Uzticība un pielūgsme

14 12 28

Uzticība un pielūgsme – jūtas, uz Zemes gandrīz nepazīstamas...

Patiesība, skaistums, mīlestība, pielūgsme ir Dievišķas jūtas un jēdzieni. Mēs šos jēdzienus zinām savā cilvēka līmenī. Mēs izmantojam savu saprātu, lai saprastu tās īpašības un jūtas, kuras uz Zemes ir ikdienas dzīvē. Taču tas nenozīmē, ka citos līmeņos nav kaut kā cita, augstāka un iedvesmojošāka, un ka mēs to nemaz nespējam izjust.

Protams, mēs tikai attāli saprotam, par ko iet runa, kad tā iet par augstākajām jūtām, spējīgām izpausties caur cilvēka dvēseli un garu, kamēr mums neparādīs kaut mazlietiņ no tā, kas mūsu augstākajos aspektos ir patiesībā.

Viena no Urantijas Grāmatas dokumentiem autors, Dievišķais Padomnieks, No Sākotnes Seno (От Века Древние) pilnvarotais Uversi ir rakstījis:

(40.3) 2:5.11 Reizēm man ir ļoti sāpīgi, ka esmu spiests aprakstīt debesu Tēva dievišķās jūtas pret viņa visuma bērniem, ņemot palīgā cilvēku vārdisko zīmi mīlestība. Šis termins – neskatoties uz to, ka tas patiešām izsaka cilvēka pašu augstāko priekšstatu par mirstīgajām cieņas un uzticības attiecībām – tik bieži tiek izmantots tik daudzu cilvēka attiecību apzīmēšanai, ka ir pārāk zems un galīgi nepiemērots, lai kļūtu par to vārdu, kurš izteiktu arī nesalīdzināmās dzīvā Dieva jūtas pret viņa visuma radījumiem! Cik skumīgi, ka es nevaru izmantot kādu cildenu un sevišķu vārdu, spējīgu nodot cilvēka saprātam Paradīzes Tēva dievišķo jūtu patieso raksturu un smalki brīnišķīgo jēgu.

 

Kā es saprotu šo autoru! Es jau vairākas reizes esmu rakstījusi par to “garīgo piededzināšanu” ar Tēva Mīlestību, kuru es ieguvu pirms daudziem gadiem un kuru es nekad neaizmirsīšu. Patiešām, Dievišķā mīlestība ir tik stipra, ka pat tuvu nevar līdzināties visam, ko mēs šeit saucam par mīlestību. Šo salīdzinājumu var attiecināt arī uz citām jūtām.

Kad es ieguvu iesvētīšanu dvēseles līmenī – tas bija pirms vairākiem gadiem – jūtu un emociju skalas augšējā daļa atvērās uz augšu. Ko es ar to domāju? Mums notiek mūsu jūtu vibrāciju apzināšanās prakse, un augstākās vibrācijas pieder tādām jūtām kā savienošanās, ekstāze, svētlaime, beznosacījuma mīlestība, žēlsirdība un tml. Augstāk par šo līmeni mums vairs nav ne ko izteikt, ne izjust. Taču tas nenozīmē, ka mūsu augstākajā mentālajā aspektā mums nav to jūtu, kuras bija attīstītas tajā līmenī, no kurienes mēs atnācām uz Zemi. Šīs jūtas pēc vibrāciju skalas ir augstāk, un tagad mēs sākam tās izzināt, saplūstot ar tām, jo augstākajos aspektos ir gan jūtas, gan atbilstoši jūtu orgāni.

Pēdējā laikā es konsultācijās arvien labāk redzu astrālos un mentālos aspektus cilvēkiem, kuri man palīdz novērtēt viņu iekšējo, slēpto stāvokli uz šodienu. Tās var būt neapzināmas vai apzināmas bailes, prieks, cildenums, spēks, problēmas, uzdevumi un tml.

Aplūkojot sevi augstākajos plānos, iepazīsties ar tām īpašībām, kuras bija tevis sastrādātas iepriekšējās dzīvēs. Izrādās, mūsu mentālajā aspektā ir izkristalizētas dažas iezīmes, par kurām mēs šodien dzīvē pat nenojaušam vai, mums ir vāji priekšstati.

Lūk, arī nesen, kad mēs seminārā pētījām savu mentālo aspektu, es biju ļoti izbrīnīta par neparastām uzticības jūtām pret Skolotāju. Tas izpaudās pilnīgā uzticībā un atvērtībā, lēnprātībā, pilnīgā atzīšanā un jūtu tīrībā. Mēs piesaucām Skolotāju, atrodoties mentālajā aspektā, un es izjutu man nepazīstamas skaidri izteiktas pilnīgas absolūtas uzticības jūtas pret to, kurš tevi ved.

Bet agrāk mani ļoti pārsteidza manas godbijības un pielūgsmes jūtas. Personīgi es tās uzskatu (zemes plānā) par novecojušām, Dēlu necienīgām, pašreizējā laikā nepieņemtām. Taču... ko par to raksta Urantijas Grāmata? Viņai šajā sakarā ir ļoti skaidrs viedoklis. Ieklausīsimies tajā.

 

(8.5) 0:5.5 Vispārējais Tēvs – tas ir personības realitātes, personības piešķiršanas un personības uzdevuma noslēpums. Mūžīgais Dēls (Otrais no Trīsvienības. N.K.) ir absolūta personība; viņš ir garīgās enerģijas, morontisko (моронтийных) garu un pilnīgo garu noslēpums. Kopīgais Lēmējs (Совместный Вершитель) (Svētais Gars. N.K.) ir personība gars-saprāts, intelekta, saprātības un kosmiskā saprāta avots.

(8.6) 0:5.6 Šīs vispārējās realitātes īpašības izpaužas urantiešu (zemiešu) cilvēciskajā pieredzē sekojošos līmeņos:

(8.7) 0:5.7 1. Ķermenis. Materiāls jeb fizisks cilvēka organisms. Dzīvs elektroķīmisks dzīvnieciskas dabas un izcelsmes mehānisms.

(8.8) 0:5.8 2. Saprāts. Domājošs, apzinošs un jūtošs cilvēka organisma mehānisms. Kopēja apzināta un neapzināta pieredze. Intelekts, kurš saistīts ar emocionālo dzīvi un stiepjas augšup – caur pielūgsmi un viedumu – uz gara līmeni.

(8.9) 0:5.9 3. Gars. Dievišķais gars, kurš iemājojas cilvēka saprātā, – Domāšanas Noskaņotājs. Šis nemirstīgais gars ir pirmspersonība – viņam nepiemīt personība, kaut arī viņam stāv priekšā kļūt par izdzīvojušā mirstīgā radījuma personības daļu.

(8.10) 0:5.10 4. Dvēsele. Cilvēka dvēsele ir viņa empīrisks ieguvums. Kad mirstīgais radījums nolemj “izpildīt debesu Tēva gribu”, viņa apziņā mājojošais gars kļūst par cilvēka pieredzes jaunās realitātes tēvu. Mirstīgais materiālais saprāts ir šīs pašas topošās realitātes māte. Šīs jaunās realitātes substance nav ne materiāla, ne garīga – tā ir morontiska. Tā rodas nemirstīgā dvēsele, kurai stāv priekšā pārdzīvot fizisku nāvi un sākt uzkāpšanu uz Paradīzi.

(9.1) 0:5.11 Personība. Mirstīga cilvēka personība nav ne ķermenis, ne saprāts, ne gars, nav arī dvēsele. Personība ir vienīgā nemainīgā realitāte radīšanas pieredzē, visā pārējā pakļautā pastāvīgai mainībai; viņa apvieno visus pārējos kopīgos individualitātes faktorus. Personība – tā ir unikāla Vispārējā Tēva velte, kura paredzēta dzīviem un kopīgiem matērijas, saprāta un gara enerģijas veidiem un saglabājas kopā ar morontisko dvēseli.

(9.2) 0:5.12 Morontija – termins, kurš apzīmē plašu līmeni, kurš atrodas starp materiālā un garīgā sfērām. Tas var atspoguļot personiskas vai bezpersoniskas realitātes, dzīvus vai nedzīvus enerģijas veidus. Morontiskā auduma pamats ir garīgs, auduma pavediens – materiāls.

***

(191.7) 16:6.4 Visos kosmiskā saprāta sakaros ar personību novērojama iezīme, kuru var definēt kā “reaģēšanu uz realitāti”. Tieši šī vispārējā ar gribu apveltīto radību kosmiskā spēja neļauj viņiem kļūt par zinātnes, filozofijas un reliģijas aprioru pieņēmumu upuri. Šī kosmiskajam saprātam piemītošā jutība pret realitāti ļauj reaģēt uz dažiem realitātes aspektiem līdzīgi tam, kā enerģija un matērija reaģē uz gravitāciju. Precīzāk, tādas ir šo pārmateriālo realitāšu reakcijas uz kosmosa saprātu.

(192.1) 16:6.5 Kosmiskais saprāts nemainīgi reaģē (apzinās reakciju) uz trīs visuma realitātes līmeņiem. Šīs reakcijas ir acīmredzamas skaidram un dziļam prātam.

(192.2) 16:6.6.1 Cēloniskums – tas ir realitātes apgabals, kurš ietver fiziskās sajūtas, loģiski viendabīgas zinātnes sfēras, faktiskā un nefaktiskā norobežojumu, prāta slēdzienus, balstītus uz kosmisko reakciju. Tā ir kosmiskā vērīguma matemātiskā forma.

(192.3) 16:6.7.2 Pienākums – tas ir realitātes apgabals, kurš ietver ētikas filozofisko kategoriju; saprāta darbības vietu; sapratni attiecībā uz labu un ļaunu. Tā ir kosmiskā vērīguma juridiskā forma.

(192.4) 16:6.8.3 Pielūgsme – tas ir realitātes apgabals, kurš ietver reliģisko pieredzi, dievišķās brālības personisku apzināšanos, garīgo vērtību apzināšanos, pārliecību par mūžīgo eksistenci, uzkāpšanu no Dieva kalpu stāvokļa pie Dieva dēlu prieka un brīvības. Tā ir kosmiskā saprāta augstākā iekļūšana, godbijības un pielūgsmes pilna kosmiskā vērīguma forma.

(192.5) 16:6.9 Uzskaitītās zinātniskā, tikumiskā un garīgā vērīguma formas – šīs kosmiskās reakcijas – piemīt kosmiskajam saprātam, kurš tiek piešķirts visām ar gribu apveltītām radībām. Dzīves pieredze nemainīgi attīsta šīs trīs kosmiskās intuīcijas formas; tā ir refleksijas, kura piemīt pašapzināšanai, neatņemama daļa. Taču mums nākas ar skumjām konstatēt, ka tikai nedaudzi uz Urantijas atrod labpatiku šo drosmīgas un neatkarīgas kosmiskās domāšanas īpašību pilnveidošanā.

(192.6) 16:6.10 Saprāta iesvētīšanās lokālajos visumos kosmiskajam saprātam piemītošās intuīcijas trīs veidi ir tie apriorie pieļāvumi, kuri cilvēkam ļauj darboties kā domājošai un pašapzinošai personībai zinātnes, filozofijas un reliģijas jomās. Citādi sakot, šo trīs Bezgalīgā izpausmju reāluma apzināšanās notiek, pateicoties kosmiskajai pašatklāšanas metodei. Materializētā enerģija tiek apzināta ar sajūtu matemātisko loģiku; domājošs saprāts intuitīvi apzinās savu tikumisko pienākumu; garīgā ticība (pielūgsme) ir reliģija, kura izriet no garīgās pieredzes reāluma. Šos trīs iedziļināties spējīgai domāšanai raksturīgos faktorus var apvienot un saskaņot personības attīstības procesā – jeb arī tie var kļūt nesamērojami un praktiski nesaistīti ar tiem atbilstošajām funkcijām. Apvienojoties tie rada stipru raksturu, kurā savstarpēji saistās faktoloģiskā zinātne, tikumiskā filozofija un patiesa reliģiskā pieredze. Un tieši šīs trīs kosmiskās intuīcijas piešķir objektīvu pamatotību un reālismu lietu, nozīmju un vērtību izzināšanas cilvēciskajai pieredzei.

(192.7) 16:6.11 Izglītībai ir jāattīsta un jāpastiprina cilvēka saprāta iedzimtās īpašības, civilizācijai ir tās jāizpauž, dzīves pieredzei – jārealizē, reliģijai jāpadara cildenas, personībai – jāapvieno tās.

***

(193.4) 16.7.5 Ja cilvēks nekļūst izvēlīgs sava mirstīgā ceļa mērķu izvēlē, viņā nolaižas uz dzīvnieciskās eksistēšanas līmeni. Viņš nav spējis izmantot materiālās atjautības, tikumiskās jutības un garīgā vērīguma augstākās priekšrocības – kosmiskā saprāta neatņemamu daļu, ar kuru viņš ir apveltīts kā personificēta radība.

***

(419.4) 38:2.4 Eņģeļi ir pārāki par jums pēc sava garīgā statusa, taču viņi nav jūsu tiesneši un apsūdzētāji. Lai kādi nebūtu jūsu pārkāpumi, “kamēr eņģeļi, kaut gan tie ir stiprumā un spēkā lielāki, nenosoda jūs”. Eņģeļi netiesā cilvēkus – nevajadzētu arī atsevišķiem mirstīgajiem neobjektīvi attiekties pret saviem brāļiem.

(419.5) 38:2.5 Jūs rīkosieties pareizi, ja iemīlēsiet viņus, taču nevajadzētu viņus dievināt; eņģeļi nav pielūgsmes objekti. Lielais serafims Lojalatija, kad jūsu pravietis “krita pie viņa kājām, gribēdams viņu pielūgt”, teica: “"Nedari to! Es esmu tāds pats kalps kā tu un tavi brāļi, kam ir Jēzus liecība. Pielūdz Dievu!”

***

Gribas piebilst, ka arī visus zemes un debesu garus, Ercenģeļus un Dievus analoģiski nevajag pielūgt. Pielūgsme ir sākotnējās saplūduma ar Tēvu-Radītāju jūtas un viņa Mīlestības, Bezgalīguma un Mūžīguma sajūta sevī pašā.

 

(435.3) 39:4.10 4. Morāles audzinātāji. Apdzīvotajās pasaulēs jūs sākat apmācīties sevis pārvaldīšanā visu ieinteresēto pušu labumam. Jūsu saprāts mācās sadarbību, mācās plānošanu kopā ar citām, viedākām būtnēm. Sistēmas galvaspilsētā serafimiskie skolotāji vēl vairāk pastiprinās jūsu kosmiskās morāles – brīvības un uzticības mijiedarbības – uztveri.

(435.4) 39:4.11 Kas ir uzticība? Tas ir visuma brālības saprātīgas atzīšanas auglis; nav iespējams tik daudz saņemt un neko nedot pretī. Samērā ar jūsu uzkāpšanu pa personības attīstības kāpnēm, sākumā jūs mācāties būt uzticīgam, pēc tam mīlēt, vēl pēc tam – uzvesties kā pieklājas dēlam, un tikai tad jūs spēsiet būt brīvi; taču tikai pēc tam, kad jūs kļūsiet par pabeidzēju un iemantosiet uzticības pilnību, jūs spēsiet sevī iemiesot brīvības galīgo raksturu.

***

(378.4) 34:4.10 Saprāta septiņi palīggari ir lokālā visuma Dievišķās Aizbildnes radījums. Šie saprāta gari ir līdzīgi pēc sava rakstura, bet atšķirīgi varenībā, un viņi visi nes uz sevis Vispārējā Gara zīmogu, kaut arī diezin vai viņi ir uzskatāmi par personībām atrautībā no savas Mātes-Aizbildnes. Septiņi palīggari ir ieguvuši sekojošus nosaukumus: vieduma gars, pielūgsmes gars, padoma gars, zināšanas gars, drošsirdības gars, sapratnes gars un intuīcijas – ātrās apzināšanās – gars.

***

5. Saprāta septiņi palīggari

(402.2) 36:5.5 Mums trūkst vārdu, lai piemeklētu atbilstošus nosaukumus šiem saprāta septiņiem palīggariem. Viņi ir zemāko līmeņu empīriskā saprāta aizbildņi, un – atbilstošo evolucionāro līmeņu sasniegšanas kārtībā – viņus var aprakstīt sekojošā veidā:

(402.3) 36:5.6.1 Intuīcijas gars – uztveres žiglums, primitīvi fiziski un iedzimti reflektori instinkti, orientēšanās telpā un citas pašsaglabāšanās īpašības, raksturīgas visiem saprātīgiem radījumiem; vienīgais no palīggariem, kurš tādā mērogā darbojas dzīvnieciskās dzīves zemākajās kategorijās, un vienīgais, kurš nodibina plašus funkcionālus sakarus ar mehāniska prāta neapmācāmiem līmeņiem.

(402.4) 36:5.7.2 Sapratnes gars – koordinēšanas impulss, spontāna un šķietami automātiska ideju saikne; spēja koordinēt iegūtās zināšanas; apķērības, ātru spriedumu un ātru risinājumu fenomens.

(402.5) 36:5.8.3 Drošsirdības gars – uzticības gars – personificētās būtnēs ir rakstura iegūšanas pamats, morālā stingruma un garīgās drosmes intelektuālais avots. Faktu izglītots un patiesības iedvesmots, drošsirdības gars kļūst par tiekšanās pēc evolucionāras uzkāpšanas caur saprātīgu un apzinātu mērķtiecību – noslēpumu.

(402.6) 36:5.9.4 Zināšanas gars – zinātkāre, piedzīvojumu un atklājumu māte, zinātnisks gars; drošsirdības un padoma garu pavadonis un uzticams partneris; tiekšanās vērst drošsirdību uz derīgas un progresīvas attīstības ceļu.

(402.7) 36:5.10.5 Padoma gars – tiekšanās uz saziņu, spēja kooperēties sugas iekšienē; ar gribu apveltītu radību spēja nonākt pie saskaņas ar saviem biedriem; bara instinkts zemākajām radībām.

(402.8) 36:5.11.6 Pielūgsmes gars – reliģisks pamudinājums, pirmā raksturīgā tieksme, kura dala saprātīgas būtnes divās mirstīgo pamata klasēs. Pielūgsmes gars kļūst par mūžīgu kritēriju ar viņu saistīta dzīvnieka atšķiršanā no radībām, apveltītām ar saprātu, bet bez dvēseles. Pielūgsme ir uzkāpšanas garā kandidāta atšķirības zīme.

(402.9) 36:5.12.7 Vieduma gars – visu tikumisku radību iedzimta tendence secīgi un progresīvi evolucionāri attīstīties. Tas ir augstākais palīggars – visu pārējo darbības garīgais koordinators un izpaudējs. Šis gars ir tās garīgām radībām piemītošās tiekšanās, kura iniciē un atbalsta mērķtiecīgu un efektīvu augšupejošas esamības programmu, noslēpums. Tas ir tas dzīvu būtņu talants, kurš izskaidro viņu neaptveramo spēju izdzīvot un izdzīvojot izmantot visu kopējo pagājušo pieredzi un esošās iespējas apgūt visu, ko atbilstošā organisma saprātā spēj mobilizēt visi pārējie saprāta gari. Viedums ir intelektuālo spēju virsotne. Viedums ir tīri saprātīgas un tikumiskas eksistēšanas mērķis.

***

7. Pielūgsmes audzinātāji

(303.5) 27:7.1 Pielūgsme ir visu radīto saprātīgo būtņu privilēģija un pienākums. Pielūgsme ir apzināts un prieka pilns akts, atzīstot un pieņemot patiesību un faktu, ka pastāv Radītāja personīga saikne ar savām radībām. Pielūgsmes kvalitāti nosaka uztveres dziļums, uz kādu ir spējīga radība. Un samērā ar zināšanu paplašināšanos par Dievu bezgalīgo raksturu pielūgsmes akts kļūst arvien visaptverošāks, kamēr visbeidzot sasniedz augstākās empīriskās sajūsmas un pašas izsmalcinātākās baudas svētlaimi, kāda vien tik pazīstama radītajām būtnēm.

(303.6) 27:7.2 Kaut arī uz Salas Paradīze eksistē vairākas vietas pielūgsmei, tā vairāk atgādina vienu milzīgu svētnīcu dievišķai kalpošanai. Pielūgsme ir pati pirmā un dominējošā kaisle visiem tiem, kuri sasniedz tās svētītos krastus – tā ir reflektoriska jūtu izpausme no būtņu puses, kuras par Dievu zina pietiekami, lai sasniegtu viņa klātbūtni. Samērā ar virzību uz centru, ar katru jaunu Havonas apli pielūgsme kļūst par pastāvīgi pastiprinošos kaisli, līdz Paradīzē parādās vajadzība vadīt to un regulēt tās izpausmi.

(304.1) 27:7.3 Paradīzē piedzīvojamās periodiskās, reflektoriskās, grupveida un citas īpašas augstākās pielūgsmes un garīgā slavinājuma izpausmes notiek speciāla primāro supernafimu korpusa vadībā. Šo audzinātāju vadīta, tāda pielūgsme sasniedz radīšanas mērķi, nesot augstāko baudu un paceļoties līdz cildenas pašizteiksmes un personiskas baudas augstākajai pilnībai. Visi primārie supernafimi tiecas kļūt pielūgsmes audzinātāji, un visas augšupejošās būtnes ar prieku nodotos mūžīgai pielūgsmei, ja norīkošanas vadītāji periodiski neatlaistu šīs sapulces. Taču nevienai augšupejošajai būtnei netiek pieprasīts uzņemties mūžīgās kalpošanas misiju, kamēr viņa nesasniedz pilnīgu apmierinājumu pielūgsmē.

(304.2) 27:7.4 Pielūgsmes audzinātāju uzdevums – iemācīt augšupejošajām būtnēm savu pielūgsmi paust tā, lai iegūtu pilnīgu apmierinājumu pašizteiksmē un vienlaicīgi izmantotu iespēju veltīt uzmanību Paradīzes režīma galvenajām nodarbēm. Bez pielūgsmes tehnikas pilnveidošanas Paradīzi sasniegušam vienkāršam mirstīgajam būtu nepieciešams ne viens vien gadu simts, lai sasniegtu pilnīgu un apmierinošu savu jūtu izpausmi – augšupejošas būtnes saprātīgu atzinību un pateicību. Pielūgsmes audzinātāji atklāj jaunus un agrāk nezināmu izpausmes veidus, lai burvīgie bērni, dzemdināti laika mokās un telpas klēpī, varētu daudz ātrāk gūt pilnīgu apmierinājumu no pielūgsmes.

(304.3) 27:7.5 Visu būtņu visas spējas visā visumā, kuras var tikt vērstas uz pašizteiksmes un atzinības izpausmes iespēju pastiprināšanu un paaugstināšanu, pilnā apjomā tiek izmantotas, pielūdzot Paradīzes Dievības. Pielūgsme ir eksistēšanas Paradīzē augstākais prieks; tā ir atsvaidzinošs vaļas brīdis Paradīzē. To, ko vaļas brīdis priekš jūsu novārdzinātā prāta dara uz zemes, pielūgsme izdarīs priekš jūsu cildenajām dvēselēm Paradīzē. Pielūgsmes veids Paradīzē ir pilnīgi nepieejams mirstīgai sapratnei, taču tās garu var izbaudīt jau uz Urantijas, jo Dievu gari arī pašlaik mīt jūsos, ielenc jūs un iedvesmo jūs patiesai pielūgsmei.

(304.4) 27:7.6 Paradīzē ir speciāli ierādītas vietas un speciāls laiks pielūgsmes izpaušanai, taču ar to ir nepietiekami plūsmai no arvien pieaugošajām garīgajām jūtām, kuras izpaužas samērā ar zināšanu palielināšanos un dievišķības uztveres paplašināšanos lieliskajām būtnēm, empīriski augšupejošām uz mūžīgo Salu. Kopš Grandfandas laika supernafimiem nav izdevies pilnā mērā ar savu uzmanību aptvert pielūgsmes garu Paradīzē. Tas vienmēr pārsniedz iepriekšējos novērtējumus. Tas izskaidrojams ar to, ka personības, kurām piemīt iedzimta pilnība, pilnā mērā nespēj apzināties garīgo jūtu kolosālās izpausmes būtnēm, kuras lēni un ar grūtībām ir uzkāpušas pie Paradīzes svētlaimes no garīgās tumsas, piemītošas laika un telpas zemākajām pasaulēm. Kad tādi eņģeļi un laika mirstīgie sasniedz Paradīzes Spēku klātbūtni, notiek gadsimtiem krājušos jūtu izplūdums – aina, kura satriec Paradīzes eņģeļus un izraisa augstāko prieku un dievišķu apmierinājumu Paradīzes Dievībās.

(304.5) 27:7.7 Palaikam visu Paradīzi pāršļāc neapturams garīgu izplūdumu un pielūgsmes jūtu vilnis. Pielūgsmes audzinātāji bieži izrādās nespējīgi kontrolēt tādas parādības, un tad Dievību mītnē rodas trīskāršs gaismas impulss, kas nozīmē, ka Dievu dievišķā sirds ir absolūti un pilnīgi apmierināta ar Paradīzes iemītnieku – cildeno pilnīgo pilsoņu un augšupejošo laika radību – patieso pielūgsmi. Kāds metodes triumfs! Kāds piepildījums Dievu mūžīgajam plānam un mērķim – bērna-radības saprātīga mīlestība, kura pilnā mērā apmierina Tēva-Radītāja bezgalīgo mīlestību!

(305.1) 27:7.8 Iemantojot visaugstāko apmierinājumu no pielūgsmes pilnības, jūs esat gatavi ieskaitīšanai Pabeidzēju Korpusā. Augšupejošais ceļš tuvojas beigām, un tuvojas septīto svinību svinēšana. Pirmās svinības bija līgums, mirstīgās radības noslēgts ar Domāšanas Noskaņotāju un apstiprinošs mērķi – dzīves turpināšanu; par otrajām kļuva pamošanās morontiskajā dzīvē; trešās bija saplūšana ar Noskaņotāju; ceturtās bija pamošanās Havonā; ar piektajām iezīmējās atnākšana pie Vispārējā Tēva; par sestajām kļuva pamošanās no pārejas pēdējā sapņa. Septītās svinības iezīmē pieņemšanu mirstīgo pabeidzēju rindās un mūžīgās kalpošanas sākumu. Gara iemiesojuma septītās pakāpes iemantošana pabeidzējam, iespējams, kļūs par pirmajiem no mūžības svētkiem.

(305.2) 27:7.9 Ar to beidzas stāsts par Paradīzes supernafimiem – garu aizgādņu augstāko kategoriju, stāsts par būtnēm, kuras kā vispārēja klase vienmēr ir jums blakus, sākot no jūsu dzimtās pasaules, līdz pat noslēdzošajām atvadām no pielūgsmes audzinātājiem, kad, devuši Trīskāršo mūžības zvērestu, jūs tiekat uzņemti Mirstīgo Pabeidzēju Korpusā.

(305.3) 27:7.10 Pabeidzējs stāv uz mūžīgās kalpošanas Paradīzes Trīsvienībai sliekšņa, aci pret aci ar Dieva-Galējā neizzinātību.

 

Pievienots 28.12.2014

http://sanatkumara.ru/stati-2014/predannost-i-poklonenie

Tulkoja Jānis Oppe