Metta (Galina Vetrova)

Garīgums un attiecības

http://metta.ucoz.com/

Pēdējos gados bieži nākas lasīt un dzirdēt no ezotēriķiem: “Tuvinieki mani nesaprot, viņi atrodas vecajā enerģijā”, “Es nevaru dzīvot ar vīru, viņš mani tracina”, “Es nevaru noregulēt attiecības ar bērnu” utt.

Dažādos čenos cilvēkus kādreiz pārliecināja, ka viņi ir Dievi. Jā, tas tā ir, katrā no mums ir Dieva daļiņa. Kādēļ Augstākās Būtības runāja par to? Nu tādēļ, lai pamodušies sajustu sevi par To, Kas Viņi Ir – nevis kā mazu cilvēciņu, “skrūvīti”, bet Garu, iemiesotu formā, atnākušu uz šejieni izzināt materiālās dzīves pieredzi un pilnveidoties. Tas toreiz bija apvērsums apziņā, ļoti svarīgs tieši garīgās attīstības sākuma etapam – apzināties, ka tu esi nevis vienkārši ķermenis, kurš reiz nomirs, bet nemirstīgs Gars, un tu esi iemiesota daļiņa no milzīgas garīgas būtnes, kuras lielākā daļa atrodas aiz aizsega. Un ka tev ir neierobežots atbalsts “otrā pusē”, ka tevi mīl un ved pa ceļu, ka viss Visums ir tavs sabiedrotais, ja tu patiešām ej Gara ceļu. Un ka tu ļoti daudz vari ar savas domas spēka palīdzību, pēc būtības vari radīt savu vislabāko realitāti atbilstoši tavam visaugstākajam labumam. Lūk, kādēļ mūs sauca par Dieviem un palīdzēja izzināt, kas mēs esam.

Bet cilvēciskais ego to uztvēra pēc sava prāta: esmu Dievs, tātad, esmu augstāks par citiem, tātad, ko gribu, to daru, bet šie trīsdimensiju cilvēki (tas nav mans izteikums, daži patiešām tā runā un domā) ir zemākas būtnes. Vēl jo vairāk, ka daži avoti it kā pamazām, neuzbāzīgi uzturēja ticību mūsu “progresīvumam” un “sevišķumam”, tam, ka mēs esam vecas, viedas dvēseles, bet citi, redz, ir zemāk par mums. Bet ego taču to tikai gaida. Viņš taču redz, ka cilvēks sāk attīstīties, kļūs apzinātāks, un tātad, ego zaudē savu varu. Un tāpēc viņš izdara daždažādus, bieži ļoti labi aizplīvurotus mēģinājums iegūt cilvēku, nostiprināties uz garīgās lepnības rēķina. Un daudzi to vienkārši nepamana. Nav nekāds brīnums, jo katrs pats sev taču ir “akls plankums”. Ieraudzīt sevi pašu bez izkropļojumiem ir daudz grūtāk, nekā no malas ieraudzīt citus. Un, lūk, daži jau uzskata, ka viņi ir augstāki, vērtāki par saviem vīriem, mātēm un tēviem, radiniekiem un paziņām.

Un tādā gadījumā cilvēkam patiešām ir grūti būvēt attiecības ar apkārtējiem. Viņš taču ir Dievs, bet citi...

Kā paskaidrot, ka katrs cilvēks ir vērtīgs pats par sevi? Lai kāds viņš nebūtu, lai kāds apziņas līmenis viņam nebūtu. Katrs cilvēks ir unikāls, viņam piemīt savas unikālas un tikai viņam piemērotas spējas, un katrs ir vērtīgs Visumam. Katram ir savs potenciāls. Katra dvēsele mācās iemiesojumu laikā, iziet mācības, un, ja mēs esam izgājuši un izmācījušies vairāk mācību nekā mūsu tuvinieki, tas taču nenozīmē, ka viņi ir sliktāki, zemāki, mazāk progresīvi. Atcerieties? – “desmitā klase ne ar neko nav labāka par pirmo”.

No sākuma daudzi mēģina savus dārgos un tuvos pārtaisīt pēc savas līdzības, nodot viņiem savas pārliecības, reizēm ļoti uzmācīgi un nesaprotot, ka tālu ne visi var to uztvert. Tāpēc ka katram ir savs un viņam pats piemērotākais šajā brīdī apziņas līmenis. Un nedrīkst ar varu nevienu pārliecināt, vest sev līdzi utt. Un arī nevajag.

Un, lūk, rodas konflikti. Mīļie nesaprot, ar ko tu nodarbojies, un paši mēģina tevi ietekmēt un “glābt”. Reizēm nonāk līdz briesmīgām lietām. Brūk ģimenes. Kad individuālajās konsultācijās es klausos stāstus par dažādiem konfliktiem, es mēģinu aiznest līdz cilvēkiem, ka bieži tas viss notiek savstarpējas mīlestības, sapratnes un pieņemšanas trūkuma dēļ. Ir reti gadījumi, kad patiešām vajag šķirties no cilvēka abu labumam. Taču gandrīz vienmēr visu var atrisināt, ja izmaina sevi un savu attieksmi. Jā, konflikta otra puse var nesaprast, kā iziet no pretnostatījuma, bet mēs taču tāpēc esam garīgi cilvēki, lai atrastu šo ceļu. Mums taču ir kaut kāda zināšanu bagāža. Kaut gan daudziem diemžēl zināšanas paliek tikai zināšanas, taču nekļūst par viņu pieredzi, viņu ikdienas praksi.

Es arī izgāju caur konfliktu un nesapratnes ar tuviniekiem periodu sakarā ar manu garīgo attīstību pirms daudziem gadiem, taču tas nevilkās pārāk ilgi, un man uz mīlestības, sapratnes un pieņemšanas pamata izdevās uzbūvēt attiecības ar viņiem. Un pat tā, ka viņi paši sāka izmantot garīgas prakses un strādāt ar saviem Augstākajiem Es. Samērā ar to, kā attīstījos es, mūsu attiecības uzlabojās un pārgāja uz jaunu līmeni. Un tas nav brīnums – kas iekšpusē, tas arī ārpusē, un kad izmaināmies mēs, izmainās pasaule un mainās cilvēki mūsu apkārtnē.

Un es zinu cilvēkus, kuriem samērā ar viņu attīstību tāpat noregulējās lieliskas attiecības ar mīļajiem, un mīļie sāka cienīt un pat atbalstīt viņu uzskatus, sāka vairāk uzmanības velīt savai veselībai, veselīgam dzīves veidam un vienkārši viņus labāk saprast un netraucēt viņiem nodarboties ar savu attīstību. Noregulēt savstarpējās attiecības ir iespējams, tā kā mūsu tuvinieki atrodas mūsu laukā, mūsu apziņa attiecībā pret viņu apziņu ir augstākā dimensijā, un vienkārši atrodoties blakus, viņi nolasa mūsu apziņu, un viņu apziņa iegūst mūsu apziņas īpašības. Un attiecību galvenais pamats – tā ir mīlestība. Bez mīlestības, bez cieņas pret cilvēku uzbūvēt attiecības nav iespējams.

Es zinu piemērus, kad garīgā attīstībā esoša sieviete, kā liekas, jau bija atmetusi cerības uz vīru attiecībā uz viņa attīstību (lai kā viņa nemēģināja aiznest līdz viņam kaut kādas patiesības, lūdza viņu lasīt ezotēriku – nekas nelīdzēja), bet pēkšņi kādā jaukā dienā pilnīgi spontāni šis necaursitamais pēkšņi pamodās un jau pats gribēja un lūdza, lai viņu iemāca, parāda, ved!

Dodiet saviem tuviniekiem izdevību. Neatgrūdiet viņus, neatmetiet cerības uz viņiem. Nav neviena cilvēka, kurš nebūtu pelnījis, ka viņam dotu iespēju garīgi pamosties!

Lai uzbūvētu harmoniskas attiecības ar tuvajiem cilvēkiem, vajag ļoti daudz ar sevi strādāt, nevis vienkārši lasīt čenelingus un jebkura iemesla dēļ un bez iemesla saukt sevi par Dievu. Var nosaukt sevi kaut par Jēzu, kaut par Budu, bet kāda tam jēga? Vārdi – tie arī ir vārdi, bet iekšējā būtība taču no tā nemainās. Vajag strādāt ar savām īpašībām, attīrīties no daudzajiem šī un pagājušo iemiesojumu noslāņojumiem un iemantot mīlestības, harmonijas un saskaņotības ar pasauli stāvokli. Un ja nu nosaucāt sevi par Dieviem, tad biežāk ikdienas dzīvē, kad kāds nepazināti “spiež uz podziņām” un mēģina izvest no pacietības, uzdot sev jautājumu: “Bet kā šajā momentā rīkotos Dievs?” Vai “Bet kā šajā momentā rīkotos Mīlestība?” Jo tas, kurš ir jūsu priekšā, ir tāds pats Dievs, ne mazāks! Viņš to var nezināt, bet viņš arī ir Dievs! Tad ieraugiet šo Dievu, šo brīnišķīgo unikālo būtni, kura savā būtībā ir tik pat pilnīga kā jūs. Lūk, tajā brīdī, kad gribat sākt kliegt, dauzīt kājas, paskatieties viņam acīs un ieraugiet tur Dievu! Un tikko kā jūs to izdarīsiet, jūs vairs nespēsiet rīkoties nekā citādāk, kā tikai tā, kā rīkotos Dievs.

Ir ļoti svarīgi ne tikai mīlēt, bet arī CIENĪT savus tuviniekus, attiekties pret viņiem kā pret Dievišķām būtnēm, katra no kurām ir unikāla un neatkārtojama, katra no kurām iepin savu pašas pavedienu Visuma milzīgajā gobelēnā. Padomājiet par to, ka “viņi ar jums nav uz visiem laikiem, – saka Dalailama, – ...Atcerieties un turiet sadotas rokas un novērtējiet brīžus, kad jūs esat kopā, tāpēc ka reiz šis cilvēks nebūs jums blakus.”

Un tā ar visiem cilvēkiem, tāliem un tuviem, pazīstamiem un ne visai. Katrs no viņiem ir Dievs, nevis tikai mēs! Un ja kāds pazemo, nievā jebkuru cilvēku - viņš pazemo un nievā Dievu! Ja kāds apvaino cilvēku – viņš apvaino Dievu! Ja kāds nodara ļaunu cilvēkam - viņš nodara ļaunu Dievam!

Ja reiz mēs esam Dievi, tad Dieviem ir jāprot darboties pēc principa “nenodari kaitējumu!”. Pie tam uzturot savas paša robežas un saprotot, ka mana robeža beidzas tur, kur sākas cita cilvēka robeža. Ja sirdī ir mīlestība, tad tas ir iespējams. Un atceroties, ka visu, ko mēs dzīvē darām, mēs darām priekš sevis. Ne priekš kāda (pat ja mēs kaut ko darām priekš citiem), bet priekš sevis, priekš savas nemirstīgās dvēseles.

Daudz tiek runāts par mīlestību un pieņemšanu, taču nedaudzi var pa īstam mīlēt un pieņemt citus cilvēkus. Pietiekami bieži nākas novērot parasto cilvēcisko bezjūtīgumu pie tiem, kuriem ne tikai jālasa un jārunā par mīlestību, bet arī jāpauž šī mīlestība nevis vārdos, bet darbos. Nedaudzi var mīlēt un pieņemt citus pilnībā, ar visām viņu gaišajām un tumšajām pusēm. Es gribu šeit sniegt savas draudzenes stāstu. Pirms dažiem gadiem viņas vīrs sāka dzert. Sākumā nedaudz, pēc tam arvien vairāk un vairāk. Viņa nezināja, ko ar to darīt, bet pēc tam saprata un spēja izmainīt sevi. Un vīrs pārstāja dzert! Tagad viņu attiecības ir labākas kā agrāk.

Šo posts ir viņas rakstīts vienā no forumiem, atbildot sievietei, kura žēlojas par vīru-alkoholiķi:

 

“Es vienkārši aprakstīšu, kā es tiku galā ar gandrīz līdzīgu situāciju: apmēram pirms 5-6 gadiem mans vīrs arī sāka dzert, un sāka, tāpat kā tavējais, ar alu. Viņš uzskatīja, ka bundžiņa/pudelīte dienā – tas ir nieks un vienkārši slāpju remdēšana. Pēc tam pakāpeniski 0,5 bundžiņa ikdienu sāka pāraugt 1,0 litrā, 1,5 litros dienā. Dzēra pats ar sevi (viņš neuzskatīja, ka viņš dzer!), un nemanāmi sev pašam vienkārši kļuva atkarīgs no alus. Tas turpinājās gadus divus. Un kādreiz visās nozīmēs ideālo cilvēku es vienkārši pārstāju pazīt. Bet viņš manās acīs pamanījās nolaisties arvien zemāk un zemāk. Bija domas, ka nu jau zemāk nolaisties vairs tiešām nevar, ka ir jau “pastrādājis dieva darbus” un vulgarizējis visu, ko tikai var. Bet nē, viņš atrada tādas situācijas, kuras es pat iedomāties nevarēju, ka viņš var vēl arī ko tādu izdarīt. Varēja izdarīties tā, ka mati cēlās stāvus un smadzenes vienkārši atteicās tam visam ticēt. Bet tas viss notika manu acu priekšā un tuvu cilvēku acu priekšā arī.

Visi vārdi un sarunas bija pa tukšo...

Un, lūk, kad es sapratu, ka sarunāties ir bezjēdzīgi (par iešanu kaut kur pie dziedniekiem pat runas nebija, viņš taču nav alkoholiķis, kādēļ pie dziedniekiem!), bet alus jau tika izdzerts gan 3, gan 5 litri dienā, un es sāku mainīt sevi...

Tu, lūk, raksti: “Tā kā man ģimenē bija tāda problēma – normāli reaģēt uz piedzērušos cilvēku es nevaru. Mani sāk kratīt, asinis sāk vārīties.” Un “Esmu jau nogurusi ar viņu cīnīties.”

Lūk, šīs divas frāzes ir stūrakmeņi.

Man arī tā bija pirmā reakcija, un ļoti stipra. Es vispār alkohola smaku nepanesu. Un arī man notika cīņa. Es meklēju problēmu viņā.

Es sāku pārdomāt...

Kāpēc šī problēma parādījās tieši manā dzīvē? Ko es daru ne tā? Kas vīram pietrūkst?

Sāku sekot savām reakcijām. Bija dusmas, naids utt. Un es sapratu, ka es taču savā vīrā mīlu tikai viņa gaišo pusi, bet kad viņš man parādīja savu tumšo pusi – es nostājos kaujas pozīcijā.

Es nepieņēmu viņu viengabalainu. Es mīlēju tikai viņa pusīti... Un es sapratu, ka šī mīlestība – viņa nav īsta, pa pusītei taču nemīl... Atnāca apzināšanās, ka iemīlēt vajag veselo, pilnīgi viņu tādu, kāds viņš ir. Bet vajag, lai šī mīlestība nāktu no visas sirds...

Kad man tas izdevās – viņš pārstāja dzert! Viņš arī pats neapzinājās iemeslu. Vienkārši kādu dienu pārstāja lūgt pirkt viņam alu. Sāka katru dienu atzīties mīlestībā, bieži vienkārši apskāva un skūpstīja... Viņš viss mirdzēja... Nu un es kopā ar viņu...

Tā bija mana mācība pieņemšanai un beznosacījuma Mīlestībai...

Mīliet savus vīrus tādus, kādi viņi ir, patiesi un no visas sirds!”

 

Un vēl ļoti svarīgi ir nebūt piesietam pie rezultāta, pie vēlēšanās, lai viss drīzāk izmanītos, lai attiecības drīzāk noregulētos. Vajag situāciju vienkārši atlaist. Pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, pieņemt sevis iekšienē, un nevis vārdos, bet darbos. Viss notiek ne uzreiz, lai situācija izmainītos, var paiet laiks. Vajag būt pacietīgam un vienkārši mīlēt, vienkārši radīt cilvēkam tādu mīlestības un pieņemšanas lauku, kurā viņam būs ļoti komfortabli. Un atbildot uz šo mīlestību, viņš pats izmainīsies, viņš nevar neizmainīties!

Vēlreiz atkārtoju: ir reti gadījumi, kad patiešām vajag šķirties, taču vairumā gadījumu, un tas attiecas ne tikai uz attiecībām ar partneriem, bet arī ar citiem tuviem cilvēkiem, mēs varam un mums ir jāmāk atrast kontaktu un būvēt attiecības, balstoties uz mīlestību.

Vajag saprast arī vienkāršu lietu: viss, kas mūs aptver, reaģē uz mūsu iekšējo mīlestību. Visa apkārtējā telpa un viss dzīvais tajā reaģē uz to, kas mums ir iekšienē. Nevis notikumi ir primāri, bet mūsu iekšējā enerģija pievelk notikumus. Ja mēs esam aizkaitināti, izbalansēti, tad visa apkārtējā telpa atrodas disbalansā, un citas dzīvās būtnes uztver šo disbalansu un atbilstoši reaģē uz mums. Tas ir enerģētisks likums, taču tā kā enerģiju pasaule vairumam nav redzama, tad ne visi viņu saprot. Ja jūs no rīta izejat no mājām sliktā garastāvoklī, tāpēc, ka jūs par kaut ko esat sapīkuši, jums pa ceļam pastāvīgi gadīsies arvien jauni un jauni kairinātāji, jūsu lietas neuzsāksies labi, un visa diena aizies zudumā. Nepieņemšana rada nepieņemšanu. Jūs varat, sarunājoties ar kādu, kurš jums nepatīk, teikt skaistus vārdus, taču šis cilvēks reaģēs tieši uz jūsu iekšējo enerģiju, nevis uz vārdiem. Un jūs nekad nenoregulēsiet ar viņu attiecības, ja nepieņemsiet viņu tādu, kāds viņš ir un nepārkārtosiet savu iekšējo reakciju uz viņu.

Bet kad mēs esam mierā un saskaņā ar sevi un ar apkārtējo pasauli, mēs radām harmonisku telpu mūsu attiecībām, mūsu darbam un visām mūsu dzīves sfērām.

Protams, mēs satikāmies ar mūsu tuvajiem cilvēkiem ne nejauši. Jebkuru tuvu attiecību – gan partnerisku, gan radniecisku – pamatā mūsu dzīvē atrodas karma un tās mācības, kuras mums jāiziet ar konkrēto cilvēku, un uzdevumi, kuri stāv mums priekšā. Jā, neapšaubāmi, ar karmu vajag strādāt, tas ir pilnīgi atsevišķs darbs, un tas dod kolosālus rezultātus. Taču lai kāda sarežģīta, reizēm smaga, karma starp jums nebūtu, viens no jūsu uzdevumiem un ļoti svarīgiem uzdevumiem ir pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, noregulēt ar viņu harmoniskas attiecības un iemīlēt viņu kā Dievišķu būtni.

Dārgie, mīļie, saprotiet, var, cik vēlies “mest ārā” no savas dzīves tuvus cilvēkus, kā daži iesaka, taču tas turpināsies līdz bezgalībai, līdzīgas situācijas atkārtosies, tikai ar citiem cilvēkiem, kamēr jūs neizmainīsieties, kamēr nebūs izieta mīlestības, pieņemšanas un pacietības mācība. Kamēr Dievišķība nevis vārdos, bet darbos ieaugs ikdienas realitātē, katrā mijiedarbībā ar jebkuru cilvēku un ar pasauli vispār.

Novērtējiet katru mirkli, pavadītu ar dārgiem tuviem cilvēkiem. Padariet šo mirkli pilnvērtīgu, tas ir jūsu spēkos! Sakaru noregulēšanas jomā pret jums prasības ir daudz augstākas nekā pret viņiem, tāpēc ka jums ir cita apziņa, jums jau ir jāizmanto sava intuīcija, jāsaprot, kādi ir cilvēku motīvi, jāsaprot cilvēku temperamenti, jums ir jāiemācās redzēt zemūdens akmeņus, prognozēt viņu reakciju, izskaust sevī visu, kas reaģē uz “podziņu spiešanu”.

Un jūs varat būt tik apzinošies, lai radītu vislabākās attiecības. No jums, nevis no viņiem ir atkarīgs, kādas būs šīs attiecības un kāda būs jūsu dzīve. Izmainīsieties jūs – un arī viņi neatpaliks.

Tā arī ir īsts, neviltots garīgums, ja jūs spēsiet tā noregulēt attiecības, ka viņas kļūst par mīlestības, sapratnes un pieņemšanas šedevru. Lai jūsu mājās valdītu harmonija un savstarpējs atbalsts.

Es vēlu jums, dārgie, tādas attiecības ar tuviniekiem, lai jūs pastāvīgi atrastos lidojuma, prieka un laimes stāvoklī!

______________________________________________________________________________________________________

Citi raksti par tēmu:

Karmiskie sakari

http://metta.ucoz.com/publ/karmicheskie_svjazi/karmicheskie_svjazi/84-1-0-541[1]

Piedošana

http://metta.ucoz.com/publ/proshhenie/proshhenie/69-1-0-477[2]

Bijušās pusītes

http://metta.ucoz.com/publ/byvshie_quot_polovinki_quot/byvshie_quot_polovinki_quot_2_sentjabrja_2012/94-1-0-667[3]

 

Pievienots 07.09.2013

http://metta.ucoz.com/publ/dukhovnost_i_otnoshenija/dukhovnost_i_otnoshenija/103-1-0-801

Tulkoja Jānis Oppe