Maigums un mīlestība

Meditācija, iegūta Augšupcelšanās Krēslā

14 12 08 01

Saulaina vasaras diena. Jūs esat ienākusi atklātā meža klajumā – lai atpūstos un atbrīvotos. Jūs stāvat starp ziedošiem zaļiem krūmiņiem, biezā zālē. Dzirdama tikko atšķirama čaboņa: jums klusiņām manās klāt sīkie meža iemītnieki – putniņi, zaķīši, vāverītes, ar lielu piesardzību, lai jūs nenobaidītu. Kad viņi ieraudzīja, ka jūs esat viņus pamanījusi, viņi sāk uzvesties drošāk. Viņi nāk jums palīdzēt.

Tie ir jūsu draugi, kurus jūs pazīstat.

Jūs esat nogurusi no savas ikdienības, pagurusi šajā dzīves etapā, un meža draugi grib jums palīdzēt atjaunoties.

Katrs no viņiem dod jums nedaudz savas enerģijas. Viņi dalās ar jums. Jūs jūtat, kā pa kājām sāk kāpt augšā viņu enerģija. Viņa no pēdām paceļas uz ceļgaliem, pēc tam pa kājām paceļas augstāk un sāk piepildīt jūsu čakras un visu ķermeni...

Dzīvnieki piespiežas jums, pieskaras jums ar ķepiņām, bet vāverīte ir kļuvusi droša un sākusi rāpties pa kājām... un, lūk, jau paceļas pa jūsu ķermeni augstāk.

Viņi visi jūs ļoti mīl. Tie ir tie, kuri jums kalpo.

Un, lūk, jūs stāvat klajuma vidū – ļoti skaista jauna sieviete baltā, meža jaunava. Jums uz pleciem sēž vāverītes, uz rokām piemetušies zaķīši, uz galvas iekārtojušies putniņi... Katrs no viņiem nedaudz dod savu enerģiju...

Jūs viņiem pateicaties...

Jūs sākat just sevi stiprāku, jūsos viss ir gluži kā atspirdzis, ķermenis piepildās ar enerģiju, pleci izplešas, jūsu stāja iztaisnojas...

Bet tagad ir atlidojuši eņģeļi. Viņi jūs tīra, aizvāc lieko ap jums, palīdz izdziedināties. Taisa jums skaistu frizūru un uzģērbj jums gaisīgu kleitu... Viņi ar savu vistīrāko mīlestību piepilda visu telpu iekšienē un ap ķermeni...

Tagad jūs pilnībā atbilstat meža jaunavas tēlam. Jūs pazīstat augus, varat sarunāties ar putniem un dzīvniekiem, ar kokiem un ziediem... Jūs pazīstat arī minerālus.

Jūsu spēka būtība ir tāda, ka jums pakļaujas visas stihijas, jūs savā dzīvē varat izmantot visus šos spēkus – vēju, ūdeni, uguni un zemi.

Jūs dzīvojat meža mājiņā, tālu no cilvēkiem... Jūs no bērnības sazināties ar meža iemītniekiem, ar strautu, ar saulainajām norām un to iemītniekiem. Reiz jūs iedraudzējāties ar lācēnu un kopš tā laika draudzējaties ar viņu, kurš ir kļuvis par lielu un stipru lāceni... Viņa vienkārši palīdz jums ar savu draudzību, izdaiļo jūsu dzīvi un neļauj garlaikoties. Viņa pat iepazīstina jūs ar saviem mazuļiem...

Šī jaunava saprot visus ziedus un mācās no viņiem mīlestību. Neaizmirstulītes, margrietiņas, āboliņš, zvaniņi kontaktējoties sāk klusiņām skanēt un stāsta, ko viņiem vajag – smalkumu, maigumu... Viņi saka – sajūti mūsu maigo aromātu. Un pat ja mūs apēdīs govs pļavā, mēs padalīsimies ar saviem ķermeņiem, un pēc tam atdzimsim un atkal ziedēsim...

Ir atnācis Debesu Tēvs un saka: atrodi savās krūtīs neaizmirstuli. Tā ir mana velte tev. Esi šī neaizmirstule. Nedomā, ka tev ir jāatšķiras no visiem. Esi neaizmirstule laukā. Un mīli tik daudz, cik spēj. Jo tās ir tavas jūtas. Tu nevienam tās neatdosi, lai cik tu nemīlētu, tās ir tavas. Vari atdot tās, cik vēlies, tās vienalga būs tevī. Tās nemazināsies un nepalielināsies. Tās būs vienādas tam, ko tu vari atdot cilvēkiem.

Debesu Tēvs klusiņām glauda jūsu galviņu un ar savu mīlestību iniciē jūs.

“Tu esi brīnišķīga, tu esi mīlēta...”

Nav būtnes, kuru es nemīlētu – ar īpašu, stipru mīlestību, tādu, ar kādu tikai Es varu mīlēt. Mīli tāpat kā Es, mīli visus – visus pārējos – margrietiņas, āboliņu, pienenes...

Esi manas mīlestības cienīga. Es paceļu tevi uz pjedestāla. Paliec uz tā stāvēt... un ne lepnībā, bet mīlestībā, cildenumā, pašcieņā, skaistumā. Lai notiek tā!”

 

Pievienots 08.12.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-2014/nezhnost-i-liubov

Tulkoja Jānis Oppe