pašu liela iekšēja darba nepieciešamību. Paātrinājies laiks prasa no mums vēl lielāku apzinātību nekā agrāk. Ego joprojām vēlas atgriezt savu varu un vilks atpakaļ un liks priekšā kāju. Un tāpēc ir ļoti svarīgi paaugstināt savu apziņas līmeni, tīrīt un dziedināt viņu, prast vērot sevi un savas reakcijas, lai attīstītos, radītu savu realitāti, būvētu harmoniskas attiecības un dzīvotu laimīgu un priecīgu dzīvi.

 

Pievienots 23.03.2013

http://metta.ucoz.com/publ/uroven_soznanija/uroven_soznanija/102-1-0-735

Tulkoja Jānis Oppe